Menu
Pilnā versija

Iesaki rakstu:
Twitter Facebook Draugiem.lv

Portālā Pietiek jau publicēti vairāki mani raksti par zvērināta advokāta, sertificēta maksātnespējas administratora, Saeimas un MK padomnieka dalītā īpašuma jautājumos, zemes lielīpašnieka (akcionāra), zemes īpašnieku interešu galvenā lobētāja, daudzu uzņēmumu un organizāciju tīkla veidotāja, ofšoru miljonāra un nu jau arī šķīrējtiesas tiesneša Normunda Šlitkes centieniem izspiest naudu no simtiem dzīvokļu īpašnieku Rīgā un citās pilsētās – par it kā 2010. - 2013. gados nesamaksātu zemes nomu, par naudas izspiešanas instrumentu izmantojot tiesu.

Šā gada 26. aprīlī, izskatot tiesā šādu prasību (lieta Nr. C-2457-16/24), N. Šlitke liecināja, ka pavisam viņa pārstāvētais uzņēmums AS “Reversed” (pašlaik tam atjaunots iepriekšējais nosaukums “Latzemes nekustamie īpašumi”, bet ērtības labad lietošu nosaukumu “Reversed”) Latvijas tiesās cēlis vairāk nekā 2000 līdzīgu prasību.

Turklāt man zināmi gadījumi, kad ar N. Šlitki saistītas personas mēģina izspiest naudu, namu iedzīvotājiem piesūtot paziņojumus, kuros aicina samaksāt konkrētu summu labprātīgi, pretējā gadījumā draudot ar tiesu, kur nākšoties maksāt vēl vairāk. Šie draudi tiek pastiprināti ar konkrētiem tiesas spriedumu piemēriem, kuros no dzīvokļa īpašnieka tiek piedzīta ne tikai pamatparāda summa, bet arī valsts nodeva (15% no piedzītās summas) un maksa prasības iesniedzēja advokātam (parasti pašam N. Šlitkem).

Ja pieņemam, ka vidējā prasības summa tiesās nedaudz pārsniedz tūkstoš eiro, tad var aplēst, ka kopumā šīs naudas izspiešanas operācijas ietvaros Šļitke cer nopelnīt 2 līdz 3 miljonus eiro. Tā kā šī naudas izspiešanas shēma skārusi tūkstošiem cilvēku un neskaitāmus viņu ģimeņu locekļus, uzskatu, ka viņiem var noderēt arī mani jaunākie novērojumi, secinājumi un pieredze.

Ar ko Šlitkes dzimtcilvēki atšķiras no pārējiem?

Kas vieno tos dzīvokļu īpašniekus, pret kuriem “Reversed” vai cits ar N. Šlitki saistīts uzņēmums vērsis prasības tiesā, kas viņiem kopējs? Vispirms jau tas, ka viņiem “palaimējies”, ka viņu dzīvoklis (parasti privatizācijas ceļā) piesaistīts zemei, kuru dažādos veidos savā īpašumā ieguvis ar Šlitki saistīts uzņēmums. Nav dzirdēts, ka citiem zemes īpašniekiem vai pakalpojumu sniedzējiem būtu kādas pretenzijas par 2010., 2011., 2012. vai 2013. gados nenomaksātiem rēķiniem.

Turklāt vēlos uzsvērt, ka tad, kad politiķi namu iedzīvotājus aicināja privatizēt savus dzīvokļus, solot pasakainus labumus, viņi nebrīdināja, ka zeme zem un pie viņu namiem pieder vai piederēs kādam citam un ka par šo zemi būs piespiedu kārtā jāmaksā. Arī zemesgrāmatas nodaļas izsniegtajā apliecībā nekādi tādi apgrūtinājumi privatizētajiem dzīvokļiem nav noteikti. Tātad arī šajā jautājumā liela daļa dzīvokļu īpašnieku tika piekrāpti un nav neko darījuši, lai šīs krāpniecības sekas novērstu valsts likumu un Satversmes līmenī.

