“Ziemassvētku brīnumi” - būs, “plāna B” - nebūs

Iesaki rakstu:

Var jau skatīties uz notiekošo šauri un emocionāli – tādējādi uzkurinot sevi no katra kārtējā sabiedrībai pamestā intrigas kumosa un reibināt sevi ar asām sajūtām un cerībām. Bet, ja palūkojas uz notiekošo racionāli un pietiekami plaši, lai būtu redzami šīs politiskās intrigas veidojošie faktori (ne tikai to radītie viļņi), tad viss šis process kļūst gauži garlaicīgs un paredzams, jo, lai arī kādā mērcē to censtos pasniegt šīs intrigas režisori, tas viss jau līdz apnikumam ir daudzkārt pieredzēts - tam visam pamatā ir politiskā loģika, kas ir elementāra, bet tik derdzīga, ka “normāla cilvēka” smadzenēm to grūti ir pieņemt, tāpēc tās tiek izmežģītas, cenšoties saprast notiekošo, un tik un tā līdz sapratnei netiek.

Kādēļ “krita” valdība?

Lai labāk saprastu notiekošo, vispirms ir jāsaprot - kāpēc “krita” esošā valdība un kāpēc tieši “Vienotība” pati pielika plecu, lai gāztu “savu” valdību?

Jā, tas ir elementāri – valdības ilgstošā mazspēja un “dīvainie lēmumi”, kas acīmredzami liecina par valdības nekompetenci vai pat iespējamo angažētību, pamazām tomēr pat Latvijas sabiedrībai ir radījuši zināmu neapmierinātību, notiekošo pamatoti saistot ar “Vienotību”, kas formāli (bet ne reāli) ir šīs valdības vadošais politiskais spēks, kurš līdz ar to ir spiests uzņemties uz sevi atbildību par notiekošajām nejēdzībām valstī, pat ja pati “Vienotība” tās nav “savārījusi”.

Tas savukārt ir ļoti izdevīgi pārējiem valdības koalīcijas partneriem – jo dod tiem iespēju ērti darīt “savas” lietas šādas valdības paspārnē, atbildību par tām neuzņemoties. Tāpēc ir saprotams, ka vislielākie esošās kārtības pārmaiņu pretinieki ir tieši “Vienotības” koalīcijas “partneri”, kuri visiem spēkiem centās un centīsies noturēt “Vienotību” tiem ērtā partnerattiecību pozā - tāpēc tie tā centās noturēt Laimdotas Straujumas valdību un būtu to balstījuši līdz pat “Vienotības” politiskajai pašnāvībai, ko “Vienotība” noteikti arī piedzīvotu, ļaujot turpināties šādai lietu kārtībai, tādejādi kļūstot par barību pārējiem labējiem politiskajiem spēkiem.

Tomēr nostrādāja “Vienotības” politiskās pašsaglabāšanās instinkts, kas beidzot kļuva spēcīgāks par baudu (labumiem), ko tā spēj gūt no šīm partnerattiecībām. “Vienotība” pretēji savu “partneru” centieniem tomēr spēja veikt nepieciešamās kustības – “gāzt” esošo valdību, tādejādi dodot sev iespēju, ko pamainīt šajās attiecībās.

“Vienotības” Golgātas ceļš uz atdzimšanu

Iespēja ir radīta, bet, lai “Vienotība” spētu to izmantot, tai būs ejams vēl īsts politiskās Golgātas ceļš. Kāpēc?

Vispirms jau par to parūpēsies tās “partneri”. Tie jau ir parādījuši lielisku saskaņotu sniegumu (varbūt tāpēc, ka kādam ir ietekme uz abiem šiem partneriem?), lai izsistu atspēriena latiņu “Vienotības restartam”. Sniegums bija tik veiksmīgs, ka pat daļa pašas “Vienotības” ir iesaistījusies šajā politiskajā izspēlē. Un, kas ir amizanti – tieši tā “Vienotības” daļa, kura līdz šim ar lietussargiem rokā bija pozicionējusi sevi kā nesamierināmu pretinieci pret pašas piesauktajiem oligarhiem, bet nu ar “piektās kolonnas” cienīgu degsmi piedalās to veidotajā izspēlē.

Izspēles mērķis ir vienkāršs – panākt, lai “Vienotība” nominētu tiem ērtu premjera kandidātu. Tas ir – saglabāt starp “partneriem” esošās varas “partnerattiecības”, turpināt turēt “Vienotību” tiem ērtajā pozā ar visām no tā izrietošajām sekām.

