Sākums Kas mēs esam Kontakti Jūsu ieteikumi un jautājumi Reklāma Mobilā

Iesaki rakstu: Twitter Facebook Draugiem.lv

Kas ir radošais izpostītājs? Radošais izpostītājs ir kapitālisms. Saskaņā ar slaveno ekonomistu Vernera Zombarta un Jozefa Šumpētera gudrajiem novērojumiem kapitālismam piemīt radošas izpostīšanas (Creative Destruction) spējas. Kapitālisms vienmēr rada kaut ko jaunu, pamatīgi izpostot veco. Kapitālismam nepatīk, ka novecojušas lietas un parādības maisās pa kājām.

Kapitālismā var konstatēt savdabīgu industriālās mutācijas procesu. Tā laikā tiek būtiski rekonstruēta ekonomiskā darbība, sagraujot vecos formātus un radot principiāli jaunus formātus.

Poētiski izsakoties, radošās izpostīšanas laikā uz ekonomiskās skatuves uznāk jauni tēli  – inovācijas. Parasti tās ir jaunas paaudzes tehnoloģijas, kuras paver iespēju izgatavot un pārdot nekad neredzētus produktus un pakalpojumus.

 Faktiski šīs tehnoloģijas ir „uzspridzinošās” inovācijas, jo kardināli izmaina vērtību orientāciju tirgū un sabiedrībā vispār. Turklāt „uzspridzinošās” inovācijas ir gan kapitālisma uzplaukums, gan posts.

„Uzspridzinošās” inovācijas vienus noved pie lielas bagātības, bet otrus – pie biznesa sabrukuma un lielas nabadzības. „Uzspridzinošo” inovāciju sekas ir ne tikai lepns prieks par zinātniski tehnisko progresu un cilvēka izdomas bezgalību.

Sekas var būt arī briesmīgas. Bankrotē firmas, izbeidz eksistēt atsevišķas rūpnieciskās ražošanas nozares, cilvēki zaudē darbu un ienākumus, postā nonāk kapitālistu dzimtas, gruvešos pārvēršas pilsētas kvartāli vai pat samērā prāvas pilsētas.

„Uzspridzinošo” inovāciju populārākie piemēri ir šādi. Telefons iznīcināja telegrāfu (par to telegrāfa vietā telefonam tagad atriebjas mobilais telefons); motorkuģis iznīcināja burinieku (arhaisko artefaktu grandiozo parādi nesen aizraujoši skatījās Latvijas iedzīvotāji); elektroniskais pasts iznīcina pastu (par mūsu pasta rūgto veģetēšanu var sarakstīt traģikomēdiju ar slaveno sentenci to be or not to be epigrāfā).

Iespējams, profesors Zombarts un profesors Šumpēters apskaustu savus šodienas kolēģus. Kapitālisma mantojums tagad ir ievērojami daudzveidīgāks nekā abu profesoru dzīves laikā un tāpēc zinātniskajai domai sniedz atraktīvāku materiālu.

Esam piedzīvojuši interesantu laiku. Kapitālismam vairs nepiemīt Creative Destruction potence. Kapitālisms spēj vienīgi kaut ko vulgāri izpostīt. Kapitālisms vairs nespēj radoši izpostīt. Tas paver milzīgas analītiskās iespējas zinātniskajai domai, kam ļoti mīlēja nodoties abas izcilās personības.

Turklāt šodien pietrūkst Zombarta un Šumpētera līmeņa domātāju. To tagad paškritiski nožēlo krīzes analizētāji. Izpratne par krīzes pārvarēšanu ir niecīga. Daudzmaz elementāra skaidrība un vienprātība ir par kapitālisma mazasinību.

 Kapitālisms ir izsmēlis savu potenciālu kā sociāli ekonomiskā formācija. Kapitālisms pašlaik nespēj izdomāt neko tādu, lai turpinātu zinātniski tehnisko progresu, radot jaunas tehnoloģijas un patērētājus pārsteidzot ar oriģināliem produktiem un pakalpojumiem.

