Vai ir saistība starp Kampara finansēm un Ķemeru sanatorijas privatizētāju?

Iesaki rakstu:

Ominašiem Rīgā viss sakārtots

Vēl šoziem kāds Jūrmalas pašvaldības policijas pārstāvis bija manāmi izbrīnīts, kad Ķemeru sanatorijas ēkas apsardzes vīri viņam atklāti smējuši, ka Jūrmalas domes pārstāvji var pat nemēģināt kaut kādā veidā kavēt privatizētāju plānus – viņiem viss esot saskaņots ar „augšām”, un drīzāk pašu domi atlaidīšot, nekā kāds atļaušot lauzt privatizācijas līgumu. Neticami skarbi un atklāti teikts, bet laikam jau šādai pārliecībai bija kāds pamats.

Daļēji šo paziņojumu izskaidro Privatizācijas aģentūras (PA) atbilde jautājumā, cik vēl ilgi jānorit privatizēto objektu atjaunošanas darbiem, lai Privatizācijas aģentūra izlemtu par privatizācijas līguma laušanu. Tā ir šāda: „Privatizācijas aģentūrai nav juridiska pamata lauzt līgumu saistībā ar objekta atjaunošanas darbiem, tā kā investors ir izpildījis privatizācijas noteikumus, Ķemeru sanatorijas atjaunošanas darbos ieguldot visu privatizācijas noteikumos noteikto investīciju apjomu. Tālāka objekta atjaunošanas gaita un apmēri ir pircēja un investora ziņā.”

Atbilde pēc būtības liecina tikai vienu – lai arī vairāku gadu garumā sanatorijā rekonstrukcijas darbi ne par matu nav pavirzījušies uz priekšu, PA nezin kāpēc šķiet, ka viss ir pilnīgā kārtībā.

Vēl interesantāka ir atbilde uz jautājumu, vai privatizētājs vispār ir informējis PA, kad beidzot uzsāks pārējo privatizēto objektu – tā saucamās vannu mājas (bijušās kūrortpoliklīnikas) un sanatorijas darbinieku kopmītnes ēku - atjaunošanu: „Ievērojot to, ka investors ir veicis 10 milj. investīciju ieguldīšanu privatizējamajā objektā, ir izpildīts būtiskākais privatizācijas nosacījums. Par investīcijām ir atzīti investora veiktie ieguldījumi visā objektā kopumā, t.i. gan sanatorijas ēkā, gan kūrorta poliklīnikā, gan kopmītnē.”

Tas nozīmē, ka PA un to pārraugošajā Ekonomikas ministrijā nevienu pat vairs neinteresē, kas notiks ar valsts nozīmes kultūras pieminekli - Ķemeru Vannu māju!

Šāda nostāja liek pievērst uzmanību pašiem privatizācijas noteikumiem.

Tad nu vērojamas pirmās dīvainības. Ja paskatāmies privatizācijas noteikumus, tad tie laika gaitā ir mainījušies trakāk kā dažu labu Saeimas deputātu politiskā piederība.

1998. gadā sanatorija Ķemeri, kūrortpoliklīnikas un kopmītnes ēka tika privatizēta par nosacītiem 900 000 latiem, no kuriem 80% nomaksāja privatizācijas sertifikātos (aptuveni rēķinot, reāli tas izmaksāja 160 000 Ls). Tātad reāli viss pirkums Omāram Al Hamdi izmaksāja 340 000 Ls.

Privatizācijas noteikumi paredzēja, ka Omāram jāinvestē rekonstrukcijā 5 gadu laikā 10 miljoni latu proporcionāli pa gadiem. Piecu gadu laikā bija jārada jaunas 120 darba vietas. Pēc nodošanas ekspluatācijā vismaz 5 gadus bija jānodrošina arī kūrorta pakalpojumu sniegšana privatizētajos objektos, utt.

Lieki teikt, ka, izņemot nosacītos 10 miljonus, nekas cits nav izdarīts ne pirmajos termiņos, ne nākamajos. Tā vietā, lai lauztu privatizācijas pirkuma līgumu, nācās mainīt privatizācijas noteikumus. Un, lai kaut kā izdabātu „investoram”, PA valde grozījumus privatizācijas noteikumos izdarījusi nemitīgi (tālāk publicēti vien oficiāli pieejamie dati):

03.11.1998 valdes lēmums Nr.233/2022 – saskaņā ar Valsts kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcijas sniegto informāciju tika precizēts peldu iestādes E.Dārziņa ielā 28 un ēkas Alejas ielā 6 īpašais stāvoklis – vietējās nozīmes kultūras pieminekļi (PA pārrauga ekonomikas ministrs Vladimirs Makārovs);

