Iesaki rakstu: 
Daudzi no mums ir bijuši zaļumballēs, kurās gandrīz neatņemama sastāvdaļa ir kāds pārlieku iereibis indivīds ar savām problēmām un kompleksiem, ar vēlmi “savilkt uz kašķi”. Arī man nesen gadījās situācija, kurā kompleksu un gļēvuma mākts tipāžs ar segvārdu “Oļegs no Rīgas”, slēpjoties aiz platās “nezināma avota” muguras, bez iemesla sāka mani grūstīt.
Ņemot vērā, ka mani ienākumi nepieļauj pasūtīt rakstu samērā populāras avīzes pirmajā atvērumā [red.piez. - iespējams, domāts attēlā redzamais raksts], es savam pretgrūdienam izvēlos bezmaksas publicēšanas iespējas, un paldies par to interneta portālam Pietiek.com. Tāpat es neslēpjos aiz “nezināma avota” pleciem, es runāju savā vārdā. Es esmu Uģis Broža.
Vispirms es vēlos uzdot jautājumus “Oļegam no Rīgas”: “Kāpēc, redzot visas “avota” minētās darbības, ko veikuši publikācijā minētās fiziskās un juridiskās personas, Tu, “Oļeg no Rīgas”, kā īstens saimnieks, kurš it kā ir pārbaudīts darbos, nerīkojies, lai to novērstu? Kādēļ Tu neziņoji instancēm, kuru kompetencē ir sodīt iesaistītos par šādām darbībām? Kādēļ Tu nelauzi līgumus ar būvuzņēmēju, ja viss ir tik nepareizi un nelikumīgi?”
Es domāju, ka godīgu atbildi uz šo jautājumu ne es, ne arī kāds cits nedzirdēs nekad, bet es varu pateikt, ko “Oļegs no Rīgas” darīja. “Oļegs no Rīgas” gaidīja, viņš, sākot no 2019.gada pavasara/vasaras, kad kļuva par “saimnieku”, vienkārši gaidīja. Ko tieši gaidīja “Oļegs no Rīgas”, es varu tikai nojaust, bet es zinu, ko gaidīja Rīgas pilsētas iedzīvotāji un viesi – mēs visi kopā gaidījām, kad beidzot būs iespējams pārvietoties pa Augusta Deglava ielas satiksmes pārvadu un pa Brasas satiksmes pārvadu, kad būs iespējams pa Rīgas ielām pārvietoties bez milzīgiem sastrēgumiem. Varbūt tieši gaidītā nedabūšana “Oļegu no Rīgas” ir sāpinājusi un rosinājusi vēlmi grūstīties, tēlot apvainoto un tēlot vienīgo pareizo/godīgo?
Lai Jums nerastos priekšstats, ka es cilvēku, kurš pārbaudīts darbos, vēlos apvainot bezdarbībā, es Jums atklāšu vairākas lietas, ko “Oļegs no Rīgas” darīja. Atgādināšu, ka pats “Oļegs no Rīgas” ir apliecinājis, ka es esmu piedalījies būvsapulcēs, tādēļ manis rakstītajā varētu būt kāda kripatiņa patiesuma.
Pirmā lieta, ko “Oļegs no Rīgas” darīja, kļūstot par “saimnieku” pilsētai ar aizslēgtu satiksmes pārvadu, bija padoms. Padoms, ka pārvadu nepieciešams pēc iespējas ātrāk atvērt un, lai to izdarītu, nepieciešams pārvadu stiprināt ar KOKA STUTĒM.
Pēc tik ģeniāla padoma došanas, mēs, būvniecības diletanti, saskatījāmies un sapratām, ka mums steidzami nepieciešams šo revolucionāro metodi izpētīt. Diemžēl mūsu prāta spējas nepieļāva izmantot koksnes piedāvātās iespējas pārvada stiprināšanā, tādēļ izmantojām morāli novecojošo metodi – stiprināt ar metāla konstrukcijām.
Pēc slēgtā pārvada atvēršanas “Oļegs no Rīgas” uzdeva saviem padotajiem NEKAVĒJOTIES, tas ir – NE ĀTRĀK kā trīs mēnešu laikā, bet, ja iespējams, tad ilgāk, rast risinājumu būvdarbu atsākšanai. Vēl vairāk steigties nebija nekāda pamata, jo pārvada pagaidu stiprinājumu nomas izmaksas sedza treknais pilsētas budžets. Arī tas, ka tuvojās jaunais mācību gads un ziema, nebija arguments pārlieku lielai steigai.
