Pietiek :: Tiesa atceļ vienu no skandalozajiem VID ģenerāldirektores lēmumiem SS.LV lietā
Sākums Kas mēs esam Kontakti Jūsu ieteikumi un jautājumi Ja vēlaties mūs atbalstīt Reklāma Mobilā

Iesaki rakstu: Twitter Facebook Draugiem.lv

Administratīvā rajona tiesa ir atcēlusi vienu no skandalozajiem Valsts ieņēmumu dienesta (VID) ģenerāldirektores lēmumiem saistībā ar sludinājumu portālu ss.lv, un cita starpā tiesas spriedumā arī skaidri norādīts, ka, pieprasot informāciju, VID ir jāpaskaidro, ar kādu mērķi šīs ziņas ir pieprasītas. Lai gan portālu pārvaldošais uzņēmums ir panācis attiecību noregulējumu ar VID, tiesvedība tomēr vēl turpināsies, jo VID tiesas lēmums nav apmierinājis, un dienests to ir pārsūdzējis.

Pagājušā gada vasaras beigās VID mēģināja pārtraukt ss.lv darbību, savu lēmumu argumentējot ar to, ka portālu pārvaldošā SIA Internet nav sniegusi visu VID pieprasīto informāciju ar portālu klientiem un vēlējusies saņemt pamatojumu ļoti apjomīgajam ziņu pieprasījumam.

Šo VID lēmumu tad mēģināja aizstāvēt arī Ministru prezidents Māris Kučinskis (ZZS), kurš publiski paziņoja, ka „autotirdzniecības shēmās, izmantojot ss.lv platformu, nodokļos nav nomaksāti 50 miljoni eiro”.

Jau drīz pēc šī paziņojuma Kučinska preses sekretārs, kādreizējais žurnālists Andrejs Vaivars pavēstīja, ka „nedaudz pārpratums” un ka patiesībā „50 miljoni gadā netiek nomaksāti auto tirdzniecības shēmās kopumā”. Taču ne uz vienu citu jautājumu saistībā ar Kučinska paziņojumu nespēja atbildēt ne pats tā izteicējs, ne arī viņa preses sekretārs.

Premjeram saistībā ar viņa publisko paziņojumu un tajā minēto iespaidīgo summu tika lūgts precizēt - par kādu laika periodu ir runa un kāpēc Ministru prezidents neminēja šo laika periodu, kā tieši ir veikti aprēķini, kas uzrādījuši tieši šādu summu, kas tos veicis, kad, pēc kādas metodikas, kāda ir trīs biežāk izmantoto shēmu būtība un kā tieši katrā no šīm shēmām ir tikusi izmantota ss.lv platforma?

Tāpat Kučinskim tika lūgts atbildei pievienot attiecīgo informācijas apkopojumu, no kura viņš kā Ministru prezidents ir smēlies šo informāciju, bet, ja gadījumā šim apkopojumam ir noteikts ierobežotas pieejamības statuss, minēt dokumenta nosaukumu, personu, kas noteikusi šo statusu, statusa noteikšanas pamatojumu un šī statusa termiņu.

Līdz ar šiem precizējošajiem jautājumiem tika izteikta cerība, ka, „tā kā Ministru prezidents šo informāciju sniedza personiski un publiski, nebūs ne mazāko problēmu atbildēt uz šiem precizējošajiem jautājumiem”.

Taču izrādījās, ka precizēt sniegto informāciju pašreizējam valdības vadītājam ir nevis problemātiski, bet vienkārši neiespējami, - no viņa preses pārstāvja reakcijas izrietēja, ka patiesībā Kučinskim nekādi šādi dati vispār nav bijuši un ka skaitli „50 miljoni” viņš vienkārši padzirdējis no VID.

Taču nekādus paskaidrojumus nespēja sniegt arī VID, kaut vēl tikai dienu iepriekš toreizējā VID ģenerāldirektore Ilze Cīrule, tāpat neminot neko konkrētāku, izteicās pat par izkrāptiem un valsts nesaņemtiem 100 miljoniem eiro auto shēmu rezultātā

Viss beidzās ar to, ka SIA Internet panāca izlīgumu ar VID, savukārt ss.lv sludinājumi tagad lasāmi vietnē ss.com. Tikmēr Pietiek šodien publisko administratīvās tiesas spriedumu pilnā apmērā.

