Piemiņas plāksne no Rīgas domes - cilvēkam, kas balsoja pret Latvijas neatkarību

Iesaki rakstu:

Rīgas domes sabiedrisko attiecību nodaļas pārstāvis Uģis Vidauskis, uzzinot par Pietiek interesi par šo piemiņas plāksni, kas pēdējās dienās izraisījusi rezonansi sociālajos tīklos, izsmējīgi pārjautā: “Tikai tagad pamanījāt?!” Domes vadība rekomendējot ielūkoties ziņu aģentūru arhīvos, kur jau 2012.gada decembrī esot atrodama izsmeļoša informācija par šīs plāksnes uzstādīšanu.

Tiesa, ziņu aģentūru arhīvos gan par to atrodams tikai viens teikums: “Pasākums sāksies ar ilggadējam Rīgas domes deputātam un Sociālo jautājumu komitejas vadītājam Kurdjumovam veltītas piemiņas plāksnes atklāšanu, pateicībā par viņa neatlaidīgo darbu Rīgas 1.slimnīcas saglabāšanā un attīstībā.”

Jautāts, kas pieņēmis lēmumu par šīs plāksnes uzstādīšanu, Vidauskis paziņoja, ka jau laikā, kad domes priekšsēdētājs bija Nils Ušakovs, par to lēmusi Sociālo lietu komiteja, kuras ilggadīgs priekšsēdētājs bijis Kurdjumovs, kā arī pašvaldības pārziņā esošā Rīgas 1.slimnīca.

“Plāksnes uzstādīšanu 2012. gadā ierosināja Rīgas 1.slimnīcas valde, jo Kurdjumovam kā Rīgas domes Sociālo lietu komitejas priekšsēdētājam bija ļoti liela loma ārstniecības iestādēs saglabāšanā un attīstībā, ar viņa tiešu atbalstu tika sākti vērienīgi slimnīcas rekonstrukcijas darbi.  

Ierosinājumu atbalstīja iestādes kolektīvs (aicinājumu parakstīja 257 slimnīcas darbinieki). Plāksnes izveidošana tika veikta no privātpersonu ziedojumiem. Plāksnes uzstādīšana tika saskaņota ar Rīgas domes Pieminekļu padomi un Rīgas pilsētas Būvvaldi,” taujāts par plāksnes izmaksām un kas tās sedzis, atbildēja Rīgas domes pārstāvis.

2012.gada 19.februārī aizsaulē aizgājušais Rīgas domes deputāts dzimis 1939.gadā Minskā. 1990.gadā Kurdjumovs tika ievēlēts par Augstākās Padomes deputātu kā Līdztiesības un Komunistiskās partijas loceklis. Viņš ilgus gadus bijis Rīgas domes deputāts un Sociālo jautājumu komitejas priekšsēdētājs.

Kurdjumova iestāšanās pret Latvijas Neatkarības deklarāciju grāmatā Mūsu vēsture: 1985 – 2005 aprakstīta šādi:

„Kompartijas līderis Alfreds Rubiks klausītājus biedēja ne tikai ar briestošajiem starpnacionālajiem konfliktiem, bet arī ar gaidāmo ekonomisko krahu, kas Latviju gaidot pēc izstāšanās no PSRS: „Neatkarība bez piepildījuma ar konkrētu un pilnīgi reālu politisko ekonomisko un starptautisko saturu ir fikcija, kas var nest vienīgi nelaimi un nabadzību. Lēmums, kas pieņemts bez skaidrām prognozēm par gaidāmajām sekām, var pilnīgi sagraut ekonomiku, kura jau tā ir krīzes stāvoklī.” Un vispār – Latvijas neatkarība apdraudēšot mieru un stabilitāti ne tikai PSRS rietumos, bet arī Ziemeļeiropā.

Savukārt Daugavpils pārstāvis V. Žarkovs draudēja ar referendumu Daugavpilī, pēc kura daugavpilieši varētu izlemt palikt PSRS sastāvā. Draudiem gan nebija cerētā efekta, tāpat kā mēģinājumiem deklarācijas pieņemšanu atlikt vai pat sarīkot tai veltītu referendumu.

Viens no pēdējiem runātājiem, kas centās balsojumu pēdējā brīdī nobremzēt, bija deputāts Leonīds Kurdjumovs, – viņš jautājuma izskatīšanu centās apturēt, apelējot pat pie kuņģa darbības ietekmes uz smadzenēm: „Mēs vēl neesam paspējuši sagremot pusdienas, ar kurām mūs pabaroja pirms trim stundām, kad jau pieņemam pēdējo piecdesmit gadu laikā kardinālāko lēmumu mūsu republikas dzīvē.”

Tā tomēr palika saucēja balss tuksnesī, un deklarācija par lielu prieku pie parlamenta ēkas gaidošajam pūlim tika pieņemta.”

Seko mums