Kā to daudzi būs jau ievērojuši gandrīz visās dzīves jomās, spārnotā tiesiskas valsts devīze “viens likums, viena taisnība visiem” ir tikai tāds māneklis liekulīgās ierēdņu un politiķu svētku runās. Ja runājam par privatizētajām daudzdzīvokļu mājām, tad ar vieniem un tiem pašiem likumiem Latvijā izveidotas vismaz trīs māju kategorijas:

1) mājas, kurām zemes noma nav jāmaksā;

2) mājas, kurām zemes noma ir jāmaksā (tādu, pēc Tieslietu ministrijas datiem, ir aptuveni 3677 ar turpat 111 000 dzīvokļiem);

3) mājas, kurām zemes noma jāmaksā ar N. Šlitki saistītam uzņēmumam.

Ja arī otrajai kategorijai nav viegli, šo dzīvokļu īpašnieki tomēr var būt salīdzinoši droši, ka visi dokumenti un līgumi ir pienācīgi noformēti un ka reiz samaksātā zemes noma tiks ieskaitīta un vairs nebūs jāmaksā atkārtoti vai pat trīskāršā apmērā. Zemes nomas maksājumi šiem cilvēkiem ir prognozējami un plānojami – sadalīti pa mēnešiem vai gada ceturkšņiem. Turklāt otrās un trešās kategorijas dzīvokļiem ir samazināta tirgus vērtība, bet nesamazināta kadastrālā vērtība (to pēdējos gados nosaka politiski, lai piepildītu rūkošo valsts budžetu).

Turpretī trešās kategorijas dzīvokļiem nav nekādas garantijas, ka reiz samaksātā zemes noma tiks atzīta un ieskaitīta. Viņi var godīgi maksāt gadiem saviem apsaimniekotājiem, svētā pārliecībā, ka ir samaksājuši savus meslus zemes baronam, bet pēc 3 – 5 gadiem saņemt tiesas pavēsti un Šlitkes prasības kopiju, kurā apgalvots, ka viņi nav maksājuši divus, trīs vai pat piecus gadus. Lūk, kas vieno Šlitkes pilsētmuižu dzimtcilvēkus!

Šlitkes hibrīdlikumi

Gandrīz visu valstu propagandā pēdējos gados vietā un nevietā tiek lietots moderns parazītvārdiņš – hibrīdkarš, kurš atbilstoši vajadzībai izsaka visu vai neko. Pirmo reizi mūžā saskaroties ar tiesām, man nācies dzirdēt tādus likumus, kādus nevar atrast nevienā likumu grāmatā, ne likumu portālā, bet tādas likumiem pielīdzinātas juridiskas atziņas var atrast ar Šlitki saistītu uzņēmumu prasībās tiesās. Šādas atziņas jeb tēzes, kuras daudzi tiesneši līdz šim ir pieņēmuši kā neapstrīdamus likumus, es nosaucu par Šlitkes hibrīdlikumiem.

Neliela atkāpe paskaidrojumam. Nevienā daudzmaz sakarīgā valstī nav dalītā īpašuma, kad, piemēram, māja pieder vienam, bet zeme zem šīs mājas – citam. Arī vairāki Latvijas juristi šo LR Augstākās Padomes politisko brūvējumu nosaukuši par juridisku anomāliju. Dalītu īpašumu neatzīst arī atjaunotais 1937. gada LR Civillikums. Tieši tāpēc, lai regulētu šo kroplīgo jomu, tika pieņemti speciālie likumi (lex specialis).

Galvenie speciālie likumi, kas regulē zemes nomu daudzdzīvokļu mājām ar dalīto īpašumu, ir likums “Par zemes reformu Latvijas Republikas pilsētās”, likums “Par valsts un pašvaldību dzīvojamo namu privatizāciju”, Dzīvojamo māju pārvaldīšanas likums un likums “Par dzīvokļa īpašumu”. Speciālajos likumos ir noteikts gan pašlaik spēkā esošais maksimālais zemes nomas apmērs (6% no zemes kadastrālās vērtības), gan kārtība, kādā šī noma tiek maksāta, gan abu pušu (dzīvokļa īpašnieka, nama pārvaldnieka un zemes īpašnieka) tiesības un pienākumi.

