Iesaki rakstu: 
Pagājusī nedēļa uzrādīja zināmu bremzēšanos valdības veidošanas gaitā. Lai arī premjerkandidātam pagaidām nav Satversmes 56. panta kārtībā izsniegta aicinājuma uz Ministru kabineta sastādīšanu, uzvedās viņš tā, it kā viņam kabatā būtu gan šis mandāts, gan visa Saeima. Muldēšana par ķebļa kāju skaitu un “progresīvo” vilkšana “konservatīvo” gultā gan šķitās izbeigta, bet visādi citādi nekaunīgais stiliņš sagādāja vielu pārdomām procesa vērotājiem un komentētājiem.
Valdības nebūšot, ja potenciālie partneri bez ierunām nepiekritīs tam, šim un vēl kaut kam, bet tie, kam šie ultimāti adresēti, savukārt nesaprot to, šo un vēl kaut ko. Un kas tas Pīlēns tāds vispār ir? Neesot kandidējis, starp citu, tieši tāpat kā Kariņš iepriekšējās vēlēšanās. Diskusija sāka atgādināt “Zelta teļa” varoņu Šuras Balaganova un Paņikovska izskaidrošanos – gan pēc satura, gan intelektuālā līmeņa.
Un tomēr – arī šoreiz procesā gadījās pa kādai izcilai pērlei. Tie lasītāji, kam politika TV ir pagalam apnikusi, bet platformas nelieto, varētu būt palikuši neziņā par politiskās domas giganta, Saeimas jaunievēlētā priekšsēža, viena no “apvienoto” līdera Edvarda Smiltēna skaidrojumu par viņu vēlētāju balsošanas mērķi. Citēju: “Arī mūsu vēlētāji, simt tūkstoši cilvēku, ir balsojuši tieši par to, kā mēs esam prezentējuši pārmaiņas valsts pārvaldē... Viņi balsoja par horizontālu un diagonālu pieeju problēmu risināšanā.”
Studenta gados, kas iekrita brežņevlaiku stagnācijas laikā, mazu prieciņu sagādāja mākslas kritiķu pārgudrās sentences. Skaistākās mācījos no galvas un izdevīgā brīdī izteiksmīgi deklamēju draugiem. Palikusi prātā šāda atmiņas skranda: “Mākslinieks decenti atturas no sadzīves ekscesu glorifikācijas,” – vai kaut kā tamlīdzīgi. Un tomēr, paņemot rokā svešvārdu vārdnīcu un kādu enciklopēdisku izdevumu, šos septiņdesmito gadu stila ziedus varēja pārtulkot vienkāršā latviešu valodā un pat saprast teksta jēgu.
Bet ko lai pasāk ar Smiltēna diagonālēm? Atzīšos godīgi: es nesaprotu. Lai arī skolas laikā ģeometrijā man bija teicamas atzīmes un diezgan gadu esmu vadījis Latvijas Valsts universitātes fizmatos kā matemātikas students, un kaut ko saprotu arī no valdības lietām, tomēr “pārmaiņas valsts pārvaldē, kuras risinās ar diagonālu pieeju” man ir par grūtu. Bet tieši par to vēlētāji esot nobalsojuši.
Šis prātojums nav domāts tiem, kas saprot pieejas vienlaicīgu horizontālumu un diagonalitāti, jo tie droši vien piedalās tiešā informācijas plūsmu metafiziskā konfluencē ar galaktisko egregoru. Sekos daži atgādinājumi tiem, kas nesaprot.
Valdības izveidei nepieciešams Saeimas vairākuma atbalsts, un “Jaunajai Vienotībai” vienai pašai šāda vairākuma nav. “Jaunā Vienotība” ir “uzvarētāja” tādā nozīmē, ka tai ir lielākā frakcija, kas nenozīmē automātiskas tiesības uz noteikumu diktēšanu. Atkāpei atgādināšu, ka 1998. gada vēlēšanās “Tautas partija” arī bija “uzvarētāja”, ar lielāko frakciju un palika opozīcijā.
