Menu
Pilnā versija

Iesaki rakstu:
Twitter Facebook Draugiem.lv

Daigas Avdejanovas (attēlā) vadītās Datu valsts inspekcijas rīcība, prettiesiski aizturot kādas fiziskās personas mobilo telefonu, nodokļu maksātājiem izmaksājusi 100 eiro, - ir stājies spēkā administratīvās tiesas spriedums, ar kuru šāda kompensācija par labu cietušajam samaksājama no valsts budžeta līdzekļiem. Pietiek šodien publicē spēkā stājušos tiesas spriedumu šajā lietā.

Pēdējā laikā aizvien biežāk parādās ziņas par to, kā šī institūcija, kuras uzdevums it kā būtu personu datu aizsardzības uzraudzība, pati aizvien biežāk ir iesaistīta apšaubāmā rīcībā. Tagad šīm ziņām klāt nākusi arī informācija par gadījumu, kad Datu valsts inspekcijas rīcību par prettiesisku atzinusi tiesa.

Tā kā šajā gadījumā ir fiksēta konkrētas iestādes amatpersonu rīcība, ko tiesa atzinusi par prettiesisku un kuras rezultātā valsts ir cietusi konkrētus zaudējumus (kompensācijas summu), Pietiek jau ir nosūtījis Datu valsts inspekcijai pieprasījumu izvērtēt amatpersonu atbildību un regresa kārtībā piedzīt no tām valsts ciestos zaudējumus.

Pagaidām nav saņemta atbilde ne uz šo iesniegumu, ne arī uz informācijas pieprasījumu saistībā ar iepriekšējo Datu valsts inspekcijas (DVI) „sasniegumu”, - šī iestāde ir noslepenojusi vairs ne tikai konkrētu personu datus, bet pat savu darbinieku amata aprakstus, jo tie esot „paredzēti ierobežotam personu lokam”.

„DVI norāda, ka DVI amatpersonu amata apraksti atbilstoši Informācijas atklātības likuma 5.panta otrās daļas 2.punktam ir uzskatāmi par ierobežotas pieejamības informāciju,” – šādi iestādes vadītāja Avdejanova oficiāli atbildējusi kādam interesentam, kurš vēlējies iepazīties ar divu konkrētu inspekcijas darbinieku amata aprakstiem.

Šie divi darbinieki ir bijuši inspekcijas „drošības pārvaldnieks” Aleksandrs Novickis un Personu datu apstrādes uzraudzības nodaļas juriskonsulte Marina Skutele.

Avdejanovas vadītā iestāde tās darbinieku amata aprakstus ir pasludinājusi par ierobežotas pieejamības informāciju, uzskatot, ka tas, kādi pienākumi jāpilda tās darbiniekiem, uzskatāms par „informācija, kura ir paredzēta ierobežotam personu lokam sakarā ar darba vai dienesta pienākumu veikšanu” un „paredzēta un noteikta iestādes iekšējai lietošanai”.

Pietiek jau daudzkārt aprakstījis spilgtākās Datu valsts inspekcijas aktivitātes, kuru vidū ir izcēlušās mēnešiem ilgās neatlaidīgās, kaut neveiksmīgās rūpes, lai no Pietiek publikācijām pazustu ziņas par Satversmes aizsardzības biroja direktora Jāņa Maizīša „ofšordzīvokli” Rīgā, Ģertrūdes ielā 39. Kā zināms, tās beigu beigās ir novedušas pie tā, ka administratīvā rajona tiesa sākusi pret inspekciju administratīvo lietu.

SPRIEDUMS LATVIJAS TAUTAS VĀRDĀ

Administratīvā rajona tiesa šādā sastāvā: tiesnese S.Audzere,

piedaloties pieteicējam Sergejam Buividam, pieteicēja tiesību un tiesisko interešu aizstāvja biedrības “Latvijas Pilsoniskā Cilvēktiesību Komisija” pārstāvim Nikolajam Buividam, kā arī atbildētājas Latvijas Republikas pusē pieaicinātās iestādes Datu valsts inspekcijas pilnvarotajam pārstāvim Jānim Kāršeniekam,

atklātā tiesas sēdē izskatīja administratīvo lietu, kas ierosināta pēc biedrības “Latvijas Pilsoniskā Cilvēktiesību Komisija” Sergeja Buivida vārdā iesniegtā pieteikuma par morālā kaitējuma 1500 euro un personiskā kaitējuma 87 euro atlīdzināšanu.

