Piekritu dīvainas izcelsmes reklāmas projektam par bēgļu jautājumu...
Kristīne Geida27.08.2016.
Komentāri (40)
Iesaki rakstu: 
Esmu saslimusi, tik smagi kā nekad dzīvē. Ārsti saka, ka man ir vispārējs bakteriāls iekaisums. Realitātē, pēc visām Stradiņu slimnīcas eksekūcijām, jau otro nedēļu sēžu mājās ar sāpēm katrā šūnā, sāp visu laiku un viss, sāp tā, ka naktīs nevaru gulēt, citreiz sāp tā, ka naktī sēžu pie loga un raudu, jo šķiet, ka tas nekad nebeigsies. Pēc stundu garas pastaigas saulainā pievakarē es bezspēcīgi atkrītu gultā, it kā diennakti būtu krāvusi ostā ogles. Cenšos sevi motivēt, ka būs labāk, ka man apkārt ir brīnišķīgi cilvēki, kas rūpējas, lai es atlabtu, ka ārā ir vasara un ka es nedrīkstu viņu nokavēt.
Stāstu to tāpēc, ka, tā četrās sienās ieslodzītai, gribot negribot nākas izdomāt visādas domas. Pirmkārt, tu sāc analizēt, kāpēc tā ir noticis?
Visracionālākais, protams, šķiet variants, ka ķermenis vienkārši norāva stopkrānu. Pateica - viss, Kristīn, tavs pēdējā pusgada dzīvesveids vienkārši nestrādā. Un var jau būt, ka viņam ir taisnība… šis pavasaris manā dzīvē atnāca citādāk, es teiktu - raibs. Žonglēju starp tikko dzimušā uzņēmuma projektiem, kas vienā mēnesī, šķiet, uzņēma apgriezienus, bet jau nākamajā kodu pirkstos ar 10 eiro kabatā un izmisumu, ka esmu pieņēmusi pārsteidzīgus lēmumus. Lai nesajuktu arī citos dzīves aspektu virpuļos, atsāku skriet. Tas palīdzēja, katru vakaru pieveicot savus dienišķos 10 kilometrus, prāts tika izvējots no visa liekā.
Šķita, ka tas to do lists līdz 25 gadu vecumam, ko biju sarakstījusi, mētājoties apkārt pa pasauli, mērķtiecīgi gribēja piepildīties. Tas saucās – uzmanies, ko vēlies, jo viss var piepildīties. Un tad man atlika tikai turēt acis plati vaļā un paspēt ievilkt gaisu plaušās. Tā gribot uzspēt visu dzīvē – darbu, ceļojumus, pasākumus, attiecības, draugus un ģimeni, tādas lietas kā regulāras ēdienreizes un miegs, šķiet, vispār izzuda no mana dienas plāna. Liekas, ka es vienkārši sevi izdzinu gan garīgi, gan fiziski.
Vakar, sēžot uz vannas malas un atkal lejot karstas asaras, ka pretsāpju zāles īsti nelīdz, iedomājos, ka viss šis murgs ir manu nepārdomāto lēmumu sekas. Varbūt tas skan iracionāli, bet es kaut kādā mērā ticu, ka uz tevi sūtītās negācijas nekur tā gaisā karājoties nepaliek, tās sakrīt uz galvas, jautājums tikai, cik esi spēcīga tās atvairīt.
Es pēdējos gadus dzīvē vados pēc principa, ka labāk ir teikt “jā”, nevis “nē”, jo tu nekad nezini, kādas iespējas dzīve piespēlēs, un vairums pieredzes mūs dara tikai skaistākus, krāsainākus, gudrākus un stiprākus. Tā nu es savā vasaras brīvībā piekritu kādam projektam.
Maznozīmīgas haltūras man ik pa laikam piespēlē dažādas modeļu aģentūras, pārsvarā tās ir kaut kādas ārzemju reklāmas, nevienam neinteresējošas modes skates Latvijā vai vēl visādas nebūtiskas aktivitātes, kas kalpo kā papildu ienākumu avots. Long story short – īpaši neiztirzājot kas un kā, piekritu dīvainas izcelsmes ANO un DDB veidotam sociālas ievirzes reklāmas projektam par bēgļu jautājumu.
Tā kā sākotnējā informācija mums tika dota gaužām skopa, respektīvi, piedāvāts piedalīties fokusgrupas diskusijā par aktuālu tēmu, es nedomājot piekritu. Man kā erudītai personai tas šķita kā tāds atsvaidzinājums šajā sfērā, kur parasti tava seja ir simtreiz svarīgāka nekā viedoklis. Neko daudz gan par reklāmas projekta tēmu, gan realizāciju man neteica, bet doma, ka varēšu pavērot, kā mani kolēģi strādā un iegūt papildus ienākumus, man šķita saistoša.
Īpaši neanalizējot savas rīcības sekas, piedalījos izcili tendenciozas diskusijas filmēšanā, pēc tam fiksā fotosesijā un skrēju tālāk savā vāveres ritenī, lielā mērā aizmirstot par šo faktu. Realitātē raibi savāktajai publikai viedokli neprasīja, uzdeva jautājumus, jau zinot, kādām jābūt atbildēm, parādot fotogrāfijas ar tumsnējas dabas personu, uzdodot jautājumu – “šie cilvēki ir dzīvi, vai tu gribi, lai viņi mirst” – nē, ziniet, jā, es gribu, lai bērni, kucēni un neaizsargātas sievietes mirst.
