Iesaki rakstu: 
Nesen noskaidrojās - kāds advokāts ir trakoti sašutis par to, ka ar viņa kā "Latvijas Republikas pilsoņa" parakstītu iesniegumu (precīzāks gan būtu krieviskais apzīmējums - donos) premjerei ir varējis iepazīties ne tikai adresāts, bet arī ikviens cits Latvijas Republikas pilsonis. Tik sašutis, ka, kā jau tas ar advokātiem pēdējā laikā bieži gadās, aizrikšojis uz tiesu meklēt taisnību pret donosanoplūdinātājiem.
Advokāta Vonsoviča sašutums, protams, nav nekas ārkārtējs - stukači visos laikos ir mīlējuši savos ziņojumos uzsvērt, ka stučī tikai un vienīgi kvēlas savas valsts mīlestības utml. dēļ, un tāpat visos laikos viņi ir vairāk par visu baidījušies, ka šie ziņojumi kā viņu stukača dabas apliecinājums nonāks atklātībā.
Taču runa šai gadījumā nebūt nav par vienu konkrētu "ķēķa" advokātu un viņa tieksmi uz ziņošanu "orgāniem" ar tādu vai citādu motivāciju, - lai par to secinājumus izdara Vonsoviča kunga esošie un potenciālie klienti. Tas, par ko es vēlētos īsi izteikt savas domas, ir šī te jau pieminētā stukača daba kā tāda.
Pirms dažām nedēļām es izmantoju savas likumīgās tiesības un aizgāju uz Ģenerālprokuratūru, lai tur iepazītos ar visiem sešiem sējumiem, ko divu gadu čaklā darbā bija saražojuši Drošības policijas parazīti, centīgi "virzot" pret mani sākto, pēc pasūtījuma safabricēto, nu jau izgāzušos un izbeigto kriminālprocesu saistībā ar grāmatu Cits ķēķis: zem likumīgā "jumta".
Tur bija daudz kā interesanta, un ceru, ka ar laiku likumīgā veidā izdosies panākt, lai vismaz kāda daļa no šiem sējumiem nonāktu atklātībā, uzskatāmi parādot, ar ko tieši nodarbojas mūsu "orgāni" un ko tie vispār sauc par darbu. Cita starpā tur bija arī man labi pazīstamu cilvēku liecības - par mani, grāmatu, portālu pietiek.com un tamlīdzīgi.
Lāga nezinu, vai likums man ļauj nosaukt šīs personas vai ne, bet jebkurā gadījumā es to vismaz pagaidām nedarīšu un arī neminēšu nekādas pazīmes, kas ļautu vērīgākam un zinošākam lasītājam šīs personas "atšifrēt".
Toties secinājumus, kas man pēc šo liecību izlasīšanas radās, gan īsumā izklāstīšu, un galvenais no tiem ir - stukača dabai, lai tā izpaustos visā krāšņumā, nav vajadzīgi ne racionāli apsvērumi (man jāstučī un jāsadarbojas, lai iegūtu konkrētu labumu), ne kāda piespiešana vai draudi (man jāstučī un jāsadarbojas, citādi būs slikti man, manai ģimenei utt.), ne emocionāla rakstura faktori (es nostučīšu un tam riebeklim atriebšos), ne jelkas cits.
To cilvēku vidū, kuri, kā izrādās, aizgūtnēm bija ziņojuši par mani, nebija neviena, kurš būtu bijis spiests par katru cenu sniegt liecības un ziņot. Visi viņi ir bijuši situācijā, kad varēja pateikt vienkārši: "Neko neatceros!" - un nekas slikts viņiem no tā nebūtu noticis.
Neviens no viņiem arī nevar attaisnoties, ka ir bijis maziņš, dumiņš un ļoti, ļoti satrūcies: visi šie "stukači pēc pārliecības" ir bijuši dzīvē pietiekami pieredzējuši, kompetenti, zinoši ļaudis - viņu vidū arī tādi, kam patīk publiski lielīties ar savu principialitāti, drosmi un tamlīdzīgi.
Bet ne jau tas ir pārsteidzoši. Un arī ne tas, ka, saliekot kopā datumus, izrādījās, ka šie ziņotāji vēl ilgi pēc liecību sniegšanas un primitīvas ziņošanas ir kārtojuši ar mani tādas vai citādas darīšanas, prasījuši (un saņēmuši) naudu, apsveikuši dzimšanas dienā, Ziemassvētkos un vēl citādos svētkos.
