Šodien „antifašists”, bet rīt - „terorists un indētājs”

Iesaki rakstu:

Ja Tu nevari nogalināt vācieti ar lodi, tad nogalini viņu ar durkli. Ja kauja nav vēl nav sākusies, tad nogalini vācieti pirms kaujas. Ja Tu atstāsi vācieti dzīvu, tad vācietis pakārs krievu cilvēku un apkaunos krievu sievieti. Ja Tu esi nogalinājis vienu vācieti, tad nogalini vēl vienu - nav nekas skatienam patīkamāks kā vāciešu līķi. Neskaiti dienas. Neskaiti verstis. Skaiti Tevis nogalinātos vāciešus. Nogalini vācieti - kliedz Tava māte. Nogalini vācieti - lūdz Tavs bērns. Nogalini vācieti - sten Tava dzimtā zeme. Trāpi. Nepalaid garām. Nogalini!”

Tā izpauda "svētās dusmas” 8.07.1942 avīzē Красная звезда tolaik pazīstamais publicists Iļja Erenburgs. Savu papildus paiku, tiesības netikt nosūtītam uz fronti un citas ekstras tolaik pusbadā dzīvojošā Krievijā šis kūdītājs godprātīgi atpelnīja, jo pūles ienesa labus augļus, par ko būs runa šī raksta beigās. Un, kaut arī pats nodzīvoja samērā ilgu mūžu, mirdams savā gultā, tomēr šī centība nepaglāba virkni viņa tautas brāļu un domubiedru no tā saucamās "Ebreju antifašistiskās komitejas”, un nepaglābtos vēl ievērojami vairāk, ja vien…

1948. gada janvārī valsti pāršalc sēru vēsts par PSRS tautas mākslinieka, ar Ļeņina ordeni apbalvotā Staļina prēmijas laureāta Solomona Mihoelsa pēkšņo bojāeju satiksmes negadījumā.

Solomons Mihoels (Шло́ймэ Михо́элс), dzimis 1890. gadā Daugavpilī, ievērojams teātra režisors un sabiedriskais darbinieks, neformāls PSRS ebreju kopienas līderis. Pēc PSRS vadības iniciatīvas „ar mērķi iesaistīt cīņa ar fašismu ebreju tautas masas visā pasaulē” 1942.gadā tiek nodibināta „Ebreju antifašistiskā komiteja” par kuras priekšsēdētāju tiek iecelts S.Mihoels. Šajā statusā 1943.gadā S.Mihoels apciemo ASV, Kanādu, Meksiku un Lielbritāniju ar uzdevumu savākt finanšu līdzekļus PSRS karadarbības atbalstam.

Vai tiešām satiksmes negadījums? Patiesība varētu izskatīties apmēram tā.

Tumša janvāra nakts. Nomaļā Minskas ielā piestājusi Pobeda ar izslēgtām gaismām. Pēc brīža piebrauc Studebekkers. Neizslēdzot dzinēju, no kabīnes izkāpj divi vīri privātās drēbes un sāk rosīties pa kravas kasti. Vēl divi tumši stāvi izlec no vieglā auto un steidz palīgā. Četrotne klusējot velk ārā kaut kādus garus tīstokļus un noliek tos ielas vidū. Pēc brīža viens no vīriem ieraušas kabīnē, piebrauc pie tīstokļiem, apstājas, tad uzgāzē un ar priekšējo riteni pārveļas pāri, ieslēdz atpakaļgaitu un atkal uzgāzē. No Pobedas izkāpj piektais stāvs un pienāk pie tīstokļiem. Tie, kas izskatījās pēc tīstokļiem izrādās ir divi sakropļoti ķermeni . Vienam ir sadragāta galva, bet otram ritenis ir trāpījis uz krūtīm, un tas vēl gārdz. „Ak tu, svoloč," nolamājas stāvs. "Negribi mirt? Nekas, palīdzēsim."

No rīta abus līķus uzgāja strādnieki un paziņoja milicijai. Tiesu medicīniskajā ekspertīzē tika konstatēts, ka upuru nāve iestājusies smagās automašīna uzbraukuma rezultātā.