SPRIEDUMS LATVIJAS TAUTAS VĀRDĀ

Rīgā 2018.gada 23.aprīlī

Administratīvā rajona tiesa šādā sastāvā: tiesnesis M.Markovs,

piedaloties pieteicējas SIA “Internet” pilnvarotajiem pārstāvjiem Mārim Ruķeram, Jānim Vaitam, Uģim Graudam un atbildētājas Latvijas Republikas pusē pieaicinātās iestādes Valsts ieņēmumu dienesta pārstāvei Ievai Lapiņai,

atklātā tiesas sēdē izskatīja administratīvo lietu, kas ierosināta pēc SIA “Internet” pieteikuma par Valsts ieņēmumu dienesta ģenerāldirektora 2017.gada 27.aprīļa lēmuma Nr.30.1- 22.11/2437 atcelšanu.

Aprakstoša daļa

[1] Ar Valsts ieņēmumu dienesta Nodokļu kontroles pārvaldes direktora 2017.gada 2.marta vēstuli Nr.30.3-23/10698 (turpmāk - Informācijas pieprasījums) pieteicējai pieprasīta informācija par pieteicējas rīcībā esošajām ziņām par nodokļu maksātājiem, kuri izvietojuši sludinājumus pieteicējas uzturētajā portālā www.ss.lv, un par to izvietotajiem sludinājumiem sadaļas “Transports” apakšsadaļā “Vieglie auto” 2017.gada janvārī.

Pieteicēja Informācijas pieprasījumu apstrīdēja Valsts ieņēmumu dienesta ģenerāldirektoram.

Valsts ieņēmumu dienesta ģenerāldirektors 2017.gada 27.aprīlī pieņēma lēmumu Nr.30.1-22.11/2437 (turpmāk - Lēmums), ar kuru pieteicējai norādīts, ka pieteicējas apstrīdēšanas iesniegums nav izskatāms pēc būtības, proti, Informācijas pieprasījums nav administratīvais akts, jo ar Informācijas pieprasījumu pieteicējai netiek radītas tiesiskās sekas.

[2] Nepiekrītot Lēmumam, pieteicēja vērsās ar pieteikumu tiesā. Pieteikums pamatots ar turpmāk minētajiem argumentiem.

[2.1] Informācijas pieprasījums ir nelabvēlīgs administratīvais akts Administratīvā procesa likuma 1.panta izpratnē, un juridisko apstākļu kopums norāda uz to, ka pieteicēja var pārsūdzēt Lēmumu Administratīvā procesa likuma kārtībā.

[2.2] Informācijas pieprasījums un Lēmums nav tiesiski, jo nav pamatoti ar atbilstošu ārējā normatīvā akta tiesību normu, kas uzliek pienākumu pieteicējai sniegt informāciju par trešajām personām. Līdz ar to nav ievērots likuma atrunas princips un Administratīvā procesa likuma 67.panta otrās daļas 6.punkts un ceturtā daļa.

[2.3] Pieteicējas rīcībā nav pierādījumu, ka Valsts ieņēmumu dienesta amatpersona, kas veica Informācijas pieprasījumu, ir tiesīga to darīt.

[2.4] Pieteicējai nav informācijas, vai pieteicējas uzturētajā vietnē sludinājumus ievietojuši nodokļu maksātāji.

[2.5] Informācijas pieprasījums neatbilst likuma “Par nodokļiem un nodevām” 15.pantā paredzēto grozījumu projekta anotācijā iekļautajai likuma interpretācijai.

[2.6] Valsts ieņēmumu dienests, pieprasot informāciju par sludinājumiem, nevis par konkrētiem nodokļu maksātājiem, kā arī pieprasot e-pasta adreses, pārkāpj likuma “Par nodokļiem un nodevām” paredzēto tiesību apjomu.

