Iesaki rakstu:

Pirms dažiem gadiem mums, dažiem domubiedriem, ņēma un pieriebās nekauņas, kuriem šķita, ka ne jau viņiem rakstīti likumi un ka invalīdu stāvvietas ierīkotas tikai tāpēc, lai pašiedomātajiem dzīves saimniekiem savas pietiekami veselīgās un labi barotās miesas nevajadzētu staipīt dažus liekus desmitus metrus līdz ieejai kārtējā iepirkšanās paradīzes filiālē.

Dažu mēnešu laikā mēs sabiedrībai pastāstījām par pāris simtiem šo, manuprāt, klaji derdzīgo radību, iespēju robežās minot visus pieejamos datus par katru konkrēto indivīdu, tostarp par viņa/viņas dzīvesvietu, īpašumiem, darbu, uzņēmumiem, amatiem, līdzšinējo autovadītāja pieredzi, nodarbošanos utt.

Ticiet vai ne, bet dažu mēnešu laikā pasākums noslēdzās ar to, ka šo nekauņu masa pierāvās pietiekami, lai lasītāju iesūtīto fotoattēlu straume pārvērstos mazā tērcītē un pēc tam izsīktu pavisam, - un ne tāpēc, ka būtu mazinājies ar fotokameru aprīkotu telefonu skaits, bet tāpēc, ka strauji saruka "galvas invalīdu" skaits.

Nu jau viss atkal ir vecajās sliedēs, par ko uzskatāmi liecina portālu "aculiecinieku" sadaļas, taču stāsts ir nevis par to, kas ilgtspējīgāks - nekaunība vai tās apkarošanas metodes, bet gan par pašu nekauņu un to vērotāju reakciju.

Un tātad - klasiskais gadījums: liels portāls publicē attēlus ar pietiekami "biezu" vai pat ļoti "biezu" auto: vējstiklā nav ne vēsts no invalīda kartes, bet vadītājs vienalga nav spējis turēties pretim kārdinājumam savu braucamo novietot invalīdu stāvvietā.

Kas tālāk? Ja pieķerts ir arī pats vadītājs, viņš paretos gadījumos ir pietiekami godprātīgs, lai paziņotu, ka jūtas vainīgs, ļoti atvainojas, ir gatavs samaksāt sodu un nekad tā vairāk nedarīs. Un patiešām - vismaz manā praksē nav bijis gadījuma, kad šāds publiskais vainas nožēlotājs invalīdu stāvvietā būtu pieķerts vēlreiz.

Savukārt pārējie sākumā klusē un iedomājas, ka ir palīduši zem neredzamību garantējošās burvju cepures, bet pēc tam, saprotot, ka tā vis nesanāks, sacenšas dažādu atrunu izgudrošanā: atkarībā no nekaunības pakāpes no "kas jums par daļu? jūs taču neesat policija! un paši jūs auto invalīdu stāvvietās nekad neliekat? to kāds ir pasūtījis!" līdz "nekādu ceļazīmi es tur neredzēju! tas nemaz neattiecas uz mani! man bija svarīga situācija! es tikai uz mirklīti! mašīna invalīdu stāvvietā ir tikai daļēji".

Tāpat tradicionāli atšķirīgi vienmēr ir arī attiecīgā raksta komentētāju viedokļi. Ir viena grupa, kurai viss ir skaidrs - ja reiz likums skaidri nosaka, ka šīs stāvvietas ir tikai un vienīgi invalīdiem un tikai un vienīgi ar speciālo invalīda karti, tad par ko gan vēl runāt? Ja likums ir nepārprotams, to pārkāpt nedrīkst neviens - neatkarīgi no tā, pie kādas nekauņu sugas viņš pieder un cik daudz viņam ir draugu un atbalstītāju.

Un tad ir otrā suga - tā, kurai ir uz pirkstiem skaitāmi, kaut dažnedažādās formās izteikti "argumenti".