14.09.1999 valdes lēmums Nr.189/1844 – privatizācijas noteikumi grozīti sakarā ar objektam piesaistīto zemesgabalu platību un administratīvo adrešu izmaiņām, Valsts kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcijas norādījumiem un ekspertīzes rezultātiem (PA pārrauga ekonomikas ministrs Vladimirs Makārovs);

17.10.2000 valdes lēmums Nr.247/3005 – ņemot vērā pircēja vēlēšanos noslēgt vienošanos par investīciju ieguldīšanas kārtību, grozīts privatizācijas noteikumu nosacījums par investīciju ieguldīšanas kārtību, t.i. “proporcionāli pa gadiem” aizvietojot ar “apjomos, termiņos un kārtībā, kādu nosaka vienošanās, kuru noslēdz ar pircēju” (PA pārrauga ekonomikas ministrs Aigars Kalvītis);

11.12.2001 valdes lēmums Nr.292/3909 – pagarināts investīciju ieguldīšanas termiņš, noteiktas PA pirmpirkuma un atpakaļpirkuma tiesības līdz privatizācijas noteikumos noteikto apgrūtinājumu izpildei (PA pārrauga ekonomikas ministrs Aigars Kalvītis);

10.02.2004 valdes lēmums 21/87 – ņemot vērā to, ka uzsākt objekta pirkuma kopuma līgumu atcēlumu ir ekonomiski nelietderīgi, jo objektā norit restaurācijas un rekonstrukcijas darbs, tika pagarināts darbības profila saglabāšanas nosacījuma, investīciju ieguldīšanas nosacījuma un darbaspēka izmantošanas nosacījuma termiņš (PA pārrauga ekonomikas ministrs Juris Lujāns).

Pēdējo minēto lēmumu interesantu padara izraksts no Saeimas stenogrammām: Latvijas Republikas 7.Saeimas rudens sesijas devītā sēde (2002.gada 31.oktobrī). Sēdi vada Latvijas Republikas 7.Saeimas priekšsēdētājs Jānis Straume. Parlamentārās izmeklēšanas komisijas a/s Latvijas kuģniecība un citu stratēģiski svarīgu objektu privatizācijas jautājumā vārdā uzstājās Guntars Krasts:

„Par valsts uzņēmuma - sanatorijas Ķemeri privatizāciju. Jau 2000.gada 20.jūnijā komisija nosūtīja vēstuli Latvijas Privatizācijas aģentūras ģenerāldirektoram J.Naglim, kurā ierosināja izvērtēt valsts uzņēmuma - sanatorijas Ķemeri privatizācijas noteikumu izpildi. Privatizācijas noteikumu neizpildes gadījumā komisija ierosina Latvijas Privatizācijas aģentūrai uzsākt darbības nomaksas pirkuma līguma atcelšanai ar privatizētāju - SIA Ominasis Latvia. Tikai 2002.gada 19.jūlijā Latvijas Privatizācijas aģentūras padome uzdeva Privatizācijas aģentūras valdei uzsākt līguma laušanas procedūru.

Komisija konstatēja, ka objekta privatizācijas noteikumi izstrādāti nepilnīgi, tajā skaitā nepieprasot stingri noteiktas garantijas privatizācijas noteikumos paredzētajiem 10 miljonu latu lielajiem ieguldījumiem, neizstrādājot investīciju ieguldīšanas grafiku pa gadiem, kā arī investīciju mērķizlietojumu, kā arī neprecizējot, no kura laika privatizētājam jāveic kūrorta ārstnieciski profilaktiskā darbība, rehabilitācijas un citi medicīniskie pakalpojumi un kad tos jāsāk sniegt.

Šajā sakarā komisija ierosināja Ministru kabinetam un ekonomikas ministram A.Kalvītim izvērtēt Latvijas Privatizācijas aģentūras ģenerāldirektora A.Ozolnieka atbilstību ieņemamajam amatam. Komisija atzina, ka Ekonomikas ministrijai jāpastiprina uzraudzība pār privatizācijas noteikumu izpildi gan šajā, gan citos uzņēmumos.”

Ne nu pildīja Saeimas komisijas lēmumu, ne kā, - faktiski privatizētājam iedeva vēl plašāku rīcības brīvību. Bet tās jau nav vienīgās dīvainības.

Un tad atnāca jaunie laiki

Pētot tālāko Ķemeru sanatorijas privatizācijas gaitu, nākas secināt, ka tā ir saistīta arī ar partijas Jaunais laiks pārstāvošo ministru personīgām pārvērtībām, kuras, gluži kā tagad ir ar A. Kampara personīgajām likstām, tā arī līdz galam nav izskaidrotas.

