Sākums Kas mēs esam Kontakti Jūsu ieteikumi un jautājumi Ja vēlaties mūs atbalstīt Reklāma Mobilā

Iesaki rakstu: Twitter Facebook Draugiem.lv

Valsts prezidenta Raimonda Vējoņa kanceleja cietusi jau septīto sakāvi administratīvajā tiesā, - kā rāda Pietiek šodien publiskotais tiesas spriedums, tā uzdevusi Vējoņa kancelejai sniegt pieprasītās ziņas par informācijas apriti laikā, kad pērn atklājās, ka prezidents „piemirsis” deklarēt daļu no saviem gada ienākumiem. Pašlaik administratīvajā tiesā tiek izskatītas vēl vairāk nekā desmit administratīvās lietas saistībā ar Vējoņa kancelejas nevēlēšanos atklāt ziņas par nodokļu maksātāju naudas tērēšanu un līdzīgiem jautājumiem, savukārt

SPRIEDUMS LATVIJAS TAUTAS VĀRDĀ

Rīgā 2018.gada 3.aprīlī

Administratīvā rajona tiesa šādā sastāvā: tiesnese M.Romanova,

rakstveida procesā izskatīja administratīvo lietu, kas ierosināta, pamatojoties uz Lato Lapsas pieteikumu par pienākuma uzlikšanu Valsts prezidenta kancelejai sniegt 2017.gada 21.aprīļa iesniegumā pieprasīto informāciju, atbildēt uz iesniegumu, atzīt faktisko rīcību, kas izpaudusies kā informācijas nepienācīga sniegšana, par prettiesisku un nemantiskā kaitējuma atlīdzinājumu.

Aprakstošā daļa

[1] 2017.gada 20.aprīlī Valsts prezidenta kancelejas (turpmāk - kanceleja) Preses dienesta elektroniskā pasta adresē tika saņemti divi pieteicēja Lato Lapsas iesniegumi (lietas 17.-18.lapa). Iesniegumos tika pieprasīts tajā pašā dienā sniegt skaidrojumu par pieteicēja secinājumiem, ko viņš izdarījis, iepazīstoties ar Valsts prezidenta ikgadējo amatpersonas deklarāciju. Pieteicējs arī informēja, ka atbildes nesaņemšanas gadījumā uz to tiks norādīts publikācijā. 2017.gada 20.aprīlī minētie elektroniskie iesniegumi tika iereģistrēti kancelejas lietvedības sistēmā. Savukārt 2017.gada 21.aprīlī pieteicējs laikrakstā „Latvijas avīze” publicēja rakstu „Prezidents Vējonis pārticis ar 283 eiro mēnesī?”.

Atsaucoties uz 2017.gada 21.aprīļa minēto publikāciju laikrakstā „Latvijas avīze”, pieteicējs 2017.gada 21.aprīlī sagatavoja iesniegumu (atbildētājas reģ.Nr.1582) (lietas 19.- 20.lapa), kas kancelejā tika saņemts 2017.gada 24.aprīlī. Šajā iesniegumā pieteicējs uzdeva jautājumus par Valsts prezidenta amatpersonas deklarāciju 2015. un 2016.gadā, Valsts prezidenta uzkrājumiem un ienākumiem. Pieteicēja 2017.gada 21.aprīļa iesnieguma jautājumi izvērstākā formā atkārtoja pieteicēja 2017.gada 20.aprīļa elektronisko iesniegumu jautājumus.

Atbildi uz minētajiem iesniegumiem no kancelejas Preses dienesta 20.aprīlī pieteicējs nesaņēma. 2017.gada 21.aprīlī pieteicējs vērsās kancelejā ar iesniegumu (lietas 7.lapa), kurā norādīja, ka 2017.gada 20.aprīlī uz kancelejas elektroniskā pasta adresi nosūtīja jautājumus saistībā ar datiem, ko valsts amatpersona - Valsts prezidents R.Vējonis - uzrādījusi savā valsts amatpersonas deklarācijā par 2016.gadu, un ka atbildi uz šiem jautājumiem 20.aprīlī viņš nesaņēma. Tāpat pieteicējs lūdza sniegt viņam sekojošo informāciju: 1) pulksten cikos 20. aprīlī kancelejas Preses dienests saņēma pieteicēja uzdotos jautājumus; 2) kurš kancelejas Preses dienesta darbinieks 20.aprīlī saņēma uzdotos jautājumus; 3) kura (vai kuras) kancelejas amatpersona pieņēma lēmumu 20.aprīlī nesniegt atbildi uz uzdotajiem jautājumiem; 4) kādu iemeslu dēļ tika pieņemts lēmums 20.aprīlī nesniegt atbildi uz uzdotajiem jautājumiem; 5) vai lēmums 20.aprīlī nesniegt atbildi uz uzdotajiem jautājumiem tika saskaņots ar Valsts prezidentu; 6) vai šāds lēmums atbilst labas pārvaldības principiem.

[2] Kanceleja, 2017.gada 2.maija vēstulē Nr.749, atbildot uz pieteicēja 2017.gada 21. aprīlī sagatavoto un 2017.gada 24.aprīlī kancelejā saņemto pieteicēja iesniegumu (lietas 21.-22.lapa), paskaidroja, ka saskaņā ar likuma „Par valsts budžetu 2016.gadam” 36.pantu kancelejas programmas 04.00.00 „Valsts prezidenta darbības nodrošināšana” ietvaros izdevumi Valsts prezidenta atalgojumam mēnesī nepārsniedz 4561 euro un reprezentācijas izdevumi mēnesī nepārsniedz 912 euro; identisks regulējums ir noteikts likuma „Par valsts budžetu 2017.gadam” 35.pantā. īstenojot likuma „Par interešu konflikta novēršanu valsts amatpersonu darbībā” 25.panta sestajā daļā noteiktās tiesības, Valsts prezidents valsts amatpersonas deklarāciju precizēja, lai novērstu nepilnības, kas bija radušās, jo Valsts ieņēmumu dienesta Elektroniskās deklarēšanās sistēmā valsts informācijas reģistros esošā informācija uzrādīja tikai no Valsts prezidenta kancelejas algā saņemtos ienākumus. Valsts prezidentam 2016.gadā papildus algai reprezentācijas izdevumos un komandējumu dienas naudā izmaksāti 12 666,40 euro un šī informācija ir norādīta valsts amatpersonas deklarācijā pie kompensācijām 2016.gadā.

