Pazemīgā cerībā cerot aiztaupīt Latvijas valstij to pazemojošu rīcību...
Aldis Alliks, zvērināts advokāts04.10.2022.
Komentāri (0)
Iesaki rakstu: 
2022. gada 8. septembrī Saeima steidzamības kārtībā pieņēma likumu “Grozījumi Latvijas Pareizticīgās Baznīcas likumā”, ar ko cita starpā noteikts, ka “Baznīca – Latvijas Pareizticīgā Baznīca ar visām tās diecēzēm, draudzēm un iestādēm, kas ir pilnīgi patstāvīga un neatkarīga no jebkādas ārpus Latvijas esošas baznīcas varas (autokefālā baznīca)” un šis “likums pilnā mērā nostiprina Baznīcas autokefālo statusu”.
Latvijas Republikas Valsts prezidenta 2022. gada 5. septembra paziņojumā Nr. 26 “Par likumprojektu “Grozījumi Latvijas Pareizticīgās Baznīcas likumā” cita starpā ir norādīts, ka:
1) “nepieciešami atsevišķi grozījumi, lai likums pilnā mērā korekti atspoguļotu šo Latvijas Pareizticīgās Baznīcas patstāvīgo un neatkarīgo (autokefālo) statusu”;
2) “pastāv zināms risks, ka Krievijas Pareizticīgās baznīcas vadība vienpusēji varētu likvidēt Latvijas Pareizticīgās Baznīcas pilnīgu patstāvību un neatkarību un de facto mainīt tās kanonisko statusu”, kas “skartu Latvijas Pareizticīgās Baznīcas laicīgo statusu Latvijas Republikā, kura noteikšana ekskluzīvi ir Latvijas likumu un pašas Baznīcas statūtu jautājums”;
3) “likums korekti atspoguļos un nostiprinās situāciju, ka Latvijas Pareizticīgā Baznīca ir neatkarīga no jebkādas citas, ārpus Latvijas esošas baznīcas varas un ietekmes”.
Tas pats ir norādīts arī Valsts prezidenta sagatavotā un Saeimā iesniegtā likumprojekta anotācijā.
Uzreiz jānorāda, ka Latvijas pareizticīgajai baznīcai [šeit un turpmāk, kur vārdi “pareizticīgā baznīca” rakstīti ar mazajiem burtiem, tā ir domāta plašākā nozīmē, ne tikai reliģiskā organizācija ar vienoto reģistrācijas Nr. 90000085869 un tās draudžu locekļi] ir ievērojami lielāks kanoniskais statuss.
To nosaka Konstantinopoles Patriarhāta Vissvētītā Vispasaules Patriarha un Svētās Sinodes 1936. gada 4. februāra Tomoss Nr. 375/240, kas ir būtisks dokuments, jo ar to tika atzīta pirmskara Latvijas Pareizticīgās baznīcas autonomija un neatkarība no Maskavas. Nesaprotamu iemeslu dēļ ne Valsts prezidenta paziņojumā, ne arī Valsts prezidenta sagatavotā un Saeimā iesniegtā likumprojekta anotācijā 1936. gada 4. februāra autokefālijas Tomoss vispār nav pat pieminēts…
Šis Tomoss tika iegūts neilgā laikā pēc tam, kad 1934. gadā Latvijas Pareizticīgās baznīcas Sinode paziņoja par kanonisko pakļaušanos Konstantinopolei un lūdza Vispasaules (Konstantinopoles) patriarhu uzņemt Latvijas Pareizticīgo baznīcu savā jurisdikcijā. Pēc dažiem mēnešiem piekrišana tika saņemta. 1936. gadā par Rīgas un visas Latvijas Metropolītu tika ievēlēts Augustīns Pētersons, kurš par savu galveno uzdevumu uzskatīja latviešu valodas ieviešanu dievkalpojumos, pieprasot pareizticīgo garīdzniekiem latviešu valodas zināšanas.
Kad PSRS 1940. gadā okupēja Latviju, Latvijas Pareizticīgā baznīca nonāca Krievu Pareizticīgās baznīcas pakļautībā. Izmantojot krievu okupācijas varas pakalpiņu rakstītus “iesniegumus no Baltijas valstu vietējās garīdzniecības puses”, Maskavas patriarhāts pieņēma lēmumu par Latvijas, Igaunijas un Lietuvas pareizticīgo baznīcu pakļaušanu Maskavas patriarhātam.
1941. gada 27. februārī Maskavas patriarhāts pieņēma lēmumu, ar kuru likvidēja Latvijas Pareizticīgo baznīcu, tās īpašumus konfiscēja, atlaida Sinodi un atņēma metropolītam Augustīnam metropolīta nosaukumu. To garīdznieku, kuri atteicās sadarboties ar Maskavu, vietā stājās krievu okupācijas varai padevīgie.
