Iesaki rakstu: 
Par Uģi Magoni mums viss ir skaidrs – smejies vai raudi, viņa dziesma nu ir nodziedāta. Valstij tagad steigšus ir jāsaglābj uzņēmums – sava budžeta stute.
Protams, notikušais rada uzmācīgu "Déjà vu" sajūtu: masu medijos jau tika atgādināts par 2010. gadu, kad "Vienotības" priekšvēlēšanu kampaņas ietvaros publikai tika demonstrēts roku dzelžos saslēgtais "Latvenergo" valdes priekšsēdētājs (Kārlis Miķelsons).
Krimināllieta par valsts energouzņēmuma vadības iesaisti kukuļošanā ir sadalīta vairākās tiesas prāvās, kas bez jebkādas intrigas rāmi velkas joprojām. Tāpat ir piesaukta bijusī Valsts ieņēmumu dienesta ģenerāldirektore (Nellija Jezdakova), pret kuru pirms diviem gadiem KNAB uzsāktais kriminālprocess tika izbeigts šogad maijā.
Lasītāji ar labu atmiņu noteikti nosauktu vēl kādus citus piemērus. Tiklīdz cilvēki ir izsviesti no attiecīgā posteņa, par viņiem interesi ātri vien zaudē i' politiskā vara, i' likuma sargi, i' ar tiem afilētie mediju "sargsuņi" – kaut vēl pirms brīža visi dedzīgi attēloja aizdomās turētos kā pērkamības iemiesojumus un neapšaubāmus ļaundarus. Tieši tas arī vienmēr KNAB "masku šovus", skaļās apsūdzības un visu pārējo rosību pārklāj ar publiskas mazticības un šaubu ēnu.
Man tiešām šķiet dīvaini, ka cilvēks, kurš pēc Rundāles pilī nosvinētās jubilejas apzinājās, ka jau ir nokļuvis politiskās varas optiskajā tēmeklī, atļautos uzvesties tik vieglprātīgi, kā tagad tiek apgalvots. Acīmredzami Magoņa kriminālvajāšanas galvenais politiskais rezultāts jau ir panākts – viņš vairs nevada "Latvijas Dzelzceļu" (LDz) un nevadīs. Krēsls ir atbrīvots, un tajā nu politiskie likteņlēmēji var sēdināt kādu citu.
Tāpēc nebrīnīšos, ka drīz vien arī šajā skandalozajā lietā – tāpat kā attiecībā uz Miķelsonu & Co – varētu iestāties kārtējais polittiesiskais atslābums. Pat, ja vēlāk tiešām izrādītos, ka košais "Panorāmas" stāsts par Magoņa limuzīna salonā atrasto nepilno pusmiljonu ir palikusi vien "neoficiāla informācija", pat, ja tiesa atzītu viņu esam nevainīgu – "vilciens ir aizgājis", Magoņa zudušo godību vairs neizdosies atgriezt.
Tagad sabiedrībai daudz būtiskāk ir tas, kas turpmāk notiks ar pašu LDz, tam pazaudējot vērtīgu sava biznesa resursu. Uzņēmuma nepārvērtējama priekšrocība bija Magoņa personiskie (un biznesa) kontakti ar Vladimiru Jakuņinu, Krievijas dzelzceļa vadītāju. Tie tika pavisam uzskatami apliecināti, kad ASV sancijām pakļautais krievu dzelzceļnieks ieradās Rundālē uz Magoņa jubilejas svinībām.
Kā jau esmu teicis iepriekš, bez kaimiņvalsts labvēlības Latvijas sliedēm, lokomotīvēm un vagoniem ir tikai metāllūžņu vērtība. Šīs valstiski svarīgās draudzības dēļ droši vien LDz ex-vadītājs sevi uzskatīja – līdz šim diezgan pamatoti, bet, kā tagad izrādās, pilnīgi maldīgi – par neaizvietojamu šajā postenī.
Ļoti iespējams, Krievijas dzelzceļa un kaimiņvalsts politiskā vadība novērtēs Magoņa nomešanu kā viņiem tieši adresētu demonstratīvi naidīgu rīcību. Kā vēl vienu negaidītu šāvienu ES un Krievijas savstarpējo sankciju karā. Šie ļaudis var izlemt sodīt Latviju ātri, efektīvi un uzskatāmi – liedzot LDz kravas, ko tam pārvadāt uz mūsu ostām.
Tas būtu pavisam briesmīgs trieciens, kas nav vairs salīdzināms ar jau nacionalā mēroga pietiekami sāpīgo siera vai šprotu eksporta aizliegumu. Transporta pakalpojumi ir ļoti būtiska Latvijas ekonomikas un valsts budžeta stute – 2014. gadā tā deva 1,6 miljardus eiro no pavisam 3,85 miljardiem, kas tika sapelnīti pakalpojumu eksportā. Iespējams, pār-/daždesmit tūkstoši tonnu Krievijas un pārējo Muitas savienības valstu kravu tiem valdības politiķiem, kuri dzīvo eiforijā par simtiem miljoniem, ko drīz varēs "apgūt" gigantomāniskos "Rail Baltic" būvdarbos, šobrīd šķiet "wie špick"!