Uz pieteicēja 2017.gada 21.aprīļa iesniegumu par viņa 2017.gada 20.aprīlī iesniegto iesniegumu virzību pieteicējs saņēma kancelejas 2017.gada 22.maija vēstuli Nr.850 (lietas 8,- 9.lapa), kurā norādīts, ka privātpersonu iesniegumu izskatīšana kancelejā notiek atbilstoši Iesniegumu likumā noteiktajai kārtībai. Elektroniskā veidā saņemtie iesniegumi, kas normatīvajos aktos noteiktajā kārtībā nav parakstīti ar elektronisko parakstu, kancelejā tiek reģistrēti un uz tiem tiek sagatavotas atbildes vispārējā kārtībā. Izskatot kancelejā saņemtos iesniegumus, kanceleja ņem vērā iesniegumos minēto jautājumu risināšanas steidzamību un iesniedzēju vienlīdzīgas tiesības saziņā ar kanceleju. Kanceleja sniedz atbildes visiem iesniedzējiem, ievērojot likumā noteikto kārtību un labas pārvaldības principu. No labas pārvaldības principa neizriet privātpersonas tiesības pieprasīt no iestādes atbildes sniegšanu nekavējoties vai iesnieguma iesniegšanas dienā.

[3] Pieteicējs tiesā iesniegtajā pieteikumā (lietas 4.-5.lapa) norādīja, ka 2017.gada 22. maija vēstulē Nr.850 sniegta vispārīga informācija par kancelejas darbu, bet nav sniegtas atbildes uz viņa 2017.gada 21.aprīļa iesniegumā par viņa 2017.gada 20.aprīlī iesniegto iesniegumu virzību uzdotajiem jautājumiem. Tāpat pieteikumā viņš norādīja, ka atbilde uz 2017.gada 21.aprīlī sagatavoto iesniegumu, kas kancelejā tika saņemts 2017.gada 24.aprīlī un kas izvērstākā formā atkārtoja pieteicēja 2017.gada 20.aprīļa elektronisko iesniegumu jautājumus, netika sniegta tajā pašā dienā. Secīgi kanceleja ir pārkāpusi Iesnieguma likuma normas.

[4] Kanceleja paskaidrojumā tiesai (lietas 12.-16.lapa) norādīja, ka pieteikumu neatzīst un lūdz to noraidīt. Kanceleja norādīja, ka pieteicējam tika sniegtas atbildes pēc būtības uz viņu interesējošiem jautājumiem. Ievērojot minēto, 2017.gada 13.maija kancelejas atbildē (lietas 23.lapa) pieteicējs tika informēts, ka uz 2017.gada 20.aprīļa elektroniskajos iesniegumos pieprasīto informāciju atbildes ir sniegtas 2017.gada 2.maija vēstulē. Uz pieteicēja 2017.gada 21.aprīļa iesniegumu kanceleja atbildi sniedza 2017.gada 22.maija vēstulē Iesniegumu likuma noteiktajā kārtībā, sniedzot skaidrojumu par privātpersonu iesniegumu izskatīšanas kārtību kancelejā. Papildus kanceleja norādīja, ka pieteicējs vēlas uzzināt, kā notikusi viņa elektronisko iesniegumu izskatīšana un virzība to iesniegšanas dienā. Šāds iesniegums ir izskatāms Iesniegumu likumā noteiktā kārtībā. Ja persona ir vērsusies iestādē ar sevi interesējošu jautājumu un prasa no iestādes motivētu atbildi - konkrētajā gadījumā sniegt skaidrojumu par sava iesniegtā iesnieguma izskatīšanas kārtību kancelejā, ir piemērojams Iesniegumu likums. Savukārt Informācijas atklātības likums piemērojams gadījumā, kad persona, īstenojot savas tiesības uz informāciju, vēršas iestādē nolūkā iegūt kādus sev interesējošus datus vai ziņas, kurām jau ir jābūt iestādes rīcībā. Atbilstoši Iesniegumu likuma 5.panta trešajā daļā noteiktajam iestāde atbildi pēc būtības sniedz saprātīgā termiņā, ņemot vērā iesniegumā minētā jautājuma risināšanas steidzamību, bet ne vēlāk kā viena mēneša laikā no iesnieguma saņemšanas, ja likumā nav noteikts citādi. Saskaņā ar Iesniegumu likuma 2.panta ceturtajā daļā noteikto, ja elektroniskā veidā saņemtais iesniegums nav normatīvajos aktos noteiktajā kārtībā parakstīts ar elektronisko parakstu, iestādes vadītājs nosaka kārtību, kādā sniedzama atbilde uz iesniegumu.

[5] Saskaņā ar Administratīvā procesa likuma 112.1 panta pirmo daļu administratīvās lietas izskatīšana notiek rakstveida procesā bez tiesas sēdes, ja likumā nav noteikts citādi.

Pārbaudījusi lietas materiālus, tiesa konstatē, ka pieteicējs nav lūdzis lietas izskatīšanu mutvārdu procesā. Tāpat lietā ir savākti lietas dalībnieku paskaidrojumi un citi pierādījumi, un nepastāv citi šķēršļi lietas izskatīšanai rakstveida procesā, tādējādi tiesa lietu izskata rakstveida procesā.

Motīvu daļa

 [5] Tiesa, izvērtējot lietas apstākļus un lieta esošos lietas dalībnieku paskaidrojumus un pārējos pierādījumus, secina, ka pieteikums ir apmierināms daļā.

[6] Vispirms tiesa precizē prasījuma priekšmetu.

[6.1] Saskaņā ar Informācijas atklātības likuma 15.panta pirmo daļu iestādes faktisko rīcību, kas izpaudusies kā informācijas nepienācīga sniegšana, var apstrīdēt un pārsūdzēt Administratīvā procesa likumā noteiktajā kārtībā.

[6.2] Konkrētajā lietā sākotnēji 2017.gada 20.aprīlī ar elektroniskā pasta starpniecību iesniegtajā, kā arī 2017.gada 21.aprīlī parakstītajā un kancelejā 2017.gada 24.aprīlī saņemtajā iesniegumā pieteicējs vēlējās saņemt informāciju Informācijas atklātības likuma ietvaros, jo likumdevējs Informācijas atklātības likuma 2.panta pirmajā daļā kā šā likuma mērķi ir izvirzījis nepieciešamību nodrošināt, lai sabiedrībai būtu pieejama informācija, kura ir iestādes rīcībā vai kuru iestādei atbilstoši tās kompetencei ir pienākums radīt. No lietas materiāliem izriet un par to nav strīda, ka kanceleja sniedza pieteicējam informāciju par Valsts prezidenta ienākumiem 2017.gada 2.maijā vēstulē Nr.749. Tomēr pieteicējs uzskata, ka informācija sniegta, neievērojot termiņu un pārkāpjot labas pārvaldības principu.

Tāpat pieteicējs vēlās panākt, lai kanceleja sniegtu atbildes uz jautājumiem, kas ir norādīti viņa 2017.gada 21.aprīļa iesniegumā par viņa 2017.gada 20.aprīlī iesniegto iesniegumu virzību, jo kancelejas 2017.gada 22.maija vēstule Nr.850 nesatur atbildes uz viņa uzdotajiem jautājumiem. Turklāt viens pieteicēja uzdotais jautājums, proti, vai kancelejas lēmums 20.aprīlī nesniegt atbildi uz uzdotajiem jautājumiem atbilst labas pārvaldības principiem, ir jautājums par kancelejas viedokļa noskaidrošanu.

[6.3] Secīgi pieteikuma priekšmets ir: 1) pienākuma uzlikšana kancelejai sniegt pieteicēja 2017.gada 21.aprīļa iesniegumā pieprasīto informāciju: pulksten cikos 20.aprīlī kancelejas Preses dienests saņēma pieteicēja uzdotos jautājumus; kurš kancelejas Preses dienesta darbinieks 20.aprīlī saņēma uzdotos jautājumus; kura (vai kuras) kancelejas amatpersona pieņēma lēmumu 20.aprīlī nesniegt atbildi uz uzdotajiem jautājumiem; kādu iemeslu dēļ tika pieņemts lēmums 20.aprīlī nesniegt atbildi uz uzdotajiem jautājumiem; vai lēmums 20.aprīlī nesniegt atbildi uz uzdotajiem jautājumiem tika saskaņots ar Valsts prezidentu; 2) atbildes sniegšana uz iesniegumu; 3) informācijas sniegšanas uz pieteicēja 2017.gada 21.aprīlī sagatavoto iesniegumu, kas kancelejā tika saņemts 2017.gada 24.aprīlī un kas izvērstākā formā atkārtoja pieteicēja 2017.gada 20.aprīļa elektronisko iesniegumu jautājumus, atzīšana par nepienācīgu, jo ir nokavēts termiņš; 4) nemantiskā kaitējuma atlīdzināšana.

[7] Gan kanceleja, gan pieteicējs atsaucas uz Iesniegumu likumu. Tādējādi tiesai, skatot šo lietu, jākonstatē, kurš likums būtu piemērojams, nošķirot iesniegumu lietas no citām lietu kategorijām.

[7.1] Iesniegumu likuma 10.panta otrā daļa noteic, ka pieteikumu par šajā likumā paredzēto administratīvo aktu vai faktisko rīcību var iesniegt Administratīvajā rajona tiesā, kuras spriedums nav pārsūdzams. Iesniegumu likums konkretizē Latvijas Republikas Satversmes (turpmāk - Satversme) 104.pantā paredzētās tiesības likumā paredzētajā veidā vērsties valsts un pašvaldību iestādēs ar iesniegumiem un saņemt atbildi pēc būtības. Iesniegumu likums nosaka minēto tiesību īstenošanas kārtību.

[7.2] Iesniegumu lietas jānošķir no lietām, kurās persona īsteno citas savas subjektīvās tiesības. Šis ir parastais gadījums, kurā noskaidrojams, vai persona vēlas saņemt atbildi uz iesniegumu, lai īstenotu Satversmes 104.pantā un Iesniegumu likumā paredzētās tiesības saņemt atbildi, vai arī personas iesniegums iesniegts ar mērķi panākt tiesiskā stāvokļa izmaiņas. Ja persona vēršas iestādē, lai attiecībā uz to tiku izdots administratīvais akts un faktiskā rīcība, šāda lieta skatāma atbilstoši tiesību normām, kas regulē attiecīgā administratīvā akta izdošanu vai faktiskās rīcības veikšanu (par pensijas piešķiršanu, būvatļaujas izdošanu u.c.), nevis Iesniegumu likumā noteiktajā kārtībā.

Tāpat Iesniegumu likuma 2.panta otrā daļa nosaka, ka šis likums neattiecas uz informācijas pieprasījumiem, kas izskatāmi saskaņā ar Informācijas atklātības likumu. Tātad abu lietu kategoriju izskatīšanā piemērojami dažādi likumi. Turklāt katrs no šiem likumiem konkretizē citu pamattiesību. Ja Iesniegumu likums konkretizē Satversmes 104.pantā paredzēto tiesību, tad Informācijas atklātības likums - Satversmes 100.pantā paredzētās tiesības uz vārda brīvību, kas ietver tiesības brīvi iegūt, paturēt un izplatīt informāciju. Turklāt spriedums lietā par informācijas sniegšanu ir pārsūdzams kasācijas kārtībā (Informācijas atklātības likuma 15.panta otrā daļa), bet spriedums iesniegumu lietā, kā jau minēts, nav pārsūdzams.

Iesniegumu lietas no informācijas sniegšanas lietām nošķir, vadoties no iesnieguma satura un mērķa. Saskaņā ar Iesniegumu likuma 2.panta pirmo daļu likums nosaka kārtību, kādā privātpersona iesniedz un iestāde izskata dokumentu, kurā ietverts iestādes kompetencē esošs lūgums, sūdzība, priekšlikums vai jautājums, un atbild uz to. Savukārt atbilstoši Informācijas atklātības likuma 2.panta otrajai un trešajai daļai minētā likuma mērķis ir nodrošināt, lai sabiedrībai būtu pieejama dokumentēta informācija, kura ir iestādes rīcībā vai kuru iestādei atbilstoši tās kompetencei ir pienākums radīt. Citiem vārdiem, iesnieguma mērķis ir līdzdarboties valsts pārvaldē un panākt atgriezenisko saiti. Savukārt informācijas pieprasījuma mērķis ir uzzināt kaut ko.

[7.3] Sākotnēji pieteicējs vēlējās saņemt informāciju par Valsts prezidenta ienākumiem un, kā jau tiesa minēja iepriekš, pieteicējam šī informācija tika sniegta, taču ne iesniegumu iesniegšanas dienā, bet vēlāk. Informācijas sniegšanai par Valsts prezidenta ienākumiem bija piemērojams Informācijas atklātības likums. Līdz ar to, vērtējot, vai informācija tika sniegta pienācīgi, ir jāpiemēro Informācijas atklātības likums.

[7.4] Tāpat konkrētajā lietā ar konkrētajiem jautājumiem prasīta informācija par noteiktiem faktiem: pulksten cikos 20.aprīlī kancelejas Preses dienests saņēma pieteicēja uzdotos jautājumus; kurš darbinieks tos saņēma; kura (vai kuras) kancelejas amatpersona pieņēma lēmumu 20.aprīlī nesniegt atbildi uz uzdotajiem jautājumiem; kādu iemeslu dēļ tika pieņemts lēmums 20.aprīlī nesniegt atbildi uz uzdotajiem jautājumiem; vai lēmums 20.aprīlī nesniegt atbildi uz uzdotajiem jautājumiem tika saskaņots ar Valsts prezidentu.

No lietas materiāliem izriet, ka, uzdodot šos jautājumus, pieteicējs vēlējās, nevis līdzdarboties valsts pārvaldē un panākt atgriezenisko saiti vai saņemt detalizētāku informāciju par Valsts prezidenta ienākumiem, bet uzzināt konkrētus faktus. Secīgi šie jautājumi ir atzīstami par informācijas pieprasījumu Informācijas atklātības likuma izpratnē. Tādējādi, konkrētajā lietā kopumā ir piemērojams Informācijas atklātības likums.

[7.5] Iesnieguma likums ir piemērojams konkrētajā lietā tikai attiecībā uz vienu pieteicēja uzdoto jautājumu, proti, vai kancelejas lēmums 20.aprīlī nesniegt atbildi uz uzdotajiem jautājumiem atbilst labas pārvaldības principiem, jo jautājums attiecas uz kancelejas viedokļa noskaidrošanu.

[8] Vispirms tiesa vērtēs, vai kancelejas faktiskā rīcība, nesniedzot pieteicējam informāciju tās pieprasīšanas dienā, ir nepienācīga.

[8.1] Saskaņā ar Informācijas atklātības likuma 14.panta pirmās daļas 2. un 3.punktu iestāde, kas saņēmusi informācijas pieprasījumu, veic vienu no šādām darbībām: 15 dienu laikā atbild iesniedzējam, ja informācijai nav nepieciešama papildu apstrāde; 30 dienu laikā atbild iesniedzējam, ja informācijai nepieciešama papildu apstrāde, un ne vēlāk kā 15 dienu laikā paziņo par to iesniedzējam.

Pieteicējs pieprasīja kancelejai informāciju un kanceleja saņēma pieteicēja informācijas pieprasījumus 2017.gada 20.aprīlī elektroniski un 2017.gada 24.aprīlī papīra formātā. Secīgi pieprasītā informācija kancelejai bija jāsniedz pieteicējam 2017.gada 5.maijā un 2017.gada 9.maijā. No lietas materiāliem izriet, ka kanceleja sniedza pieteicējam pieprasīto informāciju 2017.gada 2.maijā. Līdz ar to informācija pieteicējam tika sniegta likumā noteiktajā termiņā un pieteicēja prasījums par faktiskās rīcības, sniedzot šo informāciju, atzīšanu par prettiesisku, ir nepamatots.

[8.2] Pieteicējs norādīja, ka informācijas nesniegšana 2017.gada 20.aprīlī, t.i., pieprasījuma iesniegšanas dienā, ir nepienācīga, jo tas ir pretrunā ar labas pārvaldības principu.

Saskaņā ar Valsts pārvaldes iekārtas likuma 10.pantu valsts pārvalde ir pakļauta likumam un tiesībām. Tā darbojas normatīvajos aktos noteiktās kompetences ietvaros. Valsts pārvalde savas pilnvaras var izmantot tikai atbilstoši pilnvarojuma jēgai un mērķim. Valsts pārvalde savā darbībā ievēro cilvēktiesības. Valsts pārvalde darbojas sabiedrības interesēs. Pie sabiedrības interesēm pieder arī samērīga privātpersonas tiesību un tiesisko interešu ievērošana. Valsts pārvaldei, atsevišķai iestādei vai amatpersonai, īstenojot valsts pārvaldes funkcijas, nav savu interešu. Valsts pārvalde savā darbībā ievēro labas pārvaldības principu. Tas ietver atklātību pret privātpersonu un sabiedrību, datu aizsardzību, taisnīgu procedūru īstenošanu saprātīgā laikā un citus noteikumus, kuru mērķis ir panākt, lai valsts pārvalde ievērotu privātpersonas tiesības un tiesiskās intereses. Valsts pārvalde savā darbībā pastāvīgi pārbauda un uzlabo sabiedrībai sniegto pakalpojumu kvalitāti. Tās pienākums ir vienkāršot un uzlabot procedūras privātpersonas labā. Valsts pārvaldes pienākums ir informēt sabiedrību par savu darbību. Tas attiecas it īpaši uz to sabiedrības daļu un tām privātpersonām, kuru tiesības vai tiesiskās intereses īstenotā vai plānotā darbība skar vai var skart. Valsts pārvaldi organizē pēc iespējas ērti un pieejami privātpersonai. Ja informācija, kura nepieciešama pārvaldes lēmuma pieņemšanai, kas regulē publiski tiesiskās attiecības ar privātpersonu, ir citas institūcijas rīcībā, iestāde to iegūst pati, nevis pieprasa no privātpersonas. Valsts pārvaldi organizē, ievērojot subsidiaritātes principu. Valsts pārvaldi organizē pēc iespējas efektīvi.

Valsts pārvaldes institucionālo sistēmu pastāvīgi pārbauda un, ja nepieciešams, pilnveido, izvērtējot arī funkciju apjomu, nepieciešamību un koncentrācijas pakāpi, normatīvā regulējuma apjomu un detalizāciju un apsverot deleģēšanas iespējas vai ārpakalpojuma izmantošanu. Valsts pārvalde savā darbībā ievēro arī šajā pantā neminētus tiesību principus, kuri atklāti, atvasināti un attīstīti iestāžu vai tiesu praksē, kā arī tiesību zinātnē.

Labas pārvaldības princips ir tiesību vispārējo principu kopums. Labas pārvaldības principā vispārējie tiesību principi ietverti ar vienotu mērķi realizēt personu tiesību vai tiesisko interešu aizsardzību publiskās varas un ikvienas privātpersonas publiski tiesiskajās attiecībās. Labas pārvaldības principa realizācija ir nozīmīga, lai valsts ikvienam garantētu iespēju realizēt tiesības un tiesiskās intereses attiecībās ar valsts institūciju: 1) ierobežojot valsts pārvaldes patvaļu un ļaunprātīgu varas izmantošanu, 2) nodrošinot sabiedrības aizsardzību pret valsts varas neierobežotu izpausmi, 3) reglamentējot privātpersonas un valsts pārvaldes tiesisko attiecību un faktiskās rīcības izpausmju robežas.

Labas pārvaldības princips cita starpā prasa pretimnākošu un cieņpilnu valsts vai pašvaldības iestādes attieksmi pret privātpersonu, kas ietver ne vien iestādes pienākumu rīkoties atbilstoši normatīvajos aktos noteiktajam, bet arī pastāvīgi uzlabot personai sniegto pakalpojumu kvalitāti, ievērojot, ka valsts pārvalde kalpo iedzīvotājiem. Labas pārvaldības princips piemērojams tiesību normu iztulkošanai, likuma „robu” aizpildīšanai, tiesību normas labošanai. Tomēr labas pārvaldības principa piemērošana nenozīmē, ka persona var prasīt no valsts pārvaldes iestādes prettiesisku rīcību. Atbilstoši valsts darbības mērķim - tautas vispārējai labklājībai, valsts pārvalde darbojas valsts iedzīvotāju interesēs, un demokrātiskā un tiesiskā valstī tauta ir suverēns. Tādējādi labas pārvaldības principa realizācija ir komplekss demokrātiskas, tiesiskas un sociāli atbildīgas valsts pienākums un uzdevums (skat. http://www.tiesibsargs.lv/lv/pages/cilvektiesibas/laba-parvaldiba).

Labas pārvaldības princips attiecībā uz informācijas sniegšanu tika konkretizēts Informācijas atklātības likumā. Informācijas atklātības likums nosaka termiņus, kādos ir jāsniedz informācija. Likumdevēja noteikto termiņu ievērošana nav atzīstama par labas pārvaldības principa pārkāpumu. Turklāt, kaut arī likums neliedz sniegt informāciju tās pieprasīšanas dienā, informācija pieteicējam tika sniegta pat agrāk, nekā to paredz likums.

[9] Tālāk tiesa vērtēs, vai ir pamats uzlikt kancelejai pienākumu sniegt informāciju: pulksten cikos 20.aprīlī kancelejas Preses dienests saņēma pieteicēja uzdotos jautājumus; kurš darbinieks tos saņēma; kura (vai kuras) kancelejas amatpersona pieņēma lēmumu 20.aprīlī nesniegt atbildi uz uzdotajiem jautājumiem; kādu iemeslu dēļ tika pieņemts lēmums 20.aprīlī nesniegt atbildi uz uzdotajiem jautājumiem; vai lēmums 20.aprīlī nesniegt atbildi uz uzdotajiem jautājumiem tika saskaņots ar Valsts prezidentu.

[9.1] Saskaņā ar Informācijas atklātības likuma 3.pantu, informāciju, uz kuru attiecas šis likums, iedala vispārpieejamā informācijā un ierobežotas pieejamības informācijā. Saskaņā ar Informācijas atklātības likuma 5.panta pirmo daļu un otrās daļas 1. un 4.punktu ierobežotas pieejamības informācija ir tāda informācija, kura ir paredzēta ierobežotam personu lokam sakarā ar darba vai dienesta pienākumu veikšanu un kuras izpaušana vai nozaudēšana šīs informācijas rakstura un satura dēļ apgrūtina vai var apgrūtināt iestādes darbību, nodara vai var nodarīt kaitējumu personu likumiskajām interesēm. Par ierobežotas pieejamības informāciju uzskatāma informācija, kurai šāds statuss noteikts ar likumu, par ierobežotas pieejamības informāciju uzskatāma informācija par fiziskās personas privāto dzīvi. Savukārt minētā likuma 4.pants nosaka, ka vispārpieejamā informācija ir tāda informācija, kas nav klasificēta kā ierobežotas pieejamības informācija. Informācijas atklātības likuma 8.pantā noteikts, ka informācija par fiziskās personas privāto dzīvi tiek aizsargāta ar likumu.

Saskaņā ar Fizisko personu datu aizsardzības likuma 1.pantu šā likuma mērķis ir aizsargāt fizisko personu pamattiesības un brīvības, it īpaši privātās dzīves neaizskaramību, attiecībā uz fiziskās personas datu (turpmāk — personas dati) apstrādi. Fizisko personu datu aizsardzības likuma izpratnē saskaņā ar šā likuma 2.panta 3.punktu fiziskas personas dati ir jebkāda informācija, kas attiecas uz identificētu vai identificējamu fizisko personu.

Personas vārds, uzvārds, adrese, tālruņa numurs attiecas uz identificētu fizisko personu, proti, ļauj identificēt personu. Fizisko personu datu aizsardzības likuma 6.pants noteic, ka ikvienai fiziskajai personai ir tiesības uz savu personas datu aizsardzību. Personas datu aizsardzība tostarp izriet no Satversmes 96.panta, kas noteic, ka ikvienam ir tiesības uz privātās dzīves, mājokļa un korespondences neaizskaramību. Personas datu apstrāde, tostarp izņēmuma kārtā bez datu subjekta piekrišanas, ir stingri noteikta Fizisko personu datu aizsardzības likuma 7.pantā.

Konkrētajā gadījumā pieteicējs ir pieprasījis informāciju tajā skaitā par citām personām, tādēļ šāda informācija saskaņā ar Informācijas atklātības likuma 5.panta pirmo daļu un otrās daļas 4.punktu ir atzīstama par ierobežotas pieejamības informāciju un šādas informācijas apstrāde ir pieļaujama, ievērojot Fizisko personu datu aizsardzības likumā noteikto regulējumu.

Tomēr šis secinājums nav pats par sevi pamats informācijas nesniegšanai.

[9.2] Demokrātiska sabiedrība ir ieinteresēta gan informācijas atklātībā, kas ietver piekļuvi dažādiem datiem, gan indivīdu privātās dzīves aizsardzības un neaizskaramības nodrošināšanā. Gan piekļuve publiskiem dokumentiem, gan privātās dzīves aizsardzība ir atzītas par pamattiesībām. Šīs tiesības nostiprinātas ne vien Satversmes 96.pantā (noteic privātās dzīves neaizskaramību) un 100.pantā (citstarp noteic tiesības iegūt informāciju), bet saistītas arī ar tiesībām piedalīties valsts un pašvaldības darbībā (Satversmes 101.pants) un tiesībām vērsties ar iesniegumu un saņemt atbildi (Satversmes 104.pants).

Īstenojot iepriekš minētās tiesības, nereti gadās situācijas, kā tas ir konkrētajā gadījumā, kurās saskaras dažādu personu pretējas tiesības. Nepārprotami, ka šādās situācijās kādas no tiesībām nākas ierobežot, izvērtējot tiesību nozīmīgumu, ierobežojuma nepieciešamību un samērību (skat. Augstākās tiesas 2012.gada 10.septembra sprieduma lietā Nr. SKA-606/2012 9.punktu).

Tiesības uz informāciju nav absolūtas un tām ir ar likumu noteikti izņēmumi. Taču izņēmumi no šīm tiesībām ir interpretējami un piemērojami šauri, lai netiktu radīti šķēršļi vispārējā principa piemērošanai. Ar to vien, ka dokuments ir saistīts ar interesēm, kuras aizsargā izņēmums, nepietiek, lai attaisnotu šī izņēmuma piemērošanu. Šādu piemērošanu principā var pamatot tikai tad, ja iestāde ir iepriekš novērtējusi, pirmkārt, vai iespēja iepazīties ar dokumentu var konkrēti un faktiski apdraudēt aizsargātas intereses, un, otrkārt, vai nepastāv primāras sabiedrības intereses, kas pamato konkrētā dokumenta izpaušanu. Turklāt riskam, ka tiks apdraudētas aizsargātās intereses, ir jābūt saprātīgi paredzamam, nevis tikai hipotētiskam. Iestādei, lai piemērotu izņēmumu, ir jāveic konkrēta pārbaude un tā ir jāatspoguļo lēmuma pamatojumā (sal. Eiropas Savienības Vispārējās tiesas 2010.gada 9.jūnija sprieduma lietā T-237/05 41.punktu).

[9.3] Konkrētajā gadījumā pieteicēja pieprasītie dati ietver arī datus par konkrētām fiziskajām personām. Pieprasītie dati neattiecas uz sensitīvu vai citādu izteikti personisku informāciju par fiziskās personas privāto dzīvo. Šiem datiem ir maz kas kopīgs ar personas datiem kā tādiem.

Tiesa nesaskata un kancelejas argumenti par to nav ietverti tās paskaidrojumos, kā pieprasīto datu izpaušana pieteicējam varētu nodarīt reālu kaitējumu fizisko personu cieņai vai privātajai dzīvei. Iejaukšanās fiziskās personas privātajā dzīvē ar datu izpaušanu šādā gadījumā, pat ja būtu, būtu atzīstama par gaužām minimālu.

Turklāt Augstākā tiesa jau iepriekš, 2010.gada 1.jūlija spriedumā lietā Nr.SKA- 347/2010 ir norādījusi, ka par valsts līdzekļiem nodarbinātas personas datu, kas ir sabiedrības leģitīmas intereses lokā, aizsardzība ir mazāka, nekā tā ir privāti nodarbinātai personai. Savukārt, ja dokumentos, kas satur pieprasīto informāciju, ietverti arī tādi dati par fizisko personu, kas nav saistāmi ar mērķi kontrolēt izdevumu izlietojumu (piemēram, privātās personas bankas konts, tālruņa numurs u.tml.), sniedzot pieprasīto informāciju, šie dati nav jāizpauž.

[9.4] Attiecībā uz pieteicēja leģitīmo interesi saņemt pieprasīto informāciju, tiesa norāda turpmāk minēto.

Satversmes 116.pants paredz, ka personas tiesības uz privāto dzīvi var ierobežot likumā paredzētajos gadījumos, lai aizsargātu citu cilvēku tiesības, demokrātisko valsts iekārtu, sabiedrības drošību, labklājību un tikumību.

Informācijas atklātības likuma 11.panta ceturtā daļa nosaka, ka ierobežotas pieejamības informācija var tikt izsniegta, ja tās sniegšana ir pieprasīta rakstveidā un informācijas pieprasītājs norāda mērķi, kādam tā tiks izmantota, tādējādi Informācijas atklātības likums paredz iespēju izsniegt ierobežotas pieejamības informāciju.

No pieteicēja rakstveida informācijas pieprasījumā izriet, ka viņš vēlas iegūt šo informāciju, lai izprastu kancelejas darbinieku darbu intensitāti, par ko viņi, saskaņā ar publiski pieejamo informāciju, saņēma prēmijas un naudas balvas.

Ņemot vērā minēto, šajā lietā pieteicēja interese iegūt ziņas nav raksturojama kā tikai personiska interese, bet gan leģitīma interese pārliecināties, kā valsts efektīvi, godīgi un taisnīgi saskaņā ar likumiem izlieto valsts budžeta līdzekļus.

Tādējādi konkrētajā lietā tiesa konstatē pieteicēja leģitīmu interesi un līdz ar to arī tiesības saņemt pieprasīto informāciju no kancelejas. Ņemot vērā to, ka kancelejā savā 2017.gada 22.maija vēstulē Nr.850 nesniedza pieteicējam informāciju: pulksten cikos 20.aprīlī kancelejas Preses dienests saņēma pieteicēja uzdotos jautājumus; kurš darbinieks tos saņēma; kura (vai kuras) Valsts prezidenta kancelejas amatpersona pieņēma lēmumu 20.aprīlī nesniegt atbildi uz uzdotajiem jautājumiem; kādu iemeslu dēļ tika pieņemts lēmums 20.aprīlī nesniegt atbildi uz uzdotajiem jautājumiem; vai lēmums 20.aprīlī nesniegt atbildi uz uzdotajiem jautājumiem tika saskaņots ar Valsts prezidentu, tiesa konstatē pamatu pienākumā uzlikšanai sniegt minēto informāciju.

[10] Attiecībā uz kancelejas viedokļa noskaidrošanu par to, vai kancelejas lēmums 20.aprīlī nesniegt atbildi uz uzdotajiem jautājumiem atbilst labas pārvaldības principiem, tiesa norāda turpmāk minēto.

Satversmes 104.pants noteic tiesības uz atbildi uz iesniegumu pēc būtības, taču vienlaikus ietver norādi, ka persona var vērsties valsts un pašvaldību iestādēs ar iesniegumu likumā paredzētajā veidā. Proti, Satversme norāda uz to, ka tas, kā tiesības uz atbildi ir īstenojamas, ir regulējams ar zemāku normatīvo aktu - likumu.

Nozīmīgākie likumi, kas regulē tiesības vērties ar iesniegumiem un saņemt atbildi, ir Administratīvā procesa likums, Iesniegumu likums, Informācijas atklātības likums, attiecībā uz žurnālistiem arī likums „Par presi un citiem masu informācijas līdzekļiem”. Minētie likumi noteic indivīda tiesības uz administratīvo aktu, uzziņu par tiesībām, informāciju, kas ir iestādes rīcībā, formālu atbildi par veiktajiem pasākumiem, bet ne viedokli, tas ir, indivīdam likums nepiešķir tiesības ar tiesas starpniecību panākt, ka amatpersona pauž savu subjektīvo attieksmi vai nostāju kādā jautājumā. Šādas tiesības neparedz arī citi likumi. Pat likums „Par presi un citiem masu informācijas līdzekļiem” neparedz pienākumu sniegt plašsaziņas līdzekļiem vai žurnālistiem viedokli, bet tikai informāciju. Ja žurnālists, piemēram, televīzijas intervijā uzdotu jautājumu valsts amatpersonai un amatpersona atteiktos atbildēt, žurnālistam nebūtu tiesību prasīt atbildi tiesas ceļā.

Viedokļa izteikšanas pārbaude neietilpst tiesas kontroles kompetencē. Tiesa nevar ne uzlikt pienākumu sniegt viedokli, ne pārbaudīt, vai amatpersonai vispār ir viedoklis, kā arī, vai sniegtais viedoklis ir pareizs vai patiess (sk. Augstākās tiesas 2011.gada 22.decembra sprieduma lietā Nr. SKA-976/2011 9.punktu).

Ņemot vērā minēto, tiesa nevar uzlikt par pienākumu kancelejai sniegt viedokli par to, vai kancelejas lēmums 20.aprīlī nesniegt atbildi uz uzdotajiem jautājumiem atbilst labas pārvaldības principiem, un pieteikums šajā daļā ir noraidāms.

[11] Pieteicējs lūdzis atlīdzināt nodarīto morālo kaitējumu un uzlikt par pienākumu kancelejai atvainoties pieteicējam.

Saskaņā ar Administratīvā procesa likuma 92.pantu ikviens ir tiesīgs prasīt atbilstīgu atlīdzinājumu par mantiskajiem zaudējumiem vai personisko kaitējumu, arī morālo kaitējumu, kas viņam nodarīts ar administratīvo aktu vai iestādes faktisko rīcību. Valsts pārvaldes iestāžu nodarīto zaudējumu atlīdzināšanas likuma (turpmāk - Atlīdzināšanas likuma) 4.panta pirmā daļa noteic, ka iestāde zaudējumus var nodarīt ar prettiesisku administratīvo aktu vai prettiesisku faktisko rīcību. Administratīvā procesa likuma 94.panta ceturtā daļa noteic, ka atlīdzināšanas pienākumu attiecīgais publisko tiesību subjekts var izpildīt, atjaunojot stāvokli, kāds pastāvēja pirms zaudējuma vai kaitējuma nodarīšanas, vai, ja tas nav vai nav pilnībā iespējams, vai nav adekvāti, samaksājot atbilstīgu atlīdzinājumu naudā.

