Iesaki rakstu:

Pirms divām nedēļām pirmās instances tiesa atzina bijušo Saeimas deputātu Jāni Ādamsonu vainīgu apsūdzībās par spiegošanu Krievijas labā un piesprieda viņam astoņarpus gadu cietumsodu. Lai uzskatāmi demonstrētu, kas Latvijā tiek uzskatīts par neizpaužamu valsts noslēpumu, Pietiek turpinājumos publicē Indriķa Latvieša grāmatu „Valstiskais organizētās noziedzības grupējums: Ādamsona faili”, kurā sabiedrībai nodoti J. Ādamsona nosūtītie epasti: lai izvairītos no apjomīgām tiesvedībām, personu uzvārdi ir nedaudz izmainīti, taču – kā redzēsiet, tikai pavisam, pavisam nedaudz. Šodien – VI daļa.

VI “Iekšlietu ministrs saprot, ka viņu “izp…sa”, un viņam kauns tikties ar cilvēkiem, kuri viņu nodrošināja ar “koruptīvu maizi” ilgus gadus un kuru interesēs viņš neko nevarēja izdarīt, kļūstot par iekšlietu ministru…”

2016. gada 26. jūnijā no informācijas avota “Zols” tika saņemtas ziņas par to, ka Valsts policijas Latgales policijas pārvaldes Kārtības policijas pārvaldes darbinieks (bijušais izmeklētājs, kuram Drošības policija atņēma pielaidi) Aleksejs Rasko pašlaik studē Daugavpils Universitātes Juridiskās fakultātes doktorantūrā.

A. Rasko promocijas darba vadītājs ir Daugavpils tiesas tiesnesis, ar kuru A. Rasko uztur dzimumattiecības. Par minēto Daugavpils tiesas tiesnesis solījis palīdzēt A. Rasko iegūt doktora grādu, kā arī “iecelt” par tiesnesi.

A. Rasko ir interesants ar to, ka viņš ir Saeimas deputāta A. Alksniņa draugs, ar kuru A. Rasko uztur regulārus kontaktus. Iespējams, kokaīnu A. Alksniņam piegādā A. Rasko, jo agrāk viņš nodarbojās ar narkotisko vielu tirdzniecību un narkotiku tirdzniecības jumtošanu Daugavpilī.

2016. gada 26. jūnijā no kontakpersonas tika saņemtas ziņas, ka tagadējais Saeimas deputāts no politiskās partijas Saskaņas centrs Andrejs Alksniņš, iespējams, regulāri lieto kokaīnu. Minēto informāciju kontaktpersona saņēma gan no atsevišķiem Saskaņas centra deputātiem (piemēram, partijas priekšsēdētāja Jāņa Orbanoviča), gan no citiem deputātiem. Pēc kontaktpersonas vārdiem, kokaīnu Daugavpilī A. Alksniņam piegādā Aleksejs Rasko.

Par Alekseju Rasko ir zināms tas, ka viņa tēvs Vinalijs Rasko ir bijušā Baltkrievijas Valsts drošības komitejas priekšsēdētāja brālis (ir bijis Valsts drošības komitejas priekšsēdētājs jau Baltkrievijas prezidenta Aleksandra Lukašenko laikā). Agrāk A. Rasko tēvs ir bijis kompānijas LatRosTrans direktors.

Pateicoties tēva brāļa iepriekšējam statusam un tēva statusam, A. Rasko ir izcili kontakti Latgales elitē un Baltkrievijas elitē – gan starp uzņēmējiem, gan starp tiem, kas strādā tiesībsargājošās iestādēs un valsts drošības iestādēs, gan starp tiem, kas darbojas “nelegālajā biznesā”, piemēram, kontrabandas jomā.

Laikā, kad A. Rasko strādāja Latgales Organizētās noziedzības apkarošanas pārvaldē, kur viņu iekārtoja kursabiedrs Andrejs Alksniņš, A. Rasko skaitījies viens no spēcīgākajiem Organizētās noziedzības apkarošanas pārvaldes darbiniekiem, kuru respektēja gan kolēģi, gan prokuratūras un tiesas darbinieki.

A. Rasko ātri nodibināja kontaktus gan prokuratūrā, gan tiesā, gan citās tiesībsargājošās iestādēs, kas strādāja Latgalē, – Valsts robežsardzē, Muitā, Finanšu policijā utt. Ļoti ātri visus savus kontaktus A. Rasko sāka izmantot “lietu kārtošanai” – pasūtījuma pārbaužu organizēšanai, lietu izbeigšanai vai pasūtījuma lietu uzsākšanai, drošības līdzekļu grozīšanai, tiesu un prokuratūras lēmumu maiņai. Faktiski A. Rasko kļuva starpnieks starp “ielu” un amatpersonām, starpniekojot kukuļdošanā.

Laikā, kad “lietas gāja labi”, A. Rasko sāka lietot kokaīnu un pie tam kokaīna lietošana kļuva par ikdienu. A. Rasko uzturēja ļoti greznu dzīvesveidu – dzīvoja ar modeļu tipa meitenēm, apmeklēja dārgus klubus un restorānus. Vienā momentā naudas sāka trūkt un viņš pieķērās kontrabandas organizēšanai.

Izmantojot savus kontaktus Baltkrievijā, viņš vienojies ar Baltkrievijas korumpētajiem robežsargiem, lai tie formē un nosūta uz Latviju cigaretes. No sākuma cigaretes nāca pa dzelzceļu, ogļu kravās, kur A. Rasko cilvēki pirms dzelzceļa stacijām kastes ar cigaretēm izmeta no vilciena un Latvijas Valsts robežsardzes amatpersonas tās vāca un lika savās darba automašīnās un tālāk nodeva realizācijai A. Rasko.

Vēlāk A. Rasko sāka organizēt kontrabandas cigarešu nosūtīšanu ar plostiem pa Daugavu. Baltkrievijas pusē plostus ar cigaretēm formēja Baltkrievijas robežsargi un nosūtīja pa Daugavu uz Latviju. Latvijas pusē kravas pārķēra Latvijas robežsargi un lika savās darba automašīnās un tālāk nodeva realizācijai A. Rasko. Katram, kas piedalījies kontrabandā, A. Rasko maksāja naudu.

Vienā momentā vairākas A. Rasko cigarešu kravas pārtvēra Latvijas tiesībsargājošo iestāžu darbinieki, un A. Rasko sāka ciest zaudējumus. Lai kompensētu zaudējumus, A. Rasko iesaistījās narkotiku biznesā – caur kontaktiem realizēja narkotikas, ko izņēma darba ietvaros Valsts policijā un ko viņam piegādāja pagaidām nenoskaidroti dīleri.

Viss minētais beidzās ar to, ka A. Rasko tika anulēta pielaide valsts noslēpuma objektiem un viņš pārgāja strādāt no Organizētās noziedzības apkarošanas pārvaldes uz konvoju. Tajā brīdī A. Alksniņš, kurš vienmēr atbalstīja A. Rasko, pārtrauca ar viņu kontaktus, jo uzskatīja, ka A. Rasko mantkārības dēļ “padirsis karjeru”, ko A. Alksniņš palīdzēja viņam veidot.

Aptuveni pirms pusotra–diviem gadiem A. Alksniņš atjaunoja kontaktus ar A. Rasko, un A. Rasko ir “pārrunu vedējs” starp A. Alksniņu un kriminālajiem vai uzņēmējiem, kam kaut kas ir nepieciešams no A. Alksniņa.

Ir ziņas, ka A. Alksniņš, būdams Daugavpils domes priekšsēdētājs, palīdzēja uzvarēt pašvaldības iepirkumos – ceļu būvniecības jomā, iespējams, citās jomās arī. Ir zināms, ka A. Rasko ir valdes loceklis un īpašnieks vienā uzņēmumā.

2020. gada 28. aprīlī notika tikšanās ar informācijas avotu. Tikšanās laikā informācijas avots sniedza ziņas par iekšlietu ministru Sandi Irģenu. Pēc informācijas avota vārdiem, S. Irģens pašlaik izvairās no komunikācijas “ar bijušajām Valsts policijas amatpersonām, kas par kukuļiem risināja lietas tiesā caur S. Irģenu” un kas palīdzēja S. Irģenam kļūt par iekšlietu ministru, atbalstot viņu finansiāli un informatīvi. Minētajām “bijušajām Valsts policijas amatpersonām” bija plāni Iekšlietu ministrijas iestādēs “atslēgas amatos salikt sev pietuvinātus cilvēkus”, lai kontrolētu lietu gaitu Iekšlietu ministrijas pakļautībā un pārraudzībā esošajās iestādēs.

S. Irģens pārtrauca komunikāciju ar “bijušajām Valsts policijas amatpersonām” jo, kļūstot par ministru, uz viņu savāca diezgan apjomīgu kompru “urašisti” un paņēma viņu zem savas kontroles. Pēc informācijas avota vārdiem, S. Irģens saprot, ka viņu “izpisa”, un viņam kauns tikties ar cilvēkiem, kuri viņu nodrošināja ar “koruptīvu maizi” ilgus gadus un kuru interesēs viņš neko nevarēja izdarīt, kļūstot par iekšlietu ministru.

Piezīmes. Informācijas avots nav nosaucis bijušās Valsts policijas amatpersonas, kas “šteloja” ar ministru.

2020. gada 3. maijā tika saņemtas ziņas, ka persona, kura agrāk nodarbojusies ar degvielas kontrabandu un nelegālo degvielas uzpildes staciju izveidošanu Rīgā un Pierīgā, ilgu laiku maksājusi kukuļus Valsts policijas Rīgas reģiona pārvaldes 3. biroja priekšniekam Igoram Omaševam par noziedzīgas darbības piesegšanu.

