Iesaki rakstu: 
Uz jautājumu, kas ir “Baiļu” autors, manuprāt, atbildēt ir visvieglāk. Cilvēki, kuros izšķērdīgi apvienojies publicista lāzerīgais skats, rakstnieka iztēles mutuļi, krāšņa asociēt- un verbalizētspēja kombinācijā ar mizantropiju smagā formā, dzimst reti. Varbūt vienreiz vēsturē, bet kas to lai zin. Ja minēto grāmatu nav radījis Lato Lapsa, tad man varbūt būtu noderīgi apēst kaut ko negaršīgu, piemērām, savu cepuri. Gan jau viņš arī pats zina, ka visi zina. Tāda rotaļa ar anoniminitāti, kam ir arī racionālā puse – anonīmi var atļauties daudz vairāk, neriskējot tikt izsauktam pie tiesas.
Bet vai tas vienmēr ir labi un interesanti – sajaukt kopā droši zināmo, ticamo, pieļaujamo un izfantazēto? Šaubos, sevišķi situācijā ar šo grāmatu, kurai tomēr ir ambīcija – tikt uztvertai kā patiesībai, gandrīz vai dokumentālai un pētnieciskai žurnālistikai. Te ir kaut kas apšaubāms klāt, ja ne negodīgs. Atklāta tiesa, no cita viedokļa raugoties, būtu vajadzīgāka. Bet mēs, lasītāji (ar autoru) jau zinām, kā ir ar tām tiesām…
Varbūt tiem, kas grāmatu nav lasījuši, sākumā jāpaskaidro – tā uzveidota ap čekas maisu tēmu (kas mani interesē daudz mazāk, kā, izrādās, daudzus šajā valstī – tas maigi sakot), apgalvojot, ka tie jau vairākus gadus nozagti vai pārdoti no SAB un nonākuši privātās rokās. Un ka no tā visvairāk būtu jābaidās ostas pilsētas mēram Embergam, kura biogrāfijā ir kāds pikants noslēpums, kura dēļ savulaik viņam bijis mīļi ieteikts kļūt par čekas ziņotāju. Vēl vairāk – viņš svīst aukstus panikas sviedrus, iedomājoties, ka noslēpums varētu nākt gaismā, un bailes par to lielā mērā ir motīvs viņa rīcībai daudzu gadu garumā. Starp rindām nojaušams – ja noslēpums nāktu gaismā, sabruktu visa Emberga impērija. Latvijas vēsturi varētu sākt rakstīt no tīras lapas. Lustrācija atrisinātu visu. Tiešām?
Bet noslēpums tāds pavisam pelēcīgs, manuprāt – Embergs studiju laikā, 1973. gada oktobrī ticis slepeni fotografēts homoseksuālu attiecību kaisles brīžos kopā ar savu pasniedzēju, pēc tam čekas šantažēts. Gribas teikt – nu un? Kas tur tik skandalozs šodien? Ka cilvēks, iespējams, biseksuāls? Nav tur nekāda objektīva skandāla, tādi laiki. Turklāt konteksts ļauj viņam uzvesties kā (gan pasniedzēja, gan čekas) Upurim un varbūt pat izpelnīties savu ideoloģisko pretinieku līdzjūtību. Šajos pieņēmumos es gan nevaru paļauties uz to, ka Latvijas sabiedrība uz šādu faktu raudzītos tāpat ka es. Varbūt tā līdzīgi autoram šausminātos, riebumā novērstos un pārstātu balsot par, kā izrādās, pediņu, cietumnieku slengā – gaili, kam vieta tikai pie parašas?