Aprakstošā daļa

[1] Pieteicējs Sergejs Buivids vērsās Datu valsts inspekcijā ar lūgumu atzīt par prettiesisku Datu valsts inspekcijas faktisko rīcību, laika posmā no 2015.gada 2.jūnija līdz 28.augustam aizturot pieteicēja telefonu, un atlīdzināt morālo kaitējumu 1500 euro apmērā, kā arī personisko kaitējumu 87 euro apmērā.

Ar Datu valsts inspekcijas 2016.gada 28.jūnija lēmumu Nr.N-2-1/1285 atzīts, ka iestādes faktiskā rīcība, no 2015.gada 27.jūnija līdz 21.augustam glabājot pieteicējam piederošo telefonu, bija prettiesiska un nolemts atlīdzināt morālo kaitējumu par prettiesisko faktisko rīcību, atvainojoties. Laika posmā no 2015.gada 2.jūnija līdz 27.jūnijam pieteicēja telefons Datu valsts inspekcijā atradās tiesiski, bet 2015.gada 21.augustā tika nodots Valsts policijas Iekšējās kontroles birojam.

Lēmums pamatots ar turpmāk minētajiem argumentiem.

[1.1] Pieteicējs 2015.gada 27.maijā tika aizturēts Valsts policijas Rīgas reģiona pārvaldes Rīgas Latgales iecirknī par iespējams nelikumīgām darbībām ar fizisko personu datiem, par ko tika sastādīts administratīvās aizturēšanas protokols, ar kuru izņemts mobilais telefons. 2015.gada 2.jūnijā Datu valsts inspekcijā no policijas tika saņemti lietas materiāli un kartona kaste ar telefonu, kas aizzīmogots ar drošības lenti. Pamatojoties uz Latvijas Administratīvo pārkāpumu kodeksa 238.1panta pirmo daļu, Datu valsts inspekcija 2015.gada 8.jūnijā (trīs darba dienu laikā no materiāla saņemšanas dienas) pieņēma lēmumu par lietas materiālu pārsūtīšanu pēc piekritības. 2015.gada 9.jūnijā lietas materiāli un telefons tika pārsūtīti Latvijas Republikas Prokuratūrai, bet 2015.gada 19.jūnijā saņemti atpakaļ Datu valsts inspekcijā. 2015.gada 27.jūnijā Datu valsts inspekcija pieņēma lēmumu par atteikšanos uzsākt administratīvā pārkāpuma lietvedību. Tātad pieteicēja telefons Datu valsts inspekcijā atradās īsu laika posmu (no 2015.gada 2.jūnija līdz 8.jūnijam un no 2015.gada 19.jūlija līdz 27.jūlijam), kas bija nepieciešams, lai izvērtētu administratīvā pārkāpuma lietas materiālus un Latvijas Administratīvo pārkāpumu kodeksa noteiktajā kārtībā un termiņā pieņemtu atbilstošu lēmumu. Tātad laika posmā no 2016.gada 2.jūnija līdz 2015.gada 27.jūnijam pieteicējam piederošais telefons Datu valsts inspekcijā atradās tiesiski, bet no 2015.gada 27.jūnija līdz 2015.gada 21.augustam (dienai, kad telefons tika nodots Valsts policijas Iekšējās kontroles birojam) Datu valsts inspekcijai nebija tiesiska pamata glabāt pieteicējam piederošo telefonu.

[1.2] Konkrētajā gadījumā ir konstatējams morālā kaitējuma atlīdzinājuma tiesiskais pamats – pieteicēja tiesību uz īpašumu aizskārums, tomēr pieteicēja tiesību aizskārums nav smags un atlīdzinājums par morālo kaitējumu nav nosakāms naudā. Iestādes faktiskā rīcība nebija apzināti ļaunprātīga (iestādei nebija nolūka ļaunprātīgi ierobežot pieteicēja īpašuma tiesības), bet gan izrietēja no normatīvo aktu interpretācijas, kuru iestāde atzīst par kļūdainu. Atbilstīgs atlīdzinājuma veids par pieteicējam nodarīto morālo kaitējumu, kas nav vērtējams kā smags, ir iestādes rakstveida atvainošanās. Līdz ar to iestāde par tās prettiesisko faktisko rīcību rakstveidā atvainojas.

