Menu
Pilnā versija

Iesaki rakstu:
Twitter Facebook Draugiem.lv

Valsts ieņēmumu dienests (VID), kuru pašlaik vada ģenerāldirektora pienākumu izpildītāja Dace Pelēkā (attēlā), līdz šim nav spējis panākt, lai Pietiek publikācijās pēdējā laikā vairākkārt pieminētā AS Latvijas Naftas tranzīts pildītu likuma prasības un iesniegtu pārskatu par darbību 2016. gadā. Turklāt no VID izvairīgajām atbildēm rodas iespaids, ka šī iestāde šajā gadījumā pat īpaši nav pūlējusies panākt likuma pildīšanu.

To, ka AS Latvijas Naftas tranzīts vēl aizvien nav iesniegusi 2016. gada darbības pārskatu, lai gan tas bija jāiesniedz jau pērn, rāda Lursoft datu bāze, kurā apkopota Uzņēmumu reģistra informācija. Taču Uzņēmumu reģistrs skaidro, ka tā loma ir informāciju tikai uzglabāt, bet ne nodrošināt tās iesniegšanu.

„Uzņēmumu reģistrs gada pārskatus saņem no VID, kur uzņēmumi iesniedz gada pārskatus. VID pēc saņemšanas tos elektroniski pārsūta Uzņēmumu reģistram un Reģistrs kļūst par informācijas (gada pārskatu) uzglabātāju, kas pēc tam tos padara publiski pieejamus citiem. Ja kāds neiesniedz šos gada pārskatus, tā ir VID kompetence tālākai rīcībai,” teic Uzņēmumu reģistra pārstāve Evija Ivdra, piebilstot, ka līdz ar to reģistrs nevar „sniegt precīzāk komentāru, kā gada pārskata neiesniegšana ietekmē tālāko uzņēmuma darbību, jāsazinās ar VID”.

Savukārt no VID izvairīgajām atbildēm rodas iespaids, ka vismaz šajā gadījumā parasti stingrā iestāde ir bijusi ļoti iecietīga un pārkāpumu, visticamākais, izlikusies nemanām.

Vispirms VID uzdotos jautājumus saistībā ar konkrēto uzņēmumu vienkārši ignorē un tikai pēc atkārtota atgādinājuma izklāsta vispārzināmu likuma normu – ka „sabiedrībām ir pienākums ne vēlāk kā mēnesi pēc gada pārskata apstiprināšanas un ne vēlāk kā četrus mēnešus pēc pārskata gada beigām Valsts ieņēmumu dienestam iesniegt Elektroniskās deklarēšanas sistēmā sagatavotu gada pārskatu un uzņēmumu ienākuma nodokļa deklarāciju”.

Saskaņā ar Latvijas Administratīvo pārkāpumu kodeksa (LAPK) 159.8, 159.9 un 166.6 pantu par gada pārskata neiesniegšanu var tikt piemērota administratīvā atbildība, taču VID neatklāj, kā tieši un vai vispār ir izmantojis šos pantus, lai panāktu gada pārskata iesniegšanu. VID skaidrojumā šis esot viens no tiem gadījumiem, kad „VID par veikto nodokļu administrēšanas pasākumu rezultātiem nevar informēt”.

Kad pēc šī izvairīgā skaidrojuma saņemšanas VID vēlreiz tiek lūgts paskaidrot, kāpēc tieši VID šajā gadījumā nav spējis nodrošināt, lai tiktu ievērotas likuma prasības, iestādes vadība atbildi joprojām nesniedz.

Tā vietā VID pavēsta tikai to, ka „viennozīmīgi varam sacīt, ka šādi gadījumi ir VID redzeslokā un visi VID rīcībā esošie rīki tiek likti lietā – pirmkārt, izskaidrojot un brīdinot uzņēmumus par normatīvo aktu prasībām un sekām, kas gaidāmas tos neievērojot, bet pēcāk – piemērojot administratīvo atbildību atbilstoši LAPK”.

Bet kāpēc šie „rīki” nav devuši rezultātus, ja tie tiešām ir izmantoti? „Diemžēl nevaram komentēt, kādi preventīvi un kontroles pasākumi ir veikti konkrētam uzņēmumam vai uzņēmējiem, un diemžēl nevaram komentēt, kā tie rezultējušies,” skan VID oficiālā atbilde.