Pirms kāda laikā starp minēto personu un I. Omaševu izveidojies konflikts, jo I. Omaševs sācis organizēt pārbaudes personai piederošajās nelegālas degvielas uzpildes stacijās ar mērķi “palielināt ikmēneša abonementa summu”. Tam persona, kas nodarbojusies ar degvielas kontrabandu, nepiekrita un pārtrauca savu noziedzīgo darbību.

Minētā persona izskata iespēju atnākt uz Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroju un paziņot par kukuļdošanu I. Omaševam.

2020. gada 5. maijā tika saņemtas ziņas, ka pielaide valsts noslēpuma objektiem anulēta Valsts policijas Ekonomisko noziegumu apkarošanas pārvaldes darbiniekam Dmitrijam Trogonovam, kas strādāja kopā ar Sergeju Latu un Vitāliju Olovinski.

Iepriekš strādāja par privātdetektīvu (zemāk informācija par to).

Pārtrauca privātdetektīva darbu un uzsāka darbu Valsts policijā – Ekonomisko noziegumu apkarošanas pārvaldē. Cik ir zināms, uz Ekonomisko noziegumu apkarošanas pārvaldi viņš atnāca ar “norunu”, ka viņam tiks norakstītas “saldas lietas”, kur var “nopelnīt naudu” (sēdēja uz pasūtījuma lietām).

Ir zināms, ka D. Trogonovs bija saistīts ar bijušo Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroja darbinieku Juri Urašu un viņa komandas cilvēkiem.

Ir zināms, ka D. Trogonovs apkalpoja kādas bankas intereses – izmeklēja lietas, kur banku vajadzēja “atbalināt”, un strādāja lietās pret bankas konkurentiem un ienaidniekiem. D. Trogonova brālis ir bijis vai joprojām ir bankas pārstāvis Kiprā.

Bijušais privātdetektīvs: strādājot par privātdetektīvu specializējās uz palīdzības sniegšanu cilvēkiem, kas bija parādā naudu un “vēlējās” izvairīties no naudas (kredīta) atdošanas.

Respektīvi, ja “parādniekam” bija vajadzīga palīdzība “neatgriezt parādu”, viņš vērsās pie D. Trogonova un D. Trogonovs caur kontaktiem Valsts policijā organizēja kriminālprocesus un pārbaudes pie “kreditora” ar mērķi “terorizēt kreditoru”, lai viņš aizmirst par parādnieku.

Ņemot vērā minēto nodarbošanos, par D. Trogonovu bija daudz negāciju no “kreditoru” puses.

2020. gada 19. maijā notika saruna ar informācijas avotu. Sarunas laikā informācijas avots pateica, ka bijušais Valsts drošības dienesta darbinieks Andris Evers ir iekārtojies darbā SIA Rīgas satiksme Risku vadības daļā, analītiķa amatā (tajā amatā, ko iepriekš ieņēma bijušais Drošības policijas darbinieks Arturs Maukstelis).

Īsi pirms A. Maukstelis pārtrauca darba attiecības SIA Rīgas satiksme, ar A. Everu bija saruna par to, lai viņš parunā ar savu “čomu” Emīlu Akrinu, kas tajā brīdī ieņēma SIA Rīgas satiksme valdes locekļa amatu, par to, lai A. Maukstelis turpinātu darbu SIA Rīgas satiksme. A. Evers sarunas laikā pateica, ka E. Akrinu pazīst un mēģinās parunāt, pēc kā pazuda. Kad A. Maukstelis pārtrauca darba attiecības SIA Rīgas satiksme, acīmredzami A. Evers vai nu izmantoja savu pazīšanos ar E. Akrinu, lai iekārtotos minētajā vietā, vai arī iekārtojās darbā caur Dženetu Nusu (minētais gājiens pilnībā atbilst raksturojumam, ko par A. Everu teica viņa tēvam Ziedonim Everam).

Ir zināms tas, ka A. Evers, iekārtojoties darbā SIA Rīgas satiksme, nav par to pateicis Valsts drošības dienestā un Korupcijas novēršanas un apkarošanas birojā, kur strādā viņa bijušie kolēģi, kaut arī brīnišķīgi apzinās korupcijas apmērus SIA Rīgas satiksme, kur “ar lielām karotēm tiek noņemta puta” no lielākās daļas darījumu (ārpakalpojumiem). Strādājot SIA Rīgas satiksme, A. Evers nevarēja nepamanīt aizdomīgā “čmošņika” Nila Oleča aktivitātes, kurš ievieš visādus IT risinājumus informācijas vākšanai par visu ko – tikai nav skaidrs, kam tālāk tā informācija tiek nodota, iespējams, vēstniecībai Antonijas ielā.

2020. gada 22. maijā no žurnālistes Agneses Argēvičas tika saņemta informācija, ka Latvijas Avīzi (tā saucamo Militārās izlūkošanas un drošības dienesta avīzi) nopircis uzņēmējs Māris Artinsons, kurš figurē vairākos skaļos kriminālprocesos.

2020. gada 22. maijā un 23. maijā A. Argēviča sūtīja bijušajam Drošības policijas darbiniekam Arturam Maukstelim SMS par to, ka “Korupcijas novēršanas un apkarošanas birojs un Valsts drošības dienests ir vainīgi”, ka M. Artinsons nopircis Latvijas Avīzi un nesēž cietumā.

Piezīmes. Pēdējā laikā A. Argēviča ir “nestabila, svārstīga, depresīva” un bieži vien no viņas tiek saņemtas negatīvas SMS ar pārmetumiem (it kā A. Maukstelis būtu ģenerālprokurors vai Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroja vai Valsts drošības dienesta štata darbinieks).

A. Maukstelim izveidojies priekšstats, ka A. Argēviča pašlaik pārmetusies uz Satversmes aizsardzības biroju – uztur kontaktus ar kādu Satversmes aizsardzības biroja (tā dēvētās Krievijas Federālā drošības dienesta filiāles Latvijā) štata darbinieku.

2020. gada 23. jūnijā tika pamanīts, ka LR Ģenerālprokuratūra atcēla Valsts drošības dienesta lēmumu par pielaides valsts noslēpuma objektiem anulēšanu Valsts policijas GkRPP Ekonomisko noziegumu apkarošanas pārvaldes darbiniekam Dmitrijam Trogonovam.

D. Trogonovs arī sēdēja uz “pasūtījuma lietām”, kur viņš vai “musarņas” vadība saņēma EUR par “noteiktu kriminālprocesu virzību” (vai nu izbeigšanu, vai uzgāzēšanu). Bija ziņas, ka D. Trogonovs arī pildīja tā saucamā valstiskā organizētās noziedzības grupējuma (Jura Uraša) uzdevumus – sadarbojās ar viņiem par EUR.

Ir saņemtas ziņas, ka LR Ģenerālprokuratūra atcēla Valsts drošības dienesta lēmumu un deva norādījumus savākt papildu faktūras pret D. Trogonovu (tāds taktisks gājiens, lai D. Trogonovs atrastos savā amatā un turpinātu “štelot”, lai viņu paņemtu uz “karsta”).

Ir arī citas ziņas. Zināms, ka LR ģenerālprokurors 2020. gada jūlijā pensionēsies. Iespējams, pirms pensionēšanās ģenerālprokurors Ēriks Alnmeiers nolēmis sev “nopelnīt kārtīgu atvaļinājuma pabalstu”.

Ir zināms, ka Ēriks Alnmeiers ilgus gadus saņēma un saņem algu no Parex bankas akcionāriem. Deviņdesmitajos gados Ē. Alnmeiers strādāja Parex bankas juridiskajā nodaļā. Ē. Alnmeiera priekšnieks ir bijis bijušais LR ģenerālprokurors Jānis Rastiņš, kurš arī uzrunāja Ē. Alnmeieru par to, ka viņam nepieciešams atgriezties prokuratūrā un būt Parex bankas “acīm un ausīm” tur, bet banka savukārt kompensēs algu starpību (algu starpība bankā un prokuratūrā), lai Ē. Alnmeiers varētu mierīgi strādāt. Ē. Alnmeiers minētajam piekrita un kārtīgi kalpoja Parex bankas akcionāriem.

2020. gada 29. maijā notika saruna ar “Vārda brāli” (attālināta saruna). Pēc “Vārda brāļa” vārdiem, ir parādījies klients, kas nodarbojas ar degvielas importu un eksportu. Klientam nepieciešams līgums ar privātdetektīvu uzņēmumu, lai pastāvīgi saņemtu privātdetektīvu pakalpojumus. Lai izpildītu klienta vēlmi, SIA štatā tiks pieņemts privātdetektīvs, bijušais Valsts policijas darbinieks Aleksandrs Belītis, kas kopā ar citiem darbiniekiem apkalpos klienta intereses.

Paralēli minētajam “brāļi” piesaistīs arī citus klientus, kam būs nepieciešami detektīvu pakalpojumi. Klienti būs “odiozi, zināmi”, līdz ar ko iespējas iegūt kvalitatīvu informāciju par daudziem aspektiem (korupcija, noziegumi, valsts drošība, organizētās noziedzības grupējumi, “samaitātas” amatpersonas) paplašināsies.

Lai uzņēmums varētu visu to nodrošināt un lai darbinieki varētu netraucēti strādāt, būs nepieciešams:

– uzturēt komunikāciju ar dienestu;

– sniegt informāciju, kas tiks iegūta darba gaitā par korupciju, noziegumiem, valsts drošības jautājumiem, procesiem organizētās noziedzības grupējumos, “samaitātām” amatpersonām;

– par daudziem aspektiem parādīsies iespēja ne tikai sniegt mutisku informāciju bet iesniegt dokumentus, materiālus, gatavot liecības, iesniegumus utt., kas būtiski atvieglos kriminālprocesuālas un administratīvas darbības;

– komunicējot ar dienestu, iespējams, būs nepieciešams apspriest darba momentus, lai “nekļūdītos”, laicīgi identificētu riskus, provokācijas un apdraudējumus.

