Prezidenta kungs, es gribētu ar jums lepoties! Palīdziet man!
Līna Zeltiņa06.12.2011.
Komentāri (28)
Iesaki rakstu: 
Pirms nedēļas klajā nāca kāda grāmata – tās nosaukumu neminēšu, lai nebūtu liekas reklāmas, taču jau pirms iznākšanas tika apgalvots, ka tā pastāstīs daudz jauna un nezināta par mūsu Valsts prezidentu Andri Bērziņu.
Atzīšos godīgi, ka pati šo grāmatu vēl neesmu izlasījusi. Taču publiskajā telpā par grāmatu un tās saturu ir pilnīgi pietiekami informācijas, lai varētu spriest – kas tajā iekšā.
Grāmata stāstot par visu to, ko – un, galvenais, KĀ – savā iepriekšējā dzīvē darījis tagadējais prezidents. Kurš, ja nekas neatgadīsies, mūsu valsti vadīs vēl vismaz trīs gadus.
Mēs esam uzzinājuši – tā jau tas ar šīs grāmatas autoriem ierasts – nevis ko gaišu un pozitīvu, bet galvenokārt galvenajam varonim un viņa aizstāvjiem nepatīkamas, neērtas, labāk noklusējamas lietas. Tā vismaz šķiet gan no apraksta, gan no Bērziņa kunga (ne)reakcijas.
Bērziņa kungs mums iepriekš ir stāstījis, kā kompartijā esot pavadījis tikai brītiņu 1986. gadā. Bet grāmata atklāj (skat. portālu ziņas), kā patiesībā Bērziņa kungs atļauju kļūt pat LPSR ministra vietnieku no kompartijas Cē-Kā pārstāvja [Genādija] Loskutova, tagadējā deputāta tēva lūdzies laikā, kad citi cilvēki dibināja Tautas fronti un vicināja sarkanos karogus.
Bērziņa kungs mums ir stāstījis, kā miljonus godīgi sapelnījis no skandināvu kungu maksātās aldziņas. Bet grāmata (atkal skat. portālus) atklāj, ka patiesība ir pavisam cita. Ka Bērziņa kungs ir aktīvi pri(h)vatizējis un cīnījies, lai prāvāks kumoss tiktu nevis viņa tagad vadītajai valstij, bet gan viņam pašam personiski.
Par savu karalisko mitekli blakus Brīvības piemineklim Bērziņa kungs lāgā nav gribējis pat ieminēties. Grāmata toties stāsta (atkal portāli), kā mūsu prezidents pats personiski ir licis parakstu zem dokumentiem, lai dzīvokli par lētu naudu dabūtu pats savā īpašumā.
Tā saukto „Šķēles-Grūtupa” vai „Valmieras grupējumu” Bērziņa kungs nav īsti pat pieminējis. Bet grāmata (portālu ziņās) rāda, ka tieši piederība šim grupējumam prezidentam ir nodrošinājusi pakampšanai nepieciešamos politiskos kontaktus. Ko viņš arī izmantojis, cik spējis.
Tad vēl banku krīze 1998. gadā. Dīvainības ap rūpnīcas Lode privatizāciju, pirkšanu un pārdošanu. Eiropas Savienības un pašu budžeta līdzekļu „apgūšana”, lai tiktu pie sava baseina un tenisa kortiem... Izrādās, interesantu norišu prezidenta dzīvē ir bijis pāri pārēm (personisko dzīvi pat neaizskarsim, te esmu vienisprātis ar grāmatas autoriem).
Kas interesanti: prezidents visus šos aprakstītos faktus nekavējoties neatspēko. Vienkārši klusē. Vai tāpēc, ka nezināmi PR cilvēki – kādi Stendzenieki vai kas tāds – viņam ir iestāstījuši, ka labāk vienkārši paklusēt? Bet varbūt tāpēc, ka gluži vienkārši nav ko atspēkot, jo viss aprakstītais ir taisnība?
