Iesaki rakstu: 
Romānos bieži raksta par senām, pudelēs atrastām vēstulēm, kas pēkšņi atšķetina kādas katastrofas detaļas. Šo vēstuli atradu, meklējot iekurus krāsnij, un pēc smagām pārdomām izlēmu, ka bez šī palīgā sauciena senākās un godājamākās latviešu sabiedriskās organizācijas vēsture nebūs pilnīga. Visticamāk, tā rakstīta kādā puteņainā un vētrainā janvāra naktī, kad vienīgi bronzas Padegam aiz Rīgas Latviešu biedrības logiem nesalst, jo viņu sargā bronzas šalle. Es redzu, kā jauns censonis, saķēris galvu, nervozi košļā spalvaskātu, drudžaini raksta un svītro. Vēstuli rotā asaras un tintes traipi, bet nākamajā dienā presi pāršalc baisas ziņas par stāvokli mūsu nācijas šūpulī, mūsu Māmuļā.
„Latvijas Republikas augstākajām amatpersonām:
Prezidentam Valdim Zatleram,
Ministru Prezidentam Valdim Dombrovskim,
Kultūras ministrei Sarmītei Ēlertei,
Finanšu ministram Andrim Vilkam
Ekonomikas ministram Artim Kamparam
Tieslietu ministram Aigaram Štokenbergam
Izglītības un Zinātnes ministram Rolandam Brokam
Rīgas Domes priekšsēdētājam Nilam Ušakovam
Jau gadu esmu Rīgas Latviešu biedrības priekšsēdētājs un esmu sapratis, ka neko vairs nevaru glābt. Raugoties uz iznīcību, kas valda mūsu Māmuļā, esmu palicis bez matiem un bārdas. Tā izplūkta pa kušķītim vien. Bērni mani nav redzējuši jau mēnešiem ilgi un vietu manā laulības gultā aizņēmis kāds cits, kurš nav RLB priekšsēdētājs - vakar pa logu redzēju. Mājās vairs mani nelaiž. Mana dzīve ir izpostīta, bet postam galu vēl neredz.
Jumts tek, apmetums birst uz galvas, kanalizācija smird un klozetpodi štopējās. Logu rāmji izpuvuši, mēbeles ir maz un tās pašas salauztas. Manā kabinetā krēsliem bojāts polsterējums. Parkets čīkst un traucē domāt. Gleznas nez kur pazudušas, bet no muzeja aizlienētā Pētera Pētersona granīta galva nodurta un piemiegtām acīm - izliekas, ka neko nav redzējusi.
Pārējie RLB īpašumi izpārdoti par klavierēm un vēl dažiem sadzīvē derīgiem priekšmetiem. Pārdevēji dzīvo zaļi un nodarbojas ar ekoloģiskā dzīvesveida popularizēšanu, bet nodokļi nebija maksāti mēnešiem, tādēļ pats strādāju bez algas.
Biedri ir gaužām veci un pamazām izmirst. Nāk pilnsapulce un nezinu, kā viņus dabūt augšā pa trepēm, jo lifts ir salūzis. Pēc katras Domes sēdes Kluba zāle pilna ar izbirušajām smiltīm.
Darbinieku ir daudz, bet tie ir tik slinki un neizdarīgi, ka nespēj pat nodarbināt „simtlatniekus”, ko dāsni aizdevis Ušakova kungs. Esmu spiests atkauties no nemitīgām prasībām par algu paaugstinājumu, bet atlaist viņus nevaru, jo trūkst naudas algu kompensācijām. Paši viņi nekur neies, jo nav nekam derīgi.
Man trūkst vārdu, lai aprakstītu visu vēl žēlīgāk. Bet no sirds ceru, ka sniegsiet man gaismas stariņu šai tumsībā, tādēļ lūdzu nopirkt krūzītes ar RLB simboliku. Cena 3,5 Ls un 1 Ls no katras krūzītes aiziet Biedrības kasē.
Ar cieņu RLB priekšsēdētājs Ingmārs Čaklais.”