[2] Biedrības “Latvijas Pilsoniskā Cilvēktiesību Komisija” Sergeja Buivida vārdā iesniedza tiesā pieteikumu par morālā kaitējuma 1500 euro un personiskā kaitējuma 87 euro atlīdzināšanu. Pieteikumā norādīts, ka rakstveida atvainošanās nav samērīgs un taisnīgs atlīdzinājums par morālo un personisko kaitējumu, kas radīts ar iestādes prettiesisku faktisko rīcību, ierobežojot pieteicēja īpašuma tiesības uz telefonu. Šāds atlīdzinājums nenovērš iespēju līdzīgai situācijai atkārtoties nākotnē. Pieteicējs laikā, kad nevarēja izmantot telefonu, vairākkārt vērsās Datu valsts inspekcijā, norādot uz iestādes prettiesisko faktisko rīcību un lūdzot to pārtraukt, tomēr iestāde pieteicēja norādījumus neņēma vērā līdz Latvijas Republikas tiesībsarga atzinuma saņemšanai. Iestāde ierobežoja pieteicēja cilvēktiesības, pat nemēģinot šo ierobežojumu pamatot ar tiesību normām. Pieteicējam ir radušās bažas par turpmāku cilvēktiesību ievērošanu no iestāžu un institūciju puses.

[3] Datu valsts inspekcija paskaidrojumā atsaucas uz Lēmumā minētajiem apsvērumiem, papildus norādot turpmāk minētos argumentus.

[3.1] Pieteicējs nav pierādījis personiskā kaitējuma pamatu un apmēru.

[3.2] Latvijas Republikas Prokuratūra vai Valsts policijas Iekšējās kontroles birojs, pēc materiālu saņemšanas par policijas darbinieku, iespējams, prettiesisku rīcību, veicot amata pienākumus vai kriminālprocesa ietvaros Kriminālprocesa likumā noteiktos pasākumus, varēja pieprasīt papildus informāciju (dokumentus un citus pierādījumus, tostarp, telefonu), kas apstiprina iespējamo policijas darbinieka prettiesiskās rīcības faktu un var kalpot kā pierādījums pārbaudes veikšanai, tāpēc Datu valsts inspekcija glabāja saņemto telefonu kā lietisko pierādījumu līdz brīdim, kad Valsts policijas Iekšējās kontroles birojs paziņoja par tālāko rīcību.

[3.3] Pieteicējs vairākkārt tika informēts par telefona glabāšanas nepieciešamību un pamatotību.

[4] Tiesas sēdē biedrība “Latvijas Pilsoniskā Cilvēktiesību Komisija” prasījumu uzturēja, balstoties uz rakstveidā izteikto argumentāciju. Papildus paskaidroja, ka, ierobežojot pieteicēja tiesības rīkoties ar telefonu (sakaru līdzeklis, attēla un skaņas ieraksta līdzeklis, u.c. funkcijas), tika ierobežotas arī citas pieteicēja tiesības, piemēram, tiesības uz privāto un ģimenes dzīvi, autortiesības, kā arī nodarīti materiālie zaudējumi. Kā saziņas līdzeklis pieteicējam bija arī cits telefons, bet kā ierīce, ar ko pieteicējs pelna sev iztiku – tā bija svarīga ierīce (pieteicējs ir video operators). Darbība bija acīmredzami prettiesiska. Administratīvajā lietā, kurā Rīgas pašvaldības SIA “Rīgas satiksme”, nelikumīgi apstrādājot personas datus, uz personas adresi nosūtīja divas anketas, kas saturēja viņa personas datus, tiesa personai nolēma izmaksāta kompensāciju 100 latu apmērā, savukārt inspekcija uzlika Rīgas pašvaldības SIA “Rīgas satiksme” sodu – 3000 latus. Izskatāmajā lietā kaitējums ir smagāks. Inspekcijas amatpersonām nav vēlēšanās laboties un nožēlot prettiesisko rīcību. Tāpēc inspekcijas rakstveida atvainošanos nevar atzīt par pietiekamu un samērīgu kompensāciju. Rakstveida atvainošanās nekalpos arī tam, lai līdzīga prettiesiska faktiskā rīcība neatkārtotos nākotnē. Pieteicējs norādīja, ka viņu neinteresē, kā to nosaukt – personisko kaitējumu vai mantiskiem zaudējumiem, viņš tikai zina, ka saskaņā ar Latvijas Republikas Satversmi (turpmāk – Satversme) ir ierobežotas viņa tiesības uz īpašumu.

