Iesaki rakstu: 
Mans darbs kādu laiku ir bijis saistīts ar enerģētikas jautājumiem, un pēc inerces turpinu interesēties par tām valstīm, kas eksportē naftu un gāzi. Pirms pāris dienām nopirku Emanuela Razavi grāmatu ar nosaukumu “Par ko skaļi nerunā mullas” („La face cachée des mollahs”).
Grāmatā interesanti aprakstīti žurnālista vērojumi un sarunu iespaidi par Irānas revolucionārās gvardes biznesa modeli. Enerģētika tajā neieņem galveno vietu, par to svarīgāka ir, piemēram, ieroču tirdzniecība. Latvijai pamācoši būtu lasīt par to, kā islama ideologi, valsts drošības struktūras un militāristi kopīgi kontrolē pusi vai vairāk no Irānas iekšzemes kopprodukta, un par sadarbību ar Krievijas organizētās noziedzības struktūrām.
Izrādās, ka šim biznesam ir arī savi reklāmas aģenti Rietumu demokrātijās. Ar šo apstākli autors izskaidro Eiropas nevēlēšanos likt teroristu organizāciju melnajā sarakstā Irānas revolucionāro gvardi.
Kā viens no šādiem ietekmes aģentiem minēts “latvietis” (!) Eldars Mamedovs, kas desmit gadus un ilgāk bijis ārpolitikas referents Eiropas parlamenta sociālistu grupas birojā Briselē, bet tagad atstādināts no amata sakarā ar Kataras skandālu. Kataras skandāls Eiropas parlamentā noveda pie agrākās viceprezidentes Evas Kaili aizturēšanas, par ko jau agrāk rakstīts Latvijas presē.
Mazāk zināms būs tas, ka cits bijušais Eiropas parlamenta viceprezidents Vidals Kvadras ir rakstiski paudis šādu viedokli par Mamedovu: “Mamedovs sistemātiski paudis nostāju par labu Irānas režīmam un ir tuvās attiecībās ar šā režīma lobētājiem Vašingtonā.”
Eiropas parlaments beigās tomēr ir pieņēmis rezolūciju, kas prasa likt teroristisku organizāciju sarakstā Irānas revolucionāro gvardi. Tomēr tam pretojas Eiropas ārlietu vadītājs Žozeps Borels. Borels juridiski kļūdaini apgalvo, ka tam būtu vajadzīgs tiesas lēmums.
Turpinot risināt grāmatas pieteiktās problēmas, piebildīšu dažus komentārus no savas puses.
Eiropas ārlietu dienesta neizlēmība, šķiet, tikai iedrošina Irānu – tās varas iestādes 2023.gadā ielika aiz restēm Zviedrijas pilsoni, kas strādāja Eiropas Savienības diplomātiskajā dienestā, apsūdzot šo personu spiegošanā. Tas notika pēc sankciju pasludināšanas pret desmitiem personu un organizāciju Irānā, t.sk. Irānas revolucionārās gvardes atsevišķiem darboņiem.
Grāmatas autors neskaidri norāda uz Borela interesēm enerģētikas biznesā kā iespējamu saistību ar Irānu. Varētu būt runa par šādiem piemēriem.
2012.gadā Borels bija spiests atkāpties no Eiropas Universitātes Institūta vadības Florencē, jo nebija deklarējis saņemto atalgojumu kā viens no „Abengoa” direktoriem (enerģētikas uzņēmums, kas lobēja bioetanolu Briselē.)
2020.gadā Borels, pārkāpdams darbā pieņemšanas procedūras, virzīja par savu padomnieci Točči no „ENI” kompānijas. Gadu iepriekš „ENI” pārkāpa ASV sankcijas pret Irānu, pirkdama Irānas naftu, ko uzdeva par Irākas naftu.
Latvijas nostāja ir bijusi izmantot katru brīdi, kad kaut nedaudz mazinās Rietumvalstu sankciju spiediens uz Irānu, lai skrietu uz turieni par kaut ko un ar kaut ko tirgoties.
2014.gadā Rinkevičs ceļoja uz Irānu bez lielas vajadzības, bet 2016.gadā Latvijā ieradās Irānas ārlietu ministrs, un Rinkevičs paziņoja, ka jāpaplašina tirdzniecība un ekonomiskie sakari. Tika šķūrētas šurp dažas kravas ar kaltētiem augļiem, bet par daļu no piegādātajiem graudiem no Latvijas diez vai Irāna līdz pat šim brīdim būs pienācīgi noŗēķinājusies.
