Iesaki rakstu: 
Pēdējo mēnešu laikā aktualizējies jautājums, vai nepieciešams daļēji atjaunot robežkontroli Šengenas zonas ietvaros. Uz šo jautājumu tagad jau ir atbildējušas vairākas valstis – Austrija, Zviedrija, Norvēģija, Vācija un citas, reaģējot uz imigrācijas krīzi, ir ieviesušas pagaidu robežkontroli. Notiekošās masveida imigrācijas iemesli ir dažādi – gan bēgļu gaitas, gan ekonomiskā migrācija, izmantojot tos drošības „caurumus”, kas izgaismojušies šīs krīzes gaitā.
Esam fakta priekšā – Eiropas Savienība (ES) nespēj kontrolēt savas ārējās robežas. Situācijā, kad nespējam nosargāt ārējo robežu, iekšējas robežkontroles atjaunošana, nacionālām valstīm rūpējoties primāri par savu iedzīvotāju drošību, ir tikai pašsaprotama.
Nelegālās imigrācijas un ārējo robežu vājuma dēļ jau 2011. gadā Francijas un Itālijas premjeri iniciēja diskusiju par nepieciešamību ārkārtas apstākļos atjaunot robežkontroli Šengenas zonā, to pamatojot ar pārmērīgu imigrantu skaita palielināšanos.
Tagad, laikā, kad imigrācijas apmēri ir divdesmitkāršojušies, salīdzinot ar pagājušā gada janvāri; kad vairāku ES dalībvalstu drošības dienesti ziņo, ka migrācijas ceļus izmanto ar teroristiskajiem grupējumiem saistītas personas; kad tikai nepilni 30% no imigrantiem, kas ieradušies ES 2015.gadā, ir no kara plosītajām valstīm… Šī situācija atbilstoši ES līgumos noteiktajam ir definējama kā ārkārtas situācija, kas ļauj īstenot tos pasākumus, kas nepieciešami, lai aizsargātu savu neatkarību un valsts un tās iedzīvotāju drošību.
Parīzes teroraktus pastrādājušie ES ieradās caur Grieķiju un caur Grieķiju arī to pameta. Esam pieteikuši karu terorismam, kas ir apsveicami, bet, lai sakārtotu iekšējo vidi, jāpiesaka karš arī organizētajai noziedzībai. Nav noslēpums, ka, pateicoties nelegālo imigrantu pārvietošanas (smuggling) biznesam, ES plaukst un zeļ organizētā noziedzība – par to ziņo visas vadošās ES institūcijas -, paziņojot, ka pagājušajā gadā šie „biznesmeņi” nopelnījuši miljardu eiro.
Eiropas Savienības ārējās robežas joprojām netiek adekvāti aizsargātas – kas ir faktisks Šengenas līguma pārkāpums, starp citu -, caur Grieķiju Eiropā nu jau gadiem ieplūstot simtiem tūkstošiem imigrantu, kuru ierašanās netiek reģistrēta, kuru personas identitātes netiek noskaidrotas; ierodošās personas netiek iekļautas kopējā patvēruma meklētāju uzskaites sistēmā un masveidīgi, neregulēti pārvietojas no vienas valsts uz otru Šengenas zonas ietvaros. Nekas, par ko ES vienojusies pagājušā gada ietvaros, diemžēl nav strādājis. Apņemšanās stiprināt Frontex un ārējās robežas nav nesušas vajadzīgos rezultātus.
Jāatzīst, ka par ārējās robežas vājumu akmens metams arī mūsu dārziņā. Nav izpildīti tie mājasdarbi, kas paredzēti efektīvas un drošas Šengenas zonas funkcionēšanai – ne pie mums, ne Grieķijā, ne Itālijā, ne arī citur. Apdraudējumi, ko nes neaizsargātas robežas, ir pārāk lieli. Robežkontroles pagaidu atjaunošana, līdz situācijas normalizēšanai un reālo drošības apdraudējumu novēršanai, būtu racionāls un likumsakarīgs solis.