Likuma “Par zemes reformu Latvijas Republikas pilsētās” 4. panta piektā daļa skaidri nosaka: “Ja zemes un apbūves īpašnieki ir dažādi [..], viņu savstarpējās attiecības regulējamas saskaņā ar šā likuma 12. pantu.” Savukārt šā likuma 12. panta 21 daļa nosaka: “Ja uz šā panta otrajā daļā minētās zemes atrodas daudzdzīvokļu dzīvojamās mājas, zemes nomas maksu nosaka, pusēm rakstveidā vienojoties.” Tātad obligāti nepieciešams rakstveida zemes nomas līgums.

Likuma “Par valsts un pašvaldību dzīvojamo namu privatizāciju” 50. panta pirmās daļas 3. punkts nosaka dzīvokļu īpašnieku pienākumu “slēgt zemes nomas līgumu vai pilnvarot dzīvojamās mājas pārvaldītāju un apsaimniekotāju slēgt zemes nomas līgumu ar tā zemes gabala īpašnieku — fizisko vai juridisko personu —, uz kura atrodas privatizētais objekts”. Tātad dzīvokļa īpašniekam ir dota izvēle – slēgt zemes nomas līgumu pašam, vai arī kopā ar pārējiem dzīvokļu īpašniekiem pilnvarot to darīt namu pārvaldniekam.

Savukārt šā paša likuma 54. panta pirmā daļa nosaka zemesgabala īpašnieka pienākumu slēgt rakstveida zemes nomas līgumu. Ja dzīvokļu īpašnieki izvēlējušies pilnvarot nama pārvaldnieku slēgt zemes nomas līgumu, tad pilnīgi dabīgi un arī to regulē speciālie likumi, ka arī zemes nomu viņi maksā nama pārvaldniekam, kurš šo naudu pārskaita zemes īpašniekam. Ja tomēr kaut kādu iemeslu dēļ namu pārvaldei samaksātā nauda par kārtējo mēnesi nav nonākusi zemes īpašnieka kontā, tad zemes īpašniekam ir pienākums laikus par to brīdināt gan namu pārvaldnieku, ar kuru noslēgts līgums, gan attiecīgos dzīvokļu īpašniekus, nepieciešamības gadījumā ceļot prasību tiesā.

Tātad, lai šī nomas maksāšanas sistēma darbotos, nepieciešams, lai visas puses izpilda dažus vienkāršus likumos noteiktos pienākumus un savstarpēji sadarbojas. Visi citi zemes īpašnieki un citi pakalpojumu sniedzēji (“Rīgas siltums”, “Latvenergo” u.c.) to sekmīgi dara gadu desmitiem, un tiem nav parādnieku par 2010. - 2015. gadiem. Parādnieki ir tikai ar N. Šlitki saistītiem uzņēmumiem, jo šie uzņēmumi nepilda savus likumos noteiktos pienākumus, shēmo un vēlāk savas pretenzijas pamato ar Šlitkes izdomātiem hibrīdlikumiem.

Lai Šlitki nepārvērstu par Putinam līdzīgu elku, piebildīšu, ka viņš to nedara viens, bet ir organizējis veselu juristu komandu. Tāpēc šīs juristu sazvērestības atsegšanai nepieciešama neliela informatīva atkāpe:

