Spriņģe apliecina: "Re:Baltica" noslēpumainība par saviem sponsoriem nav nejauša
PIETIEK24.05.2017.
Komentāri (40)
Iesaki rakstu: 
Nesen 20 000 eiro „valsts atbalstu” saņēmušā nodibinājuma Baltijas Pētnieciskās žurnālistikas centrs Re:Baltica nevēlēšanās savā gada pārskatā atklāt, kādas tieši summas tas saņēmis no katra sava ārvalstu sponsora, tostarp Džordža Sorosa Atvērtās sabiedrības fondiem, nav nejauša, - to šonedēļ apliecināja Re:Baltica pārstāves Ingas Spriņģes reakcija uz publikāciju par šo tēmu un viņai uzdotajiem jautājumiem.
Pietiek jau informēja, ka, kā rāda Re:Baltica pagājušā gada darbības pārskats, kas atrodams Lursoft datu bāzē, biedrības kopējie oficiālie ieņēmumi ir bijuši 161 059 eiro. Saņemtie ziedojumi un dāvinājumi no šīs kopējās summas ir apmēram ceturtā daļa – 38 900, no kuriem 15 000 eiro ir bijis Swedbank ziedojums ar konkrētu mērķi, bet pārējie – vispārējie ziedojumi neierobežotai lietošanai.
Par šiem saņemtajiem ziedojumiem Re:Baltica atbilstoši likuma prasībām ir iesniegusi arī detalizētu pārskatu, norādot katra ziedotāja identifikācijas datus un konkrētu summu. Toties pavisam cita aina paveras, mēģinot noskaidrot Re:Baltica nozīmīgākos finansējuma avotus.
Biedrības ieņēmumu lauvas tiesu ir devis „no ES, EEZ un citiem ārvalstu fondiem saņemtais finansējums”, kas pērn bijis 97 951 eiro. Attiecībā uz šī finansējuma avotiem un precīzām summām, kas saņemtas no katra avota, Re:Baltica vairs nebūt nav ne atklāta, ne caurspīdīga.
„Grantus Re:Baltica 2016. gadā saņēma no Open Society Foundations, Nīderlandes Karalistes Ārlietu ministrijas un Valsts Kultūrkapitāla fonda, bet pašu ienākumi gūti no konsultāciju sniegšanas, pasniedzēju darba,” – tas ir viss, kas tiek atklāts par Re:Baltica pagājušā gada lielākajiem finansējuma avotiem.
Līdz ar to no pārskata izriet – faktiski Re:Baltica pastāv, pateicoties Džordža Sorosa Atvērtās sabiedrības fondu finansējumam, kas nodrošina biedrības ienākumu lauvas tiesu. Taču, no kurām tieši Sorosa struktūrām un kādas naudas summas pērn ir saņemtas, Re:Baltica gada pārskatā neatklāj.
Pēc pirmās publikācijas parādīšanās par šo tēmu Spriņģe sociālajā tīklā Twitter pavēstīja, ka tajā esot sniegta „nepareiza” aina: „Lato, kā vienmēr, izdarīja sev vēlamos secinājumus un mums jaut. neuzdeva. Ja cilvēki vairāk ziedotu, mums nebūtu jāņem no Sorosa, kas NAV mūsu lielākais grantu devējs.”
Ņemot vērā Re:Baltica pārstāves izteikto sašutumu, viņai otrdien tika lūgts sniegt „precīzu pārskatu par to 97 951 eiro, kas Jūsu pārstāvētā nodibinājuma gada pārskatā apzīmēts kā „no ES, EEZ un citiem ārvalstu fondiem saņemtais finansējums””.
Lai novērstu nesaprašanos, Spriņģei tika arī izskaidrots, ka „precīzi - tas nozīmē visu to, kā nav Jūsu "caurspīdīgā" nodibinājuma gada pārskatā: katra summa, persona, no kā tā saņemta (precīzs attiecīgās personas nosaukums un mītnes zeme), saņemšanas datums, finansējuma piešķīruma pamatojums”.
Taču, kā izrādījās, Re:Baltica gada pārskata izvairīgums un lakoniskums atbilst biedrības nostājai savu sponsoru atklāšanā: neraugoties uz publiskajiem izteikumiem, nekādu informāciju par Re:Baltica „no ES, EEZ un citiem ārvalstu fondiem saņemto finansējumu” Spriņģe tā arī nesniedza.