Jau pēc Staļina nāves, vēl kopš 1951.gada apcietinājumā esošais un regulāri dauzītais bijušais МГБ (министерство госбезопасноти) ministrs Abakumovs (apcietināta tika arī viņa sieva ar 4 mēnešu vecu bērnu) liecināja, ka Mihoels un viņa kolēģis teātra kritiķis Golubovs, kas vienlaicīgi bija arī МГБ aģents, tika nogalināti pēc Staļina rīkojuma. Akciju organizēja Abakumova vietnieks S.Ogoļcovs, piepalīdzot Baltkrievijas PSR МГБ vadītajam L.Canavam.

Atzīts līdzīgu operāciju „eksperts” P.Sudoplatovs savā atmiņu grāmatā apgalvo, ka abiem upuriem tika veikta nāvējoša injekcija un tad viņi tika sabraukti ar automašīnu. Ņemot vērā iepriekš minēto tiesu medicīniskās ekspertīzes slēdzienu, visticamāk, ka ar „kolēģa” Golubova palīdzību Mihoelsu ievilināja kāda konspiratīvā dzīvoklī, kur abi tika uzcienāti ar alkoholu, piejaucot miega zāles, un tad tie tika sabraukti, vēl dzīviem esot.

Drīz vien pēc šī „negadījuma” antisemītiskā kampaņa sāk uzņemt apgriezienus. Šajā pat gadā Ebreju antifašistu komiteja (EAK) ar Ministru padomes lēmumu tiek slēgta kā „pretpadomju aģitācijas centrs”. Decembrī EAK vadība un vairāki desmiti tās biedru tiek arestēti. Netiek saudzēta pat „uzticamā cīņu biedra” un „līdzgaitnieka” Molotova sieva, ebrejiete Poļina Žemčužina, kas tiek arestēta 1949.gada janvārī. Pret EAK vadību tiek ierosināta krimināllieta par „sakariem ar ASV nacionālistiskām ebreju organizācijām”.

EAK lietas vešana tika uzticēta МГБ 2.Galvenajai pārvaldei J.Pitovranova vadībā. Tomēr Staļinam liekas, ka drošībnieki nav uzdevumu augstumos cīņā ar „ebreju nacionālistiem”, tādēļ ministrijā tiek veikta pamatīga kadru tīrīšana, un tiek arestēts pats Pitovranovs . Jāpiezīmē, ka arī jau iepriekš šeit pieminētais bijušais galvenais valsts drošībnieks Abakumovs tika arestēts par it kā „cionistu sazvērnieku" lietas „bremzēšanu”. Tas izklausās dīvaini, ņemot vērā, ka pirms tam šāda rakstura apsūdzības citu lietu sakarā (nepietiekama centība vai lietu „bremzēšana”) ne pret НКВД ne pret МГБ netika celtas.

Sēžot kamerā, ne pārlieku centīgais Pitovranovs ir apzinājis savas kļūdas un raksta vēstuli vadonim ar konkrētiem priekšlikumiem: „Lai mūsu cīņa vainagotos panākumiem, ir nepieciešams pielietot tās metodes, par kuram Jūs runājāt sanāksmē 1951.gadā, un proti - lielākajās pilsētās un Baltijas republikās izveidot nacionālistu grupas no čekistu aģentūras, leģendējot šo grupu sakarus ar ārvalstu cionistu organizācijām. Tādejādi varētu izskaitļot ebreju nacionālistus un īstajā brīdi dot triecienu." Staļinam tas ir pa prātam, censonis tiek atbrīvots un atjaunots amatā.

1952.gada 30.aprīlī sākas Augstākās tiesas kara kolēģijas sēdes. Apsūdzētas tiek 15 personas no EAK vadības pamatā par sakariem ar ASV un pretpadomju darbību. Ka jau ierasts, „labprātīgas atzīšanās” tiek iegūtas fiziskas iespaidošanas rezultātā Ļefortovo cietumā. 12. augustā tiek pasludināts spriedums - augstākais soda mērs visiem 15 izņemot divus, kas bija miruši izmeklēšanas gaitā. Spriedumu izpilda tajā pat dienā. Represētas šīs kampaņas sakarā tika vairāk nekā 100 personas.