Reālais viedoklis par šo komplicēto mūslaiku situāciju – bēgļiem, teroristu grupējumiem, apdraudēto veco Eiropu, karu un citiem ar to saistītiem tematiem, nevienu neinteresēja. Kā jau jebkura reklāmas projekta gadījumā aģentūrai tika dots mesidžs, kas jebkādiem līdzekļiem tad nu ir jāiebaro sabiedrībai. Tāpēc dēvēt to par fokusgrupas diskusiju būtu gaužām muļķīgi.
Kad pēc laika man draugi sāka sūtīt vēstules ar manu portretbildi no Rīgas pieturām, TV ekrāna un citiem kanāliem, sapratu, ka projekts ir izvērties daudz plašāks, nekā būtu domājusi. Kad pamanīju milzīgi negatīvo ažiotāžu, sev svēti nosolījos, ka nelasīšu ne rakstus, ne Delfu komentārus, lai nepiesārņotu savu prātu ar viedokļiem, kas realitātē nav saistīti ar mani. Jo arī L’oreal šampūna modele neatbild par to, ka kādai no šī šampūna izkrīt mati.
Es gan pilnībā uzņemos atbildību par pašas pieņemtajiem lēmumiem, mācos no savām kļūdām, jo, ziniet, ir tik grūti līgani pāriet no meitenes, kas visam teica “nē” un baidījās no dzīves izaicinājumiem, uz sievieti, kas visam saka “jā”, kas mīl dzīvi līdz tās kodolam. Ja tu kusties, vienmēr sanāk sasisties…
Ceturtdaļu no šīs sēdēšanas starp pilsētas mūriem es vienkārši jūku prātā, man ir tik grūti nebūt kustībā, tik grūti nebūt cilvēkos, tik grūti vienkārši blenzt sienā, datorā vai grāmatā – gaidīt, kad paliks labāk, rīt miljons baltas ripiņas un apzināties, ka manos spēkos ir visai maz, lai vērstu lietas par labu.
Es gribu izveseļoties līdz Dzejas dienām, lai rudeni varu sagaidīt atvasaras saulē, kas zaigojās zeltītās lapās, un apkārt skan dzeja… es gribu tik daudz no šīs dzīves, dažreiz laikam vienkārši par daudz.
Pārpublicēts no https://pretruna.wordpress.com
Seko mums 
Ģirts Valdis Kristovskis iesniedzis Saeimā priekšlikumu publicēt jebkuras valsts amatpersonas ienākumus ik mēnesi, jo no tā būšot "ieguvums sabiedrībai".
Publiskajā telpā tiek apspriesta Re:Baltica projektu vērtēšana, kuri īstenoti ar piešķirto publisko finansējumu caur Mediju atbalsta fondu. Sabiedrības integrācijas fonds (SIF) skaidro kārtību kā notiek projektu apstiprināšana un izlietotā publiskā finansējuma uzraudzība.
Igaunija plānojot būvēt divus līdz četrus, savukārt Polija pat 25 mazos kodolreaktorus. Presē bija pārmetumi, ka Latvija atpaliekot no kaimiņiem. Milzīga ažiotāža ap SMR tehnoloģijām un daudz cerību, taču realitāte ir tāda, kāda tā ir.
Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisija 2024. gada 10. aprīļa sēdē (protokola Nr. 4 4. §) izvērtēja Aigas Veckalnes apkopotos ieteikumus “Iekļaujošas valodas ceļvedis” un secināja, ka:
Domāju, visi, kas mazliet seko notikumiem pasaulē, zina, ka, aizturot aizdomās turamos par terora aktu “Crocus City Hall”, vienam no notvertajiem nogrieza ausi, iegrūžot to šim mutē. Šobrīd, kad pašmājās emocijas ir noplakušas, pievēršoties citiem asinsdarbiem uz grēcīgās zemītes, šo notikumu var mierīgāk izanalizēt. Uzreiz gribu pateikt, ka nekādu līdzjūtību pret jebkuriem teroristiem, lai kādi motīvi viņus nevadītu vai kādas sakrālas idejas šie nepaustu, es neizjūtu.
Es zinu, mani bērni, mani jaunie draugi, mani ilggadējie žurnālista ceha biedri, arī jūs, vecās bekas no Latvijas Radio redakcionālās padomes, cik smagu profesiju, cik grūtu darbu esam izvēlējušies. Otru senāko amatu pasaulē.
Draugi un domubiedri! Mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā! Un es zinu, ka daudzi šobrīd man nepiekritīs. Tik tiešām – brīžiem šķiet, ka ir sasniegts zemākais punkts valsts politikā. Tas, kā darbojas valdošie politiskie spēki, ne mazākajā mērā nepietuvojas nacionālisma pamatprincipiem. Liberālajā valsts politikā nevalda latvisks gars – šķiet, ka tajā gara nav vispār. Vien dreifējošs kuģis, ko saēd sarkanie sociālistu ķirmji un ko draud nogremdēt Austrumu skarbie vēji. Un tomēr – mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā!
Pēdējo gandrīz trīsdesmit gadu laikā Latvijas iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju salīdzināmajās cenās palielinājies vairāk nekā trīs reizes (runa ir par iekšzemes kopprodukta uz vienu iedzīvotāju pieaugumu, salīdzinot ar 1995. gadu. Pasaules Bankas dati). Tas ir iespaidīgs labklājības pieaugums. Taču šo sasniegumu aizēno mūsu ilgstoša atpalicība no kaimiņiem, neskatoties uz diezgan līdzīgām starta pozīcijām. Problēma nav tikai zemajos ienākumos. Kā to trāpīgi ievērojis ASV vēstnieks Latvijā, šodienas ģeopolitiskajā situācijā būtiska atpalicība no kaimiņiem arī ir nopietns drošības risks.