Otrais moments. Gatavi veidot “seguzņēmumu”. Ir finanses. Ir personāls. Varēsim veidot “DUS” un tur “strādāt”. Par katru objektu (izvietojumu, darba režīmu, personālu) būs pilna informācija:

1) “DUS mērķis” – piesaistīt korumpēto amatpersonu uzmanību;

2) sagaidīt uzbraucienu un naudas pieprasījumu;

3) dokumentēt visu minēto un detalizēti sniegt dienestam;

4) nemot vērā to, ka finansējums ir, plašam projektam var pārdomāt pie objektu izvietojuma vietām, lai “pievilinātu” pēc iespējas vairāk “korumpēto amatpersonu” – Valsts policijas, Valsts ieņēmumu dienesta, pašvaldību darbiniekus, valsts un pašvaldību uzņēmumu darbiniekus, iespējams, politiķus (identificēt, atmaskot, sodīt);

5) kā mērķi var nospraust “gadu strādāt tādā režīmā”, tālāk skatīties darba rezultātus;

6) būs nepieciešams arī caur organizētās noziedzības grupējumiem, informācijas avotiem, aģentiem “iemest informāciju” par augstāk norādīto “DUS kompāniju un apgrozījumiem”, lai piesaistītu lielāku uzmanību;

7) jāpārdomā finanšu atskaišu iesniegšana – lai atgrieztu valstij to, kas būs nopelnīts seguzņēmuma darba ietvaros (tāpēc nepieciešams to dienesta dokumentos nostiprināt, ja ir nepieciešamība, jāsaņem GP akcepts, un uz priekšu).

Piezīmes. Šo var realizēt ļoti ātri un strauji. Un virzīties uz priekšu.

2020. gada 4. jūnijā tika saņemta informācija, ka bijušais Valsts policijas darbinieks Aļiks Aumanis, kas starpnieko kukuļdošanā starp organizētās noziedzības grupējumu pārstāvjiem un Valsts policijas Rīgas reģiona pārvaldes Kriminālpolicijas pārvaldes priekšnieku, Valsts policijas Rīgas reģiona pārvaldes Kriminālpolicijas pārvaldes 3. biroja priekšnieku, Valsts policijas centrālā aparāta darbiniekiem, plātās ar to, ka “viņam ir stipras pozīcijas Valsts drošības dienestā”, kur viņš var “ietekmēt procesus” (pārtraukt izmeklēšanas pret kaut ko, vai, otrādi, iniciēt tos), un deva saprast, ka viņa kontakti Valsts drošības dienestā ir “piebaroti” (danco no priekiem, saņemot kukulīšus).

2020. gada 7. jūnijā notika tikšanās ar informācijas avotu. Tikšanās laikā informācijas avots sniedza vispārējas ziņas par procesiem Valsts policijā. Pēc informācijas avota vārdiem, nesen runāja ar vienu savu kontaktu, kurš pastāstīja, ka tik bēdīga situācija Valsts policijā nekad nav bijusi. Daudzi Valsts policijas darbinieki paši veido noziedzīgas shēmas – piemēram, kontrabandas shēmas, narkotiku tirdzniecības shēmas, zādzību shēmas. Iesaista noziegumu īstenošanā savus informācijas avotus, aģentus, kontaktus un pelna no noziedzīgām shēmām. Daudzi darbinieki iesaistīti noziegumu modelēšanā, naudas izspiešanas shēmās.

Faktiski Valsts policija sadalījusies – ir dārzeņi, kas nosēž darba laiku algas dēļ un strādā bez atdeves, un “šteļmani”, kas atrodas nemitīgā kustībā un mēģina no amata “nopelnīt pēc iespējas vairāk”. Pēc informācijas avota vārdiem, ja agrāk bija vismaz kaut kāds gods un darbinieki neiesaistījās tik “plaši” kriminālajās aktivitātēs, tagad situācija mainījusies un Valsts policijas darbinieki paši bieži vien kļūst par noziedzniekiem. Pie tam Valsts policijas struktūrvienību vadītāji to zina un paši barojas no “šteļmaņu varkām”.

2020. gada 13. jūnijā notika saruna ar informācijas avotu (augsti stāvošu tiesībsargājošas iestādes amatpersonu). Sarunas laikā informācijas avots raksturoja situāciju Valsts policijā ļoti īsi – “pzd… nekad tādi korupcijas apmēri nav bijuši Valsts policijā. Veselām dienām staigā kā prostitūtas, kam notirgot “ietekmi” – uzsākt lietu vai izbeigt lietu, vai organizēt kādas pārbaudes par EUR. Protams, ir arī daudz izņēmumu – Valsts policijas amatpersonu, kas neko nedara, “nodarbojas ar futbolu” un nosēž darba laikā ar 0 entuziasmu, varbūt pat ar mīnusu”.

Piezīmes. Principā viss minētais sen jau bija zināms. Aptuveni tā arī ir. Daļēji tāda situācija izveidojusies tāpēc, ka “dancodami izsniedz pielaides valsts noslēpuma objektiem” gņilai vadībai, daļēji kadru politikas dēļ – kur ir apšaubāmi vērtēšanas kritēriji, daļēji biogrāfisko datu pārbaužu dēļ, kad ņem “no dziļiem laukiem ar 1000 gadu vēsturi Latvijā, kas būtiski samazina no kā izvēlēties mentus”.

2020. gada 16. jūnijā notika tikšanās ar informācijas avotu. Tikšanās laikā informācijas avots pastāstīja, ka, iespējams, Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroja darbinieki vai kādas citas tiesībsargājošas iestādes, vai valsts drošības iestāžu darbinieki ir vērsušies pie kāda uzņēmuma direktora Vadima Ozdračova ar lūgumu palīdzēt realizēt operatīvi tehnisku pasākumu – aprīkot bijušā Valsts policijas darbinieka Aļika Aumaņa automašīnu ar speciālo tehniku, jo A. Aumanis regulāri remontē savu automašīnu minētajā autoservisā. V. Ozdračovs sākumā piekrita un plānoja to izdarīt, bet A. Aumanis (klients) ļoti dīvaini sāka uzvesties – dīvaini runāja ar V. Ozdračovu, teica, ka grib pats uz nakti atstāt automašīnu, kaut gan plānoti remontdarbi neaizņemtu tika daudz laika, lai atstātu automašīnu uz visu nakti. V. Ozdračovs uztvēra visu minēto kā mēģinājumu no A. Aumaņa puses “pārbaudīt autoservisa darbiniekus”, un, iespējams, viņš pats “piesūtīja cilvēkus” pie V. Ozdračova.

2020. gada 17. jūnijā Iekšējās drošības birojs sācis kriminālprocesu par iespējamu krāpšanos Valsts policijas izsludinātajos formastērpu iepirkumos, un šajā lietā iesaistīti Valsts policijas priekšnieka vietnieki – Normunds Rapsis un Renāte Ila-Oķe.

Šajā kriminālprocesā tiek izvērtēta Valsts policijas amatpersonu iespējama bezdarbība, kā arī iesaistīto uzņēmēju veiktās iespējamās krāpnieciskās darbības, un Iekšējās drošības birojs ir veicis kriminālprocesuālās darbības Valsts policijā, kā arī vairākos citos uzņēmumos.

Kriminālprocesā par iespējamu krāpšanu Valsts policijas izsludinātajos iepirkumos ir vairākas personas, kurām ir tiesības uz aizstāvību, tai skaitā ir aizturētas divas privātpersonas – uzņēmumu pārstāvji.

Ar pašu amatpersonu piekrišanu Valsts policija apstiprina, ka procesuālās darbības veiktas arī pie Valsts policijas priekšnieka vietniekiem – Galvenās administratīvās pārvaldes priekšnieces Ilas-Oķes un Galvenās kārtības policijas pārvaldes priekšnieka Rapša.

Abas amatpersonas saistītas ar Valsts policijas organizētajiem iepirkumiem par jaunā parauga dienesta formastērpu iegādi policijas amatpersonām un iepirkumu par reprezentācijas un parādes formastērpa tehniskās specifikācijas un paraugu izstrādi.

Sākotnēji modes mākslinieka Bruno Irmaņa izstrādāto formastērpu komplektu apņēmās izgatavot divi pretendenti, taču beigās viens atteicās. Turklāt iepirkuma organizēšanā tika saņemta sūdzība, kuras izskatīšana aizņēma laiku, tāpēc tikai pērn oktobrī iepirkuma komisija par iepirkuma uzvarētāju atzina uzņēmumu SRC Brasa.

Piezīmes. Uzņēmuma SRC Brasa tiesībsargājošām iestādēm ir zināms uzņēmums, kurā figurē vai figurēja bijušais armijas pulkvedis, bijušais aizsardzības ministra Ģirta Valda Ristovska padomnieks, homoseksuālists Oļegs Rauja, kurš no Aizsardzības ministrijas aizgāja ar skandālu.

O. Rauja, būdams ministra padomnieks, parakstīja vienu armijnieku uz hard anal, pēc kā armijnieks izdarīja pašnāvību. Balstoties uz minēto, Militārās izlūkošanas un drošības dienests anulēja pielaidi valsts noslēpuma objektiem O. Raujam (atsevišķi jāatzīmē tas, ka O. Rauja pats personīgi ir stāstījis, ka “ļoti daudzus virsniekus piepacēlis caur “dirs…”. Respektīvi, “pakalpojums par pakalpojumu”. Virsnieki deva O. Raujam “atpūtu”, bet O. Rauja – dienesta pakāpes un amatus).

