Iesaki rakstu: 
Barikāžu laiks 1991.gada janvārī deva spēcīgu impulsu Latvijas iedzīvotāju apņēmībai panākt valsts neatkarības pilnīgu atjaunošanu. 1991. gada 3. marta aptaujā piedalījās 87,6% Latvijas balsstiesīgo iedzīvotāju, no kuriem par demokrātisku un valstiski neatkarīgu Latvijas Republiku nobalsoja 73,7%, bet pret – 24,7% iedzīvotāju. Tā rezultātā 1991. gada 18. martā Dānijas valdība parakstīja protokolu par sadarbību starp Dānijas Karalisti un Latvijas Republiku, apstiprinot Latvijas atzīšanu par neatkarīgu valsti, pagaidām gan neatjaunojot oficiālas diplomātiskās attiecības.
1991. gada 22. augustā Islandes valdība atzina Latvijas neatkarības atjaunošanu, bet 24. augustā Dānija oficiāli paziņoja, ka ir gatava atjaunot diplomātiskās attiecības ar Latviju. 27. augustā Eiropas Kopienas dalībvalstis pieņēma Deklarāciju par Baltijas valstīm, uzsverot, ka EK dalībvalstis konsekventi uzskata demokrātiski ievēlēto Latvijas parlamentu un valdību par likumīgu Latvijas tautas pārstāvjiem. 24. augustā Krievijas PFSR prezidents Boriss Jeļcins parakstīja dekrētu "Par Latvijas Republikas valstiskās neatkarības atzīšanu", 2. septembrī ASV paziņoja par gatavību atjaunot diplomātiskās attiecības ar Latviju. 6. septembrī beidzot arī PSRS Valsts padome pieņēma lēmumu par Latvijas Republikas neatkarības atzīšanu. 17. septembrī Latvija kļuva par pilntiesīgu Apvienoto Nāciju Organizācijas locekli.
2018.gada 18.novembrī Latvijas Republika vērienīgi atzīmēs savu simtgadi, bet vai vairumam iedzīvotāju ir, ko svinēt?
Vai svinību organizētāji, liekot roku uz sirds, var apgalvot, ka valstī viss ir kārtībā? Vai pieņemtie lēmumi un likumi ir bijuši iedzīvotāju interesēs? Ko mēs kā iedzīvotāji esam ieguvuši ar brīvības atgūšanu? Vai esam sasnieguši tos mērķus, kāpēc 73,7% no balsstiesīgajiem Latvijas iedzīvotājiem nobalsoja par valstiski neatkarīgu Latvijas Republiku?
Es šoreiz necentīšos apspriest statistikas datus, bet cilvēku izjūtas, pārdzīvojumus, zaudējumus, pazemojumu, beztiesiskumu, izmisumu.
Vai var būt kas sliktāks kā justies izstumtam, pazemotam, beztiesiskam savās mājās? Cik cilvēku šajos gados ir palikuši bez mājokļa privatizācijas un denacionalizācijas rezultātā, neviens nav saskaitījis, bet, redzot tukšās pamestas mājas gan Rīgas centrā, gan visur citur Latvijā, zinot katram savu dzīvesstāstu, secinājums nav glaimojošs varas pārstāvjiem.
Ir pamats domāt, ka ~90% no denacionalizētajām mājām ir atdotas nepamatoti. Viens tāds piemērs pielikumā, kur no arhīva izziņas redzams, ka nekustamais īpašums Rīgā (Rīgas pilsētas II hipotēku iecirkņa zemesgrāmatu 734. nodalījumā ierakstīts nekustams īpašums, kurš atradies Rīgas pilsētā, 28. grupā, Nr. 54, Brīvības ielā 74.) 1937.gadā ir piederējis Rīgas pilsētai, bet 1996.gadā ir denacionalizēts un, atjaunojot vēsturisko taisnīgumu, atdots it kā mantiniekiem, tai pašā laikā uz ielas izlikti 45 dzīvokļu īrnieki. Tā emocionālā un fiziskā vardarbība pret īrniekiem nav vārdos aprakstāma un nekādiem līdzekļiem nav atlīdzināma. Vispazemojošākais visā šajā stāstā ir tas, ka šīs necilvēcīgās darbības ir atbalstījuši brīvās Latvijas tiesībsargājošo iestāžu darbinieki, tai skaitā tiesas.