Datu valsts inspekcijas pārstāvis paskaidroja, ka iestāde prettiesisko faktisko rīcību laikā no 2015.gada 28.jūnija līdz 2015.gada 21.augustam atzīst. Tāpat iestāde atzīst, ka pārkāpums ir bijis ilgstošs. Pārkāpumu saistīts ar kļūdainu tiesību normu (Latvijas Administratīvo pārkāpumu kodeksa, Krimināllikuma), prokuratūras un Valsts policijas drošības biroja kompetences interpretāciju. Inspekcija uzskatīja, ka telefons varētu būt pierādījums kriminālprocesa uzsākšanai, un gaidīja atbildi gan no policijas, gan prokuratūras, lai izlemtu, ko darīt ar telefonu. Šo jautājumu vairākkārt tika lūgts izskatīt paātrinātā procesā. Lai nepieļautu šādu situāciju atkārtošanos, konkrētais gadījums ir analizēts un pārrunāts. Pieteicējam ir tiesības uz morālā kaitējuma atlīdzinājumu. Iespējams, pieteicējam ir tiesības uz atlīdzinājumu naudas izteiksmē.

Motīvu daļa

[5] Pieteicējs vēlas morālā kaitējuma atlīdzinājumu par prettiesisku telefona aizturēšanu 1500 euro apmērā.

Datu valsts inspekcija uzskata, ka morālais kaitējums atlīdzināms atvainojoties, savukārt tiesas sēdē pieļāva iespēju, ka pieteicējam ir tiesības uz atlīdzinājumu naudas izteiksmē.

Ņemot vērā minēto, lietā ir jānoskaidro morālā kaitējuma atlīdzinājuma veids un apmērs.

[6] Satversmes 92.panta trešais teikums noteic ikvienas personas tiesības uz atbilstīgu atlīdzinājumu nepamatota personas tiesību aizskāruma gadījumā. Attiecībā uz administratīvo procesu šīs personas tiesības ir konkretizētas Administratīvā procesa likuma 92.pantā, savukārt to īstenošanas kārtība ir noteikta Valsts pārvaldes iestāžu nodarīto zaudējumu atlīdzināšanas likumā (turpmāk - Zaudējumu atlīdzināšanas likums).

Atbilstoši Zaudējumu atlīdzināšanas likuma 14.panta pirmajai daļai, nosakot morālā kaitējuma atlīdzinājumu, ir jāņem vērā vairāki apstākļi: 1) tiesību un ar likumu aizsargāto interešu nozīmīgums; 2) konkrētā aizskāruma smagums; 3) iestādes rīcības tiesiskais un faktiskais pamatojums un motīvi; 4) cietušā rīcība un līdzatbildība; 5) citi konkrētajā gadījumā būtiski apstākļi (sk. Augstākās tiesas 2010.gada 16.februāra sprieduma lietā Nr.SKA-104/2010 (A42466905) 12.punktu).

Neatkarīgi no personas tiesību aizskāruma rakstura morālā kaitējuma atlīdzinājumam vienmēr ir jāatbilst nodarītajam kaitējumam. Tādējādi, jo nopietnāks kaitējums, jo ievērojamākam jābūt atlīdzinājumam. Tas attiecas gan uz Zaudējumu atlīdzināšanas likuma 14.pantā noteikta atlīdzinājuma veida izvēli (iestādes atvainošanās vai atlīdzinājums naudā), gan atlīdzinājuma apmēru, ja izvēlēts atlīdzinājums naudā (sk. Augstākās tiesas 2010.gada 16.februāra sprieduma lietā Nr.SKA-104/2010 (A42466905) 13.punktu). Atbilstoši Augstākās tiesas judikatūrai, lai atlīdzinājums būtu atbilstīgs Satversmes 92.panta izpratnē, tam ir jābūt efektīvam tiesiskās aizsardzības līdzeklim. Jēdziens “atbilstīgs atlīdzinājums” nozīmē, ka atlīdzinājumam ir jābūt taisnīgam. Atlīdzinājumam ir jāsniedz gandarījums personai, kuras tiesības ir tikušas aizskartas. Ar atlīdzinājumu var arī atturēt iestādi no līdzīgu aizskārumu izdarīšanas nākotnē. Turklāt jāņem vērā, ka, nosakot atlīdzinājumu, tiesa pauž valsts nostāju par aizskarto tiesību un paša tiesību aizskāruma nozīmīgumu. Tādējādi atlīdzinājums demokrātiskā un tiesiskā valstī nedrīkst būt nesamērīgi mazs (sk. Augstākās tiesas 2015.gada 14.augusta sprieduma lietā Nr.SKA-266/2015 (A420470112) 5.punktu un tajā norādīto judikatūru).