Kapitālisma visjaunākā krīze liecina par sociālās sistēmas izsmeltību. Par to šodien ārzemēs raksta daudzi vērīgākie intelektuāļi. Speciālā literatūra par kapitālisma norietu ir ļoti piesātināta ar pārdrošām hipotēzēm un prognozēm.

Zinātniski tehniskais progress nevar turpināties bezgalīgi, jo ierobežots ir tirgus. Tirgus ir iespējams tikai uz mūsu planētas. Tagad tirgus ir globāls – aptver visu planētu. Tirgu nevar paplašināt. Tāpēc kapitāla efektivitāte mazinās, jo tirgus ir nepietiekams. Sākas krīze.

Tamlīdzīgu kapitālisma scenāriju paredzēja, bet nepiedzīvoja K.Markss. F.Engelss to piedzīvoja XIX gs. beigās.

Abi izstrādāja jaunu t.s. pēckapitālisma koncepciju – sociālisma/komunisma koncepciju. Tā tika izstrādāta tāpēc, lai pārvarētu kapitāla efektivitātes apsīkumu tirgus trūkuma dēļ un zinātniski tehniskā progresa nespēju mūžīgi turpināties.

Sociālisma/komunisma mācība pret patērēšanu izturējās racionāli, rekomendējot principu „no katra pēc viņa spējām un katram pēc viņa vajadzībām”. Sociālisma/komunisma mācība respektēja zinātniski tehnisko progresu, taču minētais progress nebija pašmērķīga vērtība.

Šodien ir grēks žēloties par materiāla trūkumu pārdomām par ekonomiku, sociāli ekonomiskajām formācijām, tirgus globalizāciju un citām superinteresantām parādībām. Profesoram Zombartam un profesoram Šumpēterim ir, par ko apskaust tagad dzīvojošos kolēģus.

Iespējams, abi slavenie profesori neapskaustu vienīgi politiķus Daugavas krastos uzceltajā skaistajā izsenis mietpilsoniskajā pilsētā ar nosaukumu „Rīga”.

Tajā tiek mēreni pieticīgi cilāti ekonomiskie jautājumi. priekš Rīgas politiķiem aizvadītajos apmēram 30 gados nekas nav noticis ar kapitālismu un tā zinātnisko izpratni. Viņi joprojām pret kapitālismu izturas tāpat kā senāk un aizelsušies dzied vecu vecās dziesmas no tā repertuāra, ko iesaku dēvēt par ezotērisko romantiku.

Kapitālismam, precīzāk – kapitālisma ideoloģiskajai propagandai, vienmēr ir bijis raksturīgs no vienas puses ezotēriskums (tieksme uzrunāt izredzētos), bet no otras puses romantika (ideāli saulainas perspektīvas uzburšana - mitoloģiskošana).

Ezotēriskums izpaužas valodā. Kapitālisma propagandisti, uzrunājot visplašākās masas, liek saprast, ka viņu teiktais ir adresēts izredzētiem cilvēkiem. Teiktais ir adresēts tādiem cilvēkiem, kuriem kapitālisma pozitīvās īpašības ir pašas par sevi saprotamas.

Piemēram, izredzētie cilvēki bez vārdiem saprot, ka kapitālisma tirgus attiecības var perfekti atrisināt jebkuru dzīves jautājumu. Turklāt nav svarīgi, vai runa ir par saimniecisko darbību jeb mākslu, morāli, nacionālajām attiecībām utt. Kapitālisma tirgus attiecības var pārvarēt gan materiālistiskos, gan garīgos šķēršļus.

Izredzētajiem cilvēkiem kapitālisma universālā kompetence ir stabila kārtula. Tai pierādījumi nav vajadzīgi. Viņu smadzenēs tā ir neatspēkojama dogma, kurai viņi tic un ticēs līdz kapa malai. Tirgus ekonomika ir kapitālisma lielākā vērtība un kapitālistiskās iekārtas iedzīvotāju labklājības garants. Bez komentāriem. Punkts.

