Rīgā jauns cirka priekšnesums – minerālmēslu terminālis. III daļa

Iesaki rakstu:

Zem cirka kupola bez nodrošinājuma

Krimināllieta, ko ierosinājis KNAB saistībā ar finanšu shēmām, kas īstenotas to personu interesēs, kas kontrolē SIA „Rīgas Tirdzniecības osta”, kurai pieder 49% RFT, un tā saucamā „oligarhu lieta”, kurā figurē 11 fiziskās un 26 juridiskās personas, arī tieši vai netieši skar RFT projektu.

Uzmanību piesaista ne tikai fakts, ka Rīgas brīvostas teritoriju lielā mērā kontrolē ārzemju kompānijas, bet arī tas, ka tās jūtas absolūti komfortabli, nopludinot finanšu straumes uz ārzonām.

Iepriekš jau tika pieminēts, ka 51% RFT pieder Kiprā reģistrētai ofšora kompānijai „Uralchem freight limited”, kuru kontrolē Krievijas miljardieris Dmitrijs Mazepins (pēc žurnāla FORBES datiem viņš ar 1,7 miljardiem USD ieņem 56.vietu Krievijā un 764.vietu pasaulē). Krievijas Federācijā Mazepina kungam ir slikta lietišķā reputācija – ar partneriem darījumus kārto nekorekti, no gandrīz 2 miljardu USD saņemtā kredīta 800 miljonus USD pārvietojis uz personiskiem kontiem ārvalstīs.

„Uralchem Trading”, cita D.Mazepina kontrolētā „Uralhim” meitas kompānija, izveidota Rīgā, lai pārsūknētu naudu no Krievijas vispirmām kārtām uz ofšoriem. 2011.gadā Rīgas „meitiņas” apgrozījums, kurā strādā tikai 23 cilvēki, izrādījās lielākais Latvijā un veidoja 720 miljonus latu, kas ir gandrīz par 40 miljoniem vairāk, nekā otrā vietā esošai VAS „Latvenergo” ar 4520 darbiniekiem. Peļņa uz vienu „Uralchem Trading” strādājošo veidoja 563,3 tūkstošus latu, kas ir par 58,1 reizi vairāk, nekā „Latvenergo”. Tāpat jāņem vērā, ka prezidents Putins 2012.gada 12.decembrī, uzstājoties Krievijas Federācijas Federālā sapulcē, īpaši uzsvēra „deofšorizācijas” nepieciešamību Krievijas biznesā, kas RFT gadījumā var izraisīt negatīvas ekonomiskās un politiskās sekas.

Latvija jau tagad faktiski ir pārvērtusies par „Uralhim” „kabatas ofšoru”, kas izved miljardus no Krievijas. RFT projekta realizācijas gaitā šī tendence iegūs papildus nokrāsu, jo RFT finanšu straumes Krievijas pusei pievienosies arī Latvijas puse. Piemēram, Latvijas dalībnieka SIA „Rīgas Tirdzniecības osta” lielākā pakete, 36%, pārceļoja no Šveices kompānijas „Zein Holding” pie Norvēģijas kompānijas „Asito Holding AS” (vēl 20% SIA „Rīgas Tirdzniecības osta” pārvalda Kipras ofšors „Mariniera Limited”). Saskaņā ar Norvēģijas Uzņēmumu reģistra datiem, pastāvīgu darbinieku „Asito Holding AS” nav. Kopš dibināšanas gada kompānija strādā ar zaudējumiem. Laika periodā no 2008.gada līdz 2012.gadam kompānijas apgrozījums veidoja 0 (!) eiro. No 2008.gada kompānija neiesniedz atskaites par ienākumiem.

Nevar izslēgt, ka arī uz RFT vistuvākajā nākotnē attieksies tēze no „Uralhim” 2011.gada atskaites:

„Kompānija nevar garantēt, ka valsts un tiesībsargājošās institūcijas, kā arī trešās puses neapstrīdēs kompāniju grupas „URALHIM” darbības atbilstību likumu un normatīvo aktu prasībām.”

Vēl viena risku grupa, kas var ietekmēt valsts prestižu, ir veiktie darījumi ar Rīgas brīvostas zemesgabaliem, kas ierādīti RFT projektam, kā arī pieguļ šai teritorijai.

Visbeidzot, kārtējais drauds Latvijas prestižam ietverts tiešos melos, ko RFT projekta iniciatori un Rīgas dome izplata publiskajā telpā. Piemēram, visos oficiālos dokumentos ir deklarēts, ka no „Uralhim” pienākošais minerālmēslu kopējais apjoms, kas paredzēts pārkraušanai RFT terminālī, veidos 2 miljonus tonnu gadā, bet noliktavās vienlaicīgi tiks uzglabāti 180 tūkstoši tonnu. Taču no sabiedrības tiek slēpts, ka patiesībā projekta Krievijas puse ir vienojusies ar Latvijas pusi, ka pārkraus 5 miljonus tonnu. Tas ir vairāk nekā viss „Uralhim” gada ražošanas apjoms. Lūk, apstiprinājums – vēstule par dzelzceļa infrastruktūras attīstīšanu, lai nodrošinātu kravu pārvadājumus 5 miljonu tonnu apjomā:

Par to nav paziņots ne projekta sabiedriskās apspriešanas laikā, ne izskatot jautājumu Rīgas domes sēdē.