“Vienotības” situācija nav apskaužama. Pat, ja tai pietiks spēka un sapratnes saliedēties, lai izrautos no šīs pozīcijas, tai ir visai mazas tālākā manevra iespējas, jo tā pati savulaik dedzīgi ir izveidojusi un nostiprinājusi esošo varas monopolu – caur bailēm un apmānu iekaļot sabiedrības apziņā, ka vara šajā valstī var piederēt tikai atsevišķiem politiskajiem spēkiem. Tagad tā pati varēs izbaudīt to arī uz savas ādas - kurp tas noved, kad lēmumi tiek pieņemti, nevis vadoties no sabiedrības interesēm, ko nodrošina pilnasinīga politiskā konkurence (jo citādāk tiek zaudēta iespēja būt pie varas), bet gan atsevišķu šauru politisko grupējumu interesēs, un tie tiek ciniski īstenoti, neskatoties ne uz kādiem pamatotiem argumentiem, kā vien vadoties no šīm šaurajām, savtīgajām politiskā monopola interesēm.

Un šīs intereses jau ir skaidri iezīmējušās – maksimāli pazemot un diskreditēt “Vienotību” kā sabiedrības interesēm neatbilstošu un rīcībnespējīgu politisko spēku, liekot tam mirt, bet palēnām – lai varētu pārdalīt tās politisko kapitālu un zem tās gruvešiem paslēptu visu to, ko vēl jāpagūst sastrādāt (par to vēlāk).

Politiskais pokers gadu mijā

Taču viss nav tik viennozīmīgi un nolemti “Vienotībai”. Jo, raugi, vienalga, kāda būs “Vienotība” - tā vēl ir vajadzīga tās “partneriem”, jo bez tās šis izveidotais varas monopols sabruks. To nevar pieļaut, jo ir tik daudz vēl nepabeigtu lietu, kas “jāpaveic” tuvākā nākotnē - "Lattelecom" un LMT darījums, pasažieru vilcienu iepirkumi, "Rail Baltica", gāzes tirgus liberalizācija, kas paredz “Latvijas Gāzes" aktīvu pārdošanu, jaunais Eiropas struktūrfondu sadales plāns, utt. Tie ir simti miljoni, pat miljardi, ko dalīt un pārdalīt.

Tāpēc neviens no koalīcijas partneriem nav ieinteresēts apdraudēt esošo varas monopolu, lai arī ar kādiem publiskiem paziņojumiem tie apelētu pie sabiedrības par savstarpēju nepiemērotību. Šie paziņojumi ir domāti ne jau sabiedrībai, bet gan vienam priekš otra - līdzīgi kā sasaucas brieži riesta laikā, lai piesauktu sev vēlamo partneri un atbaidītu konkurentus, tas ir - lai iegūtu sev izdevīgāku pozīciju pie jaunās labumu sadales. Lūk, tam gan tiks veltīti visi spēki, un tieši ap to arī notiekas esošās politiskās kaislības, kas sabiedrībai tiek pasniegtas kā Latvijai vēlamās valdības veidošana.

Ja vien kāds no koalīcijas partneriem nesāks rīkoties “politiski neadekvāti” (kas ir maz ticams, ņemot vērā šo partneru “politisko briedumu”), ir skaidrs, ka jauno valdību veidos tie paši partneri, tajā pašā konfigurācijā – jo viņi pārāk daudz viens par otru zina, lai uzdrīkstētos kādu no partneriem “abižot” un atstumt no siles. Un viņi paši to labi saprot, neskatoties uz skaļajiem paziņojumiem, ar kuriem tie apmainās, lai demonstrētu savu pozīciju – aizvien apņēmīgāk uzstādot savstarpēji izslēdzošus nosacījumus līdz pat tālākai kopā esības neiespējamībai. Taču patiesībā tas norāda tieši uz pretējo – ka viņi ir nolēmuši palikt kopā un pašlaik vienkārši notiek politiskais tirgus par ērtākām jaunajām pozīcijām. Tā kā katrs no viņiem ir bezmaz vai neaizvietojams, tad var atļauties izpildīties viens pret otru “pēc pilnas programmas” - demonstrējot sabiedrībai savu politisko apņēmību un izceļot “partneru” trūkums.