Pirmkārt, tiem invalīdiem (vārds "plukatas" parasti paliek neizteikts, bet ir skaidri nojaušams) tak nemaz nav mašīnu.

Otrkārt, notikušais jāskata kontekstā - tās stāvvietas tak parasti ir tukšas un šoreiz šis auto tur nevienam netraucē.

Treškārt, ko vispār var ņemties par sīkumiem, kad visapkārt tak notiek daudz kas briesmīgāks?

Ceturtkārt, runa ir nevis par rakstītām normām, bet gan par ētiku - un to var izvērtēt tikai profesionāli, atzīti ētikas vērtētāji.

Piektkārt, gan jau tie, kas nekauņu nofotografēja, aprakstīja un tagad kritizē, paši nav ne par matu labāki.

Sestkārt, pastāstīt sabiedrībai par konkrēto nekauņu - tas ir viņa svēto tiesību pārkāpums un viscaur amorāla rīcība.

Es nevaru te nesaskatīt ļoti precīzu analoģiju ar visu to, kas pēdējās nedēļas laikā publiskajā telpā noticis saistībā ap žurnāla "Ir" komentētāju, pazīstamo pamācītāju žurnālistu ētikas jautājumos Paulu Raudsepu.

Analoģija precīza - faktiski viens pret vienu. Šī kunga darbavietas ētikas kodeksā skaidri un nepārprotami ierakstīts - žurnālists nedrīkst pieņemt materiālus labumus no personām, par kurām viņš veido materiālus. Tātad - ja gribi par kādu rakstīt, tu nedrīksti no viņa naudu! Vai nu raksts - vai nu nauda.

Invalīdu stāvvietu cienītāji uz likumos ierakstīto nospļaujas, un tieši tā attiecībā uz savu paša kodeksu rīkojies arī minētais kungs, pēdējā gada laikā no Latvijas Bankas par dažādiem maksas pakalpojumiem saņemot 1800 latu, taču bez kādiem kompleksiem tieši Bankas prezidenta pārvēlēšanas rītā nopublicējot par viņu rakstu savā žurnālā.

Kungs tiek pieķerts tāpat kā vidusmēra invalīdu stāvvietu cienītājs un tieši tāpat vispirms iemēģina "neredzamo cepuri" - sak, ja klusēšu un izlikšos, ka tas nemaz neesmu es, kazi, viss izbeigsies pats no sevis.

Kad neizbeidzas, pieķertais kungs sāk taisnoties gluži kā tāds vidusmēra invalīdu stāvvietu cienītājs no tās sugas, kas pat nemēģinās nokaunēties un atzīt vainu, - ar pēc būtības tiem pašiem argumentiem.

Par savu ētikas kodeksu un tajā skaidri noteikto - ja gribi par kādu rakstīt, neņem no viņa naudu! -, protams, ne vārda; tā vietā skaidrojumi par to, ka vispār tas ir nevis "materiāls", bet "publikācija ir analīze - ziņu žanra raksts", ka tajā vērojama "žurnālistikas standartu ievērošana", ka tajā "pirmo reizi publiski parādās informācija" par to un vēl šito.

Bet, kas attiecoties uz naudiņu, ko kungs saņēmis no aprakstītā kunga iestādes, - tie taču "ir tāda veida darbi, par kuriem žurnālisti gan Latvijā, gan citur saņem materiālu kompensāciju". Nu, un tie, kas viņam ko pārmetot, lai paši paskatoties spogulī.

Tiktāl - gandrīz viens pret vienu tāds tipisks invalīdu stāvvietu cienītājs ar tipiskajiem skaidrojumiem. Un arī komentētāju reakcija - līdzīga tai, kas vērojama pēc kārtējā fiziski spraunā, bet nekaunīgā pseidoinvalīda fiksēšanas.