Šis ir mani interesējošs jautājums, diemžēl atbildi uz to laikam neuzzināsim. Gadījumā, ja autoram ir dokumentāli pierādījumi kaislīgajam vai vardarbīgajam notikumam universitātes auditorijā, tad es viņu saprotu un pieļauju šādu grāmatas konstrukciju. Bet ja šī epizode ir sadomāta, turklāt bez kādiem netiešiem pierādījumiem un svecīšu turētāju stāstiem, tad es teiktu – tas ir bezgaumīgi. Puiciski, līdzīgi kā vēlēšanu plakātos attēlotajiem piezīmējot ne tikai ūsiņas, bet arī krāniņus šāviena gatavībā. Ja Emberga homoseksuālais piedzīvojums ir izdomāts, tad tā vairāk ir nodeva autora mizantropijai, vēlmei sist visiem – jo sāpīgīgāk, jo labāk, it kā cīnoties/atriebjoties, bet ar iekšēju aizsargāšanās motivāciju.
Taču – vai tas piestāv taisnības cīnītājam? Šaubos. Tas rada situāciju, kurā tie, kas uz skatuves nav sakrāmēti līķu kaudzē, ir bagātīgi apsmērēti ar mēsliem, kam vienīgā loģika ir – tas atbilst autora gaumei. Tikpat iespējams, ka tikai autora skatījumā Embergam pierakstītais gejiskais izlēciens ir kaut kas superskandalozs, kuram nākot gaismā, Latvijā nekas vairs nebūs tāpat kā līdz šim? Varbūt Lapsas iekšpasaulē tā tas uzkonstruēts, bet objektīvi var būt daudz vienkāršāk. Embergs varētu paziņot, ka čeka bildes samontējusi, bet gadījumā, ja tās toreiz tiktu izplatītas, tam neviens neticētu. Sliktākajā gadījumā viņš varētu paskaidrot, ka ticis izvarots, bet baidījies (to var saprast) par to sūdzēties milicijā. Viņš pat varētu būt tik drošs un virtuozs, ka sasauktu prees konferenci un ar sev raksturīgo pašironisko smīniņu, ieturot krāšņas pauzes, pavēstītu saviem ideoloģiskajiem oponentiem – kādēļ jūs mani nemīlat, es redz, jau tajos bargajos gados biju tik progresīvs! Manuprāt, šī nebūt nebūtu smagākā situācija ostas pilsētas priekšnieka dzīvē, viņš izlīdis no daudz smagākām.
Nākamā grāmatas it kā sensācija – advokāta Rūtupa slepkavība ar mērķi nepieļaut, ka Emberga noslēpumi (bet ne tikai viņa!) izpeld atklātībā. Atkal nezinu, vai šī versija ir kas vairāk kā autora fantāzijas auglis, bet, ja tā izrādītos patiesa, es autoram daudz nepārmestu. Rūtupa raksturs un uzvedības motivācija attēlota meistarīgi, starp citu, to pašu var teikt par Embergu – šī noteikti ir autora talanta vismaz viena no virsotnēm. Taču tūliņ pat – liels Bet… Nemēdz būt cilvēku, kam ir tikai nesimpātiskā puse. Piemērām, es neticu, ka Embergs savai Venspilij nebūtu ļoti pieķēries, nevēlētu tai labu un nelepotos ar tās panākumiem. Es neticu, ka viņš daudziem ir darījis labu tikai aiz egoistiska un auksta aprēķina. Bet vai gan mizantrops spēj to ieraudzīt?
Autora nepasalavēts palika arī Rūtups, bet tā gan varētu būt arī literāra viltība labā izpildījumā. Advokāta uzskati pausti izsmeļoši – tie ir izteikti nacionālkonervatīvi un skaidrs, ka šodienas Latvijā tie daudziem ir simpātiski. Ja autors neceļ Rūtupu debesīs (man ir aizdomas, ka kaut kāda simpātija tomēr eksistē), tad advokāts dabū Upura lomu un tas var būt (ne sevišķi godīgs gan, bet šeit es varētu būt pārāk sīkumains) turbo viņa pasaules ainai, rīcībai, ideāliem. Šāds Rūtups varētu būt pelnījis pieminekli kaut kad, neskatoties uz viņa pelēko, maigi sakot, darbību un neskatoties uz to, ka plāns palika tikai plāns.