Ir zināms tas, ka uzņēmums SRC Brasa un O. Rauja figurēja korupcijas skandālos sakarā ar iepirkumu par formas tērpu piegādi armijai un sakarā ar formas tērpu ražotnes izveidošanu Brasas cietumā. Tāpēc pilnīgi iespējams, ka arī formas tērpu šūšana Valsts policijas vajadzībām ir saistīta ar korupciju, it īpaši ņemot vērā to, ka kārtības policiju vada ilggadējais ceļu policijas darbinieks Normunds Rapsis, bet “ceļu policists” ir sinonīms vārdam kukuļņēmējs (tur godīgu nebija un pieļauju, ka nav arī pašlaik”).

2020. gada 25. jūnijā masu medijos tika publicēta Normunda Rapša intervija “Policists Normunds Rapsis par satiksmes un Irģena agresiju”.

Zemāk Rapša biogrāfija.

No 1993. līdz 1996. gadam Rapsis bija Valsts policijas Jūrmalas pilsētas policijas pārvaldes Ceļu policijas nodaļas inspektors – ceļu policijas dežurants. No 1996. gada līdz 2000. gadam turpinājis dienestu kā Valsts policijas Rīgas pilsētas Galvenās policijas pārvaldes Ceļu policijas bataljona inspektors, bet no 2000. līdz 2003. gadam kā šī bataljona rotas komandiera vietnieks.

Rapsis no 2003. gada strādājis par Valsts policijas Jūrmalas pilsētas policijas pārvaldes Ceļu policijas nodaļas priekšnieku. Bet no 2007. līdz 2008. gadam N. Rapsis bijis Valsts policijas Rīgas pilsētas Galvenās policijas pārvaldes Ceļu policijas nodaļas priekšnieks. No 2008. gada līdz 2011. gadam viņš ieņēma amatu Valsts policijas Rīgas reģiona pārvaldes Kārtības policijas pārvaldes Satiksmes administratīvo pārkāpumu izskatīšanas birojā kā biroja priekšnieks.

Savukārt no 2013. gada 1. jūnija Rapsis tika iecelts par Valsts policijas Galvenās kārtības policijas pārvaldes priekšnieka vietnieku, Satiksmes drošības pārvaldes priekšnieku. Dienesta laikā Rapša ieguldījums darbā novērtēts ar vairākiem augstiem apbalvojumiem, tostarp par ieguldījumu Latvijas valsts iekšējās drošības un sabiedriskās kārtības uzturēšanā un nostiprināšanā viņš apbalvots ar III šķiras Viestura ordeni.

No 2012. gada marta Rapsis pasniedz lekcijas Valsts policijas koledžas Tiesību zinātņu katedrā. Viņš ir ieguvis sociālo zinātņu maģistra grādu tiesību zinātnē Latvijas Universitātē.

Kā ir redzams, Rapsis visu mūžu nostrādājis Ceļu policijā. No deviņdesmito gadu sākuma. Tas jau liecina par to, ka viņš ir kukuļņēmējs un atbildīgajiem dienestiem par šo idiotu jābūt tonnām informācijas.

Deviņdesmitajos gados un 2000 gadu sākumā uz CP gāja tikai un vienīgi ņemt kukuļus. Par kukuļiem būvēja mājas, par kukuļiem dibināja biznesus, veica uzkrājumus. Tas bija “kā atsevišķa kasta policijā”, kur bija zemākais atalgojums visā Valsts policijā – bet kur nekad nebija brīvu vietu.

Tas ir nožēlojami, ka neatkarīgajā Latvijā ceļinieki, kas pēc būtības ir patruļpolicisti, uztaisīja tādus “mega zinošus, gudrus un perspektīvus kārtības sargus”. Tas ir nožēlojami. Esmu vairāk nekā pārliecināts, ka, tiklīdz bija izsludināts iepirkums par formas tērpiem, “atbildīgās personas”, tajā skaitā Rapsis, kā prostitūtas sāka skraidelēt, mēģinot “izštelot kāpostu”.

Ja gribam virzīties pie tiešiem, objektīviem, taisnīgiem, spēcīgiem tiesībsargājošiem dienestiem – gandrīz kā Andropova laikos uz tiesībsargājošajām iestādēm jāpiekomandē drošībnieki, nevis “celt visādus noziedzniekus – Rapšus un idiotus Elšus.

2020. gada 3. jūlijā parādījušas ziņas, ka neskatoties uz to, ka Ģenerālprokuratūra atcēlusi Valsts drošības dienesta lēmumu par pielaides valsts noslēpuma objektiem anulēšanu D. Trogonovam, Valsts drošības dienests automātiski viņam neatdod pielaidi. D. Trogonovam no jauna jāpilda anketa, lai saņemtu pielaidi, ko D. Trogonovs arī izdarīja.

Tika saņemtas ziņas, ka D. Trogonovs caur vairākiem kontaktiem mēģina panākt to, lai viņam tiktu atjaunota pielaide valsts noslēpuma objektiem, un intensīvi mēģina noskaidrot, kāda informācija Valsts drošības dienesta rīcībā ir par viņu.

2020. gada 3. jūlijā no informācijas avota tika saņemtas ziņas, ka Edgars Aunups un Vienotības politiķis Atis Ejiņš lūdzis atsevišķus cilvēkus no Valsts drošības dienesta palīdzēt D. Trogonovam saņemt pielaidi valsts noslēpuma objektiem, skaidrojot augstāk minēto ar to, ka “D. Trogonovs ir ļoti vajadzīgs cilvēks”.

Pēc informācijas avota vārdiem, E. Aunupam un A. Ejiņam ir ļoti liela ietekme uz Valsts drošības dienesta priekšnieku Normundu Ežvietu, jo laikā, kad tika lemts jautājums par N. Ežvieta pārvēlēšanu Valsts drošības dienesta priekšnieka amatā, E. Aunups un A. Ejiņš atbalstīja N. Ežvieta pārvēlēšanu uz otro termiņu un “deva norādījumus deputātiem” atbalstīt N. Ežvietu.

E. Aunups un A. Ejiņš jau vienu reizi lūdza N. Ežvietam palīdzēt D. Trogonovam saņemt pielaidi valsts noslēpuma objektiem. Lūgums tika izpildīts, bet pēc neilga laika tika plānota D. Trogonova paaugstināšana amatā, līdz ar ko sākusies jauna pārbaude, kuras laikā tika identificēti būtiski momenti, uz kā pamata D. Trogonovam pielaide netika iedota (minētais Valsts drošības dienesta lēmums ir pārsūdzēts).

2020. gada 24. augustā bijušajam Drošības policijas darbiniekam Arturam Maukstelim piezvanīja pa wazap attāls radinieks Vasilijs Urevičs no Lielbritānijas. V. Urevičs A. Maukstelim nav zvanījis, un A. Maukstelis viņu nav redzējis gadus divdesmit, bet 1. augustā V. Urevičs piezvanīja A. Maukstelim pirmo reizi. Telefona sarunas laikā V. Urevičs pajautāja, vai “A. Maukstelim ir kontakti lidostā Rīga”, lai organizētu cigarešu izvešanu no Latvijas uz Lielbritāniju. Uz minēto jautājumu A. Maukstelis atbildēja, ka kontaktu nav bijis un nav.

A. Maukstelis vēlreiz izskaidroja V. Urevičam, ka uzraugošie dienesti lidostā Rīga 100% pārbauda bagāžas pie izlidošanas un V. Ureviča “tēma” jau sen ir mirusi Latvijā, līdz ar ko V. Urevičs var par to aizmirst. Sarunas beigās A. Maukstelis vēlreiz izskaidroja V. Urevičam, ka V. Ureviča “tēma” ir absolūti pretlikumīga un par to draud gan administratīvā, gan kriminālā atbildība (viss atkarīgs no cigarešu izcelsmes un apjomiem).

Piezīmes. V. Urevičam ir krimināla pagātne, vairākkārt bijis notiesāts par visdažādākajiem noziedzīgiem nodarījumiem un Latvijā vairākkārt bijis notiesāts ar brīvības atņemšanas sodu. A. Maukstelis uztvēra V. Ureviča zvanu kā provokāciju no Valsts policijas puses (musarņas), ar kuru A. Maukstelis pašlaik tiesājas (tāpat kā ar Iekšlietu ministriju) par administratīvā akta izdošanu, kurā A. Mauksteli neapstiprināja Carnikavas novada pašvaldības policijas priekšnieka vietnieka amatā.

2020. gada 26. augustā notika saruna ar kontaktu. Sarunas laikā kontakts sniedza ziņas par esošo vai bijušo Drošības policijas (pašlaik Valsts drošības dienesta) darbinieku Andri Zeriņu, kurš sadarbībā ar Satversmes aizsardzības biroju veica to uzņēmumu pārbaudes, kuri pieteicās Industriālo drošības sertifikātu saņemšanai. Pēc kontakta vārdiem, A. Zeriņš Satversmes aizsardzības birojā bija noformēts kā aģents. Cik ir zināms kontaktam, A. Zeriņš, būdams Satversmes aizsardzības biroja aģents, vāca ziņas par Drošības policijas vadību un darbiniekiem, par procesiem Drošības policijā, kā arī deva ziņas no Drošības policijas iekšējiem reģistriem.

Sarunas laikā kontakts pateica, ka, pirms uzsākt dienestu Drošības policijā, A. Zeriņš strādājis Iekšlietu ministrijas Sardzes pulkā līdz 2003. gada 31. decembrim, bet pēc tam pārgājis uz Drošības policiju. Kontakts pateica, ka, dienot Iekšlietu ministrijas Sardzes pulkā, A. Zeriņš bija noformēts Drošības policijas kā aģents un faktiski no aģenta tika pieņemts par Drošības policijas štata darbinieku.

