Pietiek tērgāt

Iesaki rakstu:

2.novembrī notika Latvijas Sociālās uzņēmējdarbības asociācijas rīkotā diskusija „Kāpēc investēt sociālajos uzņēmumos?”, kura iztika bez mediju atspoguļojuma un politikas veidotāju līdzdalības. Lai arī pasākuma mērķis bija runāt par iespējām, kādas Eiropas valsts Latvijas uzņēmējiem paveras, ja izvēlēts sociālās uzņēmējdarbības ceļš, izkristalizējās virkne aizspriedumu pašos uzņēmumos un likumdevēja/valsts pārvaldes pusē.

Pirmā klišeja – sociāls, tātad kusls un mazspējīgs

Sociālās uzņēmējdarbības definīcija ir šķietami vienkārša – darboties komerciāli sekmīgi, līdzās biznesa mērķiem radot pievienoto vērtību – sociālo kapitālu. Par nožēlu klišeja “sociāls” tāpat kā likuma nosaukums, kas definē uzņēmējdarbības lauku, ierēdniecības izpratnē nozīmē “nu ko jūs tur, jums pie Labklājības ministrijas”, un diemžēl tieši tā, spriežot par likumu, veidojusies diskusija Finanšu un pēc būtības likumam piekritīgās Ekonomikas ministrijas vadītāju un pusvadītāju galvās. Sociālā uzņēmējdarbība ierēdniecības izpratnē ir sociālā palīdzība (vai kaut kas aptuvens starp pabalstu mazturīgajiem un medicīnas busa nodrošināšanu attālos provinces reģionos).

Jau 2013.gadā Latvijā Labklājības ministrija veidojusi darba grupu, kuras uzdevums bija apzināt situāciju un veidot likumdošanas bāzi sociālajai uzņēmējdarbībai. Paralēli tiek izstrādāts projekts, kur valsts attīstības bankas funkciju izpildītājs “Altum” sniegs atbalsta finansējumu sociālās uzņēmējdarbības projektiem. Rezultātā nedz likums, ne atbalsta programma nav harmonizēti, un dokumentos paredzamas savstarpējas neatbilstības.

Otrā klišeja – sociāls, tātad lokāls un mazs.

Ja Jūsu uzņēmums piesaista apkaimes seniores, daiļamata meistares un nodarbina tās ar mērķi aust brīnišķīgas sedziņas, tas patiks Latvijas ierēdniecībai. Prievītes, sveces un mājvārītas ziepes – to ierēdniecība saprot, un tas lieliski iekļaujas izpratnē par kuslo un nespējīgo uzņēmumu. Ja Jūs vēlaties iet uzsācējuzņēmuma ceļu, kas pieprasa strauju un globālu izaugsmi, visticamākais, jūs neuzskatīs par sociālo uzņēmēju, lai gan tieši sociālo kvalitāšu pienesums gan Latvijā, gan globāli būs ievērojams un izmērāms.

Nē, nepārprotiet – es nevēlos ne mirkli noniecināt nevienu uzņēmējdarbības iniciatīvu un apzinos, kādu darbu prasa jebkura projekta realizācija un attīstība. Es esmu patiesi nikns, ka 2016.gadā Latvijā top likumdošanas norma, kura ir aizkavējusies tajos gados, kad tapa Civillikums un virkne citu pirmās brīvvalsts likumdošanas iniciatīvu, kuras esam pārmantojuši.

Trešām kārtām – peļņa ir negods

Sociālās uzņēmējdarbības likums, tā pašreizējā darba redakcijā, paredz, ka (ja) uzņēmuma, kurš ieguvis sociālā uzņēmuma statusu, peļņa turpmāk netiek sadalīta, bet reinvestēta uzņēmumā. Principā – sava loģika šajā normā ir, jo Finanšu un Ekonomikas ministriju vadītāji un pusvadītāji visticamāk baidās, ka jebkurš uzņēmējs rada savu biznesu šajā valstī ar mērķi shēmot un tad nu – reizi par visām reizēm tam būs likts punkts.