Vienai daļai ir pārliecība, ka, ja kas kādā normatīvā aktā ierakstīts, tad neatkarīgi no konkrētā indivīda atsaldētības un nekaunības pakāpes tas arī jāpilda bez kādām diskusijām, savukārt otriem - tradicionālie attaisnojumi par to, ka "ir gana īstu problēmu, nevajag tās izgudrot" un ka ir darīšana ar "nepamatotu skaļu retoriku" un "nepamatotiem uzbrukumiem par angažētību".

Taču ir arī divas būtiskas atšķirības, kuru pieminēšanas dēļ tad arī uzskatu par nepieciešamu šim konkrētajam gadījumam pievērsties jau otro nedēļu pēc kārtas.

Pirmkārt, Raudsepa gadījumā savu automašīnu invalīdu stāvvietā nav nolicis un tagad nekādu savu vainu nesaskata ikdienišķs pabiezs nekauņa.

Var teikt, ka šajā gadījumā savu automašīnu invalīdu stāvvietā šķērsām ir iemetis Invalīdu asociācijas galvenais runātājs - kā rutks vesels indivīds, kurš līdz šim ir ne tikai uzdevies par invalīdu tiesību aizstāvi un cerību, bet arī daudzus gadus šķietami sirdsšķīsti apkarojis visus nekrietnos invalīdu tiesību aizskārējus.

Vēl vairāk - personisko komfortu augstāk par visu pasaulē turošajiem pseidoinvalīdiem var pārmest daudz ko, bet ne tādu grūti iedomājamu nekaunību un liekulību, ka viņi paši būtu pieņēmuši un citiem uzspieduši noteikumus par invalīdu stāvvietu izmantošanu, skarbi sunot to pārkāpējus, bet personisko miesu labsajūtas vārdā paši šos noteikumus pārkāpuši uz nebēdu.

Taču Raudsepa kungs ir rīkojies tieši tā - jo neviens "no augšas" viņam viņa ētikas kodeksu nav uzspiedis; tieši pretēji - viņš ir gan akcionārs un padomes priekšsēdētājs žurnāla "Ir" izdevniecībā, kas tad arī pašu pieņemtajā kodeksā ierakstījusi "neņem naudu no tiem, par kuriem raksti", gan vēl arī Žurnālistu asociācijas ētikas komisijas priekšsēdētājs.

Labi, viena konkrēta cilvēka individuālā divkosība un gatavība pēc pieķeršanas meklēt jebkādus attaisnojumus primitīvas mantkārības un liekulīgas morāles diktētai rīcībai vēl mūs tā kā nevarētu pārsteigt. Taču ir vēl otra būtiskā atšķirība no tāda klasiska pieķerta invalīdu stāvvietu cienītāja gadījuma - jo runa nav par vienu pašu Raudsepu.

Ja papētīsiet lasītāju komentārus pie rakstiņa par vidusmēra "galvas invalīdu", jūs labi saprotamu iemeslu dēļ neatradīsiet gandrīz nevienu cilvēku, kurš uzskatu, ka pastāv tāds vai cits pamatots iemesls, kāpēc viens veselīgs nekauņa var arī novietot savu automašīnu invalīdu stāvvietā vai kāpēc šādi gadījumi nav normāla cilvēka uzmanības un rūpju vērti, būtu gatavs pārstāvēt un aizstāvēt ar savu vārdu un uzvārdu. Jo viena lieta, ko tu raksti nosacīti anonīmi, otra - kādas vērtības tu deklarē publiski.

Cita lieta - mūsu Invalīdu asociācijas runasvīra gadījums. Jau vairākas dienas sociālajā tīklā "Twitter" var lasīt faktiski bezprecedenta dubultmorāles un liekulības pašatmaskošanās izpausmes, ar ko nāk klajā nevis kaut kādi anonīmie "komentatori", bet cilvēki, kas līdz šim ir, turpinot mūsu līdzību ar invalīdu stāvvietām, sekmīgi pozicionējušies kā invalīdu tiesību aizstāvji, bet nu savā ierastajā skaļumā metušies aizstāvēt "savējo", kurš pieķerts, tā sacīt, ar vēl kūpošu izpūtēju.