Sarunas beigās kontakts pateica, ka ne tikai A. Zeriņš ir noformēts Satversmes aizsardzības birojā kā aģents, bet daudzi citi, kuru darba pienākumi saistīti ar pielaižu izsniegšanu valsts noslēpuma objektiem, piemēram, bijušais Drošības policijas darbinieks Eduards Aškevičs – visu dokumentāciju, kas nonāca pie viņa darba ietvaros, Drošības policija vadāja uz Satversmes aizsardzības biroju un deva kopēt.

2020. gada 1. septembrī tika saņemtas ziņas, ka Valsts policija ir uzsākusi kārtējo operatīvās uzskaites lietu pret bijušo Drošības policijas darbinieku Arturu Mauksteli sakarā ar A. Mauksteļa tiesvedību pret Iekšlietu ministriju un Valsts policiju, kuras pamatā bija A. Mauksteļa neapstiprināšana Carnikavas novada pašvaldības policijas priekšnieka vietnieka amatā.

Pēc saņemtajām ziņām, Valsts policija jūtot to, ka 2020. gada oktobrī, nākamās tiesas sēdes laikā, viņiem nebūs, ko pateikt tiesai, piestādīt pierādījumus sakarā ar apgalvojumu par A. Mauksteļa bīstamību, līdz ar ko Valsts policija mēģina visādos ceļos “sameklēt kaut ko vai nokompromitēt A. Mauksteli”.

Piezīmes. Nožēlojami, ka “musora” (Valsts policijas amatpersonas) LR nodarbojas ar patvarību un izmanto savas pilnvaras un iespējas, nevis lai cīnītos ar organizēto noziedzību, rūpētos par sabiedrisko kārtību un drošību, bet lai ņemtu kukuļus, pārdotos kā prostitūtas un “aplenktu” personas, no kurām baidās (baidās, ka atmaskos negodprātīgo mentu noziegumus).

Acīmredzami tādiem musoriem kā Rišins, kā Reinis Notiņš vajag organizēt mācību.

2020. gada 14. septembrī tika saņemtas ziņas, ka notika tikšanās ar kontaktpersonām, kas uztur komunikāciju ar iekšlietu ministru. Kontaktpersonas ministram pastāstīja, kas ir vispārzināms (par bijušo Drošības policijas darbinieku Arturu Mauksteli), ka esi “draugs” tam “resnajam cūkam” un ka no tā tad arī tās nepatikšanas (vēstule no Valsts policijas, uz kā pamata iekšlietu ministrs A. Mauksteli neapstiprināja Carnikavas novada pašvaldības policijas priekšnieka vietnieka amatā). Tā arī skaidrots ministram. Ministrs neko nezināja vispār. Viņam pabāž kaudzi papīru, ko paraksta. Tā arī neskatoties parakstīja par A. Mauksteli.

Kontaktpersonas pateica, ka ministrs uzdevis Rišinam šo mēnesi atlaist to cūku un ka ministrs saprot, ka cūka visus tur aiz pautiem – visi ir sasmērējušies, un cūkam kompra ir.

Ministrs nodevis A. Mauksteļa “materiālus” Iekšējās drošības birojam izskatīšanai.

Minētā sakarā 2020. gada 15. septembrī tika saņemtas kompetentas iestādes viedoklis.

Materiālu nodošana Iekšējās drošības birojam par A. Mauksteli ir totāla ministra nekompetence. Pat kaitnieciska rīcība. Visi zina, ka Iekšējās drošības birojs bučo pakaļu “Resnajam” un atskaitās viņam, ieskaitot Iekšējās drošības biroja vadītāju. Minētā iestāde ir pārpildīta ar “Resnā” algotņiem, pret kuriem notiek aktīvi pasākumi. Līdz ar ko var būt, ka:

– izskatīs materiālus tā, lai piesegtu pakaļu “Resnajam”, un nopludinās visu viņam;

– atsūtīs materiālus atpakaļ ministram neizskatot, jo nav viņu kompetence;

– izskatīs negatīvā plāksnē ministram, jo pēc būtības Valsts policija “nerekomendē” A. Mauksteli amatam. Gala lēmumu pieņem ministrs. Līdz ar ko vērtēs ministra atbildību visa sakarā (kaut gan Iekšējās drošības birojs ir tieši pakļauts ministram, un pēc loģikas Iekšējās drošības birojs nevar vērtēt ministra atbildību – interešu konflikts). Vērtēt ministra atbildību var premjers.

2020. gada 23. septembrī notika tikšanās ar kontaktu. Tikšanās laikā kontakts pastāstīja, ka Pāvels Ebenoks kopā ar savu kompanjonu Mārtiņu Rieķi un nelaiķa Valērija Aligina meitu Irinu Aliginu vada nodibinājumu Valērija Aligina fonds.

Ir zināms tas, ka 2018. gadā I. Aligina kopā ar Niku Aveļjevu un Annu Emīliju Aliginu oficiāli kļuva par nelaiķa Valērija Aligina mantiniecēm. Vērtīgākā mantojuma daļa ir farmācijas milža Olainfarm akcijas. Kontroli pār uzņēmumu sākumā pārņēma Irina Aligina, pret kuru apvienojās Nika Aveļjeva un nepilngadīgās Annas Emīlijas māte Signe Aldere-Ildedze. I. Aliginas intereses pārstāvēja P. Ebenoks un M. Rieķis, kuri pierunāja I. Aliginu pārdot viņai piederošās Olainfarm akcijas kaut arī Valērija Aligina testamentā ir liegums pārdot Olainfarm akcijas piecus gadus.

P. Ebenoks ar M. Rieķi sāka meklēt I. Aliginai piederošo Olainfarm akciju pircējus. P. Ebenoks atrada vienu potenciālo I. Aliginai piederošo Olainfarm akciju pircēju – bijušo Krievijas Valsts Domes deputātu no Vienotās Krievijas Eduardu Anakovu, kurš pašlaik dzīvo Latvijā, Jūrmalā. P. Ebenoks vienojās ar E. Anakovu par I. Aliginai piederošo Olainfarm akciju pārdošanas cenu un paņēma no E. Anakova naudu (runa, ka summa varētu būt ap 1 miljonu eiro). P. Ebenoks apsolīja E. Anakovam, ka akcijas tiks reģistrētas uz E. Anakova uzņēmumu, tiklīdz Valērija Aligina atstātais testaments to ļaus, bet līdz tam brīdim P. Ebenoks apsolīja E. Anakovu vai viņa norādīto pārstāvi (vai pārstāvjus) iecelt Olainfarm valdē un padomē.

Savas saistības P. Ebenoks nav izpildījis un, paņemot naudu no E. Anakova, sācis piedāvāt arī citām ieinteresētām personām nopirkt I. Aliginai piederošās Olainfarm akcijas. No dažām ieinteresētām personām P. Ebenoks ņēma lielas naudas summas (avansu) par I. Aliginai piederošajām Olainfarm akcijām. Minētā sakarā P. Ebenokam izveidojās ļoti ass konflikts ar E. Anakovu, kura ietvaros P. Ebenoks “pasūtīja viņu trīs mājas tālāk” un piesavinājās viņa naudu.

Pēc kontakta vārdiem, E. Anakovam ir ļoti nopietni krimināli kontakti Krievijas organizētajā noziedzībā. Pēc būtības E. Anakovs pats ir organizētās noziedzības pārstāvis. Atrodoties Latvijā, E. Anakovs uztur ļoti tuvas attiecības ar Ivanu Aritonovu un ir precējies ar Ludmilu Ļisejevu (bijušā Ivana Aritonova grupējuma dalībnieka Vasilija Ļisejeva sievu). V. Ļisejevam iesauka I. Aritonova grupējumā bija “Kojots”. V. Ļisejevs tika nogalināts 2001. gada 3. decembrī Mežciemā.

Kontakts uzskata, ka P. Ebenoka slepkavību varēja pasūtīt E. Anakovs, kurš nevarēja piedot P. Ebenoka krāpšanos pret viņu un augstprātīgo komunikāciju. E. Anakovs varēja to organizēt caur saviem plašajiem kontaktiem organizētajā noziedzībā.

2000. gada decembrī pie Strazdes pagrieziena uz šoseju Rīga–Ventspils ar četriem šāvieniem galvā automašīnā tika nogalināts spirta rūpnieks Dainis Eimanis. Viena no sākotnējām versijām: par konkurenci legālajā un nelegālajā spirta ražošanā un pārdošanā.

Izdalīta arī versija par iespējamo konkurenci degvielas tirgū, kas saistās ar iecerētās bioetanola ražotnes celtniecību. Aptuveni mēnesi pirms slepkavības Saeimas deputāti bija atbalstījuši 8,9 miljonu latu valsts garantiju izsniegšanu Jaunpagasts plus bioetanola ražotnes projektam. Pēc Daiņa Eimaņa nāves uzņēmums valsts garantijas tā arī neizmantoja.

Gadu iepriekš Rīgas centrā tika nošauts Kalsnavas spirta rūpnīcas faktiskais līdzīpašnieks Arnis Esteris un notika spirta biznesā iesaistītā Māra Illera slepkavības mēģinājums Rīgas centrā.

Par D. Eimaņa slepkavības izpildītāju tiek uzskatīts Normunds Ijkuris, kurš pats tika nogalināts neilgi pēc sava upura nāves. Saistībā ar D. Eimaņa nāvi savulaik tika locīts gan nesen nogalinātās uzņēmējas Ellas Vanovas vīra Igora Vanova, gan uzņēmēja Mihaila Aifuļina un bijušā policista Jurija Reslova vārds, tomēr pierādījumi tam netika gūti.

Nav lieki atgādināt, ka ar lietu nodarbojās prokurors Azarovs, kurš 2003. gada 3. aprīlī tika aizturēts par kukuļa, 50 000 ASV dolāru, pieprasīšanu no bijušā policista Jurija Reslova un vēlāk par to notiesāts.