Tāpat, aģitējot par Latvijas galvaspilsētas pārvēršanu Krievijas amonija salpetra pārkraušanas punktā, Rīgas dome oficiāli paziņoja, ka „nekustamā īpašuma un zemes nodokļos pilsēta iegūs 30 tūkstošus latu gadā, kravas Rīgas budžetā ienesīs divus miljonus eiro (1,4 miljonus latu) gadā, bet Latvijas budžetā – 20 miljonus latu (28,5 miljonus eiro) gadā”. Aprēķinu metodika nav pievienota. Taisnību sakot, zemes nodokļos Rīga papildus nesaņems NEKO, jo RFT ir tikai jauns nomnieks, kas nomainījis iepriekšējo, kurš jau agrāk maksāja zemes nodokli. Absolūti neatbilst patiesībai arī norādītais budžeta ieņēmumu apjoms. Pat pie pašiem labvēlīgākajiem nosacījumiem, solīto 21,43 miljonu latu vietā, valsts un pašvaldības budžeti saņems ne vairāk kā 1,26 miljonus latu, kas ir 17 reizēs mazāk nekā tiek solīts (aprēķinu metodika ir norādīta šeit –

http://www.pietiek.com/raksti/jupiter,_tu_dusmojies,_tatad_tev_nav_taisniba_ii_dala).

Iespaidi pēc cirka priekšnesuma:

1. SIA „Ekons” sagatavotais novērtējums par RTF ietekmi uz vidi ir pārpilns ar neapstrīdamām pasūtījuma darba pazīmēm, kas nekādi nav savienojamas ar neatkarīgu ekspertīzi.

2. Projekta iniciatoriem NEBIJA TIESĪBU noturēt tā sabiedrisko apspriešanu, jo iztrūka Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienesta, Lielrīgas reģionālās vides pārvaldes, Rīgas domes Pilsētas attīstības departamenta, Rīgas domes Mājokļu un vides departamenta Vides pārvaldes slēdzieni, bet Valsts meža dienests neizsniedza atļauju izcirst kokus būvlaukuma iekārtošanai.

3. Ar RFT projektu tieši vai netieši saistītie darījumi ar nekustamo īpašumu rada nopietnu pamatu pieļaut, ka īstenotas krāpnieciskas un valstij zaudējumus nesošas shēmas.

4. Pretēji Valsts meža dienesta slēdzienam ir izcirsts mežs iecirknī ar zemes vienības kadastra numuru 0100 068 2080.

5. RFT iedalītais zemesgabals ar kadastra numuru 0100 049 2026 neeksistē.

6. Formāli iedalīto RFT zemesgabalu platība atšķiras no reālās 1,98-4,64 reizes.

7. Vides pārraudzības valsts birojs, izstrādājot savu atzinumu par RFT projektu, ignorēja sabiedrisko organizāciju un valsts struktūru norādes uz nepilnībām.

8. Nogādājot amonija salpetri no Krievijas robežas uz Rīgas centru uz vēlāk uzglabājot to Kundziņsalā, nav īpaši sarežģīti sagatavot un veikt teroraktu, kas izsauks liela apjoma amonija nitrāta detonāciju, nopietnus postījumus un cilvēku upurus.

9. Latvijas institūcijas, salīdzinot ES un ASV vadošajām struktūrām, pilnā mērā neapzinās bīstamību, ko rada neproporcionāli liela daudzuma amonija salpetra atrašanas valsts teritorijā, kas vienlaikus var negatīvi ietekmēt sekmīgu Afganistānā dislocētā NATO karaspēka Ziemeļu apgādes tīkla funkcionēšanu.

10. Dabas un tehnoloģiskie incidenti un avārijas, kas regulāri notiek Latvijā, rada papildus potenciālo risku, ka valsts pārvēršana par pasaulē lielāko Krievijas amonija salpetra noliktavu var izraisīt negatīvas sekas.

11. RFT projekta virzīšanas un realizācijas lobēšanas algoritmā skaidri saskatāmas korupcijas pazīmes, Latvijas un Krievijas oligarhu interesēs kaitējot valsts tautsaimniecībai. Latvija aizvien uzkrītošāk kļūst par Krievijas „Uralhim” „kabatas ofšoru”.

12. RFT projekta iniciatoru un Rīgas domes aģitācija, lai panāktu sabiedrības atbalstu bezprecedenta liela amonija salpetra daudzuma pārkraušanai Latvijas galvaspilsētā, bāzējas uz maldināšanu attiecībā, kā par eksportējamo Krievijas ķīmisko vielu daudzumu, tā par nodokļu ieņēmumu lielumu valsts un galvaspilsētas budžetos.