Pašlaik VID ģenerāldirektora pienākumu izpildītājai Dacei Pelēkajai saistībā ar šo gadījumu ir nosūtīts oficiāls informācijas pieprasījums ar šādiem jautājumiem:

„1) kādu tieši iemeslu dēļ Jūsu iestāde nav pildījusi savus pienākumus un nodrošinājusi, lai tiktu ievērotas normatīvo aktu prasības un minētā kapitālsabiedrība ievērotu normatīvo aktu prasības attiecībā uz ikgadējā darbības pārskata iesniegšanu?

2) kuras tieši Jūsu iestādes amatpersonas ir atbildīgas par to, ka Jūsu iestāde nav pildījusi savus pienākumus un nodrošinājusi, lai tiktu ievērotas normatīvo aktu prasības un minētā kapitālsabiedrība ievērotu normatīvo aktu prasības attiecībā uz ikgadējā darbības pārskata iesniegšanu?

3) ja panākt, lai tiktu ievērotas normatīvo aktu prasības un minētā kapitālsabiedrība ievērotu normatīvo aktu prasības attiecībā uz ikgadējā darbības pārskata iesniegšanu, Jūsu iestādei ir traucējušas normatīvo aktu nepilnības, tad kādas tieši darbības Jūsu iestāde 2017. un 2018. gadā ir veikusi, lai šīs nepilnības tiktu labotas?

4) kāds ir Jūsu iestādei zināmais to kapitālsabiedrību kopskaits, kuras nav iesniegušas savas 2016. gada darbības pārskatus?”

Atbilde uz šo informācijas pieprasījumu pagaidām nav saņemta.

Latvijas Naftas tranzīta 2016. gada pārskats sabiedrībai būtu interesants, jo, visticamākais, parādītu, kurp aizplūduši 79,98 miljoni eiro, kurus šai kompānijai vajadzēja saņemt pēc tam, kad tā 2015. gada rudenī uzņēmumam Euromin Holdings (Cyprus) Limited pārdeva 43,25% uzņēmuma Ventspils nafta akciju.

Kā jau ziņots, viena Ventspils naftas akcija Vitol grupai tika pārdota par 1,77 eiro. Taču pēc darījuma Euromin bija pienākums izteikt pārējiem mazajiem akcionāriem obligāto akciju atpirkšanas piedāvājumu, un piedāvātā akcijas cena jau bija 3,12 eiro – tātad būtiski augstāka nekā 1,77 eiro. Vēl augstāka izrādījās vienas akcijas cena, kuru aprēķināja Finanšu un kapitāla tirgus komisija (FKTK).

Rezultātā Euromin pārējo mazo akcionāru akcijas nācās atpirkt par 4,56 eiro gabalā – tātad par 157% dārgāk nekā darījumā ar Latvijas Naftas tranzītu nopirktās akcijas. Ja par šādu cenu arestētās Aivara Lemberga mantas glabātājs, viņa kādreizējais kompanjons, Šveices advokāts Rūdolfs Meroni būtu pārdevis „savu” akciju paketi, nepilnu 80 miljonu eiro vietā būtu saņemti aptuveni 206 miljoni - tātad par apmēram 126 miljoniem eiro vairāk.

Šopavasar ir nākuši klajā dokumenti, kas rāda, kāds „sagatavošanās darbs” ir ticis veikts pirms šī darījuma: izrādās, pārrunas, lai gūtu atļauju darījumam, veiktas nevis ar Rīgas apgabaltiesu, kuras pārziņā līdz ar A. Lemberga lietas nodošanu tiesai nonāca arī viņa arestētās mantas pārvaldīšanas uzraudzība, bet gan ar LR Ģenerālprokuratūru, kuru tolaik jau vadīja Ēriks Kalnmeiers.

Kā rāda viena no šīm dokumentu kopijām – pēc visa spriežot, angliski rakstītas elektroniskā pasta vēstules kopija ar nosaukumu „Jaunumi attiecībā uz iesniegumu Ģenerālprokuratūrai/tiesnesim [Borisam] Geimanam”, advokātu biroja Spilbridge pārstāvis Andrejs Eglītis neilgi pirms darījuma ir atskaitījies R. Meroni par aizkulišu pārrunām, to gatavojot.