Protams, savu pozīciju stiprināšanai kāds no “partneriem” var pacensties iesaistīt spēlē kā papildu argumentu citus politiskos spēkus (“mazās” Saeimas partijas), taču šo politisko spēku nonākšana pie varas galda ir iespējama tikai, lai kļūtu par barību esošajiem “partneriem” – topot kāda apēstiem vai saplosītiem starp tiem. Nevienam nav vajadzīga vēl viena “sveša mute” pie varas galda.

Ironiski, bet deputāta Artusa Kaimiņa demaršs no LRA, protestējot pret šīs partijas gatavību piespēlēt kādai no varas partijām, tieši ir padarījis to daudz iespējamāku.

Taču, lai cik sirsnīgi negrūstītos koalīcijas partneri pie varas galda, pagaidām nekas neliecina, ka vēl kādam tajā varētu atrasties vieta – vienkārši, tā kā valdību tāpat nevar izveidot līdz garajām svētku brīvdienām, kas iesniegsies jau nākamajā gadā, tad nav vērts steigt par kaut ko vienoties (jo katra vienošanās ir kā atskaites punkts, no kura atkal visu var pārspēlēt). Tāpēc šis laiks tiek aizpildīts politiski lietderīgi – “partneriem” cenšoties vienam otru izspēlēt, ceļot likmes līdzīgi kā pokera spēlē un cerot, ka kādam var uzdot nervi un tas var piekāpties pārējo prasībām. Tas visvairāk attiecas uz “Vienotību”.

Kāršu sadalījums ir skaidrs

Galvenā intriga tiek vērpta ap to, kurš būs jaunais valdības vadītājs. Taču patiesībā viss ir banāli vienkārši. Vispirms par savērpto intrigu - kura politiskā spēka premjera kandidāts sastādīs valdību: “Vienotības” vai ZZS?

Katrs pats var pacensties pareizi atbildēt uz šo jautājumu, vienkārši racionāli izliekot iespējamo politisko situāciju katrā no šiem scenārijiem.

Nav jābūt īpaši zinošam Latvijas politikā, lai pamanītu, ka patiesībā vislielākā politiskā ietekme valstī pašreiz ir nevis “Vienotībai”, bet gan tam, kurš spēj kontrolēt un ietekmēt tās “partneru” rīcību un lēmumus, pirmkārt, jau ZZS.

Loģiski, ka tam, kuram ir vislielākā ietekme, ir vislielākās iespējas izvēlēties sev vēlamo kumosu politiskajā pīrāgā.

Pieņemsim, ka valdību veidos ZZS premjera kandidāts. Tādā gadījumā ZZS nāksies ņemt arī finanšu ministra portfeli. Vai tas ir tas, kas vajadzīgs ZZS?

Pietiek tikai palūkoties uz jaunās valdības sagaidāmajiem “darbiem” ("Lattelecom" un LMT darījums, pasažieru vilcienu iepirkumi, "Rail Baltica", LG aktīvu atsavināšana, utt.), lai saprastu, ka galvenās “politiskās atbildības jomas”, kuras vēlēsies uzņemties ZZS, būs Ekonomikas ministrija un Satiksmes ministrija. Taču, ņemot vērā, ka politiskais pīrāgs būs jāsadala vismaz uz trijiem politiskajiem spēkiem, ir neiespējami, ka ZZS papildus premjera un FM portfeļiem varētu iegūt vēl gan SM, gan EM. Taču vēl neiespējamāk ir iedomāties, ka ZZS būtu gatava atteikties no kādas no šīm galvenajām “politiskās atbildības jomām”, lai uzņemtos atbildību par visu valdības darbu. (Nu, kurš šajā vietā nepasmaidīja?)

Tāpēc ir skaidrs, ka visa šī ZZS premjera kandidāta izvirzīšana ir tikai politiskā pokera sastāvdaļa, lai paspēlētos ar “Vienotības” nerviem un demonstrētu sabiedrībai savu politisko apņēmību un rīcībspēju - iepretim “Vienotībai”, kura nespēj vienoties pat par savu premjeru, kur nu vēl vadīt valsti.

“Ziemsvētku brīnuma” gaidās

Jo ilgāk “Vienotība” nespēs vienoties par savu premjera kandidātu, jo vairāk tā tiks pazemota un jo grūtāk tai būs virzīt savu vienīgo iespējamo kandidātu – jo, ja “Vienotība” tik tiešām vēlAs “restartēties” un pierādīt sevi kā rīcībspējīgs politiskais spēks, kuram vēl ir vieta uz Latvijas politiskās skatuves (nevis kļūt par leknu mēslojumu citiem politiskajiem spēkiem), tad tai būs jāizvirza tāds premjera kandidāts, kurš ir spējīgs būt cienījams saspēles partneris saviem koalīcijas “partneriem” - tāds, kuram ir atbilstošas spējas, ambīcijas un galvenais - gatavība to uzņemties. Nu, kādi ir iespējamie varianti?