Neesmu nekāds nozīmīgais cilvēks, bet es esmu viena no tautas, un man ir jautājumi. Patiesībā viens jautājums manas valsts prezidentam. Kā tā, ka viņš, esot šajā augstajā amatā, nespēj saņemties un godīgi pateikt – jā, bija tā un tā, bet tā un tā atkal nebija?
Ja garāk, mans jautājums manas valsts prezidentam ir – prezidenta kungs, kāpēc jūs nevarat pret savu tautu būt godīgs? Kāpēc mums no kaut kādām grāmatelēm ir jāuzzina tas, ko jūs pats taču varētu atklāti un godīgi pateikt?
Vai baidāties, ka jūs nesapratīs? Izsmies? Bet jūsu vecumā un jūsu Postenī šādas bailes taču ir vienkārši apkaunojošas – neļaujieties tām!
Es tiešām, patiesi vēlētos lepoties ar savas valsts prezidentu, bet tam ir vajadzīga viena lieta – prezidents, kurš rīkojas tā, ka ar viņu var lepoties!
Seko mums 
Igaunija plānojot būvēt divus līdz četrus, savukārt Polija pat 25 mazos kodolreaktorus. Presē bija pārmetumi, ka Latvija atpaliekot no kaimiņiem. Milzīga ažiotāža ap SMR tehnoloģijām un daudz cerību, taču realitāte ir tāda, kāda tā ir.
Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisija 2024. gada 10. aprīļa sēdē (protokola Nr. 4 4. §) izvērtēja Aigas Veckalnes apkopotos ieteikumus “Iekļaujošas valodas ceļvedis” un secināja, ka:
Domāju, visi, kas mazliet seko notikumiem pasaulē, zina, ka, aizturot aizdomās turamos par terora aktu “Crocus City Hall”, vienam no notvertajiem nogrieza ausi, iegrūžot to šim mutē. Šobrīd, kad pašmājās emocijas ir noplakušas, pievēršoties citiem asinsdarbiem uz grēcīgās zemītes, šo notikumu var mierīgāk izanalizēt. Uzreiz gribu pateikt, ka nekādu līdzjūtību pret jebkuriem teroristiem, lai kādi motīvi viņus nevadītu vai kādas sakrālas idejas šie nepaustu, es neizjūtu.
Es zinu, mani bērni, mani jaunie draugi, mani ilggadējie žurnālista ceha biedri, arī jūs, vecās bekas no Latvijas Radio redakcionālās padomes, cik smagu profesiju, cik grūtu darbu esam izvēlējušies. Otru senāko amatu pasaulē.
Draugi un domubiedri! Mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā! Un es zinu, ka daudzi šobrīd man nepiekritīs. Tik tiešām – brīžiem šķiet, ka ir sasniegts zemākais punkts valsts politikā. Tas, kā darbojas valdošie politiskie spēki, ne mazākajā mērā nepietuvojas nacionālisma pamatprincipiem. Liberālajā valsts politikā nevalda latvisks gars – šķiet, ka tajā gara nav vispār. Vien dreifējošs kuģis, ko saēd sarkanie sociālistu ķirmji un ko draud nogremdēt Austrumu skarbie vēji. Un tomēr – mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā!
Pēdējo gandrīz trīsdesmit gadu laikā Latvijas iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju salīdzināmajās cenās palielinājies vairāk nekā trīs reizes (runa ir par iekšzemes kopprodukta uz vienu iedzīvotāju pieaugumu, salīdzinot ar 1995. gadu. Pasaules Bankas dati). Tas ir iespaidīgs labklājības pieaugums. Taču šo sasniegumu aizēno mūsu ilgstoša atpalicība no kaimiņiem, neskatoties uz diezgan līdzīgām starta pozīcijām. Problēma nav tikai zemajos ienākumos. Kā to trāpīgi ievērojis ASV vēstnieks Latvijā, šodienas ģeopolitiskajā situācijā būtiska atpalicība no kaimiņiem arī ir nopietns drošības risks.