Zemes lielīpašnieku uzņēmumi Latvijā nodibinājuši ietekmīgu savu interešu lobēšanas un atbalsta organizāciju tīklu, kurā ietilpst biedrība “Zemes reformas komiteja”, arodbiedrība “Apvienotā brīvā arodbiedrība”, biedrība “Valstij nodokļus nevajag?”, Zvērinātu advokātu birojs "Amicus Curiae", kā arī nesen dibinātais šo interešu izpildorgāns “Rīgas tiesu apgabala šķīrējtiesa”. Šajās organizācijās darbojas ar zemes lielīpašnieku uzņēmumiem saistīta juristu grupa, kuru neformāli vada zv. advokāts Normunds Šlitke, vienlaikus būdams arī LR likumdošanas un izpildvaras iestāžu konsultants dalītā īpašuma jautājumos, kā arī  lielākais zemes īpašnieku uzņēmumu akcionārs (pēc Lursoft 2016. gada janvāra datiem, N. Šlitkem pieder lielākā akciju daļa uzņēmumos AS “Zemes īpašnieku ģilde”, AS “Pilsētas zemes dienests”, AS “Reversed” u.c.). Šajos zemes īpašnieku uzņēmumos, interešu lobēšanas organizācijās un šķīrējtiesā dažādās kvalitātēs (advokāts, maksātnespējas administrators, prokūrists, tiesnesis, valdes vai padomes loceklis, akcionārs) darbojusies arī šajās lietās aktīvā Elīna Dupate (bijusī Elīna Veide), Indra Kaniņa-Šlitke, Arta Snipe, Dace Timermane, jaunieceltais MAS Reversed administrators A. Vīnkalns u.c. Tātad runa ir par organizētu grupu un darbību organizētā grupā.

Šīs juristu grupas pārstāvji ne tikai sagatavo nepieciešamos juridiskos dokumentus tiesām un citām iestādēm, bet arī aktīvi publicējas juristu izdevumos, piemēram, “Jurista vārdā”, izplatot pašu radīto hibrīdlikumu filozofiju plašākā juristu, advokātu un arī tiesnešu lokā. Pateicoties tam, jēdziens “piespiedu zemes noma” jau tiek plaši lietots tiesās, lai gan likumos tāda jēdziena nav.

Vairāki ar Šlitki saistītie uzņēmumi savus likumos noteiktos pienākumus demonstratīvi nepilda un pat ar to lepojas. Sevišķi šai ziņā izcēlies jau minētais “Reversed”. No speciālajiem likumiem Šlitke paņēmis tikai zemes nomas maksimālo apmēru – 6% no kadastrālās vērtības. Kāpēc „Reversed” prasībās figurē 2010. gads? Tāpēc, ka tieši šajā periodā atbildīgais dienests bija uzpūtis zemes kadastrālo vērtību, šo procesu nosaucot par kadastrālās vērtības aktualizāciju, bet spēkā bija pārejas noteikumi, pēc kuriem zemes nomas maksa 2009. un 2010. gados nedrīkstēja pārsniegt iepriekšējā gada maksu par vairāk nekā 25%. Arī to N. Šlitke ignorē, cenšoties caur tiesu nodibināt jaunas zemes nomas attiecības, kuru ietvaros arī par 2010. gadu cenšas piedzīt vismaz trīsreiz lielāku summu, nekā bija jāmaksā saskaņā ar tajā gadā spēkā esošajiem likumiem.

Lai tiesā pamatotu savu likumos noteikto pienākumu nepildīšanu, Šlitkes juristu komanda aktīvi popularizē un arī praksē izmanto teoriju, pēc kuras it kā pastāvot divu veidu zemes nomas attiecības: līgumiskās (kad tiek slēgts rakstisks līgums) un likumiskās jeb piespiedu zemes nomas attiecības. Te nu jānorāda, ka piespiedu tās ir tikai dzīvokļu īpašniekiem, jo neviens nespieda Šlitkes uzņēmumiem iegādāties šo zemi. Viņi to darīja apzināti un mērķtiecīgi, lai gūtu parazītisku un speciālajos likumos garantētu peļņu uz dzīvokļu īpašnieku un īrnieku rēķina.

Turklāt nevienā speciālajā likumā, kuri regulē šo jomu, nav tādas nomas attiecību klasifikācijas un vispār nav tādu terminu kā “līgumiskā”, “likumiskā” vai “piespiedu” noma. Par “piespiedu zemes nomu” varbūt var rakstīt pavirši publicisti, bet ne juristi tiesvedības procesā. Visas legālās nomas attiecības ir likumiskas, jo tās balstās uz speciālajiem likumiem, bet speciālie likumi abām pusēm nosaka pienākumus, tajā skaitā pienākumu slēgt rakstveida zemes nomas līgumu un šo līgumu pildīt.