Vācu okupācijas laikā metropolīts Augustīns atkal centās atjaunot patstāvīgu Latvijas Pareizticīgo baznīcu, taču tam pakļāvās vairs tikai daļa no Latvijas draudzēm. Pēc krievu okupācijas varas atjaunošanās 1944. gadā Latvijā atsāka darboties Staļina (Maskavas patriarhāta) kontrolē esošā pareizticīgā baznīca, kuru vien formāli sauca par “Latvijas”.
Kad 1990. gadā tika atjaunota Latvijas valsts, šī baznīca turpināja izlikties, ka to “nekas īpašs” ar Maskavas patriarhātu nesaista, jo tai ir “pašnoteikšanās tiesības”. 1992. gadā Maskavas patriarhs Aleksijs II “atjaunoja” patriarha Tihona 1921. gada 19. jūnija lēmumu par Latvijas Pareizticīgās Baznīcas patstāvību (autonomiju) “garīgi-kanoniskā vienotībā ar Maskavas patriarhātu”…
Jāuzsver, ka joprojām pastāv J. Staļina valdīšanas laikā 1943. gadā dibinātā “Krievu” (Русская) – nevis “Krievijas” – Pareizticīgā baznīca (skat. Maskavas patriarhāta mājaslapu www.patriarchia.ru).
Jau kopš Latvijas neatkarības atjaunošanas Latvijas valstij bija (un joprojām būtu…) jāsper visi attiecīgie soļi, lai atzītu Krievu Pareizticīgo baznīcu par nelikumīgu (vismaz) attiecībā uz mūsu valsti. Tāpēc neizprotami ir vēl šobaltdien turpinošies jebkādi Latvijas likumdevēja un citu augstāko Latvijas valsts institūciju un amatpersonu centieni “legalizēt” šo Maskavas organizāciju, kura jau kopš Latvijas okupācijas ir uzurpējusi un arī pēc Latvijas valsts neatkarības atjaunošanas īsteno teju “ekskluzīvu” reliģisko varu pār pareizticīgajiem Latvijā…
Šādi rīkojoties, Latvijas augstākās iestādes un amatpersonas vistiešākajā veidā “pūš Kremļa stabulē”… Krievijas režīms allaž ir bijis īpaši ieinteresēts savas ietekmes paplašināšanā un saglabāšanā ne tikai Krievijas, bet arī citu valstu pareizticīgajās baznīcās, lai padarītu to par paklausīgu instrumentu čekistu (agrāk – VDK, tagad – FSB darbinieku) rokās un ar tā palīdzību kontrolētu Krievijas un attiecīgo citu valstu iedzīvotājus.
Paradoksāli, bet fakts – pēc Latvijas valsts neatkarības atjaunošanas pati valsts atbrīvojās no “Kremļa diktāta”, taču pareizticīgā baznīca – ne… Gluži pretēji – Latvijas valsts “tiesiski nostiprināja” Maskavas patriarhāta pakļautībā joprojām esošo baznīcu. 1992. gada 30. decembrī Latvijas Republikas Tieslietu ministrijā tika reģistrēta reliģiskā organizācija “Latvijas Pareizticīgā Baznīca” un “Latvijas Pareizticīgās baznīcas 1936. gada statūtu atjaunotā redakcija”, atzīstot 1992. gadā reģistrēto reliģisko organizāciju par Latvijas Pareizticīgās baznīcas, kas Latvijas Republikā darbojās līdz 1940. gada okupācijai, “tiesību pārmantotāju”... Tātad – Tieslietu ministrija “leģitimizēja” to, ka Latvijas okupācijas sekas attiecībā uz pareizticīgo baznīcu Latvijā netiek likvidētas.
2008. gadā Saeima pieņēma Latvijas Pareizticīgās Baznīcas likumu, ar kuru joprojām Maskavas patriarhāta kanoniskajā pakļautībā esošajai baznīcai nostiprināja tiesības uz pirmskara Latvijas Pareizticīgajai baznīcai piederējušajiem nekustamajiem zemes īpašumiem, kā arī reliģiskajām un saimnieciskajām būvēm… Saskaņā ar šīs baznīcas statūtu 1. paragrāfu tā “kanoniski atrodas Maskavas patriarhātā”…
Tātad – Latvijas valsts faktiski nedarīja neko, lai pēc PSRS sabrukuma un Latvijas neatkarības atjaunošanas juridisku un faktisku spēku un nozīmi atgūtu Konstantinopoles ekumeniskā Patriarhāta 1936. gadā izdotais Tomoss par Latvijas Pareizticīgās baznīcas autokefāliju…
Acīmredzot Latvijas valsts joprojām nevēlējās sekot Igaunijas un Ukrainas piemēriem, atzīstot Konstantinopoles Patriarhātu par pasaules pareizticīgo kristiešu pareizticīgo centru, visaugstāko “sēdekli”. Par šādiem centieniem neliecina arī 2022. gada 8. septembrī pieņemtais likums. Bet – varbūt tomēr beidzot derētu gan?