Vispār jau autors ir viens pret visiem, ielenkts savā cietoksnī, jo arī Āboliņai viņš velta gan jau ka patiesus un trāpīgus, bet izsmējīgus un vienpusīgus vārdus. Padomju literatūrā viņš debitēt nevarētu, jo – kur gan pozitīvais varonis? Visi tikai tādi riebekļi, nepilnīgie, ar vārdu sakot, tarakāni. Pie grāmatas virsotnēm noteikti pieskaitāms tarakānu uzskaitījums, lakoniskie, bet briljantie raksturojumi un ir jūtams, ka nelietīgais Embergs uz tiem skatās pilnīgi identiski kā vientuļais autors – taisnības cīnītājs.
Varētu jautāt rakstniekam – bet kur ir jūsu pilsoniskā pozīcija, par ko jūs balsotu vēlēšanās? Pieņemot, ka šī grāmata tomēr nav tikai individuāls robinhudisms, bet ka kāds ir bijis ieinteresēts talantīgo spalvas dancinātāju iesaistīt savā polittehnoloģijas prejektā (uz sabiedriskiek pamatiem, protams), kam tas būtu izdevīgi? Kas ir tas, kas pret Embergu, Āboliņu, Smēli, Rigmani, aprobežotajiem jaunajiem un nopirktiem vecajiem nacionāļiem, ja atmiņa neviļ arī pret Urbi? Tāds jautājums rodas, sevišķi tādēļ, ka grāmata parādījusies laikā, kad ne sevišķi gludi un sekmīgi tiek reanimētas Rīdzenes sarunas, kuras vērstas pret “tumšajiem spēkiem”, izvairoties no jautājuma, cik tad gaiši ir “gaišie”. Neredzu tādu Lāčplēsi vai Terminatoru, kamēr tiek atskaņota uvertīra viņa uznācienam, bet varbūt tas vēl stāv kulisēs, gaida īsto brīdi? Bišķi jau tas varbūt ir iezīmējies, jo (it kā) Rūtupa programmas punkts par visas tautas vēlētu prezidentu publiskajā telpā jau tiek sildīts labu laiciņu.
Mans apgalvojums, ka neviens grāmatā nav īsti pozitīvs varonis, tomēr īsti kritiku neiztur. Vispozitīvākais, lai arī tikai nedaudz pozitīvs, ir algotais slepkava Ziema. Kas, protams, rada daudz jautājumus par autora gaumi, bet varbūt tomēr – dzīves izmisumu. Varbūt par literāru bezizeju, jo diez vai būtu lasāma grāmata, kur pilnīgi visi un viss ir preteklīgi. Man personīgi simpātisks šķita arī prokurors Dundurs, lai gan autors ņirgājas arī par viņu. Bet varbūt šīs simpātijas un līdzjūtība tādēļ, ka tiek eleganti aprakstīti reāli notikumi – kā nelietīgi un profesionāli tiek iznīcināts godīgs cilvēks, labs sava darba darītājs un, šķiet, arī labs tēvs – skat. šeit. Man šīs tehnoloģijas ir zināmas arī no personiskās pieredzes un ļauj apgalvot – nelietība, kādu savērpj daži cilvēki bez sirdsapziņas, izmantojot attiecīgas tehnoloģijas un publisko telpu, diemžēl šodien kļuvusi par normālu instrumentu savas ietekmes izcīnīšanai.
Grāmatai ir labs nobeigums, kurā parādās kāds pagara auguma izbrīnīts sešinieks ar brillēm, kurš anonīmi saņem apzeltītu Rūtupa piezīmju grāmatiņu un divas noslēpumainas atslēdziņas. Pašas beigās – autora prefekti ieskicētie Neatbildētie jautājumi, kurus atļāvos sanumurēt:
1. Kā tad īsti izbeigtā kriminālprocesa mapīte nonāk uz prokurora Dundura galda? Vai to noliek tas pats cilvēks, kas pēc tam pabrīdināja Embergu? Un kā mapīte pazūd?