Tādu māju ir ļoti daudz, un sekojoši arī cietušo ir ļoti daudz, kuri nevis ieguva, bet zaudēja pajumti ar valstī nepārdomāti uzsākto denacionalizāciju.
Vai mums ir kaut mazākā cerība, ka tie, kas pastrādāja šīs zvērības, ko nevar nosaukt citādāk kā par genocīdu, kādreiz atbildēs par savu rīcību?
Vai mums ir kaut mazākā cerība, ka arī pret tiem, kuri palika bez mājām un pajumtes varas pārstāvju bezatbildīgas vai pat ļaunprātīgas rīcības dēļ, tiks atjaunots vēsturiskais taisnīgums un atlīdzinātas šo cilvēku ciešanas?
Es personīgi neredzu iemeslu svinībām, kamēr valstī nav nodrošināts taisnīgums un tiesiskums, kamēr kaut viens Latvijas iedzīvotājs cieš trūkumu un ir bez pajumtes.
Seko mums 
Publiskajā telpā tiek apspriesta Re:Baltica projektu vērtēšana, kuri īstenoti ar piešķirto publisko finansējumu caur Mediju atbalsta fondu. Sabiedrības integrācijas fonds (SIF) skaidro kārtību kā notiek projektu apstiprināšana un izlietotā publiskā finansējuma uzraudzība.
Igaunija plānojot būvēt divus līdz četrus, savukārt Polija pat 25 mazos kodolreaktorus. Presē bija pārmetumi, ka Latvija atpaliekot no kaimiņiem. Milzīga ažiotāža ap SMR tehnoloģijām un daudz cerību, taču realitāte ir tāda, kāda tā ir.
Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisija 2024. gada 10. aprīļa sēdē (protokola Nr. 4 4. §) izvērtēja Aigas Veckalnes apkopotos ieteikumus “Iekļaujošas valodas ceļvedis” un secināja, ka:
Domāju, visi, kas mazliet seko notikumiem pasaulē, zina, ka, aizturot aizdomās turamos par terora aktu “Crocus City Hall”, vienam no notvertajiem nogrieza ausi, iegrūžot to šim mutē. Šobrīd, kad pašmājās emocijas ir noplakušas, pievēršoties citiem asinsdarbiem uz grēcīgās zemītes, šo notikumu var mierīgāk izanalizēt. Uzreiz gribu pateikt, ka nekādu līdzjūtību pret jebkuriem teroristiem, lai kādi motīvi viņus nevadītu vai kādas sakrālas idejas šie nepaustu, es neizjūtu.
Es zinu, mani bērni, mani jaunie draugi, mani ilggadējie žurnālista ceha biedri, arī jūs, vecās bekas no Latvijas Radio redakcionālās padomes, cik smagu profesiju, cik grūtu darbu esam izvēlējušies. Otru senāko amatu pasaulē.
Draugi un domubiedri! Mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā! Un es zinu, ka daudzi šobrīd man nepiekritīs. Tik tiešām – brīžiem šķiet, ka ir sasniegts zemākais punkts valsts politikā. Tas, kā darbojas valdošie politiskie spēki, ne mazākajā mērā nepietuvojas nacionālisma pamatprincipiem. Liberālajā valsts politikā nevalda latvisks gars – šķiet, ka tajā gara nav vispār. Vien dreifējošs kuģis, ko saēd sarkanie sociālistu ķirmji un ko draud nogremdēt Austrumu skarbie vēji. Un tomēr – mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā!
Pēdējo gandrīz trīsdesmit gadu laikā Latvijas iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju salīdzināmajās cenās palielinājies vairāk nekā trīs reizes (runa ir par iekšzemes kopprodukta uz vienu iedzīvotāju pieaugumu, salīdzinot ar 1995. gadu. Pasaules Bankas dati). Tas ir iespaidīgs labklājības pieaugums. Taču šo sasniegumu aizēno mūsu ilgstoša atpalicība no kaimiņiem, neskatoties uz diezgan līdzīgām starta pozīcijām. Problēma nav tikai zemajos ienākumos. Kā to trāpīgi ievērojis ASV vēstnieks Latvijā, šodienas ģeopolitiskajā situācijā būtiska atpalicība no kaimiņiem arī ir nopietns drošības risks.