13. Lai cik tas nebūtu dīvaini, taču, kad tiem, kas aizstāv Rīgas pieblīvēšanu ar amonija salpetri, aptrūkstas argumentu, lai atbalstītu Lemberga, Šlesera, Šķēles un Mazepina interesēs radīto projektu, šie oligarhu adepti, paziņo acīmredzamo: Latvijas galvaspilsēta ir līdz ūkai pārpildīta ar bīstamām kravām, bet nekādas katastrofas nenotiek. Piebilstot, ka varbūt, lai izdabātu tiem, kas nav mierā ar perspektīvu dzīvot blakus pasaulē dižākajam amonija nitrāta kalnam Rīgas ostā, vajadzētu slēgt arī naftas produktu pārkraušanu, atteikties no sašķidrinātās gāzes noliktavām un pārtraukt ķīmisko produktu tranzītu? Mūsu atbilde ir vienkārša: kas izdarīts, tas izdarīts, Rīga patiešām ir piestampāta ar bīstamām vielām – tālāk vairs nav kur. Lūk, galvenie vārdi – TĀLĀK VAIRS NAV KUR. Vai ir vērts izaicināt likteni, ieberot šajā katlā vēl vairāk nekā miljons tonnu amonija salpetra?

Recenzija par cirka priekšnesumu

1. RFT projekta īstenošana amonija salpetra jomā var nodarīt kaitējumu Latvijas Republikas starptautiskajam prestižam, nacionālajai drošībai un saistībām, ko Latvija ir uzņēmusies Afganistānā dislocētā NATO karaspēka Ziemeļu apgādes tīkla funkcionēšanas ietvaros.

2. Latvijas Republikas pastāvošās likumdošanas un novērtēšanas procedūras par RFT projekta ietekmi uz vidi rupjie pārkāpumi rada pamatu apšaubīt šādu dokumentu leģitimitāti:

2.1. SIA „EKONS” 2011.gadā 14.marta slēdziens „Minerālmēslu pārkraušanas un uzglabāšanas termināļa izveides Kundziņsalā ietekmes uz vidi novērtējuma ziņojums”.

2.2. Vides pārraudzības valsts biroja 2011.gada 30.maija Atzinums Nr.7 par minerālmēslu pārkraušanas un uzglabāšanas termināļa izveides Kundziņsalā ietekmes uz vidi novērtējuma ziņojumu.

2.3. Rīgas brīvostas pārvaldes valdes 2011.gada 30.jūnija lēmums „Par SIA „Riga fertilizer terminal” paredzētās darbības – minerālmēslu pārkraušanas un uzglabāšanas termināļa izveides Kundziņsalā – akceptēšanu”.

2.4. Rīgas domes 2011.gada 26.jūlija lēmums „Par paredzētās darbības – minerālmēslu pārkraušanas un īslaicīgas uzglabāšanas termināļa izveides Kundziņsalā – akceptēšanu”.

2.5. Būvatļauja Nr.BV-11-979-abv/Z minerālmēslu termināļa būvniecībai.

3. Ir pamats uzskatīt, ka stratēģiski RFT projekts amonija salpetra jomā kalpo nevis Latvijas Republikas valstiskajām interesēm, bet Latvijas oligarhu grupai un tās Krievijas partnerim.

P.S. Aiz cirka durvīm

Iespējams, ka Latvijā amonija salpetris tomēr svinēs uzvaru pār veselo saprātu un likumu. Ļoti nopietni zeļļi un aiz tiem stāvošie biznesa un politiskie veidojumi ir ieinteresēti, lai mēs visi kļūtu par viņu caurcaurēm acīmredzamo interešu ķīlniekiem. Žurnālistu izmeklēšanas gaitā mēs atbildējām uz diviem jautājumiem: kam un kādēļ Krievijā ir vajadzīga visa šī ķēpa, un, tā kā uz lielas naudas kaudzes fona pat amonjaks nesmird, kļuva skaidrs arī kāpēc RFT projekts kā spoks izslīdēja caur municipalitātes un valsts iestāžu sienām Latvijā. Atlicis tikai parādīt, KĀDU PERSONU un KĀDU KOMPĀNIJU loks pielicis plecu (un ne tikai to), lai mūsu brīnišķīgā valsts kārtējo reizi kļūtu ar naudasmaisu ķīlnieci.

Ja nenotiks nekas ekstraordinārs, šim jautājumam tiks veltīta mūsu pētījuma noslēdzošā daļa. Arī to mēs plānojam publicēt. Bet kamēr iestājies starpbrīdis, gaidīsim atbildes uz neērtajiem jautājumiem saistībā ar RFT projektu, kas ir uzdoti vēstulēs, kuras nosūtītas gan likumdošanas, gan izpildvarai, kā arī tiesībsargājošām struktūrām.

Seko mums