[2.7] Informācijas pieprasījums neatbilst Fizisko personu datu aizsardzības likuma 13.panta prasībām, jo Informācijas pieprasījumā nav skaidri norādīts pieprasījuma mērķis.

[2.8] Pieprasījuma apjoms neatbilst samērīguma principam attiecībā pret pieteicēju un datu apstrādes minimālisma principam attiecībā pret trešajām personām.

[2.9] Šobrīd nav spēkā esošas tiesību normas, kas uzliek pieteicējai pienākumu ieguldīt savus resursus un uzglabāt informāciju, kas attiecas uz trešajām personām, ja tā nav attiecināma uz pieteicējas grāmatvedības vešanu, tādējādi pieteicēja iegūto informāciju var izdzēst.

[2.10] Valsts ieņēmumu dienests nav izvērtējis lietderības apsvērumus.   obligātajām administratīvā akta sastāvdaļām. Tādējādi Informācijas pieprasījums nav administratīvais akts.

[3.3] Informācijas pieprasījums ir pamatots ar likuma “Par nodokļiem un nodevām” 15.panta sesto daļu, nevis 15.panta pirmās daļas 16.punktu. Likuma “Par nodokļiem un nodevām” 15.panta sestā daļa uzliek pienākumu pēc Valsts ieņēmumu dienesta pieprasījuma sniegt informāciju par nodokļu maksātājiem, kuri, izmantojot interneta sludinājumu ievietošanas pakalpojumus, izvietojuši sludinājumus, un par to izvietotajiem sludinājumiem.

[3.4] Nepamatotas ir pieteicējas šaubas, ka Valsts ieņēmumu dienesta amatpersona nav tiesīga veikt informācijas pieprasījumu, jo pieprasījums pamatots ar likuma “Par nodokļiem un nodevām” 15.panta sesto daļu, kas neparedz speciālu pilnvarojumu informācijas pieprasīšanai.

[3.5] Pieteicēja nepareizi interpretē likuma “Par nodokļiem un nodevām” 15.3pantā minēto jēdzienu “nodokļu maksātājs”, jo personas, kas ievieto sludinājumus ar piedāvājumu iegādāties preces vai pakalpojumus, var tikt uzskatīti par nodokļu maksātājiem un veic saimniecisko darbību minētā panta izpratnē.

[3.6] Pieprasītās informācijas apjoms atbilst likuma “Par nodokļiem un nodevām” 15.panta grozījumu anotācijai, pretēji pieteicējas norādītajam. Pieprasāmās un sniedzamās informācijas apjoms ir noteikts Informācijas sabiedrības pakalpojumu likuma 4.pantā un likuma “Par nodokļiem un nodevām” 15.3 pantā un Valsts ieņēmumu dienests to ir ievērojis.

[3.7] Valsts ieņēmumu dienests ir ievērojis Fizisko personu datu aizsardzības likuma 13.panta prasības. Valsts ieņēmumu dienests Informācijas pieprasījumā ir norādījis, ka pieprasīto informāciju iespējams iesniegt Valsts ieņēmumu dienesta elektroniskās deklarēšanas sistēmā vai uz datu nesēja, bet arī aicinot dienesta amatpersonas un nodrošinot piekļuvi informācijai ar iespēju nolasīt datus saskaņā ar likuma “Par nodokļiem un nodevām” 15.panta pirmās daļas 16.punktu. Līdz ar to Valsts ieņēmumu dienests ir ievērojis mērķa ierobežojuma, samērīguma un minimālisma principu.

[3.8] Pieteicēja, veicot saimniecisko darbību kā interneta pakalpojumu sniedzējs, par attiecīgu samaksu nodrošina citu personu ievietoto sludinājumu publicēšanu. Līdz ar to pieteicējai ir pienākums uzglabāt informāciju un dokumentus atbilstoši grāmatvedības kārtošanu reglamentējošiem normatīvajiem aktiem, jo tie ir attiecināmi uz pieteicējas grāmatvedību.

[6] Lietā pastāv strīds par to, vai Informācijas pieprasījums ir administratīvais akts.

