Sākums Kas mēs esam Kontakti Jūsu ieteikumi un jautājumi Ja vēlaties mūs atbalstīt Reklāma Mobilā

Iesaki rakstu: Twitter Facebook Draugiem.lv

Lasu, kā dažādi ļautiņi bariem vien metas izteikt dažādu toņkārtu atzinības vārdus un pat slavinājumus Latvijas PSR Valsts drošības komitejas aģentam, parasti sauktam vienkārši par stukaču, kurš divdesmit sešus gadus pēc aktīvās stučīšanas beigām (pieņemsim) ir nolēmis publiski kādreizējā stučīšanā atzīties. Lūk, kāds cienījams cilvēks...

Es šai sakarā tomēr šo to gribētu pajautāt.

Par ko izjust kaut mazāko cieņu? Par to, ka gadiem ilgi rakstīja danosus? Stučīja par cilvēkiem, kas uzskatīja viņu par savu draugu, paziņu? Varbūt pat par ģimenes locekļiem? Ziņoja par viņu viedokļiem, stāstītajām anekdotēm? Grāva vienu dzīvi pēc otras, lai tikai paša dzejnieka dvēselei un pakaļai būtu labāk un komfortablāk?

Vai varbūt izjust kaut mazāko cieņu par to, ka bijušais stukačs, kā izriet no viņa publiskajām atklāsmēm, vēl tagad visvairāk žēlo ne jau nu tos, par kuriem ziņoja un kuru dzīves lauza un grāva ar saviem danosiem, bet gan pats sevi?

Bet varbūt par to, ka šī „iznākšana no skapja” vai drīzāk maisa šī konkrētā stukača gadījumā neietver ne tikai ticamu grēku nožēlošanu, bet arī ne mazāko atklātību? Par to, ka nožēlotājs cītīgi vairās minēt tos konkrētos cilvēkus, par kuriem viņš stučīja, un konkrētās lietas, ko ziņoja? Tās lietas, kuru dēļ cilvēki varbūt arī nebrauca uz Sibīriju, bet palika bez kārotā darba, bez bērniem vajadzīgā algas pielikuma, utt.?

Vai varbūt par to, ka trauslā, gļēvā dzejnieka dvēsele visus šos divdesmit sešus gadus noraudzījās, kā atzīstas citi, kā tiesājas citi? Par to atvieglojumu, ko bijušais stukačs izjuta, kad viņa lieliskā prezidente atkal un atkal viņu un citus stukačus paglāba, izmantojot savu dienesta stāvokli un nepieļaujot maisu atvēršanu?

Varbūt cieņu izjust par to, ka bijušā stukača atzīšanās tieši tagad nepārprotami saistīta ar vienu konkrētu lietu – to, ka, raugoties kā lieta nupat nepārprotami virzās uz maisu atvēršanu, stukačdzejnieka dvēsele beidzot saprata, ka nebūs labi, un pielaida dvēseliskās bikses? Vai varbūt tās bija nevis pielaistas bikses, bet salts aprēķins – paspēt izsprukt pirmajam un izklāstīt versiju par sevi, nabaga nevainīgo ļaunās sistēmas salauzto upuri?...

Nē, es neredzu nekādu pamatu izjust pret šo cilvēku izjust kaut mazāko cieņu. Savukārt visa šī „aktucienījamaisuncēlaisnabagaupurisuncietējs” reakcija dod skaidru mācību nākamajām paaudzēm, kam šādi pārbaudījumi vēl priekšā: jūs dzīvojat sabiedrībā, kur draņķus nevis nicina un ienīst, bet gan tad, kad draņķis, gadiem ilgi draņķējis un pēc tam gadu desmitiem savu draņķību slēpis, beidzot, kad jau jūt uguni pakulās un saprot, ka smirdoņu var arī ilgāk nenoslēpt, beidzot to publiski atklāj, visādā veidā sevi izrādot kā citu, vēl lielāku draņķu nabaga upuri, viņu publiski rehabilitē pusstundas laikā, pat neiedomājoties par visiem tiem cilvēkiem, kuru dzīves viņš ar savu draņķību sagrāvis un salauzis.

Novērtē šo rakstu:

0
0

Seko mums

Iesūti ziņu
Mēs domājam, ka...