Neviens. Neviens investors, kuram es prezentēšu savu uzņēmumu un manu vēlmi ideju laist tirgū, nekad nepiekritīs ieguldīt līdzekļus “melnajā caurumā” – sociālās uzņēmējdarbības Latvijas versijas bezdibenī, no kura investīcijas nekad nespēs atgūt. Normālā uzņēmējdarbības vidē uzsācējuzņēmējs tai vai citā gatavības stadijā piesaista XYZ lielu summu, kuras ekvivalents ir procenti no uzņēmuma kapitāldaļām. Investors vēlas konkrētā laikā “atprečot” savu ieguldījumu, un klasiski tā ir akciju pārdošana pēc šī laika.

Atkārtošos – neviens pie labas veselības un veselā saprāta nebūs gatavs investēt uzņēmumā, kurš pēc definīcijas eksistē ar likumā iestrādātu “apgrūtinājumu”.

Normālā uzņēmumā peļņa un komerciāls veiksmīgums ir sasniegums. Sociālās uzņēmējdarbības kontekstā ierēdniecība uzskata, ka peļņa ir daļa no nāves grēkiem. Tas pats attiecas uz uzņēmuma spēju strādāt un attīstīties pašam, izmantojot likumā paredzēto nodokļu atvieglojuma bāzi – nedod, Dievs, kāds shēmos un nopelnīs, nedod, Dievs...

Labklājības ministrija – vērtēs uzņēmējdarbību?

Vai man vienīgajam šajā apgalvojumā šķiet, ka ieskanas neloģiski motīvi? Labklājības ministrijas ekspertīze nav uzņēmējdarbība. Ekonomikas ministrijas – ir. Kādēļ likumā iestrādāta norma, ka, ja (kad) uzņēmums būs aizpildījis virkni anketu, nodevis gada bilanci un tad sagaidījis nākamo gadu un ierēdniecības labvēlību, tā atbilstību sociālā uzņēmuma statusam vērtēs Labklājības ministrija. Lai gan ministriju politiskajā vadībā Latvijā nereti redzam universālus multispeciālistus, atļaušos apšaubīt Labklājības ministrijas spēju sniegt eksperta līmeņa vērtējumu par uzņēmējdarbības veiksmīgumu.

Kādēļ to nav gatava darīt Ekonomikas ministrija – skatīt augšminētos iemeslus. Tie taču ir sociālie…

Grantņēmēji un NVO redzējums, nevis uzņēmējdarbība

Iespējams, viena no lielākajām problēmām ir likumdevēju konsultācijas ar esošajiem sociālās uzņēmējdarbības pārstāvjiem, kuri lielā mērā ir bijuši spiesti balstīt savu eksistenci uz dažādu projektu ietvaros piesaistītu finansējumu. Saņēmi finansējumu, izpildīji formālos kritērijus un atskaitījies – vari paturēt naudu un rakstīt nākamo projektu.

Tā nav sociālā uzņēmējdarbība – tā ir grantņēmība (granterpreneurship – angļu valodā lietots termins, kas citur Eiropā raksturo uzņēmumus, kuri veģetē tikai no projektu un grantu žēlastības). Ja jūs esat uzņēmējs, jums jādarbojas ar peļņu. Ja jūs esat nevaldības organizācija, biedrība vai kopienas fonds, jūsu mērķi ir un var būt citi. Taču tad nav nepieciešams tērēt laiku un resursus apsaucot likumdošanas normu par “Sociālās uzņēmējdarbības likumu”.

Pavelkot svītru

Dāmas un kungi, pietiek tērgāt – jāveicina Latvijas konkurētspēja globālā uzsācējuzņēmumu spēles laukumā un jāveido izpratne, ka komerciāla darbība nozīmē sekmīgu darbu, nomaksātus nodokļus un piesaistītas investīcijas. Jāliek punkti uz “i” un Ekonomikas un ne Labklājības ministrijai jābūt jebkuras uzņēmējdarbības formas virspārraugam un palīgam investīciju piesaistē, un visbeidzot – jāstimulē spējīgi Latvijas uzņēmumi, nevis jārada jauna grantu lūdzēju paaudze.

* – pietiek tērgāt – let’s cut the small talk

Seko mums