Saskaņā ar Administratīvā procesa likuma 1.panta trešo daļu administratīvais akts ir uz āru vērsts tiesību akts, ko iestāde izdod publisko tiesību jomā attiecībā uz individuāli noteiktu personu vai personām, nodibinot, grozot, konstatējot vai izbeidzot konkrētas tiesiskās attiecības vai konstatējot faktisko situāciju.

No iepriekš minētās definīcijas secināms, ka administratīvajam aktam ir šādas pazīmes:

1) uz āru vērsts; 2) izdot iestāde; 3) publisko tiesību jomā; 4) attiecas uz individuāli noteiktu personu vai personām; 5) nodibina, konstatē vai izbeidz tiesiskās attiecības.

Pārbaudot Informācijas pieprasījumu, tiesa konstatē, ka tas atbilst iepriekš minētajām pazīmēm. Informācijas pieprasījums ir vērsts uz āru, jo ir adresēts pieteicējai, privātpersonai, kas atrodas ārpus valsts pārvaldes sistēmas. Informācijas pieprasījumu izdevusi iestāde - Valsts ieņēmumu dienests, kuram saskaņā ar likumu “Par Valsts ieņēmumu dienestu” ir uzticētas publiskās pārvaldes funkcijas.

Tātad Informācijas pieprasījums ir izdots publisko tiesību jomā, un tas tiek pamatots ar publisko tiesību normām. Pieteicēja ir Informācijas pieprasījuma adresāts, tā ir identificējama, individuāla persona. Informācijas pieprasījums rada pieteicējai pienākumu sniegt pieprasīto informāciju, tātad tas rada tiesiskas sekas.

Tiesa nepiekrīt Valsts ieņēmumu dienesta norādītajam, ka Informācijas pieprasījums nav administratīvais akts, jo tam nav galēja noregulējuma rakstura. Tiesas ieskatā informācijas pieprasījums personai, kura nav administratīvā procesa dalībnieks, rada pienākumu izsniegt informāciju, kura tiesiskumu šai personai nav iespējams pārbaudīt administratīvā procesa, kura ietvaros informācija pieprasīta, ietvaros, jo pieprasījuma adresātam kā ar procesu nesaistītai personai nav tiesības apstrīdēt vai pārsūdzēt pēc informācijas iegūšanas izdotos administratīvos aktus.

Tātad Informācijas pieprasījums atbilst visām administratīvā akta pazīmēm un ir atzīstams par administratīvo aktu.

To, ka vispārīgi informācijas pieprasījums personai, kura nav konkrētā administratīvā akta adresāts, ir administratīvais akts, secinājusi arī Augstākā tiesa 2010.gada 5.janvāra lēmumā lietā SKA-163/2010. Iepriekš minētajā lēmumā secināts, ka Valsts ieņēmumu dienesta informācijas pieprasījums privātpersonai - kredītiestādei -, kas nav administratīvā procesa dalībnieks, sniegt ziņas par tās klientu atbilst visām administratīvā akta pazīmēm, tostarp rada tiesiskas sekas, jo informācijas pieprasījums ietiecas privātpersonas pašnoteikšanās tiesībā pār savu informāciju. Tāpat kā administratīvais akts informācijas pieprasījums ir izpildāms piespiedu kārtā, ja privātpersona (kredītiestāde) to neizpilda labprātīgi.

Likuma “Par Valsts ieņēmumu dienestu” 6.pants noteic, ka Valsts ieņēmumu dienesta ierēdņu pieņemtie lēmumi, izvirzītās prasības un dotie norādījumi šajā likumā noteiktās kompetences ietvaros ir obligāti jāizpilda visām Valsts ieņēmumu dienesta kontrolei pakļautajām juridiskajām un fiziskajām personām. Iepriekš minētā likuma 10.panta pirmās daļas 5.punkts noteic, ka visiem ierēdņiem, pildot Valsts ieņēmumu dienesta pienākumus nodokļu administrēšanā, ir tiesības pieprasīt uzrādīt dokumentu oriģinālus un saņemt no komersantiem, iestādēm, organizācijām, pašvaldībām, finanšu iestādēm un kredītiestādēm dokumentu atvasinājumus ar nodokli apliekamā objekta (ienākumu) uzskaitei un reģistrācijai vai nodokļu un nodevu pārbaudei, kā arī saņemt no fiziskajām personām nepieciešamās izziņas un dokumentu atvasinājumus, kas liecina par pārbaudāmās juridiskās vai fiziskās personas nodokļu saistībām un maksājumiem, mantu un ienākumiem, kā arī pieprasīt un saņemt attiecīgus paskaidrojumus.

