Iesaki rakstu: 
Pēdējā gada laikā ir vērojama aktīva Ķīnas diplomātiskā korpusa darbība Latvijā ar mērķi spodrināt komunistiskās Ķīnas tēlu visā pasaulē. Šī aktivitātes iemesls viennozīmīgi ir Uhaņas vīruss, kas nekur nav pazudis un no kura ik dienu vēl joprojām pasaulē mirst tūkstošiem cilvēku.
Šis vīruss ir atstājis ļoti negatīvu konotāciju uz Ķīnu un ar to saistītām lietām. Tas nav bez iemesla, jo arvien biežāk uzpeld negatīvas lietas, kas ir saistītas ar Ķīnas ietekmes pasākumiem, kuri daudzos gadījumos nav realizējušies ar grandioziem ekonomiskiem panākumiem, bet gan ar reālu Ķīnas ietekmes pastiprināšanos konkrētos pasaules reģionos vai valstīs.
Latvijai atšķirībā no Melnkalnes, Ungārijas un vēl dažām citām "ap pirkstu aptītajām" valstīm nav kopprojektu ar Ķīnu. Neesam arī aizņēmušies no Āzijas lielvaras naudu, iemainot Andrejostas vai Ventspils termināļus. Turklāt vietējā inteliģence un politiķi ar atsevišķiem izņēmumiem ir visai skeptiski noskaņoti mesties Vinnija Pūka apskāvienos.
Taču tas netraucē Ķīnas diplomātiem Rīgā regulāri maksāt vietējiem medijiem par Ķīnu slavinošu reklāmrakstu publicēšanu. Kopš pērnā gada sākuma internetā var uzskaitīt vairāk nekā 10 gadījumu (Delfi u.c.), kad Ķīnas vēstniecība tieši vai netieši ir apmaksājusi speciāli sagatavotu rakstu publicēšanu, iespiešanu vai pat atreferēšanu TV un radio kanālos. Kā zināmākos Ķīnas useful idiots var minēt žurnālistu Juri Paideru, diplomātu Pildegoviču ģimeni un politiķus Armandu Krauzi un Vjačeslavu Dombrovski.
Apmaksāto rakstu un ziņu mērķis ir parādīt vietējam latviešu cilvēkam Ķīnu kā lielisku, sekmīgu un „demokrātisku” lielvaru, kas patiesībā tāda nemaz nav. Visi ir dzirdējuši par masveida cilvēktiesību pārkāpumiem pret uiguru izcelsmes iedzīvotājiem, un to piespiedu asimilāciju. Tāpat jebkādi Tibetas iedzīvotāju „izlēcieni” tiek nežēlīgi apspiesti.
Tieši pēdējo mēnešu laikā vairāku valstu parlamenti ir nosodījuši Pekinas vēršanos pret pašas iedzīvotājiem, tostarp, piemēram, Lietuvas Seims maijā faktiski vienbalsīgi (86 balsis „Par”) pieņēma rezolūciju „Par Ķīnas veiktiem sistemātiskiem smagiem masveida cilvēktiesību pārkāpumiem un uiguru genocīdu”.
Viļņā bāzētie Pekinas sūtņi to asi nosodīja un nosauca to par Viļņas iejaukšanos citas valsts iekšlietās. Tad rodas retorisks jautājums, kā ķīnieši paši nosauktu apmaksātu vienpusējas informācijas izplatīšanu citā valstī?
Domāju, ka atbilde uz šo jautājumu nav jāsniedz. Taču vietējiem medijiem, žurnālistiem, diplomātiem un politiķiem gluži kā Instagram influenceriem pirms informācijas „palaišanas ēterā” būtu jāliek mirkļbirkas (haštagi) „apmaksāta reklāma”, „sadarbībā ar Pekinu”, „Vinnijs pūks 4ever”, „dzeltenais komunisms” utt., lai vēlāk VID’am un sabiedrībai nebūtu pārmetumi par sazin kur gūtiem nereģistrētiem ienākumiem un musinošas informācijas publicēšanu.
Seko mums 
Igaunija plānojot būvēt divus līdz četrus, savukārt Polija pat 25 mazos kodolreaktorus. Presē bija pārmetumi, ka Latvija atpaliekot no kaimiņiem. Milzīga ažiotāža ap SMR tehnoloģijām un daudz cerību, taču realitāte ir tāda, kāda tā ir.
Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisija 2024. gada 10. aprīļa sēdē (protokola Nr. 4 4. §) izvērtēja Aigas Veckalnes apkopotos ieteikumus “Iekļaujošas valodas ceļvedis” un secināja, ka:
Domāju, visi, kas mazliet seko notikumiem pasaulē, zina, ka, aizturot aizdomās turamos par terora aktu “Crocus City Hall”, vienam no notvertajiem nogrieza ausi, iegrūžot to šim mutē. Šobrīd, kad pašmājās emocijas ir noplakušas, pievēršoties citiem asinsdarbiem uz grēcīgās zemītes, šo notikumu var mierīgāk izanalizēt. Uzreiz gribu pateikt, ka nekādu līdzjūtību pret jebkuriem teroristiem, lai kādi motīvi viņus nevadītu vai kādas sakrālas idejas šie nepaustu, es neizjūtu.
Es zinu, mani bērni, mani jaunie draugi, mani ilggadējie žurnālista ceha biedri, arī jūs, vecās bekas no Latvijas Radio redakcionālās padomes, cik smagu profesiju, cik grūtu darbu esam izvēlējušies. Otru senāko amatu pasaulē.
Draugi un domubiedri! Mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā! Un es zinu, ka daudzi šobrīd man nepiekritīs. Tik tiešām – brīžiem šķiet, ka ir sasniegts zemākais punkts valsts politikā. Tas, kā darbojas valdošie politiskie spēki, ne mazākajā mērā nepietuvojas nacionālisma pamatprincipiem. Liberālajā valsts politikā nevalda latvisks gars – šķiet, ka tajā gara nav vispār. Vien dreifējošs kuģis, ko saēd sarkanie sociālistu ķirmji un ko draud nogremdēt Austrumu skarbie vēji. Un tomēr – mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā!
Pēdējo gandrīz trīsdesmit gadu laikā Latvijas iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju salīdzināmajās cenās palielinājies vairāk nekā trīs reizes (runa ir par iekšzemes kopprodukta uz vienu iedzīvotāju pieaugumu, salīdzinot ar 1995. gadu. Pasaules Bankas dati). Tas ir iespaidīgs labklājības pieaugums. Taču šo sasniegumu aizēno mūsu ilgstoša atpalicība no kaimiņiem, neskatoties uz diezgan līdzīgām starta pozīcijām. Problēma nav tikai zemajos ienākumos. Kā to trāpīgi ievērojis ASV vēstnieks Latvijā, šodienas ģeopolitiskajā situācijā būtiska atpalicība no kaimiņiem arī ir nopietns drošības risks.