Konstantinopoles Patriarhāta Vissvētītā Vispasaules Patriarha un Svētās Sinodes 1936. gada 4. februāra Tomosa Nr. 375/240 faktiska un juridiska spēka un nozīmes atjaunošana Latvijā aiztaupītu pilnīgi lieko un gan Latvijas valsti kopumā, gan tieslietu ministru personiski pazemojošo soli – viņa vēršanos pie patriarha Kirila, pazemīgi lūdzot viņu “izmantot [viņam, patriarham Kirilam] pieejamās kanoniskās pilnvaras un Latvijas Pareizticīgajai Baznīcai izsniegt autokefālijas Tomosu”…
Lūgt nedusmoties, ka mēs tur, Latvijā, tādu likumu pieņēmām un palīdzēt mums, piešķirot tam likumam kaut kādu faktisku, praktisku jēgu… Nudien, tā būtu nevajadzīga un pazemojoša rīcība, ja ņem vērā, ka autokefācijas Tomosu Latvijas pareizticīgajai baznīcai ir izsniegts jau tālajā 1936. gadā.
Seko mums 
Publiskajā telpā tiek apspriesta Re:Baltica projektu vērtēšana, kuri īstenoti ar piešķirto publisko finansējumu caur Mediju atbalsta fondu. Sabiedrības integrācijas fonds (SIF) skaidro kārtību kā notiek projektu apstiprināšana un izlietotā publiskā finansējuma uzraudzība.
Igaunija plānojot būvēt divus līdz četrus, savukārt Polija pat 25 mazos kodolreaktorus. Presē bija pārmetumi, ka Latvija atpaliekot no kaimiņiem. Milzīga ažiotāža ap SMR tehnoloģijām un daudz cerību, taču realitāte ir tāda, kāda tā ir.
Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisija 2024. gada 10. aprīļa sēdē (protokola Nr. 4 4. §) izvērtēja Aigas Veckalnes apkopotos ieteikumus “Iekļaujošas valodas ceļvedis” un secināja, ka:
Domāju, visi, kas mazliet seko notikumiem pasaulē, zina, ka, aizturot aizdomās turamos par terora aktu “Crocus City Hall”, vienam no notvertajiem nogrieza ausi, iegrūžot to šim mutē. Šobrīd, kad pašmājās emocijas ir noplakušas, pievēršoties citiem asinsdarbiem uz grēcīgās zemītes, šo notikumu var mierīgāk izanalizēt. Uzreiz gribu pateikt, ka nekādu līdzjūtību pret jebkuriem teroristiem, lai kādi motīvi viņus nevadītu vai kādas sakrālas idejas šie nepaustu, es neizjūtu.
Es zinu, mani bērni, mani jaunie draugi, mani ilggadējie žurnālista ceha biedri, arī jūs, vecās bekas no Latvijas Radio redakcionālās padomes, cik smagu profesiju, cik grūtu darbu esam izvēlējušies. Otru senāko amatu pasaulē.
Draugi un domubiedri! Mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā! Un es zinu, ka daudzi šobrīd man nepiekritīs. Tik tiešām – brīžiem šķiet, ka ir sasniegts zemākais punkts valsts politikā. Tas, kā darbojas valdošie politiskie spēki, ne mazākajā mērā nepietuvojas nacionālisma pamatprincipiem. Liberālajā valsts politikā nevalda latvisks gars – šķiet, ka tajā gara nav vispār. Vien dreifējošs kuģis, ko saēd sarkanie sociālistu ķirmji un ko draud nogremdēt Austrumu skarbie vēji. Un tomēr – mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā!
Pēdējo gandrīz trīsdesmit gadu laikā Latvijas iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju salīdzināmajās cenās palielinājies vairāk nekā trīs reizes (runa ir par iekšzemes kopprodukta uz vienu iedzīvotāju pieaugumu, salīdzinot ar 1995. gadu. Pasaules Bankas dati). Tas ir iespaidīgs labklājības pieaugums. Taču šo sasniegumu aizēno mūsu ilgstoša atpalicība no kaimiņiem, neskatoties uz diezgan līdzīgām starta pozīcijām. Problēma nav tikai zemajos ienākumos. Kā to trāpīgi ievērojis ASV vēstnieks Latvijā, šodienas ģeopolitiskajā situācijā būtiska atpalicība no kaimiņiem arī ir nopietns drošības risks.