Vismaz man patiesi pārsteidzoši, pat šokējoši liekas kas cits - tas, ka no ziņošanas šos stukačus nav atturējusi jau pieminētā dzīves pieredze, kompetence un zināšanas par to, ka šai pasaulē maz kas paliek slēpts un ka, visticamākais, agri vai vēlu viņu ziņojumi un liecības nonāks arī sabiedrības acīm. Bet nekas no tā visa viņus nav atturējis no stukača dabas diktētās nepārvaramās vēlmes ziņot.
Šī stukača daba acīmredzami un uzskatāmi ir izrādījusies pārāka par visiem viņu publiski un privāti sludinātajiem principiem, praktiskiem apsvērumiem, elementāru pašcieņu un godaprātu. Iekšā sēdošais Pavļiks Morozovs ir ņēmis virsroku pārliecinoši un nepārprotami.
Ar vārdu sakot, es nemaz nebrīnos par Latvijas nomenklatūras - no Vīķes-Freibergas līdz kaismīgākajiem nacionāļiem - vienoto vēlmi neparko nepieļaut čekas maisu publiskošanu. Šī te aprakstītā personiskā pieredze liek man pavisam citādi prognozēt, kādus tik gan pie varas esošus, gan sabiedrībā cienītus un godātus ļaudis mēs šajos maisos neatrastu - simtus un tūkstošus stukaču. Tādu pašu kā manis aprakstītie stukača dabas upuri.
Seko mums 
Igaunija plānojot būvēt divus līdz četrus, savukārt Polija pat 25 mazos kodolreaktorus. Presē bija pārmetumi, ka Latvija atpaliekot no kaimiņiem. Milzīga ažiotāža ap SMR tehnoloģijām un daudz cerību, taču realitāte ir tāda, kāda tā ir.
Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisija 2024. gada 10. aprīļa sēdē (protokola Nr. 4 4. §) izvērtēja Aigas Veckalnes apkopotos ieteikumus “Iekļaujošas valodas ceļvedis” un secināja, ka:
Domāju, visi, kas mazliet seko notikumiem pasaulē, zina, ka, aizturot aizdomās turamos par terora aktu “Crocus City Hall”, vienam no notvertajiem nogrieza ausi, iegrūžot to šim mutē. Šobrīd, kad pašmājās emocijas ir noplakušas, pievēršoties citiem asinsdarbiem uz grēcīgās zemītes, šo notikumu var mierīgāk izanalizēt. Uzreiz gribu pateikt, ka nekādu līdzjūtību pret jebkuriem teroristiem, lai kādi motīvi viņus nevadītu vai kādas sakrālas idejas šie nepaustu, es neizjūtu.
Es zinu, mani bērni, mani jaunie draugi, mani ilggadējie žurnālista ceha biedri, arī jūs, vecās bekas no Latvijas Radio redakcionālās padomes, cik smagu profesiju, cik grūtu darbu esam izvēlējušies. Otru senāko amatu pasaulē.
Draugi un domubiedri! Mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā! Un es zinu, ka daudzi šobrīd man nepiekritīs. Tik tiešām – brīžiem šķiet, ka ir sasniegts zemākais punkts valsts politikā. Tas, kā darbojas valdošie politiskie spēki, ne mazākajā mērā nepietuvojas nacionālisma pamatprincipiem. Liberālajā valsts politikā nevalda latvisks gars – šķiet, ka tajā gara nav vispār. Vien dreifējošs kuģis, ko saēd sarkanie sociālistu ķirmji un ko draud nogremdēt Austrumu skarbie vēji. Un tomēr – mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā!
Pēdējo gandrīz trīsdesmit gadu laikā Latvijas iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju salīdzināmajās cenās palielinājies vairāk nekā trīs reizes (runa ir par iekšzemes kopprodukta uz vienu iedzīvotāju pieaugumu, salīdzinot ar 1995. gadu. Pasaules Bankas dati). Tas ir iespaidīgs labklājības pieaugums. Taču šo sasniegumu aizēno mūsu ilgstoša atpalicība no kaimiņiem, neskatoties uz diezgan līdzīgām starta pozīcijām. Problēma nav tikai zemajos ienākumos. Kā to trāpīgi ievērojis ASV vēstnieks Latvijā, šodienas ģeopolitiskajā situācijā būtiska atpalicība no kaimiņiem arī ir nopietns drošības risks.