No iepriekš minētajām tiesību normām, pirmkārt, izriet, ka vispārīgi Valsts ieņēmumu dienestam ir tiesības pieprasīt nodokļu maksātājiem informāciju ne tikai par viņiem pašiem, bet arī par viņu darījumu partneriem, savukārt nodokļu maksātājiem ir pienākums šādu informāciju sniegt. Otrkārt, uz pieteicēju kā interneta sludinājumu ievietošanas pakalpojuma sniedzēju attiecināma speciālā tiesību norma, proti, likuma “Par nodokļiem un nodevām” 15.panta sestā daļa.

[8] Informācijas pieprasījumā pieprasīta informācija par nodokļu maksātājiem, kuri izvietojuši sludinājumus pieteicējas uzturētajā portālā www.ss.lv, un par to izvietotajiem sludinājumiem sadaļas “Transports” apakšsadaļā “Vieglie auto” 2017.gada janvārī.

Informācijas pieprasījumā nav norādīti konkrēti nodokļu administrēšanas pasākumi vai administratīvās lietas, kuru izskatīšanai nepieciešama pieprasītā informācija. Informācijas pieprasījumā norādīts, ka pieprasītā informācija nepieciešama likuma “Par Valsts ieņēmumu dienestu” 2.panta pirmās daļas 1. un 6.punktā un 8.panta pirmās daļas 1. un 8.punktā noteikto uzdevumu veikšanai.

Iepriekš minētās tiesību normas paredz, ka Valsts ieņēmumu dienesta galvenie uzdevumi cita starpā ir nodrošināt Valsts ieņēmumu dienesta administrēto valsts nodokļu, nodevu un citu valsts noteikto obligāto maksājumu iekasēšanu Latvijas teritorijā un uz muitas robežas, kā arī nodokļu, nodevu un citu obligāto maksājumu iekasēšanu Eiropas Savienības budžeta un likumos un Ministru kabineta noteikumos noteiktajā kārtībā reģistrēt un uzskaitīt nodokļu maksātājus un kontrolēt reģistrācijas dokumentu atbilstību likumu prasībām un faktiskajam stāvoklim. Valsts ieņēmumu dienests uzskaita un reģistrē nodokļu maksātājus un ar nodokļiem apliekamos objektus un lai izpildītu šajā pantā noteiktos uzdevumus, seko jebkuru juridisko un fizisko personu saimnieciskajai un finansiālajai darbībai.

Tādējādi Informācijas pieprasījums attiecas gan uz fiziskām personām un fizisko personu datiem, gan juridiskām personām.

[9] Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 8.panta 1.punktā, kā arī Līguma par Eiropas Savienības darbību 16.panta 1.punktā kā personas pamattiesības ir noteiktas personas tiesības uz savu personas datu aizsardzību.

Satversmes 96.pantā noteikts, ka ikvienam ir tiesības uz privātās dzīves, mājokļa un korespondences neaizskaramību.

Personas dati ir saistīti ar personas privāto dzīvi. Tādēļ jebkādas darbības ar personas datiem, personas datu apstrāde, ir atzīstama par iejaukšanos personas privātajā dzīvē. Šādu darbību tiesiskums atbilstoši Fizisko personu datu aizsardzības likuma 1.pantā noteiktajam ir vērtējams Satversmes 96.pantā nodrošināto personas tiesību uz privātumu kontekstā.

Saskaņā ar Fizisko personu datu aizsardzības likuma 1.panta 3.punktu personas dati ir jebkāda informācija, kas attiecas uz identificētu vai identificējamu fizisko personu.