Zaudējumu atlīdzināšanas likuma 9.pantā ir noteikts, ka morālais kaitējums šā likuma izpratnē ir personiskais kaitējums, kas izpaužas kā fiziskās personas ciešanas, kuras tai izraisījis būtisks šīs personas tiesību vai ar likumu aizsargāto interešu prettiesisks aizskārums.

Ar Datu valsts inspekcijas 2016.gada 28.jūnija lēmumu Nr.N-2-1/1285 atzīts, ka iestādes faktiskā rīcība, no 2015.gada 27.jūnija (tiesas sēdē tika precizēts, ka rīcība bija prettiesiska no 28.jūnija (lietas 97.lapa)) līdz 21.augustam glabājot pieteicējam piederošo telefonu, bija prettiesiska (lietas 20.-23.lapa).

Prettiesiski aizturot pieteicēja telefonu, ir aizskartas pieteicējam Satversmes 105.pantā garantētās tiesības uz īpašumu, tāpēc šo tiesību aizskārums ir uzskatāms par nozīmīgu, nevis nebūtisku vai mazsvarīgu.

Atbilstoši Zaudējumu atlīdzināšanas likuma 11.panta trešajā daļā noteiktajam morālā kaitējuma atlīdzinājuma tiesiskais pamats uzskatāms par pierādītu, ja ir pierādīts fiziskās personas tiesību vai ar likumu aizsargāto interešu aizskārums.

Tātad konkrētajā gadījumā ir tiesisks pamats morālā kaitējuma atlīdzinājumam.

[7] Atlīdzināms naudā ir vienīgi būtisks morālais kaitējums, tāds, kuru ar prasītā labuma piešķiršanu vairs nevar nedz juridiski, nedz faktiski atlīdzināt. Proti, papildu atlīdzinājums būtu pieļaujams tikai tad, ja pastāvētu kādas īpaši būtiskas un ar stāvokļa atjaunošanu nenovēršamas morālas ciešanas (sk. Augstākās tiesas 2012.gada 16.aprīļa rīcības sēdes lēmuma lietā Nr.SKA-479/2012 (A420464111) 7.punktu).

Zaudējumu atlīdzināšanas likuma 14.panta trešajā daļā ir noteikts, ka morālā kaitējuma atlīdzinājumu nosaka apmērā līdz 4268,62 euro. Ja nodarīts smags morālais kaitējums, atlīdzinājumu var noteikt apmērā līdz 7114,36 euro, bet, ja nodarīts kaitējums dzīvībai vai sevišķi smags kaitējums veselībai, maksimālais atlīdzinājuma apmērs var būt līdz 28 457,44 euro. Atbilstoši minētā panta ceturtajā daļā noteiktajam, ja iestāde vai tiesa, izvērtējot konkrētā gadījuma apstākļus, konstatē, ka privātpersonas tiesību vai ar likumu aizsargāto interešu aizskārums nav smags, personiskā kaitējuma, tai skaitā morālā kaitējuma, patstāvīgs vai papildu atlīdzinājums var būt iestādes rakstveida vai publiska atvainošanās.

Tātad tiesai ir jānoskaidro kaitējuma būtiskums.

Konkrētajā gadījumā Datu valsts inspekcija atzīst telefona prettiesisku aizturēšanu laika posmā no 2015.gada 28.jūnija līdz 21.augustam. Līdz 2015.gada 27.jūnijam, kad Datu valsts inspekcija pieņēma lēmumu Nr.2-1/5435 par atteikšanos uzsākt administratīvā pārkāpuma lietvedību (lietas 62.lapa), telefona aizturēšana ir atzīta par tiesisku. Atbilstoši Datu valsts inspekcijas norādītajam, procesuālais dokuments par iepriekš minētā telefona glabāšanu netika pieņemts.