Igauņu dzelzceļnieki tur īkšķus, lai pār LDz nāktu Kremļa dusmas – jo kravas tik un tā kādam vajadzēs pārvietot. Šī ir vienreizēja iespēja "Eesti Raudtee" atgūt tos kravu apjomus, kas tika un tiek pazaudēti 2007. gada Tallinas "Bronzas nakts" iespaidā. Pēc padomju pieminekļa aizvākšanas izraisītajiem nemieriem ER pārvadāto kravu apjomi ir samazinājušies vismaz uz pusi, salīdzinot ar 2006. gadu, turklāt Igaunijas statistiķi apliecina, ka turpinās tendence tiem arvien samazināties. Tagad Igaunijai rodas iespēja "uz cita nelaimi izstiepties".
Protams, LDz skaidri apzinās šos riskus un būtu gatavs darīt visu, lai Krievijā joprojām tiktu uzskatīts par drošu un izdevīgu sadarbības partneri. Taču viens pats uzņēmums to nepaveiks. Satiksmes ministrijas, valdības un pat jaunā Valsts prezidenta (starp citu, arī kā "puskrieva") pienākums ir palīdzēt Latvijas dzelzceļniekiem izgaisināt Maskavas kabinetos briestošās aizdomas. Taču diez vai uzņēmuma vadībā un tās kadru rezervē būs atrodami tādi cilvēki, kuri Jakuņina, transporta ministra Maksima Sokolova un, protams, Jakuņina drauga un "Paši-ziniet-kā" acīs varētu bez problēmām nekavējoties aizstāt "savu cilvēku" Magoni.
Satiksmes ministram Anrijam Matīsam vai valdībai, neraugoties uz visu līdzšinējo "hibrīdkara histēriju", vajadzētu saņemt dūšu un iecelt LDz vadītāja amatā ja ne pieaicinātu Krievijas Federācijas speciālistu, tad vismaz kādu demonstratīvi "prokrievisku" vietējo personu. Gan jau tādi atrastos. Varbūt gan ne gluži Šleseru, kam tiesu darbi kaklā, bet kas šodien vairs vainas reiz Kremlī laipni uzņemtajam Kalvītim? Citādi drīz vien visa valsts, raugoties uz budžetu, nožēlos: ak, kāpēc gan Magoņa limuzīna ceļā toreiz patrāpījās ceļu remontdarbi?
Seko mums 
Jampadracis ap Lucavsalas ežiem un futbola stadionu parādīja, cik dīvainā Latvijā mēs dzīvojam. Turklāt šis temats uzkrita tik pēkšņi kā šīs nedēļas sniegs, un kopīgā histērija ap šo visu savācās vienkop tik lielā intensitātē, ka vienā brīdī varēja arī aizmirst, ka tā nav pēdējā problēma, kas mums valstī jāatrisina.
Vēlos padalīties ar sajūtām un lieliem novērojumiem par to, kas notiek, - par reālo situāciju Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas (JVLMA) skandālā un to. kā jūtas studenti un arī nesenie/senie katedras absolventi
Drošības eksperti vienbalsīgi norāda uz to, ka pēc kara sākuma Krievijas izlūkošanas un hibrīdoperāciju mērogs Eiropā ir krasi pieaudzis, ieskaitot operācijas, kuru agresivitāte ziņā pārspēj aukstā kara līmeni, - tādas kā sabotāžas, fiziskas provokācijas un tamlīdzīgi.
Deklarētais mērķis - atbalsts Ukrainai Latvijas ostu paralizēšanai - šķiet šizofrēnisks, jo kā gan tas saskan ar to, ka Ukraina pati joprojām saņem naudu no Krievijas un ļauj Krievijai transportēt gāzi caur Ukrainas teritoriju, bet neviens latvju bāleliņš par to pat nav iepīkstējies ES parlamentā?
Atsaucoties uz 2024. gada 18. aprīļa publikāciju "Aicinājums valsts amatpersonai Kristovskim: pirms publicēt ziņas par svešām algām, atklājiet savus ikmēneša ienākumus!" vietnē, informēju, ka saskaņā ar spēkā esošo likumu algu publiskošanas lietā Saeimas deputāti rāda priekšzīmi un Saeima Ģirta Valda Kristovska kā tautas priekšstāvja atlīdzību - tāpat kā visu citu tautas priekšstāvju Saeimā atlīdzības - publicē katru mēnesi internetā.
Ģirts Valdis Kristovskis iesniedzis Saeimā priekšlikumu publicēt jebkuras valsts amatpersonas ienākumus ik mēnesi, jo no tā būšot "ieguvums sabiedrībai".
Publiskajā telpā tiek apspriesta Re:Baltica projektu vērtēšana, kuri īstenoti ar piešķirto publisko finansējumu caur Mediju atbalsta fondu. Sabiedrības integrācijas fonds (SIF) skaidro kārtību kā notiek projektu apstiprināšana un izlietotā publiskā finansējuma uzraudzība.