2. Kurš piezvana Rūtupam un mēģina viņu brīdināt par Ziemas ierašanos?
3. Kurš patiesībā pasūta Unkera (Venspils “naudas plūsmu” zinātāja) slepkavību – bet varbūt viņš joprojām ir dzīvs?
4. Kuram un kāda jēga atstāt Rūtupam ieroci arī tad, kad viņam tas oficiāli bija liegts?
5. Kāda loma visā notikušajā ir Āboliņai?
6. Uz ko īsti Embergs “tur” Šahisti (ministri un Nacionālās drošības padomes dalībnieci – VR)? Kas ir redzams viņa kolekcijā esošajā video?
7. Kas īsti ir cilvēks, kurš izsauc Ziemu atpakaļ uz Latviju un kam viņš nespēj atteikt?
8. Kur Voronovskis (“labais” policists – ak jā, vēl viens nosacīti pozitīvais tēls!) noskaidro Ziemas kontaktus, ko tik laipni izsniegt Dunduram?
Tiek solītas “Bailes –
Bet tas, kas man vislabāk patika šajā grāmatā – kā jebkurš priekšnieks “izstaro viedokli”, kurš vienmēr ir svarīgāks par oficiālo dokumentāciju&likumu un kuru ļaudis varbūt labprātīgi, bet varbūt (iedomāti?) spiestā kārtā tā uztver. Man gribētos vairāk atbildības prasīt nevis no oligarhiem (kas ir daudz vairāk kā trīs) un citiem “starotājiem”, bet no uztvērējiem. Abas puses kopā padara tiesiskumu par tukšu saukli. Kā es to redzu, šajā fenomenā izpaužas sociuma vajadzība atkārtot kaut ko feodālismā līdz galam neizdzīvotu, pirms kaut kad varbūt būsim nobrieduši tādai valsts pārvaldes formai, kāda it kā patlaban ir tikai uz papīra (šeit es runāju gandrīz kā Rūtups).
Amizanti, bet nežēlīgi atklāta “brīvās preses” anatomija. Sevišķi atkailināts žurnālistu verdziskums, tajā skaitā arī nepazinātais. Un tomēr dažiem patīk runāt par “valsts nozagšanu”, nevis “izpārdošanu”, “atdošanu”, “nodzeršanu”. Alksnes tēls, viņas kvēlā ticība “krievu draudiem” un Jutai, kā arī atkarība – gan ledusskapja vilkme pēc deviņiem vakarā, gan “ziņu kaislība” – izslīpēti ne sliktāk kā Emberga un Rūtupa tipāži. Gandrīz ar pārfrāzētiem Dantes vārdiem var raksturot atmosfēru, kas valda autora aprakstītajās drošības iestādēs – dodoties “tur”, cerību atstāj “šeit”. Tajā ar savu īsto uzvārdu attēlots arī latvju spiegošanas vecmeistars Trautmanis (skati arī viņa grāmatu – http://nra.lv/kultura/161133-kultura-andra-trautmana-gramata-izlukosanas-noslepumi.htm ) Viņš gan tur vissimpātiskākais. Vai tas dēļ autora privātās nepatikas pret drošībniekiem, jeb arī daudzmaz objektīvi? Visas tās štelles, biznesi, tehniskie izdevumi…
Bija jādomā par nosaukumu – manuprāt, ne jau bailes palaiž šo riņķa danci. Īsumā – var piekrist Rūtupam, kurš izsakās, ka mums, diemžēl nav bijusi tūkstošgadīga valstiskuma pieredze kā Anglijai vai Krievijai, tādēļ kļūdas var saprast, kaut arī tās var izrādīties liktenīgas. Ar vārdu sakot, es grāmatu nosauktu par “Feodālisma recidīvu” (vai – atraugu, lai būtu tuvāk autora izteksmes stilam) vai “Predemokrātiju”.