Ka turpinājums iesāktajam tiek fabricēta nākošā lieta - „ārstu-indētāju cionistiskā sazvērestība”. 1953.gada 13.janvarī Pravdā parādās raksts - „nelietīgie spiegi un slepkavas zem profesoru-ārstu maskas”. Galvenā doma - ASV izlūkdienests bija savervējis ebreju tautības profesorus ar mērķi, pielietojot nepareizas ārstēšanas metodes, palīdzēt aiziet viņsaulē tautas mīlētajam politbirojam. Vadonis rūpīgi seko izmeklēšanas gaitai un pieprasa no drošībniekiem spiest uz versiju par sazvērestības cionistisko raksturu un sazvērestnieku sakariem ar britu un ASV izlūkdienestiem, izmantojot labdarības organizāciju Džoint (American Jewish Joint Distribution Committee).

Jaunajam МГБ ministram S.Ignatjevam atklāti tiek pateikts, ka, ja viņš neatklās ārstu vidū amerikāņu aģentus un teroristus, viņu piemeklēs tāds pats liktenis kā Abakumovu. Kā būtu attīstījušies notikumi, ja vadonis 1953.gada martā ar vai bez tuvāko līdzgaitnieku palīdzības (kuriem arī bija pamatotas aizdomas, ka tiks apvainoti spiegošanā un terorismā) neizlaistu garu? Pastāv versija, saskaņā ar kuru „ārstu process” ievadītu antisemītiskās kampaņas kulmināciju un finālā - ebreju deportācijas uz Sibīriju un Tālajiem Austrumiem. Iepriekš uzkurinot antisemītismu, šāda deportācija varētu tikt pasniegta ka humānisma akts – ebreju glābšana no „tautas dusmām”. Ņemot vērā, ka veselu tautu pārvietošana padomijā jau bija praktizēta pirms tam, tas ir visnotaļ ticams notikumu pavērsiens, un tad „antifašisti” šodien varētu runāt par otro holokaustu.

Kāpēc vadonim bija nepieciešama šī kampaņa? Varbūt tāpēc, ka uz vecumdienām bija pārņēmis marasms? Diez vai. Asu prātu bija saglabājis līdz mūža beigām. Tad varbūt pēc pārliecības bija antisemīts? Tas jau tuvāk patiesībai, ņemot vērā, ka viņa nāvīgākais ienaidnieks bija ebrejs Trockis. Vienlaikus jāņem vērā, ka šim subjektam pragmatisms un aprēķins bija visu aktivitāšu pamatā, tādēļ tad, kad tas bija nepieciešams, savu antisemītismu slēpa, izmantojot Hitlera antisemītismu savā labā. Toties tad, kad pēc nacisma sagrāves „antifašisms” vairs nebija tik aktuāls, tad šos pašus „antifašistus" varēja izmantot pa otram lāgam jau „teroristu” un „spiegu” lomā.

Kāpēc tāds pavērsiens ? Gluži vienkārši bija radies jauns ienaidnieks – ASV, pret ko naids tiks kurināts visus turpmākos padomijas pastāvēšanas gadus un, tā kā bija jāgatavojas „pēdējai un izšķirošajai” - šoreiz ar kodolieroču izmantošanu (tāds jēdziens ka citu dzīvību vērtība vadonim nepastāvēja- "Есть человек - есть проблема, нет человека - нет проблемы"), tad jau pēc pārbaudītas shēmas bija „jamobilizē” jeb jāsatracina padomju tauta. Un satracināja tā, ka nevar atiet vēl šodien.

Un tagad laiks atgriezties pie raksta sakumā aizskartās tēmas - „mekas nav patīkamāks par vāciešu līķiem”.

Kara trofejas - svēta lieta. Kam šnapsa kanniņa un grīdas dēļi, bet kam vecmeistaru gleznas un senlaicīgas mēbeles - katram pēc ranga un nopelniem. Galu galā arī vācieši grāba, ko varēja. Kara beigās krievu armijnieku vidē klīda anekdotisks pastāsts - 1945.gadā viens padomju maršals apmeklēja Drēzdenes galeriju un ar uzvarētāja tiesībām nolēma atlasīt paris bildītes ēdamistabai. Galerijas direktors trīcēdams jautā: „Kādas skolas glezniecībai kungs dod priekšroku?” Tulks skaidro maršalam jautājumu. „Nu man patīk, lai būtu bābas un zirgi,” atbild maršals. Tulks tulko: „Biedrs maršals dod priekšroku flāmu skolai." Uzvārds šim smalkajam mākslas pazinējam bija Koņevs.