21

Dažas atziņas pēc NATO valstu un valdību vadītāju sanāksmes

Foto1. Lai gan tā bija spriedzes pilna, tomēr tālu no Pastardienas. 2. Tajā pieņemtie lēmumi objektīvi nostiprina NATO militārās spējas un atbilst mūsu drošības interesēm. 3. Sen nebiju redzējis tādu vienprātību saistībā ar draudu un risku vērtējumu, tostarp Krievijas rīcības kontekstā.
Lasīt visu...

21

Civilizācijas norieta enciklopēdija: mantojums

FotoĻoti izplatīts ir viedoklis par antīkās kultūras turpināšanos eiropeiskajā jeb Rietumu kultūrā. Par Rietumu kultūras sākotni un pamatu uzskata antīko kultūru. Tāds viedoklis dominē vispārējā izglītībā un sabiedrības masu apziņā.
Lasīt visu...

21

Vai TV3 politisko ziņu reportieris barojas no pirista Federa?

FotoVakar noskatījos visu televīziju sižetus par Reģionālās apvienības rīkoto preses konferenci par startu vēlēšanās. Sižeti kā jau sižeti - kas būs līderi, kāda programma, kā līdz šim veicies un kāds partijas reitings.
Lasīt visu...

13

Liksim svešus bērnus mierā

FotoIedomājieties - jūs pavadāt nedēļas nogali mājās ar ģimeni. Kamēr jūs esat virtuvē un gatavojat pusdienas, jūsu mājās kāds ielaužas un aizved prom jūsu bērnu. Kādu laiku šis "kāds" jūsu bērnu tur ieslodzījumā pie sevis, bet ar laiku bērns aug, kas, protams, rada problēmas - ēd vairāk, vajadzīgas jaunas drēbes utt. Tad nu nolaupītājs sameklē bērnunamu, kur jūsu bērnu izmitināt - lai atbildīgās iestādes par viņu rūpējas. Bet jūs par savu bērnu nekad vairs neko nedzirdat...
Lasīt visu...

12

Džungļu likumi

FotoLielākā cilvēku daļa, arī latviešu, dzīvo ilūziju varā. Bieži nākas dzirdēt sašutušas runas un pārmetumus par kādu politiķi – nu kā viņš tā drīkst, nu kā viņš tā var... Bet kāpēc lai viņš tā nedrīkstētu un nevarētu? Noziedznieki neveido noziedzīgas organizācijas, lai ievērotu likumus, politiķi neveido politiskas organizācijas un necīnās par varu, lai ievērotu likumus un partiju programmās rakstīto.
Lasīt visu...

22

Kāpēc es raudāju?

FotoEs esmu ļoti nemuzikāls cilvēks. Man ne tikai nav muzikālās dzirdes, man pat ir problēmas ar elementāra ritma sadzirdēšanu (pat valsī man ir problēmas, tam jābūt ļoti elementāram un izteiktam, lai es varētu izdejot visvienkāršāko viens, div’, trīs, viens, div’, trīs, bet par tādām lietām kā tango man pat nav, ko domāt). Man nepatīk arī pasākumi, kuros ir daudz cilvēku. Es varu izturēt, ja vajag, bet man nepatīk. Bet vēl vairāk man nepatīk un īpašas aizdomas raisa masu kultūras produkti. Ja kaut kas patīk visiem, es negribu pat uzzināt, kas tas ir.
Lasīt visu...

10

Esiet sveikti, Ziemas... nē, Dziesmusvētku dalībnieki

FotoSvētku dalībnieki! Šodien mēs svinam latviešu dziesmas un dejas svētkus! Es sveicu Vispārējo latviešu dziesmusvētku kopkori – mūsu tautas diženāko simbolu – stipru un varenu!
Lasīt visu...

21

Viss sākas galvā – gan attieksme, gan diskriminācija

FotoVēlos izteikt pārdomas par vienu tēmu, kura nav atrodama nevienas politiskās partijas līdz šim zināmajām priekšvēlēšanu programmām. Varbūt tāpēc, ka ilgus gadus šajā pasaules nostūrī gan padomijas laikos, gan arī neatkarības laikos tā bija un ir savā ziņā tabu. Līdzīgi kā ar karstu kartupeli - to paviļā, paviļā, bet baidās paņemt rokās, kur nu vēl par to runāt vai rakstīt. Lielākā daļa sabiedrības par to negrib runāt, rakstīt, kur nu vēl domāt. Kas to gribētu darīt? Tie ir cilvēki ar funkcionāliem traucējumiem un viņu tuvinieki.
Lasīt visu...

Lursoft