Tādas tās pārdomas. Visumā – grāmata kruta, ar stilu un, protams, ietekmi, kas nav mazsvarīgi. Palasīju, ko savā medijā ierakstījis autors – sanāk tāda kā pašintervija, bet samocīta, grāmatas necienīga – http://www.pietiek.com/raksti/blaviens__tads_varetu_but_bailu_zanrs_indrika_latviesa_pirma_intervija Tur nolasās gan lepnums par popularitāti (saprotu to rosolīgo sajūtu, arī viena mana grāmata savulaik vairākas nedēļas bija Top augšgalā!), gan izsalkums pēc atgriezeniskās saites. Tad nu lai šī arī būtu! Tomēr pavisam iespējams, ka nebūs daudz atgriezeniskuma devēju, jo pulka ļaužu gan jau ir sadusmoti, pazemoti, izņirgti. Viņi gribēs izlikties, ka nekas nav noticis. Bet ja tā, ko autors viņiem padarīs?
Pārpublicēts no http://www.viestursrudzitis.lv
Seko mums 
Ģirts Valdis Kristovskis iesniedzis Saeimā priekšlikumu publicēt jebkuras valsts amatpersonas ienākumus ik mēnesi, jo no tā būšot "ieguvums sabiedrībai".
Publiskajā telpā tiek apspriesta Re:Baltica projektu vērtēšana, kuri īstenoti ar piešķirto publisko finansējumu caur Mediju atbalsta fondu. Sabiedrības integrācijas fonds (SIF) skaidro kārtību kā notiek projektu apstiprināšana un izlietotā publiskā finansējuma uzraudzība.
Igaunija plānojot būvēt divus līdz četrus, savukārt Polija pat 25 mazos kodolreaktorus. Presē bija pārmetumi, ka Latvija atpaliekot no kaimiņiem. Milzīga ažiotāža ap SMR tehnoloģijām un daudz cerību, taču realitāte ir tāda, kāda tā ir.
Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisija 2024. gada 10. aprīļa sēdē (protokola Nr. 4 4. §) izvērtēja Aigas Veckalnes apkopotos ieteikumus “Iekļaujošas valodas ceļvedis” un secināja, ka:
Domāju, visi, kas mazliet seko notikumiem pasaulē, zina, ka, aizturot aizdomās turamos par terora aktu “Crocus City Hall”, vienam no notvertajiem nogrieza ausi, iegrūžot to šim mutē. Šobrīd, kad pašmājās emocijas ir noplakušas, pievēršoties citiem asinsdarbiem uz grēcīgās zemītes, šo notikumu var mierīgāk izanalizēt. Uzreiz gribu pateikt, ka nekādu līdzjūtību pret jebkuriem teroristiem, lai kādi motīvi viņus nevadītu vai kādas sakrālas idejas šie nepaustu, es neizjūtu.
Es zinu, mani bērni, mani jaunie draugi, mani ilggadējie žurnālista ceha biedri, arī jūs, vecās bekas no Latvijas Radio redakcionālās padomes, cik smagu profesiju, cik grūtu darbu esam izvēlējušies. Otru senāko amatu pasaulē.
Draugi un domubiedri! Mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā! Un es zinu, ka daudzi šobrīd man nepiekritīs. Tik tiešām – brīžiem šķiet, ka ir sasniegts zemākais punkts valsts politikā. Tas, kā darbojas valdošie politiskie spēki, ne mazākajā mērā nepietuvojas nacionālisma pamatprincipiem. Liberālajā valsts politikā nevalda latvisks gars – šķiet, ka tajā gara nav vispār. Vien dreifējošs kuģis, ko saēd sarkanie sociālistu ķirmji un ko draud nogremdēt Austrumu skarbie vēji. Un tomēr – mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā!
Pēdējo gandrīz trīsdesmit gadu laikā Latvijas iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju salīdzināmajās cenās palielinājies vairāk nekā trīs reizes (runa ir par iekšzemes kopprodukta uz vienu iedzīvotāju pieaugumu, salīdzinot ar 1995. gadu. Pasaules Bankas dati). Tas ir iespaidīgs labklājības pieaugums. Taču šo sasniegumu aizēno mūsu ilgstoša atpalicība no kaimiņiem, neskatoties uz diezgan līdzīgām starta pozīcijām. Problēma nav tikai zemajos ienākumos. Kā to trāpīgi ievērojis ASV vēstnieks Latvijā, šodienas ģeopolitiskajā situācijā būtiska atpalicība no kaimiņiem arī ir nopietns drošības risks.