Fizisko personu datu aizsardzības likuma 7.pantā ir noteikti gadījumi, kādos ir atļauta fizisko personu datu apstrāde. Minētajā tiesību normā noteikts, ka personas datu apstrāde ir atļauta tikai tad, ja likumā nav noteikts citādi un ja ir vismaz viens no šādiem nosacījumiem:

1) ir datu subjekta piekrišana;

2) datu apstrāde izriet no datu subjekta līgumsaistībām vai, ievērojot datu subjekta lūgumu, datu apstrāde nepieciešama, lai noslēgtu attiecīgu līgumu;

3) datu apstrāde nepieciešama pārzinim likumā noteikto pienākumu veikšanai;

4) datu apstrāde nepieciešama, lai aizsargātu datu subjekta vitāli svarīgas intereses, tajā skaitā dzīvību un veselību;

5) datu apstrāde nepieciešama, lai nodrošinātu sabiedrības interešu ievērošanu vai realizētu publiskās varas uzdevumus, kuru veikšanai personas dati ir nodoti pārzinim vai pārraidīti trešajai personai;

6) datu apstrāde ir nepieciešama, lai, ievērojot datu subjekta pamattiesības un brīvības, realizētu pārziņa vai tās trešās personas likumiskās intereses, kurai personas dati atklāti.

Valsts ieņēmumu dienestam, pieprasot fizisko personu datus, personas datu apstrādes pamats ir Valsts ieņēmumu dienestam ar likumu noteiktie valsts pārvaldes uzdevumi, kuru veikšanai dienestam šie dati ir nepieciešami.

[10] Saskaņā ar Fizisko personu datu aizsardzības likuma 13.panta pirmo daļu pārzinim ir pienākums likumā noteiktajos gadījumos izpaust personas datus valsts un pašvaldību amatpersonām. Pārzinis izpauž personas datus tikai tām valsts un pašvaldību amatpersonām, kuras pirms datu izpaušanas ir identificējis.

Saskaņā ar iepriekš minētā panta otro daļu personas datus var izpaust, pamatojoties uz rakstveida iesniegumu vai vienošanos, norādot datu izmantošanas mērķi, ja likumā nav noteikts citādi. Personas datu pieprasījumā norādāma informācija, kas ļauj identificēt datu pieprasītāju un datu subjektu, kā arī pieprasāmo personas datu apjoms.

Tātad vispārīgi fizisko personu datu var tikt izsniegti, ja saņemts pieprasījums, kas atbilst minētajām formālajām prasībām.

Vienlaikus jāņem vērā, ka atbilstoši Fizisko personu datu aizsardzības likuma 10.panta pirmās daļas 2.punktam, lai aizsargātu datu subjekta intereses, pārzinis nodrošina personas datu apstrādi tikai atbilstoši paredzētajam mērķim un tam nepieciešamajā apjomā.

Tātad pieteicējai kā datu pārzinim ir pienākums nodrošināt tās rīcībā esošo fizisko personu datu apstrādes samērīgumu. Pieteicējai vadoties no pieprasījumā iekļautās informācijas ir jāpārliecinās, vai tas atbilst Fizisko personu datu aizsardzības likuma 13.pantam. Tiesa uzskata, ka pieteicēja ir tiesīga vērtēt pieprasījuma pamatotību līdz zināmai robežai, proti, pieteicēja ir tiesīga informācijas pieprasījumu pārbaudīt formāli, vai tas atbilst Fizisko personu datu aizsardzības likuma 13.panta otrajai daļai un vai no norādītās informācijas nerodas pamatotas šaubas par tā pamatojumu. Pieteicēja nav tiesīga pārbaudīt, vai pieprasījumā minētais pamatojums ir patiess un vai pieprasījums ir lietderīgs un nepieciešams.