Saistībā ar spirta uzņēmēju slepkavībām notiesāti vairāki izpildītāji, taču neviens pasūtītājs nav noskaidrots. Bieži I. Vanova vārdu prese piesauca 1996. gada vidū, kad jūnijā Maskavā tika nogalināts B.L.B. korporācijas prezidents Valerijs Ihačovs, bet pēc diviem mēnešiem Latvijā nošāva Igoru Ondu – viņa vadītā firma Europe Center uzbūvēja lielveikalu Mols.

Arī pret I. Vanovu tovasar tika vērsts uzbrukums – viņa automašīnu uzspridzināja Rīgas centrā. Toreiz šos noziegumus izskaidroja ar to, ka I. Vanovs, M. Aifuļins, V. Ihačovs un I. Onda Krievijā aizņēmušies lielu naudu, taču vēlāk nav varējuši to atdot.

2002. gada decembrī tika notiesāti 2000. gada skaļākā nozieguma – uzņēmēja Daiņa Eimaņa slepkavības izpildītāji. Rinalds Ukšs saņēma 8 gadus un Dainis Olitiko piecus gadus cietumsoda. Šāvējs un galvenais izpildītājs Normunds Ijkuris drīz pēc nozieguma izdarīšanas tika atrasts nogalināts.

2020. gada 23. septembrī kontakts pastāstīja, ka Dainis Eimanis ir bijis uzņēmuma Latvijas balzams ģenerāldirektors un spirta ražošanas kompānijas Jaunpagasts Plus saimnieks. Latvijas balzamu laikā, kad to vadīja D. Eimanis, gribēja nopirkt Krievijas uzņēmējs (oligarhs) Jurijs Eflers, bet D. Eimanis tam traucēja. Lai darījums notiktu, “Bārda” (Andris Ķēle) caur uzņēmēju Igoru Vanovu pasūtīja D. Eimaņa slepkavību, kas arī tika realizēta, un pēc tam Latvijas balzams nonāca Jurija Eflera īpašumā.

2020. gada 27. septembrī notika saruna ar zvērinātu advokātu – uzņēmēju Juri Anagu. Sarunas laikā J. Anags ieminējās par to, ka viņam ir ļoti smalkas un precīzas ziņas par to, no kā Valsts policijas Rīgas reģiona pārvaldes Kriminālpolicijas pārvaldes priekšnieks regulāri ņem naudu (kukuļus). Sarunas laikā J. Anags neprecizēja minētās ziņas.

Ņemot vērā to, ka bijušais Drošības policijas darbinieks Arturs Maukstelis līdz galam nezina, kā J. Anags uztver Valsts policijas Rīgas reģiona pārvaldes Kriminālpolicijas pārvaldes priekšnieku un kādas viņam ir attiecības ar to, A. Maukstelis neakcentēja uzmanību uz J. Anaga minēto.

Piezīmes. Iespējams, jāizvērtē iespējas dienestam leģendēti nodibināt kontaktus ar J. Anagu, lai iegūtu uzticību un iegūtu dienestam interesējošo informāciju.

2020. gada 30. septembrī tika saņemtas ziņas, ka cirkulē ziņas par to, ka uzbrucēji, kas ielauzās Pāvela Ebenoka mājās, varētu būt “rūdīti noziedznieki”, kas ir bijuši brīvības atņemšanas vietās un ievēro “noziedznieku kodeksu”.

Par to liecina tas, ka P. Ebenoks un I. Alandins tika sisti ar dēļiem. Ir zināms tas, ka P. Ebenoks un I. Alandins ir personas ar netradicionālu seksuālo orientāciju, bet saskaņā ar “noziedznieku kodeksu” nedrīkst pieskarties ar  pliku roku pie “netradicionāļiem”, kā arī nedrīkst pieskarties ar nazi.

Kā ziņots, naktī no sestdienas uz svētdienu (no 19. uz 20. septembri) Langstiņos nogalināts zvērināts advokāts Ebenoks, bet viņa partneris Alandins ievainots.

Ir zināms tas, ka trīs maskās tērpti noziedznieki advokāta Pāvela Ebenoka mājā iebrukuši, uzlaužot durvis, un savus upurus tie situši ar rokām, kājām un turpat atrastiem dēļiem, bet no notikuma vietas aiznesuši līdzi dārgus rokaspulksteņus un juvelierizstrādājumus.

Laupītāji upurus pārsteiguši, nezvanot pie durvīm, bet ielaužoties pa tām no pagalma puses. Policija gan vēl skaidros, vai ielaušanās pa durvīm notikusi pirms saimnieku atgriešanās vai jau pēc tam. Policija notikuma vietā ieradusies pēc tam, kad noziegumā cietušais Ebenoka partneris veterinārārsts Ingus Alandins vērsies pēc palīdzības pie kaimiņiem, jo viņam pašam telefons ticis atņemts.

Teritorijā nav bijusi uzstādīta videonovērošana un mājā tobrīd nav bijusi ieslēgta signalizācija. Noziegumā cietušais Ebenoka partneris policijai skaidrojis, ka signalizācija tikusi ieslēgta salīdzinoši reti, kad mājas iemītnieki devušies ilgstošā prombūtnē.

Saskaņā ar sniegtajām liecībām, uzbrucēji bijuši trīs, tērpti viscaur melnā, ar maskām galvā un cimdos. Divus mājās esošos vīriešus viņi situši ar rokām, kājām un turpat pagalmā atrastiem terases apdares dēļiem, no kuriem vienu policija pēc tam atradusi aptuveni 200 metrus no nozieguma izdarīšanas vietas. Viens cietušais vīrietis – Ebenoks – no gūtajām traumām miris.

Upuru sasiešanā noziedznieki bija izmantojuši vadu. Notikuma vietā policija konstatējusi cīniņa pēdas, taču detalizētāk Uks neskaidroja, cik ļoti Ebenoks un viņa partneris pretojušies.

Sakarā ar P. Ebenoka slepkavību bijušais Drošības policijas darbinieks Arturs Maukstelis gatavoja informāciju, ka iespējamais slepkavības organizators un pasūtītājs ir Krievijas pilsonis, bijušais Krievijas domes deputāts Eduards Anakovs.

Kā jau tika ziņots iepriekš, E. Anakovam ir ļoti plaši noziedzīgi kontakti (slepkavnieciski kontakti) Krievijas organizētās noziedzības grupējumu vidū, kā arī Latvijā.

2020. gada 30. septembrī Saeimas Aizsardzības, iekšlietu un korupcijas novēršanas komisijas sēdē Valsts policijas pārstāvji paziņoja, ka Latvijā nepieciešamas izmaiņas Operatīvās darbības likumā, lai likumsargiem atvieglotu iespējas sākt operatīvās darbības pasākumus pret iespējamiem noziedzniekiem.

Patlaban Operatīvās darbības likumā teikts: “Ja izmeklēšanas iestādes un valsts drošības iestādes rīcībā ir informācija par konkrētām personām un tā dod pietiekamu pamatu turēt šīs personas aizdomās par noziedzīga nodarījuma gatavošanu vai izdarīšanu vai par valsts vai sabiedrības drošības apdraudējumu, vai arī tās tiek meklētas par izdarīto noziedzīgo nodarījumu, attiecībā uz šīm personām jāsāk operatīvā izstrāde.”

Operatīvās izstrādes procesā var izmantot jebkurus likumā norādītos operatīvās darbības pasākumus, piemēram, izsekošanu, iekļūšanu, korespondences kontroli un sarunu noklausīšanos. Valsts policijas Kriminālizmeklēšanas pārvaldes priekšnieks Armands Uks komisijā skaidroja, ka operatīvās izstrādes stadijā policija var veikt visus nepieciešamos operatīvos pasākumus un policijai ir pieejams viss likumā noteikto instrumentu klāsts.

“Saskaņā ar Operatīvās darbības likumu operatīvā izstrāde jāsāk pret konkrētu personu, taču prakse ir tāda, ka ar to tiek saprasts konkrēts cilvēks ar konkrētu vārdu un datiem. Ja mums šī cilvēka datu nav, tad izstrādi nevaram veikt,” skaidroja Uks. Nereti noziegumi tiek izdarīti interneta vidē, un šajā vidē noziedznieki darbojas anonīmi. Tas nozīmē, ka policijai ir grūtības sākt operatīvo izstrādi un likumsargi nokļūst sava veida apburtajā lokā, uzsvēra Uks.

“Ja noziedznieks darbojas interneta vidē, mēs nevaram viņu izvilināt gaismā un notvert. Likumā ir nepieciešams nodefinēt, ar ko mēs saprotam konkrētu cilvēku,” piebilda Uks. Šis bija viens no priekšlikumiem, ko Uks minēja, atbildot uz komisijas vadītāja Jura Ancāna (Jaunā konservatīvā partija) jautājumu par to, kādus risinājumus varētu sniegt komisija, lai uzlabotu tiesībsargājošo iestāžu darbu. Ancāns sēdes beigās aicināja Iekšlietu ministriju un prokuratūru līdz novembrim sagatavot kopēju vēstuli par problēmām un nepieciešamajiem uzlabojumiem Operatīvās darbības likumā. Par problēmām un uzlabojumiem Operatīvās darbības likumā komisija nākotnē rīkos slēgtu sēdi.

Piezīmes. Kā jau tika minēts vienā no pēdējām informācijām par situāciju Valsts policijā: “Ziņas par Valsts policijas stagnāciju un degradāciju tika sniegtas vairākkārt. Valsts policijā ir izveidojusies situācija, kad dienestā tika pieņemti daudzi darbinieki, kuriem interese par dienestu policijā ir 0. Faktiski daļa Valsts policijas amatpersonu uzsāka dienestu Valsts policijā, jo “nebija citu darbu”, bet dienests Valsts policijā nodrošina sili, kā rezultātā mēs “saņemam to, ko saņemam”.”