Kad viena pārvada būvdarbi bija “nolikti uz pauzes”, bija pienācis laiks apturēt būvdarbus nākamajā pilsētas pārvadā. Iesākām mēs ar “Oļegu no Rīgas” vareni – pirmajās būvsapulcēs sēdējām blakus, abi izteicāmies, abi bijām gatavi rīkoties, abi redzējām, ka pareizi saplānojot ir iespējams līdz 2021.gada sākumam pārvadā būvdarbus pilnībā pabeigt. “Oļegs no Rīgas” uzņēmās personīgi kontrolēt pārvada būvniecības procesus, apņēmās apmeklēt katru iknedēļas būvsapulci, pat pārcēlām sapulču dienas, lai pielāgotos “Oļega no Rīgas” grafikam.
Man bija pārliecība, ka mēs paspēsim visus būvdarbus pabeigt līdz 2021.gada sākumam. Bet tad es pieļāvu kļūdu – es laikam ne tā uz “Oļegu no Rīgas” paskatījos, un tas “Oļegu no Rīgas” aizskāra tik ļoti, ka viņš nolēma sodīt ne tikai mani, bet visus Mežaparka, Mangaļu, Vecmīlgrāvja, Mangaļsalas, Vecāķu un Jaunciema iedzīvotājus. Es kā sodu saņēmu aizliegumu piedalīties būvsapulcēs, pārējie – minēto mikrorajonu iedzīvotāji – tika sodīti ar pārvada aizslēgšanu. Būvuzņēmējs tika sodīts ar darbu apturēšanu.
Kā redzams no būvsapulču protokoliem, arī pats “Oļegs no Rīgas” pārstāja apmeklēt būvsapulces un kontrolēt kopējo objekta virzību. Uz būvsapulcēm “Oļegs no Rīgas” norīkoja padotos, kuri nebija tiesīgi vai nebija ieinteresēti pieņemt lēmumus. Viens no “Oļega no Rīgas” padotajiem par kopējo pārvada būvniecības stratēģiju izteicās apmēram šādi: “Mani nesatrauc tas, ka pārvads ir atvērts vai slēgts. Man ir laiks līdz 2023.gadam būvdarbus pārvadā pabeigt. Man galvenais, tad, kad pārvads būs pabeigts, lai pārvadam būtu skaistas margas, kas rada interesantu būves skatu”.
Neskatoties uz to, ka bija izstrādāts rīcības plāns ar būvdarbu pabeigšanu 2021.gada sākumā, “Oļegs no Rīgas” nolēma, ka darbības ir pārāk straujas, tāpēc nepieciešams procesu piebremzēt, proti, “Oļegs no Rīgas” saprata, ka viņš nedrīkst pieņemt lēmumu par tālāko būvdarbu virzību. Galu galā kas tas par “saimnieku”, kurš pieņem lēmumus? Tāpēc “Oļegs no Rīgas” pajautāja pilnīgi visiem – ko darīt tālāk? Bet aptaujātie bija nelieši, un “Oļegam no Rīgas” atbildēja, ka tomēr “saimniekam” pašam būs lēmums jāpieņem.
Saprotot, ka atbildību neizdosies novirzīt uz citiem, “Oļegs no Rīgas” nu jau apvainojās uz pilnīgi visiem. Viņa spilgtākā rakstura īpašība – gļēvums – nepieļāva pašam pamest “saimnieka” vietu. Kaut arī “Oļegs no Rīgas” vārdos bija ciets: “Es pie krēsla neturos”, mīkstais krēsla polsterējums tik patīkami sildīja krustus, ka “Oļegs no Rīgas” pats nespēja piecelties no krēsla, nemaz nerunājot par attālināšanos no tā.