Tāpēc tiesas ieskatā pieprasījumā, kurā pieprasīti personu dati, ir būtiski norādīt identificējamu tā mērķi, tā, lai no tā būtu saprotams, kāpēc informācija pieprasīta. Tas ir svarīgi divu iemeslu dēļ: 1) lai datu pārzinis varētu pārliecināties par pieprasījuma pamatojumu; 2) lai iestādē varētu pārbaudīt, vai pieprasītā informācija izmantota atbilstoši pieprasījumam.

[11] Administratīvā procesa likuma 67.panta otrās 6.punkts noteic, ka administratīvajā aktā ir jānorāda administratīvā akta pamatojums, it sevišķi ietverot lietderības apsvērumus.

Ņemot vērā, ka Informācijas pieprasījums ir administratīvais akts, tad arī attiecībā uz pieprasīto informāciju par juridiskām personām, tam ir jāsatur pamatojums.

Izvērtējot to, vai ir pieļauts pamatojuma principa pārkāpums, tiesa ņem vērā, ka pamatojuma princips lielā mērā ir saistīts ar pušu vienlīdzības principu. Administratīvā procesa dalībnieki - iestāde un indivīds - atrodas nelīdztiesīgā stāvoklī: iestādei ir izņēmuma tiesības piekļūt visiem lietas materiāliem, tāpat arī ārējiem un iekšējiem normatīvajiem aktiem, kurus tā piemēro un ir pilnībā apguvusi. Citiem dalībniekiem šāda iespēja tiek dota ar pamatojuma starpniecību (sk. Augstākās tiesas 2004.gada 7.septembra sprieduma lietā SKA-120 11.punktu).

Pamatojuma trūkums, skatot pieteikumu par administratīvā akta atcelšanu, var tikt uzskatīts gan par tik būtisku procesuālu pārkāpumu, ka tā dēļ administratīvais akts ir atceļams, gan par tādu pārkāpumu, kurš norādāms kā administratīvā akta trūkums, bet kurš pats par sevi nerada tādas tiesiskās sekas kā administratīvā akta atcelšana. Tas izvērtējams katrā konkrētajā gadījumā. Par galvenajiem kritērijiem izmantojami divi apstākļi: 1) vai saprātīgs administratīvā akta adresāts no attiecīgā administratīvā akta pamatojuma varēja saprast, kāpēc attiecībā uz viņu izdots konkrētā satura administratīvais akts; 2) vai tiesa, pārbaudot attiecīgā administratīvā akta tiesiskumu, balstoties uz tā pamatojumu, var secināt, ka pamatojums attaisno adresātam uzlikto pienākumu (sk. Augstākās tiesas 2006.gada 14.novembra sprieduma lietā SKA-432/2006 10.punktu).

Tiesa konstatē, ka ne Lēmumā, ne Informācijas pieprasījumā nav norādīts, kāpēc pieprasītā informācija nepieciešama par pieteicējas klientiem juridiskām personām, un nav saprotams, kādam mērķim tā tiks izmantota. Līdz ar to tiesa atzīst, ka ne no Informācijas pieprasījuma, ne no Lēmuma nav saprotams, kāpēc ir ticis izdots šāda satura informācijas pieprasījums.

[12] Apkopojot iepriekš minēto, tiesa atzīst, ka Informācijas pieprasījumā iekļautā vispārīgā norāde, ka pieprasītā informācija nepieciešama likuma “Par Valsts ieņēmumu dienestu” 2.panta pirmās daļas 1. un 6.punktā un 8.panta pirmās daļas 1. un 8.punktā noteikto uzdevumu izpildei, ir pārāk vispārīga. No tās nav saprotams, vai pieprasīto informāciju paredzēts izmantot administratīvajā lietā vai administratīvo pārkāpumu lietā, vai pieprasīto informāciju paredzēts izmantot konkrētu nodokļu maksātāju nodokļu kontroles pasākumos vai Valsts ieņēmumu dienesta risku vadības sistēmās. Līdz ar to nav saprotams pieprasīto fizisko personu datu apstrādes mērķis un nav norādīts pamatojums ziņu pieprasīšanai par juridiskām personām.