Reizēm N. Šlitke tā aizraujas ar paša izdomātās “likumiskās piespiedu zemes nomas” teorijas prezentēšanu, ka atļaujas atklāti ņirgāties par spēkā esošajiem speciālajiem likumiem. Un tiesneši šo ālēšanos ar nopietnu seju pieņem no tās izrietošos secinājumus izmanto tiesas lēmuma pieņemšanai, lai no kārtējā pensionāra Šlitkes labā piedzītu kārtējo tūkstoti plus tiesas izdevumus. Esmu noklausījies daudzus tiesas sēžu audioierakstus, lasījis protokolus un daudzus tiesas spriedumus, bet nezinu gadījumu, kad kāds tiesnesis būtu centies iebilst Šlitkes teorijai.

Parasti kārtējā tiesas sēde “Reversed” lietās sākas ar garu Šlitkes lekciju, kuras laikā tiesneši, iespējams, atkal jūtas kā bijīgi tieslietu studenti slavena viesprofesora lekcijas laikā juridiskās fakultātes otrajā kursā. Piemēram, šā gada 12. aprīlī, tiesā izskatot “Reversed” prasību lietā nr. C30524615, Šlitke spēkā esošās speciālo likumu normas, kuras regulē privatizēto dzīvokļu īpašnieku un zemes īpašnieku attiecības, un it sevišķi likumā noteikto zemes īpašnieka pienākumu slēgt rakstveida zemes nomas līgumu nosauca par “padomju tiesību reliktu”, “atavismu” un “tiesisku murgu”, kas Šlitkem “personīgi uzdzen šausmas”. Namu pārvaldes pilnvarošanu slēgt zemes nomas līgumu ar zemes īpašnieku, ko nosaka spēkā esošie speciālie likumi, Šlitke nosauca par “bezjēdzīgu”.

Turpretī citā gadījumā, kad tas bija “Reversed” interesēs, piemēram, 2016. gada 25. aprīlī pārstāvot “Reversed” intereses civillietā pret pārvaldnieku “Rīgas namu apsaimniekotājs” (lieta Nr. C30423815), N. Šlitke rakstiski sludināja pilnīgi pretējo: “Zemes nomas līguma slēgšana par funkcionāli nepieciešamā (piesaistāmā) zemes gabala nomu ir obligātā pārvaldīšanas darbība, no kuras pārvaldnieks nevar atkāpties un kurai pilnvarojumu dzīvokļu īpašnieki atsaukt nedrīkst (sk. Dzīvojamo māju pārvaldīšanas likuma 6. panta otrās daļas ceturto punktu un Dzīvokļa īpašuma likuma 13. pantu, kā arī 29.03.2000. Senāta spriedumu lietā Nr. SKC-148, kur tika nodibināta judikatūras tēze, ka nenoslēdzot zemes nomas līgumu, apsaimniekotājs nevar realizēt savas darbības mērķus, jo ēkas apsaimniekošana bez zemes nav iespējama).”

Kā tiek deldēts nevainīguma prezumpcijas princips

Uz tiesas sēdēm N. Šlitke ierodas, tērpies advokāta mantijā, ar to iedzenot ne tikai respektu tiesnešos, bet arī svētu bijību savos apstulbušajos upuros. Valsts apstiprināts speciālais tērps it kā dod blefojošajam Šlitkem valsts varas spēku, autoritāti un visvarenības apziņu. Šo momentu veiksmīgi jau gadsimtiem izmantojuši katoļu un dažu citu konfesiju garīdznieki. Pat profesori, valstu prezidenti un pasaules čempioni krīt ceļos šāda svinīgi tērpta garīdznieka priekšā un padevīgi bučo apzeltītās stērbeles.

Pasludinājis savu “likumiskās piespiedu zemes nomas” evaņģēliju, Šlitke nežēlīgi izsmej ķecerus un neticīgos, kuri nevarīgi taisnojas, ka zemes nomas naudu ir cītīgi maksājuši namu pārvaldei un pat saglabājuši rēķinus, kuros redzams, ka viņiem nav parādu. Tad Šlitkes vaigā uzplaukst tēvišķs smaids, jaunticīgo draudzei pacietīgi skaidrojot, ka maksa namu pārvaldei vēl nenozīmē maksu visžēlīgajam zemes baronam.