Savukārt romantika izpaužas fantastiskajos solījumos. Par laimi (par nelaimi no šīs esejas satura uztveres viedokļa) mūsu sabiedrības viena daļa pazīst tikai kapitālisma solījumus. Šai daļai ir liegtas salīdzinājuma evidentās priekšrocības. Šīs daļas cilvēki uz savas ādas nav izbaudījuši sociālisma/komunisma solījumus. Tāpēc viņi negribēs ticēt, ka kapitālisma propagandistiskie solījumi principā ne ar ko neatšķiras no sociālisma/komunisma analoģiskajiem solījumiem.

Saprotu, ka tā nedrīkstu teikt. Mūsu kapitālistiskās brīvvalsts skolās un ģimenēs izlolotā ideoloģiski tolerantā jaunā paaudze var pret to kompetenti iebilst. Esmu spiests ņemt vērā, ka interneta komentāru anonimitāte pavērs īpaši kompetentu iebildumu duļķainos plūdus.

Taču reālo materiālu tas neietekmē. Reālais materiāls nemainās no sociuma kādas daļas erudīcijas un vairāk vai mazāk aklām emocionālajām simpātijām.

Realitāte ir šāda. Abas formācijas sevi uzskata par labāko sociālo sistēmu cilvēces vēsturē. Abas formācijas tautai sola vislielāko garīgo un materiālo labklājību. Abas formācijas sev paredz pastāvēšanu līdz pasaules galam, izslēdzot jebkādas citas sociālās sistēmas iespējamību nākotnē. Tātad abas formācijas ir nemirstīgas.

Taču, lūk, interesantākais ir tas, ka mēs esam piedzīvojuši pārejas posmu. Kapitālisma (un arī sociālisma) vietā stājās cita sociāli ekonomiskā formācija.

Diemžēl to nespēj saprast mūsu politiķi. Viņi turpina kapitālisma, radošā izpostītāja, ezotēriski romantisko trallināšanu. Viņu seklajā pārliecībā dominē atziņa, ka šodien var droši turpināt kapitālisma propagandas klasiskos štampus.

Svaigs piemērs ir sastopams internetā š.g. 2.jūlijā publicētajā tekstā „Attīstības pamatā: Latvijas uzņēmumi un kvalitatīva valdība”. Autors E.Repše teksta saturu pasniedz kā biedrības „Latvijas attīstībai” vētrainās intelektuālās darbības kolektīvo rezultātu.

Ticība tādam primitīvam manevram tagad ir niecīga pat pie mums. Lasītāji pamatoti uzskata publikāciju par minētā kunga enerģisku gatavošanos Saeimas vēlēšanām. Arī pašam autoram nav pieticis prāta rūpīgāk nomaskēt savu kārtējo upurēšanos tautas labā. Teksts ir tipisks lētu solījumu savārstījums. Ar tādiem verbāliem plakātiem partijas apdullina mūsu pilsoniski atbildīgo un idejiski prasīgo elektorātu pirms katrām vēlēšanām.

Acīmredzot Repšes kungs uzskata, ka tauta nav manāmi izaugusi un nav jāmaina aģitācijas plakāta leksika un stilistika. Drīzāk tomēr gribas konstatēt autora prāta elastības un dinamikas trūkumu. Politiķa kungs ir neglābjami iestidzis tajā mentālajā pakāpē, kādā viņš no ielas sāka savu vētraino karjeru Gorbačova „perestroikas” gados. Toreiz viņam tika atvēlēta hipernacionālista loma. Tādai lomai piemērota ir ideāli stūrgalvīga un dogmatiska mentalitāte. Loma tika nospēlēta veiksmīgi, un atalgojums (stāvākais krēsls Valsts bankā) godam nopelnīts.

Kādreiz Jozefs Gebelss mācīja melot ar vērienu. Viņa pamatojums bija vienkāršs: jo lielāki meli, jo meliem lielāka ticamība tautā. Ideoloģiskos panākumus var gūt tikai ar lieliem meliem.

Minētā teksta autors nav Gebelss vai Gebelsa līdzstrādnieks. Tāpēc viņš nemelo un sola patiesi iespējamas lietas. Vispirms un galvenokārt viņš sola „apjomīgu reformu valsts pārvaldē”. Jārada „kvalitatīvi strādājoša valdība”, lai uzlabotu „valsts pārvaldes sadarbību ar uzņēmējiem”. Unikāls solījums. Tas ir tūlīt redzams.