Valsts ieņēmumu dienesta arī Informācijas pieprasījuma apstrīdēšanas stadijā nav veicis nekādas darbības, lai novērstu konstatētos trūkumus un neprecizitātes, lai tādējādi padarītu Informācijas pieprasījumu par izpildāmu no pieteicējas puses.

[13] Pieteicēja norāda, ka nav konstatējams amatpersonas pilnvarojums izdot Informācijas pieprasījumu.

Likuma “Par Valsts ieņēmumu dienestu” 10.panta pirmā daļa noteic visu Valsts ieņēmumu dienesta ierēdņu vispārīgās tiesības, savukārt panta pārējās daļas noteic īpašu pilnvarojumu amatpersonām pieņemt noteiktus lēmumus. Informācijas pieprasīšana nav norādīta kā darbība, kurai nepieciešams īpašs pilnvarojums. Attiecīgi tiesa nekonstatē, ka Informācijas pieprasījumu parakstījusi amatpersona, kurai nav attiecīgas kompetences.

[14] Administratīvā procesa likuma 126.panta pirmā daļa noteic, ja pieteikums pilnībā vai daļā apmierināts (tostarp šā likuma 191.2pantā paredzētajā kārtībā) vai tiesvedība lietā izbeigta, pamatojoties uz šā likuma 282.panta 7.punktu, tiesa (tiesnesis) piespriež no atbildētāja (iespējamā atbildētāja) par labu pieteicējam viņa samaksāto valsts nodevu.

Saskaņā ar Ministru kabineta 2013.gada 12.februāra noteikumu Nr. 85 “Kārtība, kādā administratīvajā lietā iemaksā, atmaksā un atlīdzina valsts nodevu un iemaksā un atmaksā drošības naudu” 13.punktu valsts nodevu atlīdzina mēneša laikā pēc tiesas vai tiesneša nolēmuma stāšanās spēkā Administratīvā procesa likuma 126.pantā minētajos gadījumos no tās iestādes budžeta līdzekļiem, kura attiecīgajā administratīvajā lietā bijusi pieaicināta atbildētāja pusē.

Tā kā izskatāmajā lietā pieteikums tiek apmierināts, no atbildētājas par labu pieteicējai piespriežama valsts nodeva par pieteikumu iesniegšanu 30 euro. Ņemot vērā, ka šajā administratīvajā lietā atbildētājas Latvijas Republikas pusē pieaicinātā iestāde ir Valsts ieņēmumu dienests, tad pieteicējas samaksātā valsts nodeva ir piespriežama no Latvijas Republikas un tā jāatlīdzina no ir Valsts ieņēmumu dienesta budžeta līdzekļiem.

Rezolutīvā daļa

Pamatojoties uz Administratīvā procesa likuma 246.-251.pantu un 289.-291.pantu, Administratīvā rajona tiesa nosprieda:

apmierināt SIA “Internet” pieteikumu par Valsts ieņēmumu dienesta ģenerāldirektora 2017.gada 27.aprīļa lēmuma Nr.30.1 -22.11/2437 atcelšanu.

Atcelt Valsts ieņēmumu dienesta ģenerāldirektora 2017.gada 27.aprīļa lēmumu Nr.30.1- 22.11/2437 no tā pieņemšanas dienas.

Piespriest no Latvijas Republikas par labu SIA “Internet”, reģistrācijas numurs 40003411866, samaksāto valsts nodevu 30 euro un noteikt, ka tā atlīdzināma no administratīvajā lietā pieaicināto iestāžu Rīgas pilsētas būvvaldes un Rīgas domes Pilsētas attīstības departamenta budžeta līdzekļiem.

Spriedumu var pārsūdzēt Administratīvajā apgabaltiesā viena mēneša laikā no tā sastādīšanas dienas, apelācijas sūdzību iesniedzot Administratīvās rajona tiesas Rīgas tiesu namā.

Administratīvās rajona tiesas tiesnesis M.Markovs

Rīgā 2018.gada 23.aprīlī

Dokumenti

FotoFotoFotoFotoFotoFotoFotoFotoFoto

Novērtē šo rakstu:

0
0

Seko mums

Iesūti ziņu
Mēs domājam, ka...