Redakcijas piezīme: kā zināms, publiskā versija ir - Ieva Nikoleta Dāboliņa šo "žēlabu" kā Ingmāra Čaklā vēstuli esot publicējusi ASV latviešu presē. Dāboliņa no Rīgas Latviešu biedrības rindām izslēgta, nu jau bijušā biedrības priekšsēdētāja Čaklā darbība biedrībā apturēta uz pusgadu, kaut viņš kategoriski apgalvo, ka šādu vēstuli rakstījis neesot.
Seko mums 
Ģirts Valdis Kristovskis iesniedzis Saeimā priekšlikumu publicēt jebkuras valsts amatpersonas ienākumus ik mēnesi, jo no tā būšot "ieguvums sabiedrībai".
Publiskajā telpā tiek apspriesta Re:Baltica projektu vērtēšana, kuri īstenoti ar piešķirto publisko finansējumu caur Mediju atbalsta fondu. Sabiedrības integrācijas fonds (SIF) skaidro kārtību kā notiek projektu apstiprināšana un izlietotā publiskā finansējuma uzraudzība.
Igaunija plānojot būvēt divus līdz četrus, savukārt Polija pat 25 mazos kodolreaktorus. Presē bija pārmetumi, ka Latvija atpaliekot no kaimiņiem. Milzīga ažiotāža ap SMR tehnoloģijām un daudz cerību, taču realitāte ir tāda, kāda tā ir.
Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisija 2024. gada 10. aprīļa sēdē (protokola Nr. 4 4. §) izvērtēja Aigas Veckalnes apkopotos ieteikumus “Iekļaujošas valodas ceļvedis” un secināja, ka:
Domāju, visi, kas mazliet seko notikumiem pasaulē, zina, ka, aizturot aizdomās turamos par terora aktu “Crocus City Hall”, vienam no notvertajiem nogrieza ausi, iegrūžot to šim mutē. Šobrīd, kad pašmājās emocijas ir noplakušas, pievēršoties citiem asinsdarbiem uz grēcīgās zemītes, šo notikumu var mierīgāk izanalizēt. Uzreiz gribu pateikt, ka nekādu līdzjūtību pret jebkuriem teroristiem, lai kādi motīvi viņus nevadītu vai kādas sakrālas idejas šie nepaustu, es neizjūtu.
Es zinu, mani bērni, mani jaunie draugi, mani ilggadējie žurnālista ceha biedri, arī jūs, vecās bekas no Latvijas Radio redakcionālās padomes, cik smagu profesiju, cik grūtu darbu esam izvēlējušies. Otru senāko amatu pasaulē.
Draugi un domubiedri! Mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā! Un es zinu, ka daudzi šobrīd man nepiekritīs. Tik tiešām – brīžiem šķiet, ka ir sasniegts zemākais punkts valsts politikā. Tas, kā darbojas valdošie politiskie spēki, ne mazākajā mērā nepietuvojas nacionālisma pamatprincipiem. Liberālajā valsts politikā nevalda latvisks gars – šķiet, ka tajā gara nav vispār. Vien dreifējošs kuģis, ko saēd sarkanie sociālistu ķirmji un ko draud nogremdēt Austrumu skarbie vēji. Un tomēr – mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā!
Pēdējo gandrīz trīsdesmit gadu laikā Latvijas iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju salīdzināmajās cenās palielinājies vairāk nekā trīs reizes (runa ir par iekšzemes kopprodukta uz vienu iedzīvotāju pieaugumu, salīdzinot ar 1995. gadu. Pasaules Bankas dati). Tas ir iespaidīgs labklājības pieaugums. Taču šo sasniegumu aizēno mūsu ilgstoša atpalicība no kaimiņiem, neskatoties uz diezgan līdzīgām starta pozīcijām. Problēma nav tikai zemajos ienākumos. Kā to trāpīgi ievērojis ASV vēstnieks Latvijā, šodienas ģeopolitiskajā situācijā būtiska atpalicība no kaimiņiem arī ir nopietns drošības risks.
