Tas, kurš ķer kurmjus, atņem dzīvību tāpat kā lūšu mātes nošāvēja
Jānis Baumanis*26.12.2016.
Komentāri (131)
Iesaki rakstu: 
Ņemot vērā sociālajos tīklos sacelto ažiotāžu par gadījumu, kad Alūksnes pusē tika nomedīta lūsene, kā arī to, ka tiek publicēti un pārpublicēti atsevišķi fragmenti no telefona sarunas ar mani, uzskatu par nepieciešamu sniegt nedaudz plašāku komentāru par konkrēto gadījumu un medībām kā tādām.
Pirmkārt vēlos uzsvērt to, ka medības Latvijā tiek stingri regulētas. Ko un kad medīt, nosaka Ministru kabineta noteikumi „Medību noteikumi”, bet, cik daudz konkrētās sugas dzīvniekus sezonā atļauts nomedīt nosaka Valsts meža dienests.
Medību sezona jeb termiņš, kurā konkrēto sugu drīkst medīt, tiek noteikts, vadoties no konkrētās sugas bioloģijas, tā, lai saudzēšanas laiks pēc iespējas sakristu ar grūsnības laiku, mazuļu dzemdēšanu un to laiku, kad mazuļi bez mātes palīdzības izdzīvot nespētu.
Tieši šī iemesla dēļ lūšu medību sezona beidzas marta beigās, pēc riesta, bet sākas 1. decembrī, kad kaķēni ir pietiekami lieli, lai spētu izdzīvot vieni paši. Tie, kas medību lietās orientējas, atceras, ka līdz aptuveni 2004. gadam lūšu sezona sākās no 1. oktobra. Tieši tā iemesla dēļ, lai kaķēni, kas palikuši bez mātes neietu bojā, sezonas sākums tika pārcelts divus mēnešus vēlāk.
Tā tas ir gandrīz visām sugām ar dažiem izņēmumiem. Izņēmumi ir vai nu tās sugas, kas Latvijā nonākušas introdukcijas ceļā un nav mums raksturīgas, vai invazīvām sugām. Piemēram, jenotsuns.
Tiesa, ir vēl daži izņēmumi. Visu gadu drīkst medīt arī tās sugas, kas sabiedrībai traucē justies pietiekami komfortabli. Tieši sabiedrībai, nevis vienai sabiedrības daļai – medniekiem. Lapsas un meža cūkas drīkst medīt cauru gadu, nevis tāpēc, ka mednieki to tik ļoti vēlētos vai, ka viņiem šīs sugas traucētu. Nē. Lapsas izplata trakumsērgu un ienāk pilsētās, bet meža cūkas nodara ievērojamus postījumus lauksaimniekiem un izplata Āfrikas cūku mēri (ĀCM).
Meža cūku un ĀCM gadījumā ir pat nonācis tiktāl, ka Eiropas Komisija maksā medniekiem par to, lai meža cūku mātītes tiktu izšautas, tādā veidā ierobežojot slimības izplatīšanos un sniedzot pakalpojumu visai sabiedrībai. Arī tiem, kuri šobrīd ir tik ļoti sašutuši par vienas lūšu kaķenes nomedīšanu.
Otrs jautājums, kas jāpiemin šajā gadījumā, ir medību ētika. Tā, kā mēdz teikt, ir lieta, ko neredz, ja tā ir, bet tūdaļ pamana, ja tās nav. Mednieku ētika jeb nerakstītie likumi prasa, lai mednieks no vairāku dzīvnieku grupas vienmēr censtos nomedīt mazāko dzīvnieku (izņemot gadījumus, kad runa iet par pieaugušiem trofejas vecuma dzīvniekiem).
Tātad no cūku bara medījam mazāko sivēnu, no briežu bara teļu utt. Ja nāk lūsene ar kaķēniem, arī būtu jācenšas vispirms nomedīt kaķēnus. It kā jau viss skaidrs.
Tomēr, kā bija konkrētajā gadījumā, mēs īsti nezinām. No pašas mednieces īsā komentāra pie bildes varētu saprast, ka nāca kaķene ar kaķēniem un kaķene tika nomedīta. Tiesa, vēlāk mēģinot uzzināt sīkāk, izrādās, ka kaķene ir nākusi viena pati.
Šādas situācijas medībās izslēgt nevar. Un šādā gadījumā vainot mednieku īsti pamata nav. Protams no šādām situācijām ir jācenšas maksimāli izvairīties, tomēr ne vienmēr tas izdodas.
Viena lieta gan ir jāsaprot ikvienam medniekam – domā, kādas bildes un ar kādiem parakstiem tu publicē! Mednieku portālus sen vairs neapmeklē vienīgi mednieki. Katrs šāds neprecīzs vai neveikls komentārs vai asiņaina bilde izsauc negatīvas emocijas ļoti daudziem cilvēkiem.