Ukrainas sakarā daudzi dedzīgi deklarē, ka ārpolitikā jāpieturas pie noteiktām vērtībām. Ekonomiskā sadarbība ar Irānu pirms dažiem gadiem, šķiet, iemidzināja Rietumvalstu modrību, un Irāna ne tikai turpina attīstīt kodoltehnoloģijas, bet arī pamanās ražot dronus „Šahed”, ko pērk Krievija. Netālredzīga un bezprincipiāla ārpolitika ar panikas pilniem paziņojumiem pēc tam, kad jau notiek skandalozi pavērsieni, padara Eiropu smieklīgu, neprognozējamu, tātad mazina Eiropas nozīmi pasaules ģeopolitikā. Skrienot pa priekšu katrai mainīgo vēju pūsmai, Latvija arī neko derīgu nepanāks ne sev, ne citiem.
Īsi sakot, islama revolūcija Irānā notika 1979.gadā, un nekāda demokratizācija tur tuvākajos gados nav gaidāma. Tātad – ko nozīmē Eiropas un Latvijas politikas līkloči, tajā skaitā – jocīgā personāla politika ārlietās?
Borela personas nozīmi nevajag pārvērtēt, jo viņam jāīsteno politika, ko nosaka Eiropas Savienības dalībvalstis, un par viņa agrāko saistību ar enerģētikas biznesu arī nav konkrētu pierādījumu, ka tur kādu lomu spēlētu Irāna. Tomēr neizlēmība un modrības trūkums ir uzkrītoši. Uzkrītoši ir arī tas, ka dažu ES dalībvalstu varasiestādes dažkārt pat atsakās saskaņot demonstrācijas pret Irānas režīmu, baidoties no terora aktiem. Vēl uzkrītoši ir tas, ka Irānas dienesti var viegli vajāt un pat “novākt” režīma pretiniekus, kas dzīvo Rietumvalstīs.
Atļaušos neoficiāli prognozēt, ka pēc nesenās Katargeitas varbūt neesam nemaz tik tālu no iespējamās Irāngeitas, kamēr Irānas revolucionārā gvarde turpina tērēt miljonus saviem ietekmes aģentiem Rietumvalstīs.
Nafta un gāze, kā zināms, biezā slānī atrodas nedemokrātiskās valstīs, un citas tikpat nedemokrātiskas valstis ir gatavas to pirkt aizvien vairāk un pat par pieaugošām cenām. Tomēr Eiropai nekādi neizdodas noturēt ekonomiku tikai ar atjaunojamo energoresursu palīdzību. Tātad no teroru atbalstošu piegādātāju loka nākas izvēlēties “mazākos ļaunumus”. Iznāk, ka Irānas energoresursi tomēr skaitās mazliet mazāk aizdomīgi nekā Krievijas, bet islamistu fronti finansējušās Kataras gāze jau skaitās gandrīz simtprocentīgi šķīsta.
Vēl ir, piemēram, Sauda Arābijas nafta, kas Sauda Arābijai dod pietiekamus ienākumus, lai celtu mošejas Vācijā, bet acīmredzot ne tik daudz, lai uzņemtu bēgļus no Sīrijas vai Palestīnas. Tipiskā Rietumeiropas liekulības garā krievu, irāniešu un arābu valstu diktatūru nafta un gāze skaitās pieņemama, kolīdz spekulanti savā biržā, piemēram, Holandē, tai pielikuši savu uzcenojumu, jo tad it kā varbūt var tomēr nedaudz uzskatīt, ka viena un tā pati gāze un nafta pa tiešo nenāk no teroristiskajām dikatatūrām...
Gāzes un naftas tirgus pašreizējā regulējuma “nepilnības” Eiropā apdraud ne vien pilsoņu makus, bet ilgtermiņā arī – drošību. Risinājums ir – Eiropai atstāt kompetenci atsevišķos enerģētikas infrastruktūras jautājumos, kā arī naidīgu ārvalstu kontroles nepieļaušanā pār stratēģiski svarīgiem uzņēmumiem dalībvalstīs, bet atjaunot iespēju katrai dalībvalstij pašai lemt par enerģētikas tirgus organizāciju, t.sk. ilgtermiņa līgumiem ar piegādātājiem biržas spekulāciju vietā (pēc eiroideologu domām ilgtermiņa līgumi redz, kropļojot tirgus konkurenci, lai gan patiesībā prognozējams pieprasījums ir bankas aizdevuma prasība tik kapitālietilpīgā jomā kā enerģētika).
Tas ir vienkāršākais secinājums, kas izriet no Eiropas līguma noteikuma par to, ka katra dalībvalsts pati atbildīga par energoresursu izvēli. Visi citi līdz šim redzētie risinājumi šķiet tikai sadulķo ūdeņus, lai veiklākajiem būtu ērtāka zveja.
Seko mums 