Ar šādām inkvizīcijas cienīgām performancēm, izšķirīgos brīžos piesaucot pat Nirnbergas starptautiskā tribunāla principus, Šlitkem līdz šim izdevies šķietami neiedomājamais – atcelt Satversmē garantēto nevainīguma prezumpciju. Nevainīguma prezumpcija ir tiesisks princips, saskaņā ar kuru neviens nevar tikt uzskatīts par vainīgu, pirms viņa vaina nav pierādīta taisnīgā tiesā. Konkrētā gadījumā prasības iesniedzējam “Reversed” vispirms būtu jāpierāda parāda esamība, nemaksāšanas fakts. Civilprocesa likuma 93. panta pirmajā daļā noteikts princips, ka “Prasītājam jāpierāda savu prasījumu pamatotība”. A. Līča grāmatā “Prasības tiesvedība un pierādījumi” šis starptautiski atzītais un vēsturiski nodibinātais pierādīšanas pienākums izskaidrots šādi:

Onus probandi – pierādīšanas nasta jeb pierādīšanas pienākums vispirms gulstas uz prasītāju, kurš griežas tiesā ar lūgumu aizsargāt aizskartās tiesības. Līdz brīdim, kamēr prasītājs nav pierādījis prasību (savu prasījumu pamatotību), atbildētājam nekas nav jāpierāda [..].”

Neviena tiesa, cik man zināms, ar N. Šlitki saistīto prasību izskatīšanā nav šo principu ievērojusi, jo piekrīt Šlitkes apgalvojumam, ka “nevar pierādīt negatīvu faktu”. Līdz ar to tiesa aicina Šlitkes apvainotos dzīvokļu īpašniekus, lai viņi pierāda, ka ir maksājuši. Bet arī tajos gadījumos, kad atbildētāji atnesuši vecos rēķinus, parasti tas netiek ņemts vērā, jo Šlitke apgalvo, ka “Reversed” šo namu pārvaldei samaksāto naudu nav saņēmis.

Zinu arī konkrētu gadījumu, kurā tika pierādīta gan nomas samaksa namu pārvaldei, gan šīs naudas pārskaitījums “Reversed”, bet tik un tā Kurzemes apgabaltiesas Civillietu kolēģija piesprieda dzīvokļa īpašniecei maksāt atkārtoti. Tātad nevainīguma prezumpcija ar Šlitki saistītajās tiesās ir atcelta, un pašiem dzīvokļu īpašniekiem jāpierāda, ka viņi nav zagļi, krāpnieki, ļaunprātīgi nemaksātāji, kamieļi vai Putina zaļie cilvēciņi, un visbiežāk šie pierādījumi netiek ņemti vērā.

Kad tiesa arī citos gadījumos atteiksies no nevainīguma prezumpcijas principa, tad katrs varēs tiesā iesūdzēt katru sev netīkamu personu, apgalvojot, ka tā ir palikusi parādā vai citu skādi nodarījusi, un ar baudu noskatīties, kā šī persona nevarīgi taisnojas, līdz saņem savu nepelnīto sodu. Tas būs īstens “tiesiskās valsts” triumfs Šlitkes gaumē!

Šlitkes uzvaru slava no tiesu zālēm ātri aplido demoralizēto dzīvokļu īpašnieku ausis un sirdis, iedzenot tos panikā, bezmiegā, nervu šokā un hroniskā stresā, kas pāraug hroniskās slimībās. Viņi vairs netic, ka tiesā var panākt taisnību. Tā 14 no18 manas mājas līdziedzīvotājiem piekrita maksāt labprātīgi (izlīgt pa labam), tiesu nemaz negaidot. Daži, ar kuriem iznācis parunāt, domā, ka tiesneši ir uzpirkti. Es nezinu, varbūt kāds arī ir uzpirkts; nauda Šlitkem ir, un tās kļūst arvien vairāk. Taču par tik vienkāršotu izskaidrojumu šaubos.