Tādēļ, pirms publicēt attēlus un komentārus, lūdzu vēlreiz apdomāt, vai tiešām tas ir to vērts. Tas, kas jums izraisa pozitīvas emocijas un gandarījumu, var tikt pārprasts vai citam izraisīt pilnīgi pretējas jūtas.
Savukārt tiem, kas konkrēto mednieci un visus pārējos medniekus publiski pataisa par asinskāriem slepkavām, es gribu atgādināt, ka neviens no mums neiztiek un neiztiks bez dzīvu būtņu nogalināšanas.
Tas, kurš savā mājā uzliek peļu lamatas, ķer kurmjus, noliek zaptsūdens burku, kur noslīkt lapsenēm, indē skudras vai prusakus, sit odus un dundurus, notriec dzīvniekus braucot ar mašīnu, tieši tāpat atņem dzīvību kā mednieks.
Un nevajag dzīvniekus iedalīt labajos, saudzējamajos un sliktajos, kurus var nīdēt ārā no zemes virsas. Tai pelei lamatās tieši tāpat var būt palikuši pelēni alā. Viņu izredzes izdzīvot, iespējams, ir krietni mazākas kā pusgadu veciem lūsēniem. Tādēļ lielākā daļa visu šo interneta komentāru ir vismaz liekulīgi un divkosīgi.
* Latvijas Mednieku savienības valdes priekšsēdētājs
Pārpublicēts no http://www.lms.org.lv
Seko mums 
Ģirts Valdis Kristovskis iesniedzis Saeimā priekšlikumu publicēt jebkuras valsts amatpersonas ienākumus ik mēnesi, jo no tā būšot "ieguvums sabiedrībai".
Publiskajā telpā tiek apspriesta Re:Baltica projektu vērtēšana, kuri īstenoti ar piešķirto publisko finansējumu caur Mediju atbalsta fondu. Sabiedrības integrācijas fonds (SIF) skaidro kārtību kā notiek projektu apstiprināšana un izlietotā publiskā finansējuma uzraudzība.
Igaunija plānojot būvēt divus līdz četrus, savukārt Polija pat 25 mazos kodolreaktorus. Presē bija pārmetumi, ka Latvija atpaliekot no kaimiņiem. Milzīga ažiotāža ap SMR tehnoloģijām un daudz cerību, taču realitāte ir tāda, kāda tā ir.
Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisija 2024. gada 10. aprīļa sēdē (protokola Nr. 4 4. §) izvērtēja Aigas Veckalnes apkopotos ieteikumus “Iekļaujošas valodas ceļvedis” un secināja, ka:
Domāju, visi, kas mazliet seko notikumiem pasaulē, zina, ka, aizturot aizdomās turamos par terora aktu “Crocus City Hall”, vienam no notvertajiem nogrieza ausi, iegrūžot to šim mutē. Šobrīd, kad pašmājās emocijas ir noplakušas, pievēršoties citiem asinsdarbiem uz grēcīgās zemītes, šo notikumu var mierīgāk izanalizēt. Uzreiz gribu pateikt, ka nekādu līdzjūtību pret jebkuriem teroristiem, lai kādi motīvi viņus nevadītu vai kādas sakrālas idejas šie nepaustu, es neizjūtu.
Es zinu, mani bērni, mani jaunie draugi, mani ilggadējie žurnālista ceha biedri, arī jūs, vecās bekas no Latvijas Radio redakcionālās padomes, cik smagu profesiju, cik grūtu darbu esam izvēlējušies. Otru senāko amatu pasaulē.
Draugi un domubiedri! Mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā! Un es zinu, ka daudzi šobrīd man nepiekritīs. Tik tiešām – brīžiem šķiet, ka ir sasniegts zemākais punkts valsts politikā. Tas, kā darbojas valdošie politiskie spēki, ne mazākajā mērā nepietuvojas nacionālisma pamatprincipiem. Liberālajā valsts politikā nevalda latvisks gars – šķiet, ka tajā gara nav vispār. Vien dreifējošs kuģis, ko saēd sarkanie sociālistu ķirmji un ko draud nogremdēt Austrumu skarbie vēji. Un tomēr – mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā!
Pēdējo gandrīz trīsdesmit gadu laikā Latvijas iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju salīdzināmajās cenās palielinājies vairāk nekā trīs reizes (runa ir par iekšzemes kopprodukta uz vienu iedzīvotāju pieaugumu, salīdzinot ar 1995. gadu. Pasaules Bankas dati). Tas ir iespaidīgs labklājības pieaugums. Taču šo sasniegumu aizēno mūsu ilgstoša atpalicība no kaimiņiem, neskatoties uz diezgan līdzīgām starta pozīcijām. Problēma nav tikai zemajos ienākumos. Kā to trāpīgi ievērojis ASV vēstnieks Latvijā, šodienas ģeopolitiskajā situācijā būtiska atpalicība no kaimiņiem arī ir nopietns drošības risks.