A. Eglītis ziņojis R. Meroni, ka „Benita [acīmredzot Spilbridge advokāte Benita Balana, kas ir arī ziņojuma saņēmēju vidū] sarunāja vakar tikšanos ar J. Jurisu [prokuroru Juri Jurisu], lai nodotu Latvijas Naftas tranzīta iesniegumu. Tikšanās laikā J. Juriss paskaidroja Benitai, ka ir runājis ar ģenerālprokuroru un ar aģentūras [nav skaidrs, kas ar to domāts] pārstāvjiem, kas varētu palīdzēt Latvijas Naftas tranzīta iesnieguma izskatīšanas procesā”.

No šīs vēstules kopijas izriet, ka ne tikai prokurors J. Juriss, bet arī pats ģenerālprokurors Ē. Kalnmeiers piedalījušies darījuma sagatavošanas un tiesas apiešanas apspriešanā, kā rezultātā „sarunas laikā ģenerālprokurors un aģentūra ir atzīmējuši sekojošus riskus:

1)   Neviens nevar būt pārliecināts, ko tiesnesis Geimans darīs ar dokumentiem, vai neaiznesīs iesniegumu uz tiesas sēdi par spīti visām Latvijas Naftas tranzīta prasībām un potenciālo aģentūras palīdzību;

2)   Pat tad, ja iesniegšana notiek ar aģentūras palīdzību, dokumentu tik un tā redzēs daži tiesas darbinieki, un ir bažas, ka informācija var noplūst un to nebūs iespējams novērst;

3)   Aģentūras iesaiste tieši pretēji var atstāt sliktu iespaidu uz visu kriminālprocesu, galu galā pavērsties pret tiesnesi Geimanu un Latvijas iestādēm;

4)   Ir neiespējami kontrolēt un tādējādi paredzēt, kad tiesnesis Geimans sniegs atbildi uz Latvijas Naftas tranzīta iesniegumu”.

Tāpat no advokātu biroja ziņojuma izriet, ka tieši prokurors J. Juriss bijis tas, kurš devis galīgo ierosinājumu: „J. Juriss ieteica Latvijas Naftas tranzītam šobrīd nesūtīt iesniegumu tiesnesim Geimanam ne pa kādiem kanāliem, bet tā vietā Latvijas Naftas tranzīts lai prasa viedokli J. Jurisam, un J. Juriss Ģenerālprokuratūras vārdā par Latvijas Naftas tranzītaiesniegumu sniegs viedokli (kuru vēlāk varēs izmantot, lai aizsargātu Latvijas Naftas tranzītu, ja kāds gribēs par kaut ko sūdzēties).”

Ne šīs sarakstes un darījuma laikā, ne arī tagad LR Ģenerālprokuratūra nekādus komentārus par tās pārstāvju iesaisti šajās norisēs nesniedz. Savukārt J. Juriss skaidro, ka „šo dokumentu nevaru nekādā veidā komentēt, jo no satura ir noprotams, ka tas, iespējams, ir domāts kā divu advokātu sarakstei pievienojamais”.

Prokurors skaidro, ka „darba jautājumos pie manis ir vērsušies vairāki advokāti”, taču viņš nevarot kontrolēt, „kādu atskaiti vai informāciju viņi nodod tālāk saviem partneriem vai klientiem, tostarp nepatiesu - šajā gadījumā” un „ko kāds (-a) advokāts (-e) ir apgalvojis (-usi) kādam citam advokātam (-ei), un uz kāda pamata vispār kaut ko tādu var apgalvot - man nav zināms”.

Tikmēr notikumu hronoloģiskā secība liecina par labu advokātu biroja ziņojumā R. Meroni rakstītajam: pēc neformālajiem kontaktiem sekojusi oficiāla R. Meroni vēstule, kas bijusi adresēta tieši J. Jurisam, un pēc atbalstošas atbildes saņemšanas Ventspils naftas akcijas pārdotas par nepilniem 80 miljoniem eiro – par 126 miljoniem eiro mazāk, nekā tās, iespējams, bijušas vērtas.

Savukārt vēl viens publicēts dokuments rāda, ka Ģenerālprokuratūra nevar aizbildināties arī ar to, ka neko par šādu saziņu oficiāli nav zinājusi: izrādās, jau pirms gada Ē. Kalnmeieru par to informējis viens no Ventspils naftas mazajiem akcionāriem. Par to, vai un kāda atbilde saņemta, pagaidām ziņu nav.

An error has occured