The world according to Mr Skele

Iesaki rakstu:

Toties vietā savu nu jau kārtējo aiziešanu sludinošais Šķēles kungs mums ir atstājis vainīgo uzskaitījumu – vainīgo itin visā, no valsts un sabiedrības līdz katra indivīda un īpaši nepamatoti cietušās Tautas partijas ķibelēm. Un šis uzskaitījums ir tik apjomīgs, pamatīgs un izvērsts, ka tiešām pelnījis plašāku vērību, nekā guvis līdz šim.

Un tātad – pirmkārt, ir milzīgā slikto pretinieku kategorija, kuras pazīmes Šķēles kungs aprakstījis sīkāk kā entomologs jaunas vaboļu sugas īpatnības. Tātad – pretinieks ir:

1) kreisie, liberāļi un popkultūras politiķi, kuriem nav izdevīgas labējas idejas,

2) tie, kuri vēlas visas tiesības un brīvības, bet neko no atbildības,

3) tie, kas vēlas valsti pārvaldīt, internetā klikšķinot virtuālas petīcijas, bet nenesot publiskā politiķa riskus un pienākumus,

4) neprasmīgie vai vienkārši slinkie – jo viņiem nav izdevīgi, ja vērtē pēc talantiem un sniegumiem,

5) tie, kas dod priekšroku principam – labāk visiem maz, nevis vairāk tiem, kas vairāk spēj un vairāk iegulda,

6) tie, kam nacionālās vērtības un kultūra nav nekas pašsaprotams, kuri ar sektantisku dedzību atdarina sliktākos liberālisma piemērus,

7) radikāļi, kuri viens otru stutēdami, apmierina sava elektorāta zemākās dziņas,

8) ārvalstnieku padomdevēju kulta piekopēji – cilvēki, kas labprātāk ēd no rietumnieku galda atbirām, nevis uzņemas atbildību par savu dzīvi un savu valsti paši,

9) cilvēki, kas no savas valsts gaida zelta maisus, pretim gatavi salasīt labi ja pusmaišeli pērnās zāles,

10) tie, kuru galvenā politiskā ideja ir novirzīt visu atbildību kaut kur ārpusē,

11) tie, kuri ir vai nu neprofesionāli vai arī nespējīgi atbildēt par sarežģīto valsts saimniecību, bet kuri vienalga vēlas atrasties varas pozīcijās un televīzijas kameru spožumā.

Savukārt pretiniekam līdz šim pretī ir stājušies visādā ziņā gaiši labējo utml. ideju nesēji (lasi – Šķēles kungs un Co.), kuriem savukārt ir šādas pazīmes:

1) mīlestība uz šo valsti, ar to saprotot nevis šādu tādu jūsmu, bet gan atbildīgu un darbīgu mīlestību,

2) dziļa pārliecība, ka Latvijai kā valstij un katram tās cilvēkam ir nepieciešama labēji nacionāla, pragmatiska un saprātīga politika,

3) tikpat dziļa pārliecība, ka šādas pareizas politikas pamatā ir brīvība (gan valsts, gan katra personiskā, bet tikai tāda, kura pieprasa arī atbildību), privātīpašuma neaizskaramība, tiesības katram iegūt tik daudz, cik viņa spējas un talanti ļauj, un atbildība katram pret savu īpašumu, lai cik mazs vai liels tas nebūtu,

4) vēl viena pārliecība par trīsbērnu ģimeni kā nacionālas valsts tradicionālas ģimenes ideālu, tādēļ visādi atbalstāmu un aizstāvamu,

5) un vēl arī pārliecība, ka gan valsts pārvaldē, gan uzņēmējdarbībā, izglītībā un kultūrā vajadzīga ir nevis kolektīvu viduvējība, bet individuālu izcilība, - lai visi ir vienādi pēc iespējām, bet dažādi pēc spējām un personīgā ieguldījuma šo spēju izkopšanā.