Uz atvadām viela pārdomām Rīgas pilsētas iedzīvotājiem, tiem, kuri 2020.gada 25.aprīlī dosies balsot – iztēlojieties sevi kā darba devēju, kā uzņēmuma īpašnieku. Jums ir darbinieks, kurš nepilda savus tiešos pienākumus. Vēl vairāk, ar savu darbību vai bezdarbību šis darbinieks kaitē Jūsu biznesam, grauj to no iekšpuses. Šis darbinieks apzinās, ka nav piemērots konkrētā darba veikšanai, bet pats nepiedāvā pārtraukt darba attiecības ar Jums un nepiekrīt pārtraukt sadarbību uz abpusējas vienošanās pamata.
Šis darbinieks vēlas, lai tiktu atlaists. Tad, kad Jūs viņu atlaižat, viņš atgriežas pēc diviem mēnešiem, apgalvo, ka viņa slikto darba izpildījumu ir ietekmējuši pilnīgi visi apkārtējie, un lūdz viņu pieņemt darba no jauna. Vai Jūs pieņemsiet darbā atkārtoti šādu darbinieku?
Seko mums 
Ģirts Valdis Kristovskis iesniedzis Saeimā priekšlikumu publicēt jebkuras valsts amatpersonas ienākumus ik mēnesi, jo no tā būšot "ieguvums sabiedrībai".
Publiskajā telpā tiek apspriesta Re:Baltica projektu vērtēšana, kuri īstenoti ar piešķirto publisko finansējumu caur Mediju atbalsta fondu. Sabiedrības integrācijas fonds (SIF) skaidro kārtību kā notiek projektu apstiprināšana un izlietotā publiskā finansējuma uzraudzība.
Igaunija plānojot būvēt divus līdz četrus, savukārt Polija pat 25 mazos kodolreaktorus. Presē bija pārmetumi, ka Latvija atpaliekot no kaimiņiem. Milzīga ažiotāža ap SMR tehnoloģijām un daudz cerību, taču realitāte ir tāda, kāda tā ir.
Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisija 2024. gada 10. aprīļa sēdē (protokola Nr. 4 4. §) izvērtēja Aigas Veckalnes apkopotos ieteikumus “Iekļaujošas valodas ceļvedis” un secināja, ka:
Domāju, visi, kas mazliet seko notikumiem pasaulē, zina, ka, aizturot aizdomās turamos par terora aktu “Crocus City Hall”, vienam no notvertajiem nogrieza ausi, iegrūžot to šim mutē. Šobrīd, kad pašmājās emocijas ir noplakušas, pievēršoties citiem asinsdarbiem uz grēcīgās zemītes, šo notikumu var mierīgāk izanalizēt. Uzreiz gribu pateikt, ka nekādu līdzjūtību pret jebkuriem teroristiem, lai kādi motīvi viņus nevadītu vai kādas sakrālas idejas šie nepaustu, es neizjūtu.
Es zinu, mani bērni, mani jaunie draugi, mani ilggadējie žurnālista ceha biedri, arī jūs, vecās bekas no Latvijas Radio redakcionālās padomes, cik smagu profesiju, cik grūtu darbu esam izvēlējušies. Otru senāko amatu pasaulē.
Draugi un domubiedri! Mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā! Un es zinu, ka daudzi šobrīd man nepiekritīs. Tik tiešām – brīžiem šķiet, ka ir sasniegts zemākais punkts valsts politikā. Tas, kā darbojas valdošie politiskie spēki, ne mazākajā mērā nepietuvojas nacionālisma pamatprincipiem. Liberālajā valsts politikā nevalda latvisks gars – šķiet, ka tajā gara nav vispār. Vien dreifējošs kuģis, ko saēd sarkanie sociālistu ķirmji un ko draud nogremdēt Austrumu skarbie vēji. Un tomēr – mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā!
Pēdējo gandrīz trīsdesmit gadu laikā Latvijas iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju salīdzināmajās cenās palielinājies vairāk nekā trīs reizes (runa ir par iekšzemes kopprodukta uz vienu iedzīvotāju pieaugumu, salīdzinot ar 1995. gadu. Pasaules Bankas dati). Tas ir iespaidīgs labklājības pieaugums. Taču šo sasniegumu aizēno mūsu ilgstoša atpalicība no kaimiņiem, neskatoties uz diezgan līdzīgām starta pozīcijām. Problēma nav tikai zemajos ienākumos. Kā to trāpīgi ievērojis ASV vēstnieks Latvijā, šodienas ģeopolitiskajā situācijā būtiska atpalicība no kaimiņiem arī ir nopietns drošības risks.
