Vai Latvijas Universitātes tenūrprofesūra ir kārtējā “sile savējiem”?
Unigunde Noisette13.12.2023.
Komentāri (0)
Iesaki rakstu: 
Skaļāk par pašu konkursu, ko Latvijas Universitāte (LU) izsludināja uz astoņām tenūrprofesoru vietām, protams, izskanēja publiskā kritika par veidu, kādā LU (attēā - rektors Indriķis Muižnieks) sākotnēji cerēja izvēlēties labi apmaksātos un ārkārtīgi kvalificētos, starptautiski respektētos zinātniekus.[1] Ātri un bez sāpēm iecerētajam procesam kāju sākotnēji priekšā pielika loģiskais un saprotamais kritikas vilnis par termiņiem, kādos LU vēlējās atlasīt kandidātus. Tagad termiņi ir pagarināti, un varēsim pavērot to, kā “starptautiskais” konkurss noritēs.
Tā īpatnēji ir iegrozījies, ka Latvijā profesori būs divu veidu. Nē, Jūs nepārklausījāties, ir runa nevis par asociētajiem profesoriem un profesoriem, bet par divu veidu profesoriem. Vieni būs parastie profesori ar parasto atalgojuma likmi, parastajām profesoru ievēlēšanas un izvērtēšanas prasībām. Normālie profesori, tā teikt.
No vienas puses, protams, var šķist, ka profesors ir augstākais, kas akadēmiskajā ceļā ir sasniedzams un labāk nemēdz būt. Nē, draugi! Mēdz gan, bet tikai ne visiem! Izrādās, ka mēdz būt īpašie profesori, kas ir labāki profesori par visiem citiem profesoriem.
Jūs teiksiet – nevar būt! Kas tie tādi būs par labākiem profesoriem? Tie būs starptautiski izcilnieki, kuriem viss ir ārkārtīgi labāk nekā citiem profesoriem un tādēļ tiem jāmaksā vairākas reizes vairāk nekā parastam profesoram. Starptautiski atzīti, cienīti un ārkārtīgi izcili zinātnieki, kuriem būs lepnais tenūrprofesora statuss.
Saprotams, ka mūsu laikos atsevišķās institūcijās likuma ievērošana droši vien ir pielīdzināma tādai kā neadekvātai tieksmei pēc greznuma, bet tomēr – vai tad visi profesori pēc likumdošanas nav vienādā statusā? Vienādi akadēmiskā amata līmenī un zinātņu nozaru prasību apjoma ziņā? Droši vien, ka pagaidām tā arī vēl skaitās, bet šķiet, ka tas nevienu īpaši nesatrauc.
Labi, pieņemsim, ka izcilniekus vajadzētu kā īpaši atalgot vai motivēt, bet vai pagājušie lauri, ja tādi pat ir saskatāmi, automātiski jāpadara par viena cilvēka raksturojošu lielumu arī uz nākotni ne tikai statusa, bet arī atalgojuma ziņā? Vai nevajadzētu būt tā, ka novērtējam pēc padarītā, bet nevis avansā par cerībām un labo un izcilo? Mums ar tiem avansiem un cerībām ir tā kā nav! Bieži mēdzam cerēt uz panākumiem, bet gaida vien vilšanās un vāri šņuksti.
Beigās, protams, par starptautiskumu un zinātnes LU. Kārtējās publiskās šmuces iemesls bija tas, ka termiņš, lai pieteiktos kandidāti, bija tik simboliski īss, ka ne par kādu starptautiskumu runāt nevar pat saknē. Latviešu valodas prasmes vajadzība, ļoti interesantas prasības pa nozarēm un ar tādu kā tendenciozu precizitāti līdz pakāpei, ka šķiet, ka vai nav par precīzu viss? Par dažām amata prasībām vispār liekas, ka tās rakstītas vienai konkrētai personai, jo šīs prasības citi LU izpildīt nemaz nevar. Vai nav tāda noturīga smaciņa pēc savējo bīdīšanas siltās un labi apmaksātās vietiņās?
Ar pirmo reizi nesanāca, bet pagarināja termiņu un nu jau gan visam jābūt labi. Sakiet, ko vēlaties, bet nepamet sajūta, ka “astoņi kustoņi” tenūrā būs ar latviskiem uzvārdiņiem un līdz riebumam apviļāti LU gaiteņos ne vienu desmitgadi vien. Kopā arī pavērosim!
[1] https://www.delfi.lv/193/politics/56090580/pec-sanemtas-kritikas-lu-pagarinas-pieteiksanos-tenurprofesora-amata-vietam
Seko mums 