Ja Repšes kungu ievēlēs Saeimā, tad tiks radīta teicama valdība. Tāda ir aģitācijas verbālā plakāta galvenā jēga. Atklāti tāds zvērests, protams, netiek formulēts. Tas ir katram lasītājam pateikts zemtekstā.

Pret doto zvērestu neviens nevar iebilst. Viss ir pareizi. Taču zvērasta autors apķērīgi ir atcerējies reālos apstākļus. Autors ir atcerējies, ka uzrunā kapitālistiskās valsts elektorātu. Uzrunā neoliberālisma citadeles morāli apsaimniekotas teritorijas elektorātu.

Neoliberālistiski orientētās kapitālistiskās valsts elektorātam (un, domājams, arī autora kungam) ir stingri, uz mūžīgiem laikiem iemācīts, ka kapitālisma iekārtā valstij ir jāsēž klusu un valsts nedrīkst maisīties pa kājām biznesmeņiem.

Mūsdienu kapitālisma iekārtas pilsoņi zina, ka valsts galvenā misija ir rūpēties par himnas atskaņošanu no rītiem un karoga izkāršanu svētkos un piemiņas dienās, kā arī ārvalstu augstu viesu ciemošanās reizēs. Tāpēc Repšes kungs ir spiests izdarīt retorisko reveransu. Tas viņam izdodas eleganti smieklīgi.

Tekstā ir lasāms: „Kāds varētu jautāt – vai un kādēļ valsts pārvaldei būtu jāsadarbojas ar biznesu? Vai tad tirgus ekonomikas apstākļos šīs lietas nav šķirtas?! Protams, ka ir šķirtas – valstij nav jānodarbojas ar uzņēmējdarbību un uzņēmējiem nav jānodarbojas ar valsts pārvaldi ”.

Stāstījumam par valsts lomu kapitālismā var veltīt monogrāfiju sēriju. Vēsturiskā pieredze no kapitālisma pirmsākumiem līdz mūsdienām ir milzīga. Atsevišķas monogrāfijas var veltīt XX gadsimta pieredzei. Tajā skaitā „Wellfare state” fenomenam Rietumos.

Aizvadītajā gadsimtā attieksme pret valsts funkcijām kapitālismā ir bijusi ļoti raiba. Nekādā gadījumā tā nav bijusi dogmatiski vienpusīga, kā tas ir iezombēts politiķa Repšes ķermeņa augšējā sastāvdaļā.

Zombēšana par valsts tradicionālo funkciju atmiršanu sākās pavisam nesen – neoliberālisma periodā no XX gs. 70.gadiem. Līdz tam kapitālismā bija periods, kad īpaši tika akcentēta valsts vadošā loma cilvēku darbībā. 

Pēc II Pasaules kara Rietumu valstis faktiski bija ne mazāk sociālistiskas kā sociālisma valstis. Valsts vara visu stingri vadīja un kontrolēja, realizējot grandiozas sociālās programmas izglītībā, medicīnā, nabadzības samazināšanā utt. Spilgts piemērs ir ASV 36.prezidenta L.Džonsona „Great Society” veidošana, cenšoties pilnīgi likvidēt nabadzību.

XX gs. 70. un 80.gadu mijā Rietumu valstis no nacionālā kopprodukta milzīgas summas tērēja sociālajām programmām. Tā, piemēram, Dānija un Zviedrija tērēja 57%, Francija un Vācija – 52%, Itālija un Grieķija – 47%, Lielbritānija – 37%, ASV – 34%. To varēja realizēt tikai konsekventa valsts vara.

Pašlaik sociālās programmas ir apcirptas. Rietumeiropas valstīs tās ir apmēram 30%, ASV – 25%. Tas notika, aizbildinoties ar krīzi. Arī mēs Latvijā esam pieradināti pie apcirpšanas, lai veiksmīgi turpinātu „veiksmes stāstu”.