Tātad telefons tika prettiesiski aizturēts vismaz 55 dienas, kas ir salīdzinoši ilgs laiks.

No administratīvās lietas materiāliem izriet, ka Datu valsts inspekcijas 2015.gada 7.jūlija vēstulē Nr.2-1/5716 Latvijas Republikas Prokuratūrai tika lūgts pēc iespējas ātrāk sniegt viedokli, vai Valsts policijas rīcība, Sergeju Buividu ielaižot un atļaujot viņam uzturēties telpā, kurā notika darbs ar kriminālprocesa dokumentiem, resoriskām pārbaudēm, ir uzskatāma par atbilstošu, un informēt, vai nepieciešamas nosūtīt lietas materiālus, lēmumu par atteikumu uzsākt administratīvā pārkāpuma lietvedību un mobilo telefonu (lietas 63.-64.lapa). Ar Latvijas Republikas Prokuratūras Ģenerālprokuratūras Krimināltiesiskā departamenta 2015.gada 10.jūlija vēstuli Nr.3/2-7-118-15/2071 minētā vēstule tika pārsūtīta Valsts policijai (lietas 69.lapa). Datu valsts inspekcijas 2015.gada 6.augusta vēstulē Nr.2-1/6533, lai lemtu jautājumu par izņemtā mobilā telefona atgriešanu tā īpašniekam vai nodošanu Valsts policijai pārbaudes veikšanai par iespējamo policijas darbinieku prettiesisko rīcību, Valsts policija lūgta līdz 2015.gada 20.augustam norādīt, vai Valsts policijai ir nepieciešams dienesta pārbaudes veikšanai administratīvās aizturēšanas kārtībā izņemtais mobilais telefons, kas varētu kalpot kā pierādījums Valsts policijas pārbaudes veikšanai (lietas 72.lapa). Ar Valsts policijas Iekšējā drošības biroja 2015.gada 5.augusta vēstuli Nr.20/4-24029 (Datu valsts inspekcijā saņemta 10.augustā) Datu valsts inspekcija informēta, ka Valsts policijas Iekšējā drošības biroja Kontroles un analīzes nodaļā ir uzsākta pārbaude par Datu valsts inspekcijas 2015.gada 7.jūlija vēstulē Nr.2-1/5716 fiksētajiem faktiem, kā arī lūgts nosūtīt lietas materiālus (lietas 76.lapa). Ar Valsts policijas Iekšējā drošības biroja 2015.gada 10.augusta vēstuli Nr.20/4-24529 Datu valsts inspekcija lūgta nosūtīt arī administratīvās aizturēšanas kārtībā izņemto telefonu (lietas 74.lapa). Ar Datu valsts inspekcijas 2015.gada 13.augusta vēstuli Nr.2-1/6740 lietas materiāli un mobilais telefons nosūtīts Valsts policijas Iekšējās drošības birojam (lietas 77.lapa). Ar Valsts policijas Iekšējā drošības biroja 2015.gada 18.augusta vēstuli Nr.20/4-25300 administratīvās aizturēšanas kārtībā izņemtais mobilais telefons nosūtīts atpakaļ Datu valsts inspekcijai lēmuma pieņemšanai par tā atdošanu atpakaļ īpašniekam, jo veicot tā apskati, ne telefona aparātā, ne telefona atmiņas kartē netika konstatētas datnes, kas saturētu informāciju saistībā ar Valsts policijas Rīgas reģiona pārvaldes Rīgas Latgales iecirknī iespējams veikto video ierakstu 2015.gada 27.maijā (lietas 78.lapa). Ar Datu valsts inspekcijas 2015.gada 21.augusta vēstuli Nr.2-1/6958 mobilais telefons atkal nosūtīts Valsts policijas Iekšējās drošības birojam, norādot, ka telefons nebija jāsūta atpakaļ Datu valsts inspekcijai, lēmums par mobilā telefona atgriešanu īpašniekam jāpieņem Valsts policijas Iekšējās drošības birojam (lietas 79.lapa).

Pieteicējs apstiprina, ka mobilais telefons pieteicējam ir atgriezts 2015.gada 28.augustā (lietas 7.lapa). Līdz ar to tiesiskā situācija ir atjaunota.