Piedodiet, bet šajā gadījumā “Vienotībai” atliek tikai plāns “A”, un, lai kā censtos tās “partneri”, lai cik lielu nepatiku sabiedrībā tiem izdotos pret to radīt, ja “Vienotībai” vēl ir palicis intelektuālais un gribas potenciāls “restartam”, nevis tikai pēdējam kampienam – plānu “B” no “Vienotības” neizdosies izspiest, jo tas būs līdzvērtīgs tās politiskajai gulbja dziesmai. Bet tai vēl nav pienācis laiks.

IedomājIEties, kā šajā situācijā jūtAs Valsts prezidents, kurš tā rūpējas par savu sabiedrisko tēlu, kuru tam ir izdevies tik veiksmīgi veidot līdz šim, un kuram tagad būs jānominē šis “jaunās” valdības veidotājs. Tāpēc (iespējams – ne tikai tāpēc) viņš ir izvirzījis virkni nosacījumu premjera “nominācijai” – kandidātam ir jābauda sabiedrības atzinība un pilnīgs savas frakcijas atbalsts, utt. - tas “Vienotības” situāciju padara vēl smagāku un var sajaukt kārtis arī pārējiem. Šķiet, ka ar to rēķinās arī izspēles veidotāji, tāpēc par ZZS premjera kandidātu tiek virzīts nevis “kauls no kaula”, bet kāds, kuru, ja nu kas, nebūs žēl palaist “zem riteņiem”.

Taču, ja Valsts prezidents vadīsies nevis pēc skaistumkonkursa, bet gan reālpolitikas principiem (un tomēr nespējot pretoties esošajam varas monopolam), tad valsts un sabiedrības interesēs būtu izvēlēties nevis pašu “skaistāko”, bet gan tādu premjeru, kas spētu ko paveikt esošajā “zvēru dārzā” – tāpēc tam ir vajadzīgs vismaz riktīgs plēsonis, ja ne mesija.

Tādēļ vēl jo amizantāka pēc visas šīs politiskās izrādes būs visu triju “partneru” tikšanās “pie Elbas” – jaunās valdības kopīga apstiprināšana. Tas jau ir pieredzēts - “partneri“ atkal pašaizliedzīgi pārvarēs radušās domstarpības un aizvainojumus, jo tas taču tiks darīts cēlu mērķu labad - visdrīzāk drošības un stabilitātes vārdā (nekas cits jau vairāk nesanāk).

Nenoliedzami, “Nacionālā apvienība” iepriecēs visus tos, kuri joprojām tic Ziemsvētku brīnumam. Un viņiem to nepavisam nebūs grūti izdarīt. Visdrīzāk tas notiks pēc jau tik ierastās “barona Minhauzena ultimāta” shēmas (kad viņš kinofilmā braši pieteica karu Anglijai, ja tā neatzīs Amerikas koloniju neatkarību, bet pēc tam Amerikas neatkarības atzīšanu pasniedza kā savu panākumu - un karot ar Angliju, protams, vairs nebija jādodas) - kārtējo reizi tiks izvirzīti nosacījumi, kas skan cēli un ļoti tīkami vēlētājam, bet kuru izpilde patiesībā tiktu īstenota arī bez šī ultimāta, ja vispār to darīt būs kāda vajadzība.

Protams, pastāv vēl iespēja – pirms visiem “partneriem” kopīgi nonākt līdz tam pašam finišam, tomēr vēl izskriet kādus pāris intrigu aplīšus – izgāzt vienam otra premjera kandidātu, bet tāds scenārijs būtu iespējams tikai tad, ja “partneriem” neizdosies vienoties par galvenajiem “darāmajiem darbiem”, kas, ņemot vērā to “politisko briedumu” un jau kopīgi paveikto ("Liepājas metalurgs", "Citadele", "airBaltic", u.c.), ir mazāk ticams kā Ziemsvētku brīnums.

Raksta virsrakstā izmantota politiskā retorika saistībā ar valdības veidošanu, - “varbūtība, ka NA varētu atbalstīt Āboltiņas valdību, līdzinās Ziemassvētku brīnumam”, “"Vienotībai" ir vajadzīgs plāns “B”".

Seko mums