Kapitālisma visjaunākās nelaimes sākās pēc tam, kad valsts apzināti atsacījās iejaukties finanšu sfērā un uzsāka denacionalizācijas (privatizācijas) kampaņu. Ne velti par krīzes galveno iemeslu uzskata t.s. finanšu kapitālisma rašanos aizvadītajos dažos gadu desmitos. Tā, piemēram, 1933.gadā ASV ar speciālu likumu tika aizliegtas spekulācijas finanšu struktūrās. 1999.gadā šis likums tika atcelts.

 Finanšu kapitālisms pavēra agrāk neredzētas iespējas iracionālai alkātībai, „shēmojot” visneiedomājamākās finanšu afēras un virtuālos „burbuļus”.

Finanšu kapitālisms visus ievilināja patērēšanas un kredītu purvā, no kura izeju neviens pašlaik nezina. Zina tikai sūdzēties par banku diktatūru un tiesiskuma ignorēšanu, atgūstot kredītu summas un procentus. Arī pie mums tādas sūdzības vēršas plašumā.

Pašlaik atkal ir modē jautājums par valsts kapitālisma nepieciešamību. Jāpalielina ir valsts loma ienākumu pārdalē, transnacionālo korporāciju un banku kontrolē, rūpnieciskajā un lauksaimnieciskajā ražošanā. Valstij atkal ir jākļūst par sociālās palīdzības uzticamāko telpu.

Bet tas vēl nav galvenais. Galvenais ir tas, ka valstij ir jāvada jaunas finanšu un ekonomiskās paradigmas izstrādāšana. Par valsts prioritāti visās dzīves sfērās tagad ir jārunā atklāti. Muļķīgi un bezatbildīgi ir repšiski dziedāt veco dziesmu par „šķirtām lietām” un biznesmeņu neiejaukšanos valsts pārvaldē un politikā vispār.

Negribas pat domāt, ka politiķa kungs ir tik aprobežots un svēti tic uzņēmēju iedzimtajam politiskajam infantilismam. Negribas pat domāt, ka viņš neko nav dzirdējis un sapratis, piemēram, par uzņēmēju Rokfelleru un Rotšildu politiskajām ambīcijām pasaules pārvaldīšanā (atvainojos par triviālo piemēru).

XX gadsimta nogalē kapitālismu apzināti saindēja neoliberālisms. Neoliberālisms ne tikai farizejiski propagandē valsts funkciju atmiršanu, bet arī sociumā nekaunīgi izplata citas destruktīvās konceptuālās nostādnes.

Piemēram, glorificē tirgus ekonomiku, par ko raksta pelēki izglītotais Repšes kungs. Kapitālisms nebūt nav pašregulējoša sistēma – anekdotiski slavenās „neredzamās rokas” vadītā sistēma. Neoliberālisma lozungs „bagātnieku bagātības pieaugums ir izdevīgs sabiedrības vairākumam” ir Gebelsa rekomendāciju īstenošana.

Neoliberālisma guru Fridriha fon Hajeka ciniskie vārdi 1984.gadā kādā konferencē Hamburgā par to, ka „tirgus ekonomikai ir jāpanāk, lai ļaudis  atbrīvojās no tādiem instinktiem kā cilvēciskā solidaritāte un līdzcietība” ir lielā mērā piepildījušies. Piepildījies ir minētā guru aicinājums „pārvērst cilvēku par jaunu bioloģisko sugu”.

Atkal poētiski izsakoties, uz cilvēces vēsturiskās skatuves patiešām ir uznācis postcilvēks. Tas ir nenoliedzams fakts. Un tas ir neoliberālisma un tā fetišizētās tirgus ekonomikas nopelns.

Tāpēc uzdrošinos retoriski jautāt mūsu politikas guru Repšes kungam, vai ar to nepietiek. Vai ar to nepietiek, lai izbeigtu muļķot cilvēkus un tajā skaitā mūsu uzņēmējus ar murgiem par tirgus ekonomikas neaizstājamību? Vai postcilvēku ģenēze nav pietiekams arguments muldēšanas izbeigšanai vispār?