Pieteicējs tiesas sēdē, pamatojot morālo kaitējumu, atzina, ka aizturētais mobilais telefons nav vienīgais pieteicēja telefons, tomēr uzsvēra, ka aizturētā telefona funkcijas ir plašākas, kā tam, kas bija pieteicēja rīcībā.

Tiesa ņem vērā, ka laika posmā, kad telefons tika prettiesiski aizturēts, tas ir sūtīts no vienas iestādes uz otru, lai noskaidrotu, vai ir uzsākama lieta, kurā telefons varētu tikt izmantots kā pierādījums. Iestāde šādu rīcību pamatoja ar tiesību normu interpretāciju, ko vēlāk atzina par kļūdainu. Līdz ar to nav konstatējama iestādes rīcība, kas apzināti vērsta tieši pret pieteicēju, tomēr iestādes norādītais pamatojums nekādā veidā neattaisno prettiesisku telefona aizturēšanu un nemazina tās rezultātā pieteicējam radītos pārdzīvojumus. Turklāt pat tad, kad kļuva skaidrs, ka lieta netiks uzsākta, telefons netika nekavējoties atgriezts īpašniekam, bet iestāžu starpā turpinājās diskusija par to, kurai iestādei telefons jāatgriež, par ko iestādes nekavējās informēt arī pieteicēju.

Būtiski, ka pieteicējs līdz brīdim, kad telefons tika atgūts, ir bijis aktīvs savu tiesību aizsardzībā – vairākkārt centās risināt jautājumu par telefona atgūšanu (lietas 65.-66., 67., 70.lapa). Tāpat par Datu valsts inspekcijas rīcību, neatgriežot telefonu, pieteicējs ir vērsies ar iesniegumiem pie Latvijas Republikas tiesībsarga (lietas 9.-12.lapa).

Administratīvā apgabaltiesa 2013.gada 14.novembra spriedumā lietā Nr.A420553611, izvērtējot atlīdzinājuma apmērus lietās saistībā ar īpašuma tiesību ierobežošanu, secinājusi, ka īpašuma tiesību aizskāruma gadījumā, ja tiek atjaunota tiesiskā situācija, kāda tā bija pirms prettiesiskā administratīvā akta pieņemšanas (atcelts pienākumu uzliekošs administratīvais akts, izdots personas prasītais administratīvais akts, atmaksātas nepamatoti piedzītās summas un atcelti iepriekš noteiktie ierobežojumi), morālā kaitējuma atlīdzinājums vispār nav ticis piešķirts vai arī tikusi noteikta iestādes rakstveida atvainošanās. Atlīdzinājums naudā ir ticis noteikts, ja pastāvējuši īpaši kvalificējoši apstākļi – tiesību aizskāruma ilgums, iestādes apzināta prettiesiska rīcība, personas motivēta norāde uz īpašiem ciešanas radošiem apstākļiem.

Apkopojot minēto, tiesa secina, ka pieteicējam nodarīts morālais kaitējums nav smags, tomēr tiesiskā stāvokļa atjaunošana un atvainošanās konkrētajā gadījumā nav pietiekama, jo tiesiskā stāvokļa atjaunošana notika ar būtisku kavēšanos, neskatoties uz pieteicēja iebildumiem par iestādes rīcības prettiesiskumu un lūgumiem telefonu atdot.

Salīdzināmas lietas, kurās ierobežotas personas īpašuma tiesības uz mobilo telefonu, nav. Salīdzinot gadījumus, kur ir spriests par morālā kaitējuma atlīdzinājumu nekustamā īpašuma tiesību aizskāruma gadījumos, tiesa konstatē, ka 500 lati līdz 3000 lati (711,44 euro līdz 4268,62 euro) piespriesti lietās, kurās pašvaldības ir ilgstoši liegušas personām realizēt to tiesības uz dzīvokļu privatizāciju (lieta Nr.A42293506; Nr.A42241805; Nr.A42390706; Nr.A42308105; Nr.A42479405; Nr.A42323906; Nr.A42423607), 3000 lati (4268,62 euro) piespriesti lietā Nr.A42550708, kur pašvaldība atteikusi pieteicējai atļauju atdalīt no pieteicējas nekustamā īpašuma zemes gabalus atsavināšanai, 300 lati (426,86 euro) piespriesti lietā Nr.A42731508 par pašvaldības bezdarbību, nenovēršot patvaļīgo būvniecību.