Baiba Strautmane, Nellija Tjarve (Ločmele), Anda Burve-Rozīte, Indra Sprance - sarakstu varētu vēl turpināt. Ir tiešām šokējoši tas, ar kādu dedzību personas, kas iepriekš bijušas pazīstamas kā visādu lielu un mazu mafiju principiālās pretinieces un pareizo vērtību skaļas mācītājas, nu acu priekšā ir gatavas atteikties no jebkādiem iepriekš deklarētajiem principiem, lai tikai atrastu kaut jel kādu attaisnojumu iekritušajam "pašu mafijiņas" biedram.

Ētikas kodekss? Mūsu kodekss? Kāds kodekss? Kas tas tāds? Šķiet, neviena no minētajām kundzēm neko tādu nav ne redzējušas, ne dzirdējušas, - tā vietā viņas pašas ar savu vārdu, bez kādas kautrēšanās un kaunēšanās ir gatavas apliecināt, ka gadījumā, kad invalīdu stāvvietā braucamo iemet "savējais" nekauņa, pareizi ir runāt nevis par šo pilnīgi konkrēto pārkāpumu un konkrētā nekauņas vainu, bet gan par "angažētiem uzbrukumiem" un "izgudrotām problēmām", par "publisku retoriku" un "tekstu vērtēšanu".

Nez vai kāds invalīdu stāvvietu cienītāju anonīmais aizstāvis ciniskumā pārspēs "Ir" galveno redaktori Nelliju Tjarvi (Ločmeli), kura kādā "Twitter" ierakstā pašas ētikas kodeksa kontekstā faktiski apliecina: jā, it kā jau ētikas kodeksā ierakstīts, ka, ja par kādu raksti, tu nedrīksti no viņa pieņemt naudu, bet tas taču nekādā gadījumā nevar attiekties uz "savējo" Paulu Raudsepu, kura raksts ir "sakarīga analīze ar kritiku un dažādiem viedokļiem". Sak, ja raksti tādu "sakarīgu" rakstu (un, protams, esi "savējais", nevis no tiem citiem - "angažētajiem žurnālistiem"), - kamp droši, cik dod!...

Lai cik tas nešķistu dīvaini, šim stāstam tomēr, manuprāt, ir labas beigas. Pirmkārt, nez vai īstie invalīdu stāvvietu cienītāji spēs sekmīgi pārņemt ločmeļu un strautmaņu izsmalcinātos argumentus. Otrkārt, nez vai viņi, pat izlasījuši šo stāstu un iedvesmojušies no Raudsepa kunga piemēra, metīsies pieprasīt sev tiesības izstrādāt jaunus invalīdu stāvvietu izmantošanas noteikumus un tad ķersies pie "ne savējo" riebekļu apkarošanas.

Un, treškārt, paši to negribot, raudsepi, strautmanes un tjarves ir par sevi un savu ētikas izpratni atklājuši pietiekami daudz, lai katru reizi, viņiem ķeroties pie pareizās ētikas mācīšanas, mēs atcerētos šo gadījumu, bet katru reizi, lasot vai klausoties viņu "analīzes", atcerētos viņu pamatdomu - ja mēs un mūsējie kaut ko "sakarīgi analizējam", tad mēs drīkstam no "sakarīgi analizētā" ņemt naudu par kaut ko un vēl arī šito, lai nu kas tur būtu sarakstīts mūsu kodeksos, bet, ja kāds no mūsējiem iekritīs, mēs paši viņu arī izvērtēsim, bet jūs ar savām "izdomātajām problēmām" atšujieties!

Tik daudz viņi ar savu netīšo pašatmaskošanos ir panākuši jau tagad, un par nebijušu šo divkosības parādi nepadarīt. Un tas jau ir tīri labi.

Red.piez.: šis viedokļraksts bija publicēts portālā DELFI. Publicējam to arī šeit.

Seko mums

Перевод страницы в Google Translate this page with Google