Neoliberālisma destruktīvā konceptuālā nostādne ir vāvuļošana par spēcīgas vidusšķiras izveidošanu. Pie mums šo vāvuļošanu aizsāka, domājams, amerikāņu instruktoru samācītie Gorbačova speciālo dienestu izveidotās un dzelžaini kontrolētās Tautas frontes līderi. Toreiz tika regulāri kladzināts par latviešu vidusšķiras nepieciešamību. Ja mums būs spēcīga vidusšķira, tad mūsu valsts saulainā nākotne ir stabili garantēta.

Viss jau būtu labi, ja tajā laikā Rietumos ar lielu entuziasmu netiktu iznīcināta vidusšķira. Pie mums tāda kladzināšana bija vajadzīga, lai novērstu tautas uzmanību no jauno ģeopolitisko saimnieku centrālā mērķa - visu vērtīgāko sagraut vai pievākt sev.

Atkal neko neesam mācījušies no kapitālisma visjaunāko laiku prakses. Spēcīgas vidusšķiras izveidošanu joprojām sola mūsu politiskās partijas. Tajā skaitā partija „Vienotība”. Par to var lasīt partijas mājas lapā.

Neoliberālisma periodā vidusšķira tiek sistemātiski iznīcināta. Neoliberālisma saindētajam kapitālismam spēcīga vidusšķira vairs nav vajadzīga. Tā tikai traucē.

Vidusšķira bija vajadzīga kādreizējam valsts kapitālismam – t.s. labklājības valsts (Welfare state) kapitālismam. Rietumos tika darīts viss, lai izveidotu kapitālismam lojālu sabiedrības vairākumu – 75-80%  valsts sociālajā struktūrā. Tāds vairākums nedumposies un neorganizēs jaunu Oktobra revolūciju, lai gāztu ienīsto kapitālistisko iekārtu.

Kapitālismam lojāla sabiedrības vairākuma izveidei lielu gudrību nevajadzēja. Vajadzēja maksāt tikai labu algu augsti kvalificētiem strādniekiem, valsts un privātā sektora kalpotājiem, ārstiem, skolotājiem, inženieriem, virsniekiem, radošo profesiju pārstāvjiem. Vēl vajadzēja gādāt, lai noteikta peļņa būtu fermeriem un mazajam biznesam.

Finanšu kapitālisms ir viltīgāks par valsts kapitālismu. Finansu kapitālisms aptvēra, ka labas algas vairs nav jāmaksā. Cilvēkus paklausīgus un totāli atkarīgus var pataisīt ar kredītiem, lielas ļaužu masas ievilinot mūžīgo parādu tīklā.

Finanšu kapitālisma drastiski realizētā monetārisma politika ātri panāca vēlamo rezultātu. Vidusšķira iet bojā, jo Rietumos algas kopš XX gs. 70.gadiem vairs nepalielinās. Tradicionālajā vidusšķirā kādreiz ietilpstošās sociālās grupas ir iemānītas kredītu gūstā vai pārvērstas neoliberālisma spožākajā reālajā uzvarā – nabadzīgajos.

Neoliberālisms atzīst sabiedrības dalījumu tikai divās daļās – bagātajos un nabadzīgajos. Arī Latvijā tā ir praktiski noticis. To negrib atzīt vienīgi neoliberālisma ideoloģijas apmātie vietējie pusdomātāji un nedomātāji, kuri nezin kāpēc ir iedomājušies tēlot politiķus.

Neoliberālisma destruktīvā konceptuālā nostādne ir konkurences dievināšana. Tautai tiek iestāstīts par konkurences burvīgajām spējām radīt jaunas tehnoloģijas un ražotnes.

Par konkurenci slavējoši lasāms partijas „Vienotība” programmiskajos dokumentos. Politiķi mīl atbalstīt konkurenci, kas sola brīvību, demokrātiju, taisnīgumu, tiesiskumu, godīgumu, patiesīgumu un citas vērtīgas un katram cilvēkam patīkamas izpausmes. Konkurence nesola tikai nemirstību un nenovecošanu. Visu pārējo neoliberālisma dievinātā konkurence var panākt bez smaga darba un eksistenciālās cīņās.