Ņemot vērā minēto, tiesību aizskāruma raksturu un ilglaicību, tiesas ieskatā konkrētajā gadījumā taisnīgs un atbilstīgs atlīdzinājums par pieteicējām nodarīto morālo kaitējumu ir 100 euro.

[8] Pieteicējs lūdz atlīdzināt personisko kaitējumu.

Saskaņā ar Valsts pārvaldes iestāžu nodarīto zaudējumu atlīdzināšanas likuma 8.panta pirmajā daļā noteikto personiskais kaitējums šā likuma izpratnē ir kaitējums, kas ar iestādes prettiesisku administratīvo aktu vai prettiesisku faktisko rīcību nodarīts fiziskās personas dzīvībai, fiziskajai integritātei, veselībai, brīvībai, godam un cieņai, personiskam un ģimenes noslēpumam vai komercnoslēpumam, autortiesībām vai citām nemantiskajām tiesībām vai ar likumu aizsargātajām interesēm.

Tā kā minētā norma paredz nemantiska labuma aizsardzību pret nepamatotu aizskārumu, pieteicēja norādītais tiesību uz īpašumu ierobežojums nevar būt pamats personiskā kaitējuma atlīdzinājumam. Tiesību uz īpašumu kā mantiska rakstura tiesību ierobežojums var radīt tiesības uz zaudējumu atlīdzinājumu, bet ne atlīdzinājumu par personisko kaitējumu, proti, nemantisku tiesību aizskārumu (sal. sk. Augstākās tiesas Administratīvo lietu departamenta 2016.gada 27.aprīļa lēmums lietā Nr.SKA-226/2016 13.punktu).

Pieteicējs ir norādījis arī uz citiem pamatiem personiskā kaitējuma atlīdzinājumam - kaitējumu tiesībām uz privāto un ģimenes dzīvi, kā arī autortiesībām.

Atbilstoši minētā likuma 11.panta otrajā daļā noteiktajam personiskā kaitējuma atlīdzinājuma tiesiskais pamats tiek pierādīts ar Administratīvā procesa likumā noteiktajiem pierādīšanas līdzekļiem. Privātpersonai ir pienākums norādīt personiskā kaitējuma atlīdzinājuma apmēru un to pamatot.

Tātad kaitējums tiesībām uz privāto un ģimenes dzīvi, kā arī autortiesībām un citām nemantiskajām tiesībām ir jāpierāda.

Konkrētajā gadījumā personiskā kaitējuma tiesiskais pamats nav pierādīts. Tiesa sēdē pieteicējam izskaidroja tiesisko regulējumu personiskā kaitējuma atlīdzinājumam, tomēr pieteicējs palika pie uzskata, ka ar tiesību aizskārumu ir pietiekami.

Tā kā personiskais kaitējums nav pierādīts, tad pieteikums šajā daļā ir noraidāms.

[9] Apkopojot minēto, tiesa atzīst, ka ir apmierināms pieteikums daļā par morālā kaitējuma atlīdzinājumu 100 euro apmērā. Pārējā daļā pieteikums par morālā un personiskā kaitējuma atlīdzinājumu ir noraidāms.

Rezolutīvā daļa

Pamatojoties uz Administratīvā procesa likuma 246.-251.pantu un 289.-290.pantu, tiesa,

nosprieda:

daļēji apmierināt biedrības “Latvijas Pilsoniskā Cilvēktiesību Komisija” Sergeja Buivida vārdā iesniegto pieteikumu daļā par morālā kaitējuma atlīdzināšanu.

Uzlikt pienākumu Latvijas Republikai viena mēneša laikā no sprieduma spēkā stāšanās dienas atlīdzināt Sergejam Buividam (personas kods  - , dzīvesvieta  , Rīga, LV- ) 100 euro par nodarīto morālo kaitējumu.

Noraidīt biedrības “Latvijas Pilsoniskā Cilvēktiesību Komisija” Sergeja Buivida vārdā iesniegto pieteikumu par personiskā un morālā kaitējuma atlīdzināšanu pārējā daļā.

Spriedumu var pārsūdzēt Administratīvajā apgabaltiesā viena mēneša laikā no sprieduma sastādīšanas dienas, iesniedzot apelācijas sūdzību Administratīvās rajona tiesas Rīgas tiesu namā.

Administratīvās rajona tiesas tiesnese S.Audzere

An error has occured