Otrais iemesls Valsts policijas degradācijai ir Policijas akadēmijas likvidācija, kurā gatavoja dienestam Valsts policijā un citās tiesībsargājošās un valsts drošības iestādēs motivētus kadrus. Policijas akadēmijas vietā tika izveidots “nesaprotams veidojums” – Policijas koledža, kur studentiem “pa druskai stāsta no visurienes”. Mācības policijas koledžā notiek savādākā formā nekā Policijas akadēmijā – brīvais režīms, nav pirmajā kursā pusmilitārais novirziens, kā bija LPA un kas bija par iemeslu ciešu attiecību nodibināšanai starp kursantiem, kuri pēc akadēmijas absolvēšanas palīdzēja izveidot arī efektīvas darba attiecības un risināt “daudzus darba jautājumus pa telefonu”.

Trešais iemesls ir ļoti augsta korupcija Valsts policijas vadībā, kas noveda pie tā, ka “atsevišķo Valsts policijas struktūrvienību vadītāji” kļuva par “karaļiem”, kas “pieņem savās struktūrvienībās” nevis gudrus, zinošus, izglītotus padotos, bet kalpus, kuri kalpo “karaļu merkantilajiem mērķiem”.

Diemžēl atbildīgie dienesti, kam būtu jāseko līdzi tādam tendencēm (“karalistu veidošana Valsts policijā”), nepietiekami reaģējuši uz tām (dancodami laipni deva pielaides valsts noslēpuma objektiem un nepietiekami analizēja ziņas par korupciju), kā rezultātā pašlaik ir izveidots tāds koruptīvs astoņkājis, kas “var sagrābt visu varu valstī” (un rezultātā eiropeiska valsts no brīvas, demokrātiskas valsts var pārvērsties par kišlaku).

Armanda Uka teiktais par nepilnībām Operatīvās darbības likumā un par to, ka nepieciešamas izmaiņas šajā likumā, lai likumsargiem atvieglotu iespējas sākt operatīvās darbības pasākumus pret iespējamiem noziedzniekiem, neatbilst lietas faktiskajiem apstākļiem. Jau pašlaik likums ļauj efektīvi strādāt pret noziedzniekiem. Problēma ir tāda, ka Valsts policijai trūkst operatīvo darbinieku, kuri spēj efektīvi pielietot visas Operatīvās darbības likuma iedotās iespējas, un pie tam “policijas struktūrvienību vadītāji – “karaļi” iemācījušies šīs tiesības izmantot, lai “neslikti pelnītu”.

Tas, ka policijā 90% darbinieku ir šlaks (amēbas), kas nosēž līdz 16.30 un skrien mājās, ir pamats tam, ka daudzās lietās Valsts policijā ir “apdirsieni un nespēja”. Ja šodien atlaistu pat pusi no “siliniekiem policijā” – absolūti nekas nemainītos. Kā tika uzsvērts vēsturiskās informācijās, katrā Valsts policijas struktūrvienībā ir kādi 5% darbinieku, kas reāli strādā. Smagi strādā un efektīvi strādā. Pārējie ir statisti, kas “atnākuši atsēdēt darba laiku”. Piešķirot iespēju Valsts policijas amatpersonām strādāt kā Čekas laikos (1917.–1921. g.) vienalga panākumi būtu zemi.

Esmu mācījies ar A. Uku, kas Saeimā “pļūtīja” muļķības. Domas par viņu iepriekš bija krietni augstākas. Lasot to vāvuļošanu, ko viņš pacēla Saeimā, prātā nāk teiciens “sliktam dejotājam olas traucē”.

Faktiski esmu pret paplašinātām Valsts policijas operatīvās darbības iespējām līdz laikam, kamēr tie, “kas danco”, nenograus valstisko organizētās noziedzības grupējumu un “karaļus policijā”. Savādāk tas būs vēl viens solis uz patvaļu un operatīvo iespēju izmantošanu “kabatas piepildīšanai” un varas sagrābšanai LR.

Esmu PAR – lai, piemēram, valsts drošības iestādēm un Korupcijas novēršanas un apkarošanas birojam būtu cits likums (Operatīvās darbības likums Nr. 2), kas ļautu veikt paplašinātus operatīvās darbības pasākumus (lai nebūtu viens ODL visiem operatīvās darbības subjektiem). Tā teikt – sadalīt iespējas un kompetences.

2020. gada 7. oktobrī tika saņemtas ziņas, ka Ministru prezidents Krišjānis Ariņš (JV) nav apmierināts ar procesu, kā noslēdzies konkurss uz Valsts policijas priekšnieka amatu, jo tādu pozīciju viņam uzturēt rekomendēja bijušais Valsts policijas priekšnieks Ints Uzis, kurš no 2020. gada augusta vidus ir K. Ariņa ārštata padomnieks iekšējās drošības jautājumos. Zinot to, ka starp bijušo Valsts policijas priekšnieku un iekšlietu ministru ir bijušas saspringtas attiecības, I. Uzis K. Ariņam varēja izstāstīt par visam intrigām un “zemūdens akmeņiem” jaunā Valsts policijas priekšnieka izvēles procesā.

Ir zināms tas, ka S. Irģens, kļūstot par iekšlietu ministru, mēģināja ietekmēt Valsts policijas priekšnieku, lai tas atlaistu virkni augsti stāvošu Valsts policijas amatpersonu un veiktu plašas reorganizācijas.

Pēc informācijas avota vārdiem, valdība konceptuāli atbalstīja S. Irģena izvēlēto jauno Valsts policijas priekšnieka kandidātu, lai neizveidotos konflikts (kandidāta neatbalstīšanas gadījumā) un lai nesabruktu koalīcija.

2020. gada 8. oktobrī notika tikšanās ar kontaktu. Tikšanās laikā kontakts pastāstīja par komunikāciju ar iekšlietu ministru Sandi Irģenu. Sarunas laikā kontakts minēja sekojošus momentus, kas viņam kļuvuši zināmi no komunikācijas ar S. Irģenu.

1. S. Irģenam izvēlēties Valsts policijas amatpersonu, kuru virzīt uz Valsts policijas priekšnieka amatu (Armandu Uku) palīdzēja bijušais OMEGA komandieris Juris Rabovskis, kas pats personīgi trīs stundas runāja ar A. Uku, pirms šo kandidatūru ieteikt S. Irģenam.

2. S. Irģens vēlējies redzēt Iekšlietu ministrijā savā komandā Juri Rabovski jau sen, bet pagaidām komunikācija ar J. Rabovski notiek “neoficiāli”. S. Irģens neņem J. Rabovski Iekšlietu ministrijā, jo blakus viņam salikti Jura Uraša komandas cilvēki, piemēram, Signe Ole, kas “seko līdz visam, kas notiek pie ministra un ap ministru”.

Nesen ministrs konstatējis, ka ir pazudis viens no Iekšlietu ministrijas slepenajiem dokumentiem, kas ministrijā bija saņemts. S. Irģens mēģina šo dokumentu atrast, un viņa aizdomas krīt uz S. Oli, kura varēja paņemt šo dokumentu (diemžēl nav sīkākas informācijas, par kādu dokumentu iet runa).

3. Kontakts pateica to, ka Valsts policijas Rīgas reģiona pārvalde (ar saviem darbinieku resursiem vai piesaistot detektīvus) izseko katru S. Irģena soli un S. Irģenam Valsts policijas Rīgas reģiona pārvaldes Kriminālpolicijas pārvaldes priekšnieks regulāri iesūta fotogrāfijas, uz kurām ir redzams S. Irģens, runājot ar kādu, – tādā veidā parādot, ka viņš ir zem pilnas “reģiona kontroles”.

4. Iekšlietu ministrs lolo cerības uz iespējām mainīt situāciju Valsts policijā un Iekšlietu ministrijā kopumā pēc tam, kad Armands Uks sāks pildīt Valsts policijas priekšnieka pienākumus. Valsts policijā būs lielas reorganizācijas, un daudzi vadošie darbinieki tiks atbrīvoti no amatiem, to pašu arī gaida Iekšlietu ministrijā. Pēc kontakta vārdiem, Valsts drošības dienestā S. Irģenam pilnīgas uzticības nav – viņš uzskata, ka tur joprojām ir liela ietekme J. Urašam un Valsts drošības dienestā ir Uraša cilvēki (piezīme, viens noteikti ir – Dainis Udars).

5. Iekšlietu ministrs zina par Artura Mauksteļa situāciju (pats ministrs parakstījis dokumentu par to, ka nepiekrīt A. Mauksteļa apstiprināšanai Carnikavas novada pašvaldības policijas priekšnieka vietnieka amatā). Pēc A. Mauksteļa 2020. gada 28. jūlija tiesas sēdes, kur tika skatīts A. Mauksteļa pieteikums pret Iekšlietu ministriju, S. Irģens trīs reizes pieprasīja ziņas Valsts policijai par A. Mauksteli. Valsts policija atteicās ziņas dot, un tikai 2020. gada 24. septembrī Iekšlietu ministrija saņēma Valsts policijas vēstuli Nr. 20/2 – 877s, kurā par A. Mauksteli “ļoti daudz sūdu sarakstīts”. Pēc kontakta vārdiem, līdz tiesai palikušas dažas dienas, līdz ar ko ministrs nevarēja iedziļināties un uzrakstīt uz “negatīva masīva”, ka “viss kārtībā”, atceļam nepiekrišanu A. Mauksteļa apstiprināšanai Carnikavas novada pašvaldības policijas priekšnieka vietnieka amatā. Pēc kontakta vārdiem, neskatoties uz visu, iekšlietu ministrs deva uzdevumus (neprecizēja, kam) iedziļināties informācijā par A. Mauksteli un visu noraidīt (iespējams, uzdevums iedots Iekšējās drošības birojam).