 Neoliberālisma konkurences dievināšana ir tāds pats mīts kā visi citi šīs liekulīgās sociālās mācības producētie mīti. Piemēram, mīts par ekonomiskās brīvības spēju nodrošināt ātru izaugsmi, kā arī ekonomiskās brīvības spēju bez valsts plānošanas panākt sociālo taisnīgumu.

Mēs esam ekonomiski brīvi jau 20 un vairāk gadus. Kas patiesībā ir noticis neoliberālisma solītās izaugsmes vietā, katram ir zināms. Arī tiem pusdomātājiem un nedomātājiem, kuri tēlo politiķus.

Ticu, ka arī mūsu Valsts prezidents ir lietas kursā par reālo stāvokli valstī. Ja tas tā nebūtu, viņš publiski neatsacītos no dažādiem viņa ļoti stāvajam krēslam paredzētajiem materiālajiem labumiem no pavalstnieku sūri nopelnītajiem un nodokļos patriotiski samaksātajiem latiem. Pašaizliedzīgā filantropiskā atsacīšanās noteikti ir tipoloģiski cienīga kolēģa Lindona Džonsona cīņai pret nabadzību savā valstī. Par to Valsts prezidenta kungs var lepni pastāstīt Obamas kungam š.g. augustā vizītes laikā Vašingtonā. Diemžēl ar Valsts prezidentu filantropiskajā sacensībā neielaižas V.Vīķe-Freiberga un V.Zatlers.

Neoliberālisms, saprotams, klusē par veselības aizsardzības komercializāciju, izglītības komercializāciju, zinātnes komercializāciju, mākslas komercializāciju, masu komunikācijas komercializāciju, reliģijas komercializāciju, mediju komercializāciju aizvadītajos gadu desmitos, dzīvojot ākstīgi izslavētās ekonomiskās brīvības aizgaldā.

Īstenībā neoliberālisms tāpat kā mūsu garīgi dinamiskie politiķi neko negrib mācīties. Rietumos jau savā laikā Fernans Brodels rakstīja par kapitālisma naidu pret konkurenci. Kapitālisms atzīst tikai monopolu – izņēmuma tiesības.

Lai iegūtu monopolu, kapitālisms draudzējas ar valdību – vietējo valdību, visas valsts valdību. Tagad ar starptautiskajām un transnacionālajām varas institūcijām.

Protams, kapitālisms ne tikai draudzējas ar valdību. Kapitālisms sastāda valdību no savām uzticības personām. Var teikt arī rupjāk. Kapitālisms sastāda valdību no verdziski padevīgām un paklausīgām būtnēm.

Patiesībā kapitālisms nemaz nevar pastāvēt bez politiskā atbalsta, par kuras „nošķirtību” bērnišķīgi izsakās neparasti gudrais Repšes kungs. Kapitālisms bez politiskā atbalsta nevar nodrošināt savu lielāko kaislību – izņēmuma tiesības. Protams, arī Latvijas uzņēmējiem tas viss ir sen zināms.

Kapitālisms apspiež konkurentus, reizē nebaidoties apspiest zinātniski tehnisko un cita veida attīstību vispār. Šajā jomā par notikumiem Latvijā ieteicams palasīt Internetā š.g. 28.jūlijā publicētajā darbā „Priekšlikumi reālām reformām inovāciju veicināšanai”. Tekstu sagatavojusi Latvijas izgudrotāju biedrība. Tajā ir uzskatāmi pastāstīts par reālo „konkurenci” pie mums, lai savtīgi ekonomiskie un administratīvie spēki varētu saglabāt izņēmuma stāvokli.

Seko mums

Iesūti ziņu
Mēs domājam, ka...

20

Nē seksuālai vardarbībai!

FotoIzskatās, ka ejam uz to, ka vīrietis ar sievieti varēs iepazīties un ielaisties tikai tad, ja neviens nav ar citu, ja tas notiek ar attiecīgiem noturības solījumiem un liecinieku (eparaksta) klātbūtnē. Paga, nevaru atcerēties, nebija šitāda štelle jau iepriekš izgudrota?
Lasīt visu...