Pirmā interesantā aina ir vērojama 2005. pašvaldību vēlēšanu, tātad - lielo izdevumu gadā, kad ekonomikas ministrs Krišjānis Kariņš (Jaunais laiks) žurnālistiem vispirms pauž iespēju pārskatīt privatizācijas līgumu, bet pēc tikšanās ar privatizētājiem, neskatoties uz Ķemeru un citu Jūrmalas iedzīvotāju iebildumiem, ne tikai nelauž līgumu, bet vēl nodod privatizācijai zemi zem Ķemeru sanatorijas ēkas, un arī tā nonāk Omāram Al Hamdi piederošo firmu īpašumā.

2009. gada 21. oktobrī ekonomikas ministrs Artis Kampars (Jaunais laiks), tiekoties ar Jūrmalas Uzņēmēju biedrības pārstāvjiem, piekrita, ka nav atbalstāma visu kūrorta dabas resursu – dūņu, minerālavotu – nonākšana viena ārzemju privātuzņēmēja rokās, tāpēc pieļāva iespēju jau tuvākajā laikā tikties ar Ķemeru sanatorijas privatizētājiem un izskatīt jautājumu par Omāram Al Hamdi piederošo firmu īpašumu nacionalizācijas nepieciešamību. Taču atkal - pēc tikšanās ar privatizētāju pārstāvjiem ministra nostāja bija krasi mainījusies, un Jūrmalas virzienā sāka skanēt nevis atbalsts nacionalizācijai, bet gan brīdinājumi domei nekaitēt ārzemju investoriem.

Žēl, bet nav zināms, kad tieši A. Kamparam piederošā firma SIA Ronis saņēma no biznesa viedokļa mistisko bezprocentu aizdevumu 22 000 eiro apmērā – pirms vai pēc tikšanās ar SIA „Ominasis Latvia” pārstāvjiem? Ja zinātu precīzi, kad un kas ir aizdevis un vai šis „kas” nav saistīts ar ominašiem, varētu noņemt šaubu ēnu!...

Arī Jūrmalas pilsētas domes vadības pārstāvji publiski jau vairākkārt atzinuši, ka, mēģinot uzsākt sarunas, lai sakārtotu attiecības ar SIA Ominasis Latvia, SIA SANTLAT, SIA Eiropas minerāls un SIA Ekofor īpašnieku un „investoru” Omāru Al Hamdi, tie saskārušies ar lielu un negaidītu Vienotības deputātu pretestību.

Neoficiālās jeb kuluāru sarunās Privatizācijas aģentūras nu jau bijušie pārstāvji atzinuši, ka pērn no EM ticis izdarīts spiediens, lai pēc iespējas ātrāk panāktu sadarbības līguma starp Jūrmalas pilsētas domi un sanatorijas privatizētāju SIA Ominasis Latvia noslēgšanu. Domei tika sūtītas neskaitāmas vēstules. Un tad, kad tobrīdējais domes priekšsēdētājs Romualds Ražuks (Vienotība), visticamākais, jau juta, ka viņa krēsls vairs nav drošs, vienpersoniski, bez sasakņošanas ar domes atbildīgajām amatpersonām un domes lēmuma parakstīja šo līgumu.

Lai saprastu šī līguma nozīmi, var tikai piebilst, ka šis līgums bija viens no lielākajiem pēdējiem šķēršļiem, lai beidzot varētu paziņot, ka visi privatizācijas nosacījumi ir it kā izpildīti, un Ķemeru sanatorijas privatizētājiem tiktu pavērti ceļi kļūt par pilnvērtīgiem ēkas īpašniekiem ar iespēju ēku ieķīlāt, pārdot vai vienkārši par to aizmirst.

Šai vietā atkal jāsaka - žēl, bet nav zināms, kad tieši A. Kampara sievai izdevās tik lieliski pārdot dzīvokļa iekārtu un garāžas, lai varētu vīram uzdāvināt 27 000 latu. Pirms vai pēc R. Ražuka parakstītā līguma? Ja zinātu precīzi, varētu noņemt šaubu ēnu, ka dāsnais pircējs nav kās no ominašiem.

Vēl jāpiemetina, ka viens no šobrīd lielākajiem Jūrmalas teritorijas plānojuma turpmākajiem 12 gadiem kritizētājiem R. Ražuks šī plānojuma izstrādes darba grupas sēdē 2010. gada 6. septembrī, izskatot jautājumu par Ķemeru rajonu, uzstāja, ka vienam no Omāram Al Hamdi piederošajiem īpašumiem jāmaina izmantošanas mērķis - zonējums no kūrorta zonas jāmaina uz tādu, kas pieļauj to pārveidot par daudzdzīvokļu ēku būvniecības zonu.

Žēl, bet, visticamākais, nekad neuzzināsim, kas un kādas dāvanas vai aizdevumus saņemtu, ja šī R. Ražuka mistiskā vēlme tiktu īstenota pilsētas teritorijas plānojumā?

Miljoni tur, miljoni šurp

Visticamākais, gan Ģenerālprokuratūrai, gan KNAB būtu ko pētīt. Un ne tikai politiķu dīvainās pārvērtības.