Koalīcijas veidošanā dabiska priekšrocība ir tiem spēkiem, kas var spēlēt pa lielāku laukumu, proti, kam ir plašākas iespējas sabiedroto izvēlē un variantu piedāvāšanā. Kariņa kunga atkārtotā ieminēšanās par četru partiju shēmu var izrādīties pravietiska tādā ziņā, ka šajā Saeimā tāds vairākums tik tiešām ir iespējams, pie kam bez “Jaunās Vienotības” un “Progresīvajiem”.
Pārpublicēts no aprinkis.lv
Seko mums 
Ģirts Valdis Kristovskis iesniedzis Saeimā priekšlikumu publicēt jebkuras valsts amatpersonas ienākumus ik mēnesi, jo no tā būšot "ieguvums sabiedrībai".
Publiskajā telpā tiek apspriesta Re:Baltica projektu vērtēšana, kuri īstenoti ar piešķirto publisko finansējumu caur Mediju atbalsta fondu. Sabiedrības integrācijas fonds (SIF) skaidro kārtību kā notiek projektu apstiprināšana un izlietotā publiskā finansējuma uzraudzība.
Igaunija plānojot būvēt divus līdz četrus, savukārt Polija pat 25 mazos kodolreaktorus. Presē bija pārmetumi, ka Latvija atpaliekot no kaimiņiem. Milzīga ažiotāža ap SMR tehnoloģijām un daudz cerību, taču realitāte ir tāda, kāda tā ir.
Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisija 2024. gada 10. aprīļa sēdē (protokola Nr. 4 4. §) izvērtēja Aigas Veckalnes apkopotos ieteikumus “Iekļaujošas valodas ceļvedis” un secināja, ka:
Domāju, visi, kas mazliet seko notikumiem pasaulē, zina, ka, aizturot aizdomās turamos par terora aktu “Crocus City Hall”, vienam no notvertajiem nogrieza ausi, iegrūžot to šim mutē. Šobrīd, kad pašmājās emocijas ir noplakušas, pievēršoties citiem asinsdarbiem uz grēcīgās zemītes, šo notikumu var mierīgāk izanalizēt. Uzreiz gribu pateikt, ka nekādu līdzjūtību pret jebkuriem teroristiem, lai kādi motīvi viņus nevadītu vai kādas sakrālas idejas šie nepaustu, es neizjūtu.
Es zinu, mani bērni, mani jaunie draugi, mani ilggadējie žurnālista ceha biedri, arī jūs, vecās bekas no Latvijas Radio redakcionālās padomes, cik smagu profesiju, cik grūtu darbu esam izvēlējušies. Otru senāko amatu pasaulē.
Draugi un domubiedri! Mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā! Un es zinu, ka daudzi šobrīd man nepiekritīs. Tik tiešām – brīžiem šķiet, ka ir sasniegts zemākais punkts valsts politikā. Tas, kā darbojas valdošie politiskie spēki, ne mazākajā mērā nepietuvojas nacionālisma pamatprincipiem. Liberālajā valsts politikā nevalda latvisks gars – šķiet, ka tajā gara nav vispār. Vien dreifējošs kuģis, ko saēd sarkanie sociālistu ķirmji un ko draud nogremdēt Austrumu skarbie vēji. Un tomēr – mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā!
Pēdējo gandrīz trīsdesmit gadu laikā Latvijas iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju salīdzināmajās cenās palielinājies vairāk nekā trīs reizes (runa ir par iekšzemes kopprodukta uz vienu iedzīvotāju pieaugumu, salīdzinot ar 1995. gadu. Pasaules Bankas dati). Tas ir iespaidīgs labklājības pieaugums. Taču šo sasniegumu aizēno mūsu ilgstoša atpalicība no kaimiņiem, neskatoties uz diezgan līdzīgām starta pozīcijām. Problēma nav tikai zemajos ienākumos. Kā to trāpīgi ievērojis ASV vēstnieks Latvijā, šodienas ģeopolitiskajā situācijā būtiska atpalicība no kaimiņiem arī ir nopietns drošības risks.