Bet tas ir nieks, salīdzinot ar dažu citu „atbrīvotāju” apetīti. Divi no viņiem - ģenerāļi Teļegins un Krjukovs (pēdejais kopā ar sievu-dziedātaju Ruslanovu) tika arestēti tā saucamajā „Trofeju lietā”. Kratīšanas laikā pie Krjukova un Ruslanovas tika konfiscēts auto Horsch 951A, divi Mersedesi, viens Audi, divsimt astoņi briljanti un čupa ar smaragdiem, safīriem, pērlēm, 107kg sudraba izstrādājumu, 132 vecmeistaru gleznas, utt., utml.

Toties trešais trofeju cienītājs izrādījās vismaz tolaik drošībniekiem ne pa zobam, jo tas bija neviens cits ka Padomju Savienības maršals un Uzvaras brends G.Žukovs. Pirmais, kas ziņoja Staļinam 1946.gadā par maršala „saimniecisko rosību”, bija viņa tiešais priekšnieks aizsardzības ministrs Bulgaņins: „Jagodinas muitas punktā pie Koveļas aizturēti 7 vagoni, kuros atradās 85 kastes ar mēbelēm. Dokumentu pārbaude apliecināja, ka mēbeles pieder b.Žukovam.”  

Drošībnieki ķērās klāt tā pa īstam Žukovam pēc pusotra gada tad, kad maršals jau bija zaudējis vadoņa labvēlību, un darīja to tikai ar Staļina atļauju. Iesākumā tika arestēts Žukova adjutants, kas pastāstīja drošībniekiem par it kā no Vācijas atvesto čemodānu - pilnu ar dārgakmeņiem. Čemodāna meklēšanai tika norīkoti labākie МГБ spēki. Slepeni tiek pārmeklēts maršala Maskavas dzīvoklis. Čemodāns netiek atrasts. Drošībnieki ziņo - iespaids, ka „apmeklējums” ir bijis gaidīts.

Nākošā slepenā pārmeklēšana tiek veikta Žukova vasarnīcā. Pūliņi šoreiz nes augļus. Vairākas istabas līdz griestiem ir piekrāmētas ar: audumi dažādi - 4000m, kažokādas dažādas - 323 gab., no Potsdamas pils un citām vietām izvestie paklāji un gobelēni - 44 gab., liela izmēra vecmeistaru gleznas - 55 gab., vērtīgas servīzes ar māksliniecisku apdari un izstrādājumi no kristāla - 7 lielas kastes, sudraba trauki - 2 kastes, akordeoni ar bagātīgu apdari - 8 gab., firmas Holland&Holland unikāli medību ieroči - 20 gab. Kas attiecas uz noslēpumaino čemodānu, tad, kā vēlāk izrādījās, to, no rokām neizlaizdama, vadāja līdzi Žukova sieva. (Tas bija Abakumova 10.01.1948 slepenā ziņojuma Staļinam saīsināts atstāsts.)

Labi, štrunts ar trofejām, norēkties tikai, un viss. Tomēr laikam bija arī nopietnākas lietas.

Pāris gadu atpakaļ Kaļiņingradā (līdz 1945.gadam Austrumprūsijas galvaspilsēta Kēnigsberga) tika demonstrēta vācu režisora Kristofa Berkinga (Kristof Berking) 1999.gada uzņemtā dokumentāla filma Austrumprūsija elles liesmās (Ostpreussen im Inferno `44/`45). Vācijā šī filma demontrēšanai televīzijā esot aizliegta. Tā kā filmā apskatītās lietas neesmu pētījis dokumentāli, tad nekomentēšu. Pielikumā dotas saites filmas un recenziju noskatīšanai.

PIELIKUMĀ:

Saīsinātais variants ar tulkojumu krievu val., 1. epizode - http://www.youtube.com/watch?v=wiiu2Hw4AXU

Tas pats, 2. epizode- http://www.youtube.com/watch?v=YAky7DjE9-k

Oriģinālversija vācu val.- http://www.youtube.com/watch?v=CzLC3E22k-M

Krievijas TV reportāža no filmas demonstrācijas- http://www.youtube.com/watch?v=iPtFMwAdSck

Seko mums