Valsts kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcijas darbinieki, kuriem ir iespēja šad tad apmeklēt Ķemeru sanatorijas ēku, atzīst, ka pirmajā stāvā restaurācijas darbi ir veikti labā līmenī un, visticamākais, tie kaut kad arī tiks pilnībā pabeigti. Taču visinteresantākā situācija radās brīdī, kad pajautāju, cik tad, viņuprāt, šajos darbos privatizētājs varētu būt ieguldījis līdzekļus. Pēc ilgām pārdomām speciālists atbildēja, ka divi miljoni noteikti būšot.

Pārējos stāvos darbi vairāk ir noritējuši, izlaužot vecās sienas un to vietā veidojot istabiņas ar ģipškartona starpsienām ar minerālvates pildījumu. Spriežot pēc fotogrāfijām, tālāk kā pirms pieciem gadiem, kad man bija tā iespēja apmeklēt sanatorijas ēku, darbi nav pavirzījušies (pēc tam raksta autorei pat kopā Jūrmalas domes vadības pārstāvjiem nav izdevies iekļūt ēkā). Pēc celtniecības speciālistu aprēķiniem, arī pārējos darbos reāli ieguldītā naudas summa nevarētu pārsniegt divus miljonus.

Būtu jāuzdod jautājums – vai šajā gadījumā, ja privatizētājs uzrāda, ka ir ieguldījis līgumā noteiktos 10 miljonus, un līdz ar to var pretendēt iegūt savā īpašumā šo objektu, viņš nemēģina nozagt valstij šo objektu un arī patiesībā neiztērētos vismaz 6 miljonus latu? Un vai ekonomikas ministrs A. Kampars, kura pārraudzībā ir PA, piekrītot, ka visas investīcijas ir likumīgi izpildītas, nerada šaubas, mazākais, par savu kompetenci, bet varbūt - arī savu ieinteresētību šajās finanšu dīvainībās?

Lai to noteiktu, Ģenerālprokuratūrai vai KNAB nemaz nevajadzētu piesaistīt augstākās raudzes celtniecības speciālistus, kas pateiktu, kādi darbi reāli ir paveikti un kādi ne. Pietiktu jau ar to, ja likuma robežās izvērtētu tādus privatizētāja gājienus kā investīcijās ierakstītos un EM akceptētos „projektēšanas izdevumus” 2 229 500 latu apmērā. Cik zināms, tad neviena projekta izstrādes izmaksas nekad nepārsniedz 10% no darbu kopējām izmaksām, un arī tad tās vēl ietver autoruzraudzības izmaksas.

Cik zināms, tad arī privatizācijas līguma nosacījumi šādus investīciju „pierakstīšanas” variantus nemaz nepieļāva. Līgums neļāva arī pie investīcijām pieskaitīt arī pašu pirkuma maksu (kā jau rakstīts, tad SIA Ominasis Latvia mātes firma SIA Ominasis Italia SRL Ķemeru sanatoriju nopirka par 900 000 latu, no kuriem naudā tika samaksāti vien 20%, bet pārējie tika samaksāti privatizācijas sertifikātos). Taču, kā savulaik rakstīts medijos, ar visai interesantām finanšu manipulācijām arī šie 900 000 latu, spriežot pēc pieejamajiem dokumentiem, ir ieskaitīti SIA Ominasis Latvia investīciju summā.

Žēl, bet nav pārliecības, ka Ģenerālprokuratūra un KNAB spēs uzzināt, vai arī šo „investīciju” pierakstīšanas laikā kāds nav saņēmis bezprocentu aizdevumu vai dāvanu no sievas?

Šo visu un vēl to, kas šajā rakstā nav ietilpis (materiālu ir ļoti daudz), analizējot, rodas pamatotas bažas, ka Ķemeru sanatorijas ēka, kuras restaurācija privatizācijas līgumā noteikto piecu gadu vietā ilgst jau 12, šogad savu 75 gadu jubileju tā arī nesvinēs, bet vēl pēc dažiem gadiem varētu būt ne tikai piemineklis mūsu pirmās brīvvalsts laika ekonomiskai varēšanai, bet arī otrās brīvvalsts laika politiķu politiskajai impotencei.

P.S. Ļoti ceru, ka pēc šī raksta publicēšanas nevienam neiesāksies goda un cieņas konvulsijas, bet gan beidzot atraisīsies mēle, lai noņemtu šīs briesmīgās šaubas par darījumu likumību. Tāpēc jau iepriekš savas un citu jūrmalnieku iztēles, pateicoties kurai, ir radušās šādas šaubas, vārdā atvainojos, ja izrādīsies, ka Ķemeru sanatorijas privatizācijas gaitā viss ir pilnīgi likumīgi!

Seko mums