21

Latvijas Pastu ved uz maksātnespēju

FotoLatvijas Pasta pašreizējā valde (Beate Krauze-Čebotare, Andris Puriņš, Jānis Kūliņš un Pēteris Lauriņš) mērķtiecīgi gremdē Latvijas Pastu.
Lasīt visu...

21

Donalds Tramps, Ādolfs Hitlers un dzīve uz muļķu kuģa

Foto2016. gadā, pēc referenduma par Lielbritānijas izstāšanos no Eiropas Savienības un Donalda Trampa uzvaras ASV prezidenta velēšanās jēdziens “post patiesība” tik bieži un enerģiski tika lietots un analizēts visā Rietumu pasaulē, ka “Oxford dictionary” to atzina par gada vārdu. 
Lasīt visu...

21

Cik nopietnas ir Latvijas spējas pretoties Krievijas agresijai?

FotoNesenais Nacionālo bruņoto spēku (NBS) paziņojums, ka “Latvijā drošības situācija ir tikpat stabila un līdzvērtīga tai, kāda ir citās NATO dalībvalstīs, kuras nerobežojas ar krieviju, piemēram, Spānijā, Francijā vai Itālijā”, tautu nevis nomierināja, bet gan lika vēl vairāk satraukties par to, kas īsti valstī tiek darīts aizsardzības spēju stiprināšanā. Tā vietā, lai mierinātu iedzīvotājus ar tukšpļāpību, Polija intensīvi bruņojas. Bet ko šajā jomā dara Latvija?
Lasīt visu...

6

Vai sabiedrība pieprasīja “cūkskandālu” un Gunāra Astras izsmiešanu?

FotoKļūdījos, domādama, ka Sabiedrisko elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomei (SEPLP) ir jelkādas iespējas teikt savu “biezo vārdu”, vērtējot sabiedrisko mediju darbību. Padomes mājaslapā varam vien iepazīties ar 14 punktiem, kas vispārīgi iezīmē padomes darba jomas. Taču pēdējie skandāli un cilvēku neizpratne par sabiedrisko mediju izpausmēm liek uzdot daudzus jautājumus.
Lasīt visu...

20

Pēc spermas nolaišanas uz krūtīm* progresīvā kultūras ministre ir atradusi jaunu kultūras aktualitāti – iesaistīšanos kultūrā balstītas klimata rīcības draugu grupā

FotoValdība 19. marta sēdē izskatīja Kultūras ministrijas (KM) sagatavoto informatīvo ziņojumu „Par Latvijas Republikas pievienošanos Apvienoto Nāciju Organizācijas (ANO) 1992. gada 9. maija Vispārējās konvencijas par klimata pārmaiņām** Kultūrā balstītas klimata rīcības draugu grupai” un atbalstīja šo iniciatīvu.
Lasīt visu...

21

Aivars Lembergs nekādus Kremļa naratīvus nav izplatījis, toties LSM darbojas Kremļa interesēs

FotoŠī gada 19. martā portāla lsm.lv publikācijā "Lembergs vaino Latvijas valdību "Krievijas provocēšanā"; viņa teikto lūdz vērtēt Saeimas komisijā” tās autors Ģirts Zvirbulis apgalvo:
Lasīt visu...

12

Uzmācīgie IRši

FotoPagājušas vien dažas dienas, kopš rakstīju par dažādiem “ķīmiskajiem elementiem”, kas pavada „Jauno vienotību”, un kā vecajā latviešu parunā: “Kā velnu piemin, velns klāt!”
Lasīt visu...

21

Tas ka, cilvēks par nopelnīto naudu var atļauties nogalināt sava prieka pēc, ir tikai apsveicami!

FotoPazīstu Jāzepu Šnepstu (attēlā) personīgi. Jā, viņš ir kaislīgs mednieks. Dara to dekādēm, dara to profesionāli, legāli un, pats galvenais, selektīvi (atšķirībā no 90% Latvijas mednieku) kuri šauj pa visu kas kustās.
Lasīt visu...