Iesaki rakstu: 
Pēdējā laikā varas elites leksikā parādījies jauns jēdziens – konsolidācijas nogurums. Savos izteikumos to iekļāvuši visi trīs visaugstākie par valsts finansēm atbildīgie – premjers Valdis Dombrovskis (Vienotība), finanšu ministrs Andris Vilks (Vienotība) un Latvijas Bankas prezidents Ilmārs Rimšēvičs. Sociologi uzskata, ka šie paziņojumi patiesībā ir pašas varas elites atzīšanās nogurumā, bezspēcībā, ideju trūkumā un faktā, ka nonākuši strupceļā. Pēc sociologu domām, ar skaistām runām uz brīdi ir iespējams panākt pozitīvu sabiedrības noskaņojumu, bet, ja pēc tam neseko redzami rezultāti – vilšanā ir dubultliela.
Aigars Freimanis (attēlā), sociologs:
„Tēlainā un emocionālā apzīmējuma „konsolidācijas nogurums” parādīšanās politiskās elites leksikā ir nepārprotama varas atzīšanās bezspēcībā, ideju trūkumā un tajā, ka viņi patiesībā neredz, kā izkļūt no situācijas. Tā ir atzīšanās, ka risinājuma nav. Visas sarkanās līnijas un lobiju mehānisms paralizē spēju pieņemt lēmumus. Daudz piesauktās strukturālās reformas nav devušas tos rezultātus, lai, saglabājot līdzšinējo politikas veidošanas modeli, būtu iespējama ekonomikas attīstība. Tādēļ ir ērti runāt par konsolidācijas nogurumu, jo šo izjūtu pašreiz sabiedrībai ir viegli atpazīt.
Tas jau nav tāds nogurums, kuru var mērīt ar taukskābju saturu muskuļos vai pretestības spēju ņūtonos. Nogurums ir tas, ka varas elite nespēj piedāvā izeju no situācijas un arī sabiedrība diez vai var radīt izeju no situācijas.
Ir divi pārmetoši argumenti, kurus sabiedrība nespēj uz sevi attiecināt. Pirmais ir Latvijas Bankas prezidenta Ilmāra Rimšēviča uzstājīgi atkārtotais, ka mēs ik dienu tērējam 2,5 miljonus nenopelnītas naudas. Diez vai iedzīvotāji jūtas par to atbildīgi, jo katrs taču tērē tikai to, kas viņam ir. Turklāt arī pats šā pārmetuma izteicējs nav tas, kurš var sūkstīties par zemiem ienākumiem, un ja vēl atceramies, kā tur bija ar viņa algas samazināšanu...
Otrs pārmetums ir zemais darba ražīgums. Protams, starptautiskie salīdzinājumi rāda, ka pasaules attīstītajās valstīs cilvēki vienas stundas laikā panāk augstāku rezultātu nekā Latvijā, taču diez vai kāds jūtas savā darbā nepietiekami daudz un atbildīgi strādājis. Līdz ar to mums iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju ir zemāks ne jau cilvēku slinkuma vai neprasmes dēļ. Problēma ir parazītiskajās un pusparazītiskajās institūcijās, kas piesūkušās klāt IKP veidotājiem, neražojošās struktūras ne tikai valsts pārvaldē, bet arī privātajā biznesā.
Un tas viss rezultējas arvien lielākā nepatikā pret varu. It īpaši no tiem, kuri strādā valsts struktūrās un tā dēvētajos treknākajos gados labticīgi paļāvās - labi, alga būtiski neaugs, bet arī nesamazināsies, un uzņēmās saistības, rēķinoties, ka alga jau mazāka nekļūs. Bet tad šī pārliecība zuda. Tagad, pat ja cilvēks objektīvu iemeslu dēļ nespēj pildīt saistības, viņam liek justies vainīgam – ko grābi kredītus, vai tad nezināji, ka var būt krīze. Šajā situācijā viņam vai nu jādodas peļņā uz ārzemēm, vai jāmeklē iespēja piepelnīties otrā darbā. Vēl kā iespējams risinājums ir pilnīga vienaldzība vai došanās pelēkajā zonā, nemaksājot nodokļus, vai pavisam galējs risinājums – noziegums. Un to parāda notikumi Jēkabpilī.
Es neattaisnoju noziedzniekus, bet ir jāsaprot, ka tā ir visas sistēmas degradācija, un politikās elites pieķeršanās poētiskam savas neizdarības skaidrojumam nav attaisnojama.”
Arnis Kaktiņš, sociologs:
„Tas, ka politiķi sāk runāt par konsolidācijas nogurumu, skaidri parāda, ka viņi paši no šī procesa ir noguruši. Lai gan manā rīcībā nav aptauju datu, kas to apstiprinātu, taču pieņemu, ka arī sabiedrība no šā jēdziena jau ir nogurusi. Šķiet, ka pirms pusotra gada vārds „konsolidācija” un ar to saistīti jautājumi izsauca daudz lielāku sabiedrības interesi nekā tagad.
Strukturālas reformas, izglītības sistēmas reforma, konsolidācija – šie ir tādi novazāti jēdzieni, kuriem jau zūd jēga un saturs. Diez vai sabiedrība ieklausās, ja ilgstoši runā, bet nekas nenotiek. Par konsolidāciju gan tā nevar teikt, tur mums nodokļus laiku pa laikam pieliek klāt, bet kopumā šie jēdzieni sākt degradēties.
Ir tāda latviešu tautas pasaka par aitu ganu, kuram ganībās kļūst garlaicīgi, viņš sāk kliegt – vilks aitās! Saskrien visi ciema ļaudis, un viņam vairs nav garlaicīgi. Tā viņš laiku pa laikam izklaidējas, bet tad, kad tiešām ir vilks aitās un viņš kliedz, neviens vairs nenāk. Morāle šeit ir ļoti vienkārša – mūsu politiķiem nevajag bez vajadzības lietot vārdus, jo tad tos ar laiku vairs nedzird.
To apliecina arī sabiedriskās domas pētījumi. Vēl līdz pērnā gada jūlijam DnB Nord Latvijas barometra sabiedrības kopējā noskaņojuma līkne gāja uz augšu, lielā mērā pateicoties politiķu un ekspertu retorikai, ka situācija uzlabojas – IKP iet uz augšu, bezdarbs uz leju, eksports pieaug, u.tml. Līkne liecina, ka cilvēki tam ticēja un noskaņojums uzlabojās. Bet kopš augusta redzam, ka noskaņojums praktiski stāv uz vietas. Nedaudz izkustējās ap vēlēšanām – uzreiz pēc vēlēšanām uz vienu mēnesi noskaņojums uzlabojās, parādījās cerības, bet tad tās ļoti ātri izplēnēja.
Kopumā sabiedrības noskaņojums ir raksturojams kā ļoti depresīvs un kopš jūlija praktiski nav mainījies. Līdz ar to var redzēt, ka ar runāšanu var šo noskaņojumu kādu laiku uzlabot, bet, ja tam neseko reālas, redzamas un taustāmas pārmaiņas, tad tikai ar runāšanu to nemitīgi celt nav iespējams. Ja IKP pieaug uz papīra (nevis iedzīvotāju makos) un bezdarbs sarūk tikai statistikas ailēs, bet savu paziņu lokā cilvēks neredz, ka kāds bezdarbnieks būtu dabūjis darbu vai kādam būtu palielināta alga, tad skaistajām runām ticības vairs nav.
Aptauju dati liecina, ka iespējas, ko dod dekoratīva runāšana, tika izsmeltas jau pērnā gada vasarā.”
Seko mums 
Igaunija plānojot būvēt divus līdz četrus, savukārt Polija pat 25 mazos kodolreaktorus. Presē bija pārmetumi, ka Latvija atpaliekot no kaimiņiem. Milzīga ažiotāža ap SMR tehnoloģijām un daudz cerību, taču realitāte ir tāda, kāda tā ir.
Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisija 2024. gada 10. aprīļa sēdē (protokola Nr. 4 4. §) izvērtēja Aigas Veckalnes apkopotos ieteikumus “Iekļaujošas valodas ceļvedis” un secināja, ka:
Domāju, visi, kas mazliet seko notikumiem pasaulē, zina, ka, aizturot aizdomās turamos par terora aktu “Crocus City Hall”, vienam no notvertajiem nogrieza ausi, iegrūžot to šim mutē. Šobrīd, kad pašmājās emocijas ir noplakušas, pievēršoties citiem asinsdarbiem uz grēcīgās zemītes, šo notikumu var mierīgāk izanalizēt. Uzreiz gribu pateikt, ka nekādu līdzjūtību pret jebkuriem teroristiem, lai kādi motīvi viņus nevadītu vai kādas sakrālas idejas šie nepaustu, es neizjūtu.
Es zinu, mani bērni, mani jaunie draugi, mani ilggadējie žurnālista ceha biedri, arī jūs, vecās bekas no Latvijas Radio redakcionālās padomes, cik smagu profesiju, cik grūtu darbu esam izvēlējušies. Otru senāko amatu pasaulē.
Draugi un domubiedri! Mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā! Un es zinu, ka daudzi šobrīd man nepiekritīs. Tik tiešām – brīžiem šķiet, ka ir sasniegts zemākais punkts valsts politikā. Tas, kā darbojas valdošie politiskie spēki, ne mazākajā mērā nepietuvojas nacionālisma pamatprincipiem. Liberālajā valsts politikā nevalda latvisks gars – šķiet, ka tajā gara nav vispār. Vien dreifējošs kuģis, ko saēd sarkanie sociālistu ķirmji un ko draud nogremdēt Austrumu skarbie vēji. Un tomēr – mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā!
Pēdējo gandrīz trīsdesmit gadu laikā Latvijas iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju salīdzināmajās cenās palielinājies vairāk nekā trīs reizes (runa ir par iekšzemes kopprodukta uz vienu iedzīvotāju pieaugumu, salīdzinot ar 1995. gadu. Pasaules Bankas dati). Tas ir iespaidīgs labklājības pieaugums. Taču šo sasniegumu aizēno mūsu ilgstoša atpalicība no kaimiņiem, neskatoties uz diezgan līdzīgām starta pozīcijām. Problēma nav tikai zemajos ienākumos. Kā to trāpīgi ievērojis ASV vēstnieks Latvijā, šodienas ģeopolitiskajā situācijā būtiska atpalicība no kaimiņiem arī ir nopietns drošības risks.