Bieži tādos gadījumos cilvēku suģestē jau pati “lielās naudas” klātbūtne, rosinot ilūzijas, ka kaut kad, zināmos apstākļos, kaut kādas drupačas no tiem miljoniem var atkrist arī “apzinīgajam” juristam. Vai kā citādi noderēt. Jūs jau zināt, ka ārsti, skolotāji, ierēdņi, politiķi, tiesneši un citi “profesionāļi”, lai cik svinīgas sejas rādītu saskarsmē ar saviem klientiem, pirmkārt, ir tikai cilvēki, un cilvēki mēdz pakļauties ietekmei. Tiesneši šajā ziņā nav izņēmums. Šlitke prot viņus ietekmēt, neskopojoties ar NLP meistara cienīgiem žestiem, lai gūtu gandrīz intīmu saskaņu, un uzpirkšana ir tikai viens no daudziem ietekmēšanas līdzekļiem.

Protams, vecais teiciens, ka kapitālismā taisnība ir tam, kam vairāk naudas, arvien de facto ir spēkā. Redzamākie politiķi, bagātnieki un citas “ietekmīgas personas” sevi pieskaita “elitei”. Arī tiesneši labprāt sevi uzskata par daļu no šīs elites, un viņiem tīkamāks šķiet miljonārs Šlitke rūpīgi izgludinātā advokāta mantijā, nekā kāds nepatiesi apvainots Purvciema taisnības cīnītājs ar izspūrušiem matiem. Tātad intīmā saskaņa starp Šlitki un daudziem tiesnešiem var būt izskaidrojama ar parastu šķiras solidaritāti. Labi paēdušam patīk labi paēdušu personu kompānija, bet kaut kādi pusbomži liek saraukt degunu un novērsties. Tāpēc vairāki tiesneši gandrīz automātiski Šlitkes argumentus pārraksta tiesas spriedumos kā savējos, nemaz nepārbaudot šo argumentu pamatotību.

Jādomā, ka esam jau pārauguši to bērnišķo naivumu, kad ar pavērtu muti Daugavmalā klausījāmies emocionāli pielādētas runas par tiesisku valsti un tiesu varas neatkarību. Tās tādas skaistas blēņas bērnudārza vai pamatskolas līmeņa publikai! Tiesu vara ir neatņemama tās varas sastāvdaļa, kura 25 gados Latviju degradējusi līdz Trešās pasaules kolonijas līmenim, pārvēršot par lētu izejvielu un lēta darbaspēka eksportētāju uz Eiropas centru. Mēs šajā Golgātas ceļā esam jau zaudējuši trešdaļu savas tautas, jo visas tautas iespējas izdzīvot un plaukt savā dzimtenē tika stingri ierobežotas atbilstoši centra diktētām kvotām un indeksiem. Mūs arvien baida ar Staļinu un Sibīriju, bet Staļins salīdzinājumā bija vien tāds puišelis īsās biksītēs, amatieris sociālās inženierijas jautājumos. Mūsdienās ar tautas deldēšanu nodarbojas profesionāļi.

Tā vai citādi, bet Šlitkes hibrīdlikumi Latvijas tiesu sistēmā ieviesuši neprognozējamu haosu, patvaļu un nihilismu, kas ar laiku var pārņemt visas jomas. Apmierinot Šlitkes safabricētās prasības, tiesa būtībā soda dzīvokļu īpašniekus par likumos noteikto pienākumu pildīšanu, bet apbalvo zemes lielīpašnieku, kurš izaicinoši uzspļauj šiem likumiem un arī saviem pienākumiem. No otras puses, tas ir kā kāršu namiņš, kas sasliets no meliem un vieglām uzvarām. Atliek sadurties ar nopietnu pretestību, un šis namiņš ar negantu blīkšķi sabruks. Cilvēki nesaprot vai negrib saprast, ka tikai pateicoties viņu kūtrumam, sīkmanīgam ķildīgumam un pasīvai kolaborācijai var uzplaukt un sekmīgi parazitēt šādi šlitku kantori.

Turpinājums sekos.

An error has occured