Kontakts teica, ka par A. Mauksteli S. Irģens ir runājis gan ar Valsts drošības dienestu, gan ar Iekšējās drošības biroju (neprecizēja sarunu gaitu).

Vēl kontakts minēja, ka pats ir dzirdējis, ka iekšlietu ministrs ir bļāvis uz kādu Iekšlietu ministrijas amatpersonu sakarā ar A. Mauksteļa neapstiprināšanu Carnikavas novada pašvaldības policijas priekšnieka vietnieka amatā un pašlaik notiekošo tiesvedību.

6. Sarunas beigās kontakts minēja to, ka S. Irģens konstatēja – “tiklīdz Latvijā tiek ievestas lielas narkotiku kravas”, tad visi Valsts policijas Rīgas reģiona pārvaldes darbinieki, kas nodarbojas ar narkotiku apkarošanu, tiek sūtīti piespiedu atvaļinājumos, tāpēc uzskata, ka šo biznesu pilnībā “sedz” Valsts policijas Rīgas reģiona pārvaldes Kriminālpolicijas pārvaldes priekšnieks.

2020. gada 11. oktobrī notika saruna ar kontaktu. Sarunas laikā kontakts pastāstīja, ka drīzumā parlamentā un valdībā pacelsies diskusija par Iekšējās drošības biroja likvidāciju un Iekšējās drošības biroja funkciju pārdali starp Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroju, Valsts policiju un Valsts drošības dienestu. Pēc kontakta vārdiem, šo ideju atbalsta LR ģenerālprokurors Juris Tukāns un LR iekšlietu ministrs Sandis Irģens. Pēc kontakta vārdiem, gan J. Tukānam, gan S. Irģenam ir zināma neapmierinātība ar Iekšējās drošības biroja darbu. J. Tukāna neapmierinātība ir saistīta ar Iekšējās drošības biroja izmeklēšanas kvalitāti, bet S. Irģena neapmierinātība saistīta ar ziņām par augsta līmeņa korupcijas piesegšanu Valsts policijā un korupciju.

Piezīmes. Nav zināms, cik ticama ir kontakta sniegtā informācija.

2020. gada 11. oktobrī notika tikšanās ar kontaktu. Tikšanās laikā kontakts pastāstīja, ka Valsts drošības dienests ir izņēmis nogalinātā advokāta Pāvela Ebenoka pierakstus, kur figurē ziņas par politisko korupciju, krāpšanām un ziņas par procesiem Olainfarm. Pēc kontakta vārdiem, Valsts drošības dienests P. Ebenoka pierakstus izņēma advokāta slepkavības vietā Langstiņos.

Piezīmes. Grūti pateikt, cik minētā informācija atbilst patiesībai.

2020. gada 13. oktobrī Ministru kabinets Valsts policijas priekšnieka amatā apstiprināja Valsts policijas Galvenās kriminālpolicijas pārvaldes Kriminālizmeklēšanas pārvaldes priekšnieku pulkvedi Armandu Uku.

Valsts policijas priekšnieka Armanda Uka prioritātes pēc stāšanās amatā būs cilvēkresursu stiprināšana, iekšējo procesu optimizācija un komunikācijas uzlabošana. A. Ukam aktuāls jautājums arī ir struktūrvienību apvienošana, funkciju nedublēšanās, kas ietver arī strukturālās pārmaiņas.

2020. gada 14. oktobrī jaunais Valsts policijas priekšnieks Armands Uks Aizsardzības, iekšlietu un korupcijas novēršanas komisijas sēdē atzina, ka Valsts policijas sastāvā plānots veidot kiberpoliciju, jo, pēc A. Uka vārdiem, internets mūsdienās bieži tiek izmantots kā nozieguma izdarīšanas rīks un vieta.

A. Uka plāns veidot kiberpoliciju ir savlaicīgs un aktuāls, jo Latvijas iedzīvotāji biežāk un biežāk saskaras ar noziegumiem interneta vidē, piemēram, krāpšanām, datu zādzībām un datu nelikumīgu izmantošanu. Veidojot kiberpoliciju, nepieciešams atlasīt darbiniekus atbilstoši likuma “Par policiju” prasībām, kur ir noteikts, ka par policistu var kļūt Latvijas Republikas pilsonis ar iegūtu vismaz vidējo izglītību vecumā no 18 līdz 40 gadiem, kura fiziskā sagatavotība, veselības stāvoklis, psiholoģiskās īpašības un latviešu valodas prasme atbilst noteiktajām prasībām.

Tāpat persona nedrīkst būt sodīta par tīša nozieguma izdarīšanu. Dienestā policijā uzņemtajiem darbiniekiem gan darbā, gan atrodoties ārpus darba laika, nepieciešams ievērot noteiktas disciplīnas un ētikas prasības. Ņemot vērā to, ka Valsts policijā vidējais atalgojums darbiniekiem ir 700–1000 EUR mēnesī un pastāv virkne nosacījumu un prasību, kas var strādāt Valsts policijā, pašlaik izskatās, ka būs pagrūti atlasīt labus IT speciālistus darbam kiberpolicijā.

Pagaidām izskatās, ka Valsts policijas vadībai, izveidojot kiberpoliciju, būs pagrūti noformēt kiberpolicijas personālsastāvu ar labiem speciālistiem IT jomā. Pat tas, ja pieņemtu kiberpolicijā darbiniekus bez padziļinātam zināšanām IT jomā un nodrošinātu tiem apmācības, vēl nenozīmē, ka pēc apmācību programmas apgūšanas darbinieks paliks dienēt policijā. Iespējams, būtu vieglāk piesaistīt labus speciālistus darbam kiberpolcijā, atlasot tos kā civilus speciālistus, uz kuram neattiecas likuma “Par policiju” prasības, vai jāizskata iespēja nodot daļu plānotās kiberpolicijas uzdevumu privātajiem uzņēmumiem, ar kuriem Valsts policijai būs sadarbības līgumi.

2020. gada 19. oktobrī tika saņemtas ziņas, ka A. Uks plāno sekojošas struktūras pārmaiņas Valsts policijā.

Valsts policijas reģionālo pārvalžu restrukturizācija. Resursu novirzīšana no reģionālajam pārvaldēm uz iecirkņiem, lai katrā iecirknī būtu ceļu policija, operatīvais darbinieku sastāvs, atļauju sistēmas darbinieki, darbinieki, kas nodarbojas ar ekonomisko noziegumu izmeklēšanu, patruļpolicija. Daļu no specializēto nodaļu darbiniekiem plānots pievienot Valsts policijas centrālajam aparātam – Organizētās noziedzības apkarošanas pārvaldei, Kriminālizmeklēšanas pārvaldei, Ekonomisko noziegumu apkarošanas pārvaldei.

Faktiski tiek plānots no teritoriālajiem iecirkņiem izveidot pusautonomas mini policijas pārvaldes un izveidot vienotu Galveno policijas pārvaldi, kas aizvietos reģionus.

Plānoto pārmaiņu ietvaros būs “varas decentralizācija no reģioniem”, varas koncentrēšana iecirkņos un Galvenajā policijas pārvaldē (centrālajā aparātā).

Daudzi esošie reģionālo pārvalžu, biroju, nodaļu vadītāji, uzzinot par plānotajām pārmaiņām un saprotot to, ka zaudēs esošos amatus, “apvienojas pret A. Ruku”, kā rezultātā var gaidīt asu cīņu pret jauno Valsts policijas priekšnieku, iespējams, provokācijas pret viņu un “uzbrukumus” (iespējams, fiziskus), jo daudzas “pelnošas noziedzīgas shēmas” pašlaik ir koncentrētas reģionālajās pārvaldēs un reģionālo pārvalžu birojos. Varas decentralizācija nozīmē “shēmu sabrukumu”, peļņas zaudēšanu un grūtības “kontrolēt strādājošas shēmas” (būs grūtāk vienoties par kaut ko ar Valsts policijas darbiniekiem, jo katrs iecirknis būs autonoma mini policijas pārvalde).

2020. gada 28. oktobra vakarā no kontakta tika saņemtas ziņas, ka tiek plānotas sekojošas Valsts policijas Rīgas reģiona pārvaldes darbinieku rotācijas.

1. 3. biroja priekšnieku Igoru Omaševu pārcels uz Teikas iecirkni vai Latgales iecirkni.

2. 1. biroja priekšnieku Juri Icišu pārcels uz Ogres policijas iecirkni.

3. Valsts policijas Galvenās kriminālpolicijas pārvaldes Ekonomisko noziegumu apkarošanas pārvaldes priekšnieku Pēteri Ausku arī pārcels uz citu amatu Valsts policijas ietvaros.

Pēc kontakta vārdiem, pārmaiņas Valsts policijā bija nepieciešamas, bet ir ziņas, ka minēto Valsts policijas darbinieku vietā tiks iecelti “pilnīgākie dauņi”.

2020. gada 18. decembrī no zvērināta advokāta Jura Anaga tika saņemtas vispārējas ziņas par zvērinātu advokātu Haraldu Elmeru, kas pārstāv mirušā Valērija Aligina vienas no mantiniecēm intereses.

Pēc J. Anaga vārdiem, H. Elmers viņam ir pazīstams ilgus gadus. J. Anagam ir bijusi saskarsme ar H. Elmeru laikā, kad viņš pildīja maksātnespējas administratora pienākumus. Pēc J. Anaga vārdiem, J. Elmers ir viens no tiem maksātnespējas administratoriem, ar kuru var kārtot lietas – faktiski vienoties par maksātnespējas procesa gaitu, aktīvu pārdali vai, otrādi, aktīvu “saglabāšanu” uzņēmuma amