Rusofobu un zombiju diēta

Iesaki rakstu:

Ja negribam parādīt godu, tad preambulas kņadu uzlūkojam par tautas līderu kārtējo dumjību. Ja gribam parādīt godu, tad preambulas kņadu uzlūkojam par tautas līderu kārtējo manipulāciju, kas galvenokārt ir adresēta rusofobiem un zombijiem, proti, sabiedrības prāvai daļai.

Katrs piekritīs, ka manipulācija ir godbijīgāka darbība nekā dumjība. Jebkurai manipulācijai piemīt noteikta intelektuālā vērtība, jo tajā ir ieguldīts noteikts prāta darbs. Dumjībā prāta ieguldījums ir minimāls, un tas ir dumja prāta ieguldījums, kas nav pelnījis nekādu godu.

Ja izšķiramies par goda parādīšanu un tātad pret preambulas kņadu izturamies kā pret manipulāciju, tad laika gaitā atklāsies, vai tā ir kolektīvā manipulācija jeb individuālā manipulācija. Ja tā ir valdošās vienotās vienotības kolektīvā manipulācija, tad tai var būt vairāki mērķi.

Pirmkārt, novērst sabiedrības uzmanību no cenu svārstībām sakarā ar ES konfederācijas valūtas ieviešanu.

Otrkārt, novērst sabiedrības uzmanību no privatizācijas jaunās kampaņas, vienotās vienotības valdībai vēloties līdz Saeimas vēlēšanām klusi sadalīt atlikušos valsts īpašumus.

Treškārt, iebarot garšīgu ēdienu rusofobiem un zombijiem (elektorāta milzīgai daļai) pirms Saeimas vēlēšanām, lai viņi atkal nobalsotu par vienotās vienotības kandidātiem.

Daži politiskie spēki jau taisa burkšķi. Vienotās vienotības potenciālie konkurenti enerģiski piedāvā rusofobiem un zombijiem diezgan garšīgu ēdienu, fantazējot par tautas nākotni. Protams, Latvijas attīstības solījumiem pašlaik var pievērsties vienīgi ģenētiski nostiprināts kretīns. Tomēr mūsu patstāvīgi domājošo vēlētāju rīcība ir neprognozējama, tāpēc nākas nodrošināties ar savu vienotībā vienotu tautas masām iesmērējamu uzturvielu.

Preambulas kņada tādam mērķim ir lieliski piemērota. To var regulāri papildināt ar visdažādākajām garšvielām. Piemēram, okupācijas zaudējumu aprēķināšanas komisijas darbības atjaunošanu. Mūsu dārgie rusofobi un zombiji savā diētā visvairāk ciena pseidonacionālistisko un antisovetisko rasolu, ko piedāvā preambulas kņada Levita kunga diriģējumā.

Nav izslēgts, ka tiekamies ar individuālo manipulāciju, kas attiecas tikai uz Levita kunga ambīcijām. Varbūt viņš vēlas kļūt akadēmiķis. Levita kungs nav zinātnieks. Viņš nav aizstāvējis disertācijas. 2002.gadā Zinātņu akadēmija viņam piešķīra goda doktora grādu tiesību zinātnēs par uzticīgu kalpošanu partijai un valdībai (tā kādreiz teica un droši var teikt arī pašlaik). Tagad viņu varētu ievēlēt par akadēmiķi, jo vienotās vienotības valdošajā kliķē daudzi ir akadēmiķi, kuriem ar zinātni nav nekā kopēja.

Iespējams, Levita kungs par kaut ko vēlas atriebties Eiropas Savienībai. Preambulas projektā ES nav minēta. Tas ir ļoti aizdomīgi, jo ES taču ir mūsu rusofobu un zombiju kombinētā spēkbarība. Mūsu neatkarības kauju galvenais stratēģiskais un taktiskais mērķis taču vienmēr bija atjūgties no Krievijas un iejūgties Eiropā, lai „tusētos” eiropeiskajos formātos. Lai aplaizītu kāroto desertu, esam gatavi uz visu. Esam gatavi priecīgi upurēt un no savas apziņas staļļaugšas izslaucīt pat tādas valstiskās kategorijas kā „neatkarība” un „suverenitāte”. Lai sasniegtu kāroto mērķi, esam ar mieru bez ierunām iekļauties amerikāņu ģeopolitiskajā zonā.

Lai preambulas projektā noklusētu lielāko nacionālo varoņdarbu, nepieciešami speciāli apsvērumi. Tie ir zināmi tikai Levita kungam, un viņš (nākas ticēt) vajadzības gadījumā var argumentēt kairinoši aizdomīgo rīcību.

Bet varbūt Levita kungam būs jākļūst Valsts prezidentam. Varbūt viņu šim amatam ir noskatījuši amerikāņi. 2007.gadā Levita kungam minēto amatu jau piedāvāja. Bet viņš atteicās, jo it kā bija nelabvēlīga konjunktūra. Iespējams, tolaik piedāvājums bija Bruņinieku nama amatvīra iniciatīva, kas nebija saskaņota ar zemes ģeopolitiskajiem saimniekiem. Varbūt amerikāņi sākuši „piarēt” rusofobu un zombiju aprindās ne visai populāro juristu, kuram drīz vajadzēs nomainīt Bērziņa kungu.

Būtu labi, ja amerikāņi tomēr neizvēlētos Levita kungu. Preambulas projekts (teksts, komentāri un zemsvītras piezīmes) jurista kungu atklāj cilvēciski un profesionāli ļoti nepievilcīgā gaismā. Tik nepievilcīgā gaismā, ka viņš no Valsts prezidenta troņa un no jebkura amata faktiski ir jātur starpkontinentālās raķetes lidojuma attālumā.

Levita kunga preambulas projekts patiesībā ir prātam grūti aptverama manipulācija, apliecinot cilvēcisko un profesionālo bezprincipialitāti. Tā vietā, lai godīgi un profesionāli atzītu patiesību un konsekventi tiektos panākt patiesības ievērošanu, preambulas projekta autors ir savijis izteikti jezuītisku kombināciju, cenšoties izpatikt ne tikai rusofobiem un zombijiem, bet visiem vietējiem, kā viņš saka, „mazreflektētās apziņas” pārstāvjiem, par kuriem viņš pareizi piebilst: „[..] būtu grūti teikt, ka godīgums ir tā vērtība, kas mūsu sabiedrībai ir īpaši raksturīga” (šeit un turpmāk citēju 2013.gada 24.septembrī saitā „juristavards.lv” publicēto preambulas projektu, komentārus un zemsvītras piezīmes).

Jurists nepievilcīgā gaismā atklājas tāpēc, ka viņš atšķirībā no saviem klientiem rusofobiem un zombijiem lieliski zina patiesību un to, kas profesionāli jādara patiesības ieviešanai. Levita kungam nekādā gadījumā nedrīkst pārmest kompetences trūkumu. Šajā ziņā vienīgi nav saprotams, kāpēc viņš tekstu sākumā nosauc par „zinātnisku izstrādi”, jo runa taču ir par juridisko dokumentu. Konstitūcija nav zinātniskais žanrs. Par laimi, vēlāk viņš preambulu dēvē par „konstitucionāla ranga juridisku dokumentu”.

Bet vispār viņš ir profesionāli ļoti kompetents speciālists. Viņa lieliskā kompetence atspoguļojas komentāros un zemsvītras piezīmēs. Viņš teicami zina, kādas kļūdas agrāk ir pieļautas un kas konkrēti jādara to novēršanai. Taču viņš nevēlas (baidās) teikt patiesību un patiesības vietā ir safabricējis jēdzienisko un konceptuālo mistrojumu, demostrējot juridiskā faķīra spožu talantu.

Levita kungs rīkojas cilvēciski un profesionali ļoti bezprincipiāli un gatavs pieļaut amorālu liekulību. Tas ir divkārt nepatīkami. No vienas puses, nepatīkami atklājas Levita kunga personas īstā seja. No otras puses viņa uzjundītā preambulas kņada vēl vairāk padziļina mūsu konstitucionālās problēmas, sabiedriskajā domā nostiprinot pilnīgi aplamus priekšstatus, kā arī musinot jaunas dumjības.

Levita kungs taču pamatoti ieminas par „mankurtismu”, „valstsdepresiju”, „valsts kultūrpienākumu”, „godprātības jautājumu”, „valsts atmiņu politiku”, „komodifikācijas problēmu”, „sovjetiskās identitātes paliekām” kā negatīvām un neatliekami risināmām problēmām mūsu sabiedrībā. Tāpēc nav atbalstāma jurista vēlme uzkurināt sabiedrības klasiskās fobijas.

Turklāt Levita kungam bija visas iespējas ar savu piemēru pretoties tendencei, kuru viņš precīzi raksturo šādi: „Patlaban "labais tonis" nav kaut ko pozitīvu teikt par savu valsti vai iesaistīties politikā, tātad - normālā demokrātiskā procesā, lai dotu savu individuālo pienesumu pastāvošo problēmu novēršanai un sabiedrības un valsts attīstībai. Tas ir bēdīgi un smieklīgi vienlaikus.”

Levita kungs, ņemot vērā viņa zināšanas un pieredzi, varēja dod ļoti efektīvu „individuālo pienesumu”. Bet viņš izvēlējās visglumjāko „pienesumu”. Viņš nolēma cirka ekvilibrista manierē ar terminoloģisko mudžekli pieglaimoties vietējās pseidointeliģences „labajam tonim”, tādējādi „appasaulei” (šis jaunsmērējums arī citēts no viņa teksta) pilnā mērā atklājot savu konformismu.

Viņš nebaidījās pats nonākt „bēdīgā un smieklīgā” situācijā, kaut gan šajā gadījumā nekā smieklīga nav. Smieties negribas, jo Levita kunga aktivitātes manāmi veicina sociālo un intelektuālo destrukciju. Viņa aktivitātes šķeļ sabiedrību, kā arī atver slūžas neprātīgu viedokļu smirdoņai. Slūžu atvēršanu operatīvi izmanto indivīdi, kuriem patīk aiztikt tās čupas, kuras nav vēlams aiztikt, lai neizraisītu nepanesamu smirdoņu.

Tā, piemēram, pirms kāda laika medijos jau varēja lasīt šādu apliecinājumu prāta sabrukumam: „Tautība nav ģenētiski mantojama, tas ir piederības jautājums, kas jārisina jau pirmsskolas izglītības līmenī, šādu viedokli [..] pauda politiķi un eksperti Saeimā notiekošajā diskusijā par vienotas nācijas iespējamību Latvijā. [..] "Tautība nav parādība, kas ir nododama dzimumceļā, tautība nav tas, ko cilvēks manto ģenētiski," uzskata Saeimas deputāts Andrejs Judins ("Vienotība").”

Tagad preambulas kņada stimulē turpinājumu ārprātīgajai pozīcijai. Mediji par to informē gandrīz katru dienu. Interesanti būtu uzzināt, ko minētie indivīdi teiktu, ja viņu „dzimumceļā” radītie bērni genotipiski un fenotipiski būtu līdzīgi bušmeņiem, pigmejiem, Austrālijas aborigēniem, jo nekas taču netiek „nodots dzimumceļā” un „mantots ģenētiski”. Interesanti, kā Judina kungs izskaidro, kāpēc viņš kā krievu tautas cilvēks nav līdzīgs kādam no to tautu cilvēkiem, kurus pārstāv, teiksim, Obamas kungs un Si Dziņpina kungs, Abdalla ibn Abdela Aziza kungs un Peresa kungs. Ja jau nekas netiek „nodots dzimumceļā” un „mantots ģenētiski”, tad reti gudrais vienotās vienotības deputāts viņa vecāku „dzimumceļa” rezultātā varēja izskatīties kā nēģeris vai ķīnietis, arābs vai ebrejs. Protams, iespējami arī citi varianti.

Vēl varētu saprast, ja „deputāti kopā ar ekspertiem” nosodītu tautības formālo maiņu konjunktūras apstākļos. Teiksim, viņi kritizētu mežonīgo praksi, kad pirms II Pasaules kara Latgales baltkrievi masveidā ierakstījās latviešos un tagad daudzi cittautieši sevi ieraksta latviešos, jo arī pašlaik tas ir izdevīgi.

Levita kunga pienākums bija skaidri un gaiši pateikt par nepieciešamību konstitūcijā izlabot gramatiskās un stilistiskās kļūdas. Tās galvenokārt ir radušās pēcpadomju laikā, kad Satversmi sāka ķēpāt simts visgudrākās galvas. Gramatiskās kļūdas un stils ir jālabo 16.,18., 20., 24., 25., 27., 28., 29., 39., 40., 45., 50., 51., 62., 71., 72., 88. pantā (17 pantos!).

Levita kunga pienākums bija aicināt izlabot Satversmes 1. un 4. pantu. Pirmajā pantā ir teikts, ka Latvija ir neatkarīga republika. Tā nav taisnība. Tā bija taisnība pirms II Pasaules kara. Ja agrāk mēs ietilpām Padomju Savienībā, tad tagad mēs ietilpstam Eiropas Savienībā, un mums ir jāievēro tās konstitūcija.

Pašlaik nevaram lepoties ar valstisko suverenitāti, un Levita kungs to katrā ziņā var juridiski pamatot daudz izvērstāk nekā šo rindu autors. Piemēram, viņš noteikti ļoti labi zina par Eiropas Kopienu tiesas 1963.gadā pasludināto spriedumu, ka Eiropas Ekonomiskā kopiena (tagad – ES) ir starptautisko tiesību jauns tips un dalībvalstīm ir ierobežota suverenitāte (Van Gend en Loos slavenā lieta). Juristam ir zināma arī mūsu ģeopolitiskā pakļautība. Domājams, Levita kungam vienmēr ir bijuši tieši kontakti ar Latvijas ģeopolitiskajiem saimniekiem, un viņš ļoti labi atceras, ka mūsu dzīvē simtprocentīgi nekas nenotiek bez amerikāņu atļaujas. Arī zagšana, korupcija, politiskās un ideoloģiskās dumjības, jo vadāmā haosa laikmetā tām ir noteikta funkcionālā slodze.

Ceturtajā pantā ir teikts, ka „Latvijas karogs ir sarkans ar baltu svītru”. Acīmredzot  pareizāk būtu teikt „Latvijas Republikas” karogs. Bet galvenais – LR karogs nav sarkans. Latvijas PSR karogs bija sarkans. LR karogs ir karmīnsarkans, kā tas beidzot ir pareizi fiksēts Latvijas valsts karoga likumā (stājās spēkā 2009.g.29.X).

Droši var teikt, ka Levita kunga pienākums bija aicināt nevis izlabot kļūdas, bet sagatavot jaunu konstitūciju. Par to viņš izsakās miglaini, taču pietiekami saprotami, lai konstatētu viņa profesionālās ilgas un vērtības. Ne velti viņš ieminas par „modernām valststiesībām”.

Ne tikai Levita kungam, bet katram ir saprotams, ka Satversmei ir niecīgs sakars ar reālo valsts statusu. Mums nav savas nacionālās valsts. Levita kungs par to godīgi saka:„ Tieši sava nacionāla valsts, kas apvieno visas latviešu zemes, bija - un joprojām ir - nepieciešama tādēļ, ka tas ir vislabākais, visdrošākais, visefektīvākais veids, lai nodrošinātu ilgstošu nācijas eksistenci. Lai cik liela būtu autonomija, kas latviešiem vai to apdzīvotajai teritorijai tiktu piešķirta citas valsts ietvaros, tas tomēr būtu pakārtots stāvoklis, pakārtotas tiesības, par kurām citas valsts ietvaros būtu jācīnās, jāsaskaņo tās ar lielāko politisko vienību. Tas vienmēr būs "mīnuss", salīdzinot ar savu nacionālu valsti”. Patīkami vārdi, jo precīzi raksturo šodienas galveno sāpi - valstiskās neatkarības un suverenitātes trūkumu.

Tajā pašā laikā ir skaidrs, ka mūsdienu pasaulē notiek radikālas pārmaiņas kultūras visās sfērās. Arī tiesību sfērā. Par to Levita kungs perfekti ir informēts un maigi atgādina savā tekstā. Viņš nav diletants un juridisko tekstu grafomāns. Viņš zina, kas notiek pasaulē.

Tā, piemēram, nacionālā valsts kā konstitucionāli tiesiskās valsts tips strauji atmirst. Eiropā izbeidzās vēsturiski nozīmīgā 1648.gadā noslēgtā Vestfāles miera līguma formētais laikmets, kurā izveidojās un pastāvēja neatkarīgas un suverēnas nacionālās valstis. Šodien tāpēc analītiķi saka, ka Vestfāles laikmets ir beidzies. Tātad beidzies ir neatkarīgo un suverēno valstu laikmets.

Pēc II Pasaules kara neatkarīgu un suverēnu valstu atmiršanu veicina starptautisko organizāciju funkcijas un tiesības (ANO, SVF, PTO), kā arī ES izveide, nemitīgā paplašināšanās, funkcijas un tiesības.

Nacionālās valstis brīvprātīgi atsakās izlemt daudzus jautājumus, uzticot to darīt starptautiskajām organizācijām vai konfederācijas virsvadībai. Saprotams, starptautisko organizāciju sistēma un ES konfederācijas sistēma ir tā izveidota, lai maksimāli ierobežotu valstu patstāvību. ASV loma dažādu ierobežojumu ģenerēšanā ir aprakstīta ļoti daudzās grāmatās, kuru skaits nemitīgi papildinās.

Tomēr stāvoklis nav tik bēdīgs. Jaunajos vēsturiskajos apstākļos katra gudra un sevi cienoša valsts pati nosaka to, ko vēlos dēvēt par suverenitātes intīmo zonu. Respektīvi, valsts fiksē tos jautājumus, kurus tā jebkurā gadījumā vēlas izlemt pati, bet nevis ļaut izlemt citiem. Suverenitātes intīmajā zonā svešu cilvēku griba netiek pieļauta. Tā ir zona, kurā valda nacionāli dziļi iekšējais un nacionāli personiskais, konsekventi ignorējot ārpasaules ģeopolitikas un ģeoekonomikas valdonīgumu.

Suverenitātes intīmo zonu fiksē, balstoties uz valsts politiskās kultūras tradīcijām un reālo potenciālu pretoties ārpasaules vilinājumiem un izmestajiem globālās atkarības tīkliem. Izšķiroša loma noteikti ir tautas pašcieņai un rakstura stingrībai, lai neiepītos globālās atkarības tīklos. Arī mums vajadzētu fiksēt suverenitātes intīmo zonu, un šajā jomā Levita kungs varētu lietpratīgi palīdzēt.

Mūsdienu pasaulē veidojās jauns konstitucionāli tiesiskās valsts tips – postmoderna valsts (the post modern state). Tas ir valsts tips ar ierobežotām tiesībām un ierobežotu pašnoteikšanos, kas atbilst daudzu jo daudzu mūsdienu valstu reālajam statusam. Diskursā par jauno valsts tipu teorētiski atspoguļojas reālās izmaiņas mūsdienu pasaulē un tas, par ko sapņo Levita kungs; proti, „modernas valststiesības”.

Arī LR pašlaik ir tipiska postmoderna valsts. LR pašlaik reālajā dzīvē nav nacionālā valsts kā konstitucionāli tiesiskās valsts tips. Levita kungs to apzinās. Tikai viņš viltīgi izliekas to neredzam, lai rusofobiem un zombijiem palīdzētu tēlot nacionālo valsti. Viņš zina, ka mūsu sabiedrības liela daļa ir stūrgalvīgi apmāta ar jēdzienu „nacionālā valsts”. Levita kungam pietrūkst pilsoniskās un profesionālās drosmes, lai palīdzētu izskaust stūrgalvīgo apmātību. Konformisms jurista personā laikam ir uzvarējis uz visiem laikiem.

Es pieļauju, ka Levita kungs ES varas gaiteņos ir ticies ar seru Robertu Kūperu – slaveno liberālā imperiālisma koncepcijas un postmodernās valsts koncepcijas autoru. Levita kungs varētu kļūt tikpat slavens kā minētais angļu diplomāts un stratēģis, ja preambulas kņadas vietā būtu piedāvājis jaunas konstitūcijas projektu – postmodernas valsts konstitūcijas projektu.

Tas būtu planetāra mēroga sasniegums. Un šajā gadījumā nekas slikts nenotiktu. Gluži pretēji. Nesalīdzināmi svētīgāk ir godīgi fiksēt reālo stāvokli nekā pašiem sevi mānīt ar fikcijām. Pasaules sabiedrība uz latviešiem palūkotos ar patiesu un neviltotu cieņu, jo mums pirmajiem būtu postmodernas valsts konstitūcija.

Turklāt ir jāsaka godīgi un atklāti, lūk, kas. Ja demogrāfiskās pārejas transformētā cilvēce un īpaši „baltā” rase turpinās virzīties tādā pašā veidā, kādā tā virzās jau labu laiku, tad ideāla nacionālā valsts nākotnē mums nekad nebūs. Un rusofobiem un zombijiem nav tūlīt jāsāk konvulsīvi raustīties un histēriski rīstīties. Tas attiecas ne tikai uz Latviju. Tas attiecas uz visām valstīm, un par to nekādā gadījumā nav jākaunas. Pasaules kārtība vienmēr ir mainījusies, un nav ticams, ka tā mūsu dēļ apstāsies un paliks nemainīga līdz pasaules galam.

Šodien par patstāvīgām valstīm uzskata tikai Ķīnu, Irānu, ASV. Bet arī visbiežāk ar piebildi - „relatīvi” patstāvīgām. Ja ASV šodien vajadzētu atdot parādus Ķīnai, tad ASV rītdien sabruktu. Tiesa, sabruktu arī Ķīna. Arī Irāna nejūtas superneatkarīga valsts un ir spiesta ielaist savā zemē starptautiskās komisijas, jo tās vēlas uzostīt Irānas atombumbas. Reālā globalizācija ir jautra izrāde.

Levita kungs nevēlās (baidās) konstitucionālās problēmas salikt pareizajos plauktos. Tāpēc viņš ļoti izmanīgi žonglē ar nācijas jēdzienu – pseidonacionālisma un antisovetisma rasola tradicionālo komponentu.

Lai par žonglējumu izpelnītos rusofobu un zombiju aplausus, bet galvenokārt izlocītos no patiesības par nācijas jēdziena pareizo lietojumu Rietumu civilizācijā, spoži talantīgais juridiskais faķīrs tekstu piebārsta ar daudziem leksiskajiem atvasinājumiem (pseidoterminiem), no kuriem lielākā daļa ir viņa jaunvārdi. Tā, piemēram, spožā žongliera rokās sprēgā tādi vārdi kā „valstsnācija”, „kultūrnācija”, „pamattauta”, „teritoriālvalsts”.

Vārdu sakot, Levita kungs savā dzimtenē ap nācijas jēdzienu atkal ir pamatīgi saduļķojis ūdeni. Publiskās diskusijas par integrāciju, jaunās pases ieviešana, cilvēku ceļošana mūsu ļaudīs jau bija nostiprinājusi vēsturiski objektīvo nācijas izpratni. Ļaudis saprata, ka Rietumos par nāciju dēvē valsts pilsoņus. Ļaudis zināja, ka Rietumos uz jautājumu „Kāda ir jūsu nacionalitāte?” atbildē ir jānosauc sava valsts, bet nevis sava tautība. Un nekas vairāk. Nācija ir pilsoņu kontingents, kurā var ietilpt visdažādāko tautu pārstāvji. Latvijas nācijā pašlaik ietilpst diezgan daudzu tautu pārstāvji.

Atkal ir jāatkārto: Levita kungs nav rusofobs un zombijs, un viņš zina patiesību. Taču nepatiesību viņš apzināti izplata tāpēc, lai nenonāktu tautiešu nežēlastībā. Viņš ir ielāgojis, ka pie mums eksistē nacapsēstība, kā varētu saīsināti nosaukt nacionālo apsēstību „latviešu nāciju” uzskatīt par etniskās attīstības kulmināciju.

Levita kungs zina, ka tā nedrīkst darīt. Nācija ir mākslīgs veidojums nacionālisma politikā un ideoloģijā. Nācijai nav nekāda saistība ar etnoģenēzi. „Latviešu nācija” neeksistē. Eksistē Latvijas nācija. „Latviešu nācija” eksistē tikai rusofobu un zombiju pauros.

Levita kungs vidējo izglītību ieguva Rīgā 1972.gadā. Tātad viņa zināšanas par nāciju nosacīja padomju laikā Staļina slavenā nācijas definīcija. Staļina vārdu tolaik nepieminēja, taču viņa nācijas definīciju saglabāja, jo tā nebija pretrunā vēsturiskajai realitātei.

Levita kungs varbūt atceras, ka Staļins kategoriski atsacījās nāciju atzīt kā etnisko procesu rezultātu un neatzina sinonīmisko pakārtotību starp jēdzieniem „nācija” un „tauta”. Abi minētie jēdzieni nav sinonīmi. Staļins to īpaši pasvītroja. Staļina definīcijā nācija nav rases vai cilts izpausme, bet gan vēsturiski radusies dažādu tautību cilvēku kopība ar kopīgu valodu, dzīves teritoriju, iekšējiem ekonomiskajiem sakariem, kopīgu psihisko struktūru, kas izpaužas kopīgajā kultūrā.

1973.gadā Levita kungs jau mācījās Vācijā, studēja Hamburgas universitātē un turpmāk galvenokārt dzīvoja Rietumos. Viņam nācās pamatīgi izstudēt, kā Rietumos izturas pret nācijas jēdzienu un kas ir „Rietumeiropas politiskās nācijas modelis”. Principā tas neatšķiras no padomju skolās mācītās nācijas definīcijas.

Nav ticams, ka viņš nebūtu informēts, piemēram, par Rietumos populārā jēdziena imagined political community zinātnisko autoritāti nācijas koncepta vēsturiskās izcelsmes apskatā. Viņš ir lietas kursā, ka sociobioloģiskā esenciālisma doktrīna pēc II Pasaules kara Rietumos pamatoti asociējās ar rasismu un genocīdu. Domājams, īpaši Vācijā. Rietumos nav korekti izturēties pret etnosu kā sākotnēju un nemainīgu cilvēku asinsradniecīgu kopību.

Domājams, Levita kungs ir iepazinies arī ar citām nostādnēm. Piemēram, instrumentālismu etnoloģijā, kad pret etnosu izturas kā instrumentu, lai sasniegtu noteiktus politiskos, ekonomiskos, ideoloģiskos mērķus. Nav šaubu, ka Levita kungs akceptē konstruktīvismu etnoloģijā, nāciju atzīstot par mākslīgu politisko veidojumu. Protams, jurista kungs saprot, ka var būt polietniska nācija (piem., Latvijā) un monoetniska nācija (piem., Islandē).

Lasot Levita kunga darbu, laiku pa laikam paspīd pareizi formulējumi, jo autoram nebija viegli nomaskēt patiesību un samaisīt rusofobiem un zombijiem pieņemamu ķēpājumu. Visvairāk tas attiecas uz Satversmē ietverto poētisko apzīmējumu „Latvijas tauta”, ko īpaši apmīļo mūsu dzejnieki.

Levita komentārā ir šāda principā pareiza tēze: „Līdz ar to "Latvijas tauta" juridiskā izpratnē potenciāli ietver arī politiskās nācijas koncepciju, kāda tā pastāv vairākās Rietumeiropas valstīs. Tomēr atšķirībā no Rietumeiropas politiskajām nācijām, kuras vieno ne tikai kopēja valsts apziņa, bet arī kopēja valoda un kultūra (franciski nerunājošs un franču kultūrai nepiederošs francūzis nav iedomājams), Latvija līdz šim nebija uzsvērusi nepieciešamību stiprināt šos politiskai nācijai kopējos elementus. Taču līdzšinējā etniskā sašķeltība vājina Latvijas demokrātiju. Tādēļ turpmāk šis Latvijas tautas jēdzienā ietvertās politiskās nācijas koncepcijas integrējošais potenciāls, kura pamats ir visai tautai kopēja latviešu valoda un kultūra, varētu tikt pastiprināti attīstīts.”

Būtu labi, ja Levita kungs tomēr izjustu zināmu vainas apziņu, preambulas kņadā „pastiprināti” neattīstot „politiskās nācijas integrējošo potenciālu”. Tas patiešām ir ļoti žēl, jo „integrācijas potenciālu” tādējādi var „pastiprināti attīstīt” mūsu rusofobi un zombiji. Viņiem preambulas projekts ir tas pats, kas buļļiem sarkanā lupata.

Piesardzīgi nākas izturēties pret Levita kunga vēstures zināšanām. Saprotams, prātam grūti aptveramajā manipulācijā nevarēja iztikt bez vēsturiskās ekvilibristikas.

Piemēram, nav saprotams, kāpēc Levita kungs, starptautiskā ranga jurists ar ilggadēju pieredzi Eiropas Kopienu tiesā, okupācijas jēdzienu nelieto atbilstoši Rietumos akceptētajai definīcijai un tajā ietvertajiem okupācijas kritērijiem. Galveno iemeslu varam nekļūdīgi nojaust, taču godājamajam juristam bija iespēja profesionāli nepazemot sevi. Viņš varēja vismaz klusēt, kaut gan varēja arī izturēties objektīvi.

Tiesa, 41. komentārā viņš saka: „Otrais lielais vēstures samezglojums ir divas okupācijas. Vēsturiskajā un sabiedrībā atpazīstamajā atslēgvārdā "okupācija" ietverti arī visi pārējie Padomju Savienības un Vācijas noziegumi pret Latvijas valsti un Latvijas tautu. Iespējams, ka to var izvērst, taču vārds "okupācija" ir īsākais apzīmējums šim ilgajam un tumšajam periodam mūsu vēsturē.”

Lasot par „īsāko apzīmējumu”, pirmo reizi nācās pasmaidīt. Tā patiešām ir jautri asprātīga žonglēšana – „īsākais apzīmējums”.

Nav domājams, ka Levita kungs nezina, kādos apstākļos un kurš izlēma Latvijas (Baltijas) teritorijas likteni I Pasaules kara beigās. 31. komentārā viņš atgādina par ASV prezidenta Vilsona 1918. gada 8. janvāra deklarāciju. Tātad viņš zina, kā patiesībā radās LR, kas bija „nokritusi no gaisa” un kas nebija nokritusi no gaisa.

5.komentārā ir skaidrots: „Latviešu nācija izveidojās 20. gadsimta pašā sākumā, kad tika izvirzītas pirmās politiskās prasības pēc sava nacionāla valstiskuma.” Tā ir liela aplamība, ja solidarizējamies ar juridisko faķīru, rusofobiem un zombijiem, kuriem jēdzieni „latviešu nācija” un „latviešu tauta” ir sinonīmi. Latviešu tauta neizveidojās XX gs. sākumā, bet no dažādajām ciltīm konsolidējās XVII gadsimtā. XX gs. sākumā izveidojās Latvijas nācija kā LR pilsoņu korpuss.

Levita kungs visu pēcpadomju laiku ir sekmīgi apkalpojis valdošo kliķi. Viņš līdz šim nav nokļuvis rusofobu un zombiju nežēlastībā, kā tas notika, piemēram, ar Nilu Muižnieku, kad viņš aicināja pie mums tāpat kā Rietumos pašvaldību vēlēšanās atļaut piedalīties nepilsoņiem. Levita kungs neaicina mūs būt patiesi eiropeiskiem un dzīvot tā, kā pieklājas dzīvot Rietumos. Levita kunga karjeras pamatā ir stabils un dziļš konformisms, kā arī tāda apjoma pelēcība, lai pilnā mērā varētu saplūst ar valdošās kliķes konstanto pelēcību un amorālo dabu. Tāpēc preambulas kņadu drīkst uzskatīt ne tikai par manipulāciju, bet arī par dumjību, tai neapliecinot nekādu godu.

Seko mums