Jāpiebilst, ka Re:Baltica valdes locekle ir Arta Ģiga, kura būs nozīmīgākā ieguvēja no mediju „valsts atbalsta” konkursa: dažādos projektos viņas personiskajam atalgojumam ir ietāmēti 14 400 eiro.
Kā rāda Re:Baltica pagājušā gada darbības pārskats, gads pabeigts ar vairāk nekā 80 tūkstošu eiro peļņu (ieņēmumu un izdevumu starpību).
Biedrība publiski norāda, ka tās „pamatmērķis ir uz sabiedrisko labumu orientētas žurnālistikas praktizēšana”, bet papildu mērķi – „sabiedrības nodrošināšana ar kvalitatīviem pētnieciskās un analītiskās žurnālistikas materiāliem, kas palielinātu sabiedrības informētību, izpratni un zināšanas par procesiem Latvijā un Baltijas reģionā”.
Biedrība, kas nevēlas precīzi atklāt savus finansējuma avotus, publiski deklarē, ka tās mērķis ir arī „piedāvāt sabiedrībai kvalitatīvu pētnieciskās žurnālistikas darbu par tematiem, par kuriem iepriekš nav runāts, vai arī komercmedijiem nav laika un resursu, lai tajās pamatīgi iedziļinātos”.
Seko mums 
Publiskajā telpā tiek apspriesta Re:Baltica projektu vērtēšana, kuri īstenoti ar piešķirto publisko finansējumu caur Mediju atbalsta fondu. Sabiedrības integrācijas fonds (SIF) skaidro kārtību kā notiek projektu apstiprināšana un izlietotā publiskā finansējuma uzraudzība.
Igaunija plānojot būvēt divus līdz četrus, savukārt Polija pat 25 mazos kodolreaktorus. Presē bija pārmetumi, ka Latvija atpaliekot no kaimiņiem. Milzīga ažiotāža ap SMR tehnoloģijām un daudz cerību, taču realitāte ir tāda, kāda tā ir.
Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisija 2024. gada 10. aprīļa sēdē (protokola Nr. 4 4. §) izvērtēja Aigas Veckalnes apkopotos ieteikumus “Iekļaujošas valodas ceļvedis” un secināja, ka:
Domāju, visi, kas mazliet seko notikumiem pasaulē, zina, ka, aizturot aizdomās turamos par terora aktu “Crocus City Hall”, vienam no notvertajiem nogrieza ausi, iegrūžot to šim mutē. Šobrīd, kad pašmājās emocijas ir noplakušas, pievēršoties citiem asinsdarbiem uz grēcīgās zemītes, šo notikumu var mierīgāk izanalizēt. Uzreiz gribu pateikt, ka nekādu līdzjūtību pret jebkuriem teroristiem, lai kādi motīvi viņus nevadītu vai kādas sakrālas idejas šie nepaustu, es neizjūtu.
Es zinu, mani bērni, mani jaunie draugi, mani ilggadējie žurnālista ceha biedri, arī jūs, vecās bekas no Latvijas Radio redakcionālās padomes, cik smagu profesiju, cik grūtu darbu esam izvēlējušies. Otru senāko amatu pasaulē.
Draugi un domubiedri! Mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā! Un es zinu, ka daudzi šobrīd man nepiekritīs. Tik tiešām – brīžiem šķiet, ka ir sasniegts zemākais punkts valsts politikā. Tas, kā darbojas valdošie politiskie spēki, ne mazākajā mērā nepietuvojas nacionālisma pamatprincipiem. Liberālajā valsts politikā nevalda latvisks gars – šķiet, ka tajā gara nav vispār. Vien dreifējošs kuģis, ko saēd sarkanie sociālistu ķirmji un ko draud nogremdēt Austrumu skarbie vēji. Un tomēr – mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā!
Pēdējo gandrīz trīsdesmit gadu laikā Latvijas iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju salīdzināmajās cenās palielinājies vairāk nekā trīs reizes (runa ir par iekšzemes kopprodukta uz vienu iedzīvotāju pieaugumu, salīdzinot ar 1995. gadu. Pasaules Bankas dati). Tas ir iespaidīgs labklājības pieaugums. Taču šo sasniegumu aizēno mūsu ilgstoša atpalicība no kaimiņiem, neskatoties uz diezgan līdzīgām starta pozīcijām. Problēma nav tikai zemajos ienākumos. Kā to trāpīgi ievērojis ASV vēstnieks Latvijā, šodienas ģeopolitiskajā situācijā būtiska atpalicība no kaimiņiem arī ir nopietns drošības risks.