Un tad vēl ir kaut kas, kam savukārt piemīt šādas īpatnības:

1) tautpartijiešu teikto sadzird tā, it kā tas būtu vēstījums no apokaliptiska nezvēra,

2) nedod Šķēles kungam un Co. iespēju runāt politiski vai idejiski liekot viņiem vai nu kļūt bezjēgas populistiem, nolaižoties līdz pašreiz valdošā politiskā teātra standartam, vai vienkārši klusēt,

3) ir gatavs gandrīz vai atgriezties pie totēmu stabiem un upurakmeņiem...

Interesanti, ka it kā tik drosmīgais un brašais aizejošais Šķēles kungs visā savā garumgarajā situācijas izklāstā sestdien tā arī nesaņēma dūšu šo „kaut ko” skaidri nosaukt vārdā, taču no netiešām pazīmēm var spriest, ka ar to viņš domājis neko citu kā Latvijas tautu vai vismaz lielu tās daļu.

Savukārt uz to pašlaik iedarbojoties tikai un vienīgi šādas Šķēles kungam neciešamas un nepieņemamas metodes:

1) lai arī kādu gājienu mēs izdarītu, lai kādu atklātni mēģinātu veidot Tautas partija vai kāds no mūsu biedriem reģionos, mūsu pretinieks vienkārši noslauka visus kauliņus un sāk aizkautā balsī bļaut: “Oligarhi, oligarhi!”

2) bļāvieni un kliedzieni: „Dedzināt viņus! Apbērēt viņus! Noslaucīt viņus no zemes virsas, jo tad mēs dzīvosim laimīgi!”

3) nevis diskusijas, bet tas, ko citviet apzīmē ar jēdzienu “naida runa” – nevis cīņa pret idejām, bet cīņa pret šo ideju autoriem un pārstāvjiem.

Un, tā kā Šķēles kungs šādas metodes nepazīstot un negribot pazīt, viņam nekas cits neatliekot kā atlaist Tautas partiju un aizsoļot ar rūgtumu sirdī, bet lepni paceltu galvu...

Visa šī Šķēles kunga izfunktierētā Latvijas mūsdienu briesmīgās un ļaunās politiskās un sabiedriskās pasaules shēma būtu diezgan pārliecinoša, ja tajā būtu vēl arī sadaļa ar nosaukumu „Nu kā gan tā sanāca, ka vārdā nenosauktā, bet vienalga stulbā tauta pārstāja mums ticēt, ļaunais pretinieks kļuva tik briesmīgi stiprs un negants, bet viņa nepareizās metodes – tik sasodīti efektīvas, ka sasita mūs lupatās".

Taču šādas nodaļas, loģiski, nav. Jo tajā nāktos ierakstīt vienu lietu, kas, protams, nepiederas partiju kongresu uzrunām, - to, ka faktiski visas tās labās lietas, kuras uzskaitījis Šķēles kungs, viņš kopā ar saviem tikai nedaudz mazāk rijīgajiem, toties aprobežotajiem, tuvredzīgajiem un vienkārši laiskajiem līdzskrējējiem pats vien arī ir diskreditējis - ar savu darbu totālo neatbilstību saviem vārdiem, ar savu nepārvaramo varas un mantas kampšanas kāri, ar nespēju ieskatīties patiesībai acīs pat pašlaik, kad tiešām varētu būt bijis īstais brīdis pavilkt kādu svītru un palikt Latvijas vēsturē vismaz ar kādu nebūt grēku nožēlu, cerot, ka atradīsies pietiekami daudz cilvēku, kas tomēr sapratīs, ka labējā politika vēl noteikti nenozīmē šķēlisko kampšanu.

Bet tā vietā viss, ko spēj Šķēles kungs, ir vainot visu pasauli – ļaunos pretiniekus, to nekrietnās metodes, tumsonīgo tautu un visu pārējo, - tikai ne sevi. Un tas tiešām ir nožēlojami.

Seko mums