Drošības cena nav ES ekonomika
Līdz ar diskusiju par Šengenas zonas pagaidu „iesaldēšanu”, izskanējuši paziņojumi no EK, kas pildīti ar draudiem, ka Šengenas zonas apturēšana varētu iznīcināt ES iekšējo tirgu un pat visu eirozonu. Apokaliptiskie pareģojumi šoreiz nav īsti vietā – nav ne praktiskas, ne ekonomiskas saiknes starp Šengenas zonu un eiro vai kopīgo tirgu. Kopīgā valūta nozīmē kopīgu monetāro politiku, noteikumus un uzraudzības mehānismu bankām, kam nav nekādas saistības ar robežām. Šengenas pagaidu apturēšana arī nenozīmē muitas nodevu ieviešanu, kas varētu ietekmēt vienotā tirgus darbību. To atzīst arī ekonomikas un politikas eksperti no vadošajiem pētījumu centriem un domnīcām Eiropā – piemēram, Briselē bāzētā Eiropas Politikas pētījumu centra direktors Daniels Gross (Daniel Gross) un Žolts Darvašs (Zsolt Darvas) no domnīcas Brēgels. Vai Lielbritānija, Dānija un Rumānija – valstis, kas nav Šengenas zonas dalībvalstis – vairs neatrodas un nedarbojas kopīgajā tirgū? Jā, Šengenas apturēšana vienotajā tirgū varētu palielināt, galvenokārt, transporta izmaksas, bet, pret ES tirgus triljonos mērāmo apgrozījumu, tās būs niecīgas un tirgu būtiski neskars.
Turklāt, ieviešot papildu kontroles un drošības mehānismus dalībvalstīs, ES beidzot kvalitatīvi varēs ķerties pie vienas no apkaunojošākajām problēmām visas savienības mērogā – nelegālās nodarbinātības izskaušanas. Nelegālā nodarbinātība pašlaik sastāda 18% no visa Eiropas Savienības IKP un liela daļa šādi strādājošo ir tieši (nelegālie) imigranti – tie var būt gan bijušie patvēruma meklētāji, kam patvērums atteikts (nesenais gadījums Minhenē, kad grupa afgāņu imigrantu pēc bēgļa statusa nesaņemšanas Vācijā turpinājusi uzturēties vēl četrus gadus), gan arī nekur nereģistrēti nelegālie imigranti.
Atkāpei – par Šengenu un robežām
Šengenas zonas aizsākumi meklējami 1985.gadā, un kopš pirmo nolīgumu parakstīšanas, tajā paredzētie procesi un procedūras tiek pastāvīgi pilnveidotas. Šengena paredz ne tikai brīvu pārvietošanos, bet arī virkni kompensācijas mehānismu – nepieciešamību stiprināt ārējo robežu kontroli, izveidot un pastāvīgi uzlabot kopējo informācijas apmaiņas sistēmu (SIS un SIS II), kā arī radīt vienotas institūcijas, lai cīnītos pret starptautisko organizēto noziedzību. Līgumā ir iestrādātas tiesības dalībvalstīm arī atjaunot pagaidu robežkontroli Šengenas zonā.
Varbūt ironiski, bet Šengenas darbības formu varam pielīdzināt federālās ASV sistēmai, kur, pēc nepieciešamības, ir iespējams atjaunot robežkontroli uz štatu robežām, kas, dažādu apdraudējumu vai saasinājumu kontekstā, arī salīdzinoši regulāri ticis darīts. Arī Šengenā robežkontroles pagaidu atjaunošana nav nekas unikāls – tas ticis darīts pat 2008. gada Eiropas futbola čempionāta laikā, Šveicei atjaunojot robežkontroli ar Franciju, lai novērstu potenciālo futbola huligānu iekļūšanu valstī.
Jāatceras, ka atjaunota robežkontrole nenozīmē žogu būvēšanu – ir iespēja radīt elastīgus mehānismus; tas ir vadāms un ierobežojams process, radot atsevišķas sistēmas, kas atbalsta kravu operatīvu robežšķērsošanu, bet kontroli attiecina tikai uz cilvēkiem.
Galu galā, ir jāsaprot, kas Eiropai patlaban ir svarīgāks – drošība vai ekonomika? Jo bez drošības nav iespējama ekonomiskā attīstība. Ir skaidrs, ka pastāv bailes par „Eiropas sapņa” sagraušanu, bet vai tiešām tie būs nelieli apgrūtinājumi, nevis pieaugošā nedrošība, terorisms un bezspēcība apdraudējuma priekšā būs tie, kas sagraus vienotās Eiropas vīziju?
Eiropas ārējās robežas gan dienvidos, gan austrumos turpinās atrasties pastāvīgu drošības izaicinājumu – to turpinās nodrošināt nelegālās imigrācijas ceļi un ģeogrāfiskais tuvums teroristu bāzes punktiem. Ja tiešām nevēlamies pieredzēt pilnīgu Šengenas zonas sabrukumu, tai ir jāevolucionē uz to principu ievērošanu, kas ir noteikti tās sākotnējos līgumos. Virzību uz zonas sakārtošanu un drošības atjaunošanu varam sākt, tikai uz laiku apturot Šengenas zonas darbību, atjaunojot iekšējo kārtību un nostiprinot ārējo robežu. Iespējams, ka tad arī robežkontrole notiks tikai uz ES ārējām robežām un iekšējās atkal varēsim droši atvērt.
Pārpublicēts no nacionalaapvieniba.lv
Seko mums 
Igaunija plānojot būvēt divus līdz četrus, savukārt Polija pat 25 mazos kodolreaktorus. Presē bija pārmetumi, ka Latvija atpaliekot no kaimiņiem. Milzīga ažiotāža ap SMR tehnoloģijām un daudz cerību, taču realitāte ir tāda, kāda tā ir.
Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisija 2024. gada 10. aprīļa sēdē (protokola Nr. 4 4. §) izvērtēja Aigas Veckalnes apkopotos ieteikumus “Iekļaujošas valodas ceļvedis” un secināja, ka:
Domāju, visi, kas mazliet seko notikumiem pasaulē, zina, ka, aizturot aizdomās turamos par terora aktu “Crocus City Hall”, vienam no notvertajiem nogrieza ausi, iegrūžot to šim mutē. Šobrīd, kad pašmājās emocijas ir noplakušas, pievēršoties citiem asinsdarbiem uz grēcīgās zemītes, šo notikumu var mierīgāk izanalizēt. Uzreiz gribu pateikt, ka nekādu līdzjūtību pret jebkuriem teroristiem, lai kādi motīvi viņus nevadītu vai kādas sakrālas idejas šie nepaustu, es neizjūtu.
Es zinu, mani bērni, mani jaunie draugi, mani ilggadējie žurnālista ceha biedri, arī jūs, vecās bekas no Latvijas Radio redakcionālās padomes, cik smagu profesiju, cik grūtu darbu esam izvēlējušies. Otru senāko amatu pasaulē.
Draugi un domubiedri! Mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā! Un es zinu, ka daudzi šobrīd man nepiekritīs. Tik tiešām – brīžiem šķiet, ka ir sasniegts zemākais punkts valsts politikā. Tas, kā darbojas valdošie politiskie spēki, ne mazākajā mērā nepietuvojas nacionālisma pamatprincipiem. Liberālajā valsts politikā nevalda latvisks gars – šķiet, ka tajā gara nav vispār. Vien dreifējošs kuģis, ko saēd sarkanie sociālistu ķirmji un ko draud nogremdēt Austrumu skarbie vēji. Un tomēr – mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā!
Pēdējo gandrīz trīsdesmit gadu laikā Latvijas iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju salīdzināmajās cenās palielinājies vairāk nekā trīs reizes (runa ir par iekšzemes kopprodukta uz vienu iedzīvotāju pieaugumu, salīdzinot ar 1995. gadu. Pasaules Bankas dati). Tas ir iespaidīgs labklājības pieaugums. Taču šo sasniegumu aizēno mūsu ilgstoša atpalicība no kaimiņiem, neskatoties uz diezgan līdzīgām starta pozīcijām. Problēma nav tikai zemajos ienākumos. Kā to trāpīgi ievērojis ASV vēstnieks Latvijā, šodienas ģeopolitiskajā situācijā būtiska atpalicība no kaimiņiem arī ir nopietns drošības risks.