Tātad no tiesību normas izriet, ka atlīdzināšanas pienākums var tikt izpildīts kā iepriekšējā stāvokļa atjaunošana, un tikai gadījumā, ja atjaunošana nav iespējama vai nav adekvāta, piešķirams atlīdzinājums naudā vai nosakāma rakstveida vai publiska atvainošanās, kā to paredz Atlīdzināšanas likuma 14.panta trešā daļa, proti, ja iestāde vai tiesa, izvērtējot konkrētā gadījuma apstākļus, konstatē, ka privātpersonas tiesību vai ar likumu aizsargāto interešu aizskārums nav smags, personiskā kaitējuma, tai skaitā morālā kaitējuma, patstāvīgs vai papildu atlīdzinājums var būt iestādes rakstveida vai publiska atvainošanās.

Ar informācijas nesniegšanu ir aizskartas pieteicēja ar likumu aizsargātās tiesības uz informācijas saņemšanu, kas noteiktas Satversmes 100. un 104.pantā un uzskatāmas par nozīmīgām personas pamattiesībām. Vienlaikus konstatējams, ka pieteicējs nav norādījis uz viņam nodarītā aizskāruma smagumu vai citiem ar morālo kaitējumu saistītiem apsvērumiem.

Līdz ar to tiesa secina, ka pieteicējam nav nodarīts smags aizskārums. Pieteicējs arī nav norādījis uz citiem ar morālo kaitējumu saistītiem apsvērumiem, kas būtu pamats izvērtēt informācijas nesniegšanas ietekmi uz citām ar likumu aizsargātām tiesībām. Izvērtējot lietas apstākļus, tiesa atzīst, ka izskatāmajā lietā tiesas noteiktais pienākums kancelejai sniegt pieteicēja pieprasīto informāciju ir uzskatāms par atbilstīgu atlīdzinājumu, bet pieteicēja prasījums par atvainošanos kā morālā kaitējuma atlīdzinājumu ir noraidāms.

[12] Saskaņā ar Administratīvā procesa likuma 126.panta pirmo daļu, ja pieteikums pilnībā vai daļēji apmierināts, tiesa piespriež no atbildētāja par labu pieteicējam viņa samaksāto valsts nodevu.

Pieteicējs par pieteikuma iesniegšanu tiesā ir samaksājis valsts nodevu 30 euro apmērā (lietas 6.lapa). Saskaņā ar Ministru kabineta 2013.gada 12.februāra noteikumu Nr.85 „Kārtība, kādā administratīvajā lietā iemaksā, atmaksā un atlīdzina valsts nodevu, un iemaksā un atmaksā drošības naudu” 13.punktu valsts nodevu atlīdzina mēneša laikā pēc pieteicēja iesnieguma saņemšanas iestādē Administratīvā procesa likuma 126.pantā minētajos gadījumos no tās iestādes budžeta līdzekļiem, kura attiecīgajā administratīvajā lietā bijusi pieaicināta atbildētāja pusē.

Rezolutīvā daļa

Pamatojoties uz Administratīvā procesa likuma 126.panta pirmo daļu, 246.-251.pantu, 329.panta pirmo daļu un Informācijas atklātības likuma 15.panta otro daļu, Iesniegumu likuma 10.panta otro daļu, Administratīvā rajona tiesa nosprieda daļēji apmierināt Lato Lapsas pieteikumu.

Uzdot Valsts prezidenta kancelejai viena mēneša laikā no sprieduma stāšanās spēkā sniegt Lato Lapsam informāciju: 1) pulksten cikos 20.aprīlī Valsts prezidenta kancelejas Preses dienests saņēma Lato Lapsas 2017.gada 20.aprīlī elektroniski uzdotos jautājumus; 2) kurš Valsts prezidenta kancelejas Preses dienesta darbinieks 20.aprīlī saņēma uzdotos jautājumus; 3) kura (vai kuras) Valsts prezidenta kancelejas amatpersona pieņēma lēmumu 20.aprīlī nesniegt atbildi uz uzdotajiem jautājumiem; 4) kādu iemeslu dēļ tika pieņemts lēmums 20.aprīlī nesniegt atbildi uz uzdotajiem jautājumiem; 5) vai lēmums 20.aprīlī nesniegt atbildi uz uzdotajiem jautājumiem tika saskaņots ar Valsts prezidentu.

Noraidīt pieteikumu pārējā daļā.

Piespriest no Valsts prezidenta kancelejas par labu Lato Lapsam (personas kods 160569-13068) viņa samaksāto valsts nodevu 30 euro apmērā.

Spriedums daļā par atbildes pēc būtības nesniegšanu nav pārsūdzams.

Spriedumu pārējā daļā var pārsūdzēt Augstākās tiesas Administratīvo lietu departamentā viena mēneša laikā no tā sastādīšanas dienas, iesniedzot kasācijas sūdzību Administratīvās rajona tiesas Rīgas tiesu namā.

Dokumenti

FotoFotoFotoFotoFotoFotoFotoFotoFotoFotoFotoFoto

Novērtē šo rakstu:

0
0

Seko mums

Iesūti ziņu
Mēs domājam, ka...

21

Vai VID piesedz miljonu afēru?

FotoLatvijas Tirgotāju asociācijas (LTA) daudzkārt paustās bažas par kases aparātu reformas nesamērīgajām izmaksām un nereālajiem ieviešanas termiņiem, ir izrādījušās pamatotas. LTA jau pirms noteikumu pieņemšanas pauda iebildumus, uzskatot, ka reformai jābūt taisnīgai un pamatotai.
Lasīt visu...