Iesaki rakstu:

Garīgās dzīves avots ir Dievs, un tam ir tiešs sakars ar cilvēka dvēseli. Evaņģēlijā ir stāstīts par kādu maza auguma cilvēku, kuru daudzi tolaik ienīda. Viņš kļuva zināms un pat populārs tūkstošiem gadu. Viņu sauca Zahejs. Šodien par Zaheju teiktu, ka viņš bija korumpēts ierēdnis, ņēma kukuļus, vairoja savu labklājību uz citu rēķina.

Redzi, arī tad cilvēks bija alkatīgs un nelietīgs. Pirms tūkstošiem gadu cilvēks labprāt atņēma tuvākajam, labprāt izmantoja amata stāvokli, bez sirdsapziņas pārmetumiem atņēma tiem, kas bija atkarīgi no viņa.

Arī tad bija tādi, kuri tikai rausa un ne ar vienu nedalījās, izņemot gadījumus, kad tas bija nepieciešams, lai varētu vēl vairāk raust un lai būtu neaizsniedzams likuma bardzībai. Rausēji mēdza publiski plātīties ar savu «labdarību», maksāja tiem, kurus šodien dēvējam par žurnālistiem un tēla veidotājiem, lai saglabātu savu amatu un pretendētu uz ienesīgāku vietu. Kā dokumentālajā filmā «Nelietis» ir uzsvērts, reliģija un labdarība viņam bija tikai darba cimdi.

Zahejs, lai varētu raust, kalpoja, kā šodien teiktu, okupācijas varai, bija kolaborants, un tas viņam deva iespēju labi iekārtoties. Arī šodien daudzus līdzīgus gadījumus zinām. Par viņiem raksta tie, kurus dēvējam par žurnālistiem. Arī šodien ir tādi, kuri par samaksu šiem veido publiskos tēlus un norok citus, kuri traucē šodienas zahejiem.

Ir tikai viena būtiska atšķirība starp tobrīd vai tad un šobrīd vai šodien. Tad tomēr sabiedrība nosodīja un pat neieredzēja šādus korumpētus kolaborantus, bet šodien tie ir populārākie, mīlētākie, apbrīnotākie un daudziem kalpo kā atdarināšanas piemēri. Šai ziņā esam mainījušies uz leju jeb degradējuši.

Pārvērtības

Ir vēl kāda joma, kurā esam degradējuši. Kad Zahejs uzzināja par Jēzu Kristu, viņa dvēselē notika milzīgas pārvērtības. Arī latviešiem ir pa kādam retam līdzīgam piemēram, bet tikai nedaudz līdzīgam, jo bieži tas ir balstīts nevis savas noziedzīgās un nelietīgās rīcības atzīšanā un centienos mainīties, bet, līdzīgi kā iepriekš minēju, par publisko «labdarību» un tēla maiņu, ko veicina savtīgi nolūki.

Pārvērtības, kuras notika Zaheja dvēselē, sauc par nožēlu. Par padarītā nožēlu. Kristieši to izprot kā grēku nožēlu, jo, kad viņš minētās darbības veica, viņš taču skaidri apzinājās, ka grēko un pārkāpj ne tikai Dieva likumus, bet arī pastāvošos Romas likumus.

Nožēla ir kas līdzīgs kā uzzināt, noskaidrot, konstatēt par kādu saslimstību. Kamēr uzskati, ka esi vesels, tevi nevar izārstēt. Ja atzīsti, ka esi slims, tad ar zālēm var palīdzēt ķermenim atlabt.

Tā ir arī ar nožēlu, caur kuru var ātrāk atlabt, un, ja ir patiesa nožēla un vairs tā nedari, pārvērtības notiek. Esmu to piedzīvojis pats un vērojis citos. Caur nožēlu mainās cilvēka domāšana, un domāšana, kā arī apziņas maiņa maina cilvēka rīcību.

Minētā nožēla un apziņas maiņa Zahejā radīja vēlmi ieraudzīt Jēzu Kristu. Tad nebija Jūtūbes, nebija Facebūka, un vienīgais, kā cilvēks to varēja izdarīt, ir ar personisku klātbūtni. Zinot, ka Jēzu Kristu pavada daudz cilvēku un ka ir daudz to, kuri arī vēlēsies Viņu redzēt, tas jau laikus uzkāpa kokā pie ceļa, pa kuru viņš paredzēja, ka nāks Jēzus Kristus, un pacietīgi gaidīja.

Zahej, kāp steigšus zemē!

Kungs zina par katru no mums un zina, kas notiek mūsu dvēselēs, kādas ir mūsu vēlmes, kāds ir mūsu pasaules skatījums un ko vēlamies, kā arī to, no kā vairāmies un no kā baidāmies.

Ejot garām kokam, uz kura uzkāpis un pie stumbra pieplacis uz Jēzu Kristu lūkojās Zahejs, Viņš teica: «Zahej, kāp steigšus zemē, jo šodien man jāpaliek tavā namā!» (Lūkas evaņģēlijs 19). Nav zināms, kā Zahejs, to dzirdot, nokāpa no koka, bet pieļauju, ka no pārsteiguma un izbīļa vienkārši nokrita zemē.

Šīs ainas aculiecinieki kurnot pauda savu neapmierinātību par notiekošo, jo bija pārliecināti, ka ar sliktiem cilvēkiem Jēzum nav jārunā. Zahejs to zināja un apzinājās, kas viņš ir, kādi ir viņa nedarbi un ko ir «sējis» līdz šim. Tāpēc, kad Jēzus Kristus bija viņa namā, viņš Kungam tā, lai dzird arī klātesošie, teica: «Kungs, pusi no savas mantas es atdodu nabagiem; un es atdošu četrkārtīgi, ja es kādam to būtu nokrāpis.» (Lūkas evaņģēlijs 19).

Šo sakot, viņš kļuva populārs bez tēla veidotāju palīdzības un jelkādas reklāmas. Ir pagājuši divi tūkstoši gadu, bet viņa vārdi vēl aizvien dzīvo, tos citē un piesauc.

Nožēlai ir jābūt taustāmam rezultātam. Tikai ar paziņošanu, ka nožēloju, un piedošanas lūgumu nekas nemainās. Tikai tad, ja nožēla ir patiesa un tu vairāk tā nedari, tam ir pozitīvs rezultāts. Var teikt – augļi.

Vēstures notikumu rats

Iedomājies, ja kas līdzīgs notiktu šodien!  Ja tie, kas parazitē uz citu rēķina, kas citus apspiež, laupa, kas ņem kukuļus un melo, pēkšņi mainītos līdzīgi Zahejam... Ja viņi atdotu pusi savas mantas nabagiem un četrkārtīgi atmaksātu tiem, kurus krāpa...

Vai apzinies, kas būtu citādi, kas mainītos? Nekas, izmaiņas būtu jūtamas, kamēr nabagi un apkrāptie apēstu to, ko negaidīti saņēmuši, un tad atkal vēstures notikumu rats grieztos ierastā gultnē un iepriekšējā virzienā.

Protams, blēži un nelieši ir vainīgi, bet vainīgi ir arī tie, kas to pieļauj, kas to pacieš un kas ar to samierinās un iekārtojas tā, ka arī viņiem kāda drupača no neliešu galda nobirst.

Ne tikai svēta vieta nemēdz būt tukša, bet arī uz neliešu vietām ir liels konkurss, un tie, kuri ap tām grūstās, spiesti lietot elkoņus, jo konkurence ir gana liela.

Senajā Izraēlā šāds dvēseles kūlenis bija noticis tikai vienam blēdīgam ierēdnim Zahejam, bet pārējie dzīvoja ierasto dzīvi. Jēzus Kristus ar šo gadījumu vēlējās rādīt piemēru citiem, lai tie to atdarinātu, bet Zahejs palika vienīgais. Ar šādu rīcību Kungs rīkojās pretēji sabiedrības noskaņojumam un sabiedrības uzskatiem.

Jēzus Kristus ļoti bieži ignorēja, nepakļāvās un rīkojās pretēji sabiedriskajam viedoklim un uzvedības normām. Daudzi viņu par to nosodīja tad un nosoda tagad. Nesaprata tad un nesaprot šodien. Par to viņu arī sita krustā, jo Viņš uzdrošinājās ne tikai nepiekrist, bet pat pretdarboties sabiedriskajam viedoklim. Par to, ka viņš atļāvās nebūt tāds, kā visi, par to, ka viņš atļāvās sludināt mīlestību.

Sabiedriskā doma

Viņu neieredzēja tie, kuri veidoja sabiedrisko domu. Sabiedrisko domu vienmēr veido tie, kuriem ir reāla vara. Viņi sabiedrisko domu veido tādu, lai tā stiprinātu viņu varu un sociālo stāvokli, bet ne, lai pilnveidotu un uzlabotu no viņiem atkarīgos cilvēkus, tautas, pilsoņus un citus. Sabiedriskā doma vienmēr kalpo varai neatkarīgi no tā, kāda ir šī vara, kādu morāli un ekonomiku tā īsteno.

Sabiedriskās domas veidotāji neieredz tādus kā Zahejs, jo šādi dīvaiņi apdraud varas ienākumus un pat pašu varu. Tāpēc tie ir jāiznīcina. Tāpēc visi Kristus mācekļi tika nogalināti.

Viņš nevienu nepiekrāpa, neņēma kukuļus, nevienu nenogalināja, un tieši tāpēc nogalināja Viņu, jo cilvēki necieš tos, kuri uzdrošinās būt citādāki, rīkoties citādāk un domāt citādi.

Cilvēki pacieš spoguli tikai tik ilgi, kamēr tajā redzamais attēls tos apmierina. Jo vecāks kļūst cilvēks, jo retāk ielūkojas spogulī, izņemot gadījumus, kad jādzen bārda, kaut arī to dara aizvien retāk.

Jēzus Zahejam sacīja: «Šodien šim namam notikusi pestīšana...» Kas ir pestīšana, un no kā Zahejs tika atpestīts? No tā murga, ko dēvē par dzīvi, no tām nelietībām, kas bija tik ienesīgas, ka nu bija, no kā pusi atdot un četrkārtīgi kompensēt. Zaheja dzīvesveids nodrošināja labu dzīvošanu ne tikai pašam, bet arī viņa ģimenei, draugiem un tuviniekiem.

Minētajiem Zaheja lēmums nepatika, un tādēļ tie viņu neieredzēja. Pamēģini ko mainīt savā dzīvē un tu sastapsies ar ģimenes locekļu, draugu, darba kolēģu un citu neizpratni, kura, iespējams, pāraugs pat naidā.

Pārstāj lietot alkoholu un tu secināsi, ka vienīgais draudzības iemesls bija pudele, pārstāj pīpēt un saskarsies ar to, ka pīpētavā jūs vieno nevis sarunas, bet tabakas dūmi, un šo novērosi daudzās jomās, kurās mainīsies.

Atmiņas

No vēstures atmiņas neizdziest daudzi vārdi – gan to, kuri cilvēci ir stiprinājuši, izglītojuši, kuri sacerējuši mūziku, dzeju un piedalījušies literatūras veidošanā, gan arī to, kuri postījuši, slepkavojuši un iznīcinājuši bibliotēkas, un ierobežojuši cilvēku brīvības un domas – to, kuri aizlieguši domāt. Pieļauju, ka Zahejs to zināja un izvēlējās – lai labāk par mani paliek atmiņas kā par cilvēku, kuŗš mainījās un pārstāja darīt ļaunu, nevis atmiņas par mani piepulcināsies atmiņām par citiem neliešiem.

Jo vecāks ir cilvēks, jo svarīgāk tas viņam kļūst. Pieļauju, ka Zahejs bija līdz tam izaudzis un tāpēc izdarīja tādu izvēli. Ja tā tas nav, ja tā viņam rīkoties būtu licis Dievs, tad tas nozīmētu, ka visu, ko darām vai nedarām, mums diktē Dievs. Bet tā nav!  Dievs ir Radītājs, kurš radīja cilvēku pēc savas līdzības un neliedz tam pašam pieņemt lēmumus un rīkoties tā, kā uzskata par pareizu. Tikai šādi apdedzinoties, var nonākt pie pareiziem secinājumiem un mainīties uz augšu.

Zahejs kāpa kokā, lai ieraudzītu šo izmaiņu avotu, un viņš ieraudzīja. Kristīgās dzīves jēga arī ir ieraudzīt un, kad ieraudzīsi,  sekot Viņam. Viņš ir patiesība, ceļš un dzīvība. Ir jāsaņemas un jāizvēlas šis Ceļš, neskatoties uz sabiedrisko domu, pat draudiem un apkārtējo naidu un nepatiku.

Šeit ir vairāk un garāk:

https://www.youtube.com/watch?v=Gy4Xn07nZf0&list=PLVkNILECaLxY8p34_NaihFo3Msc6oBxxW

Seko mums

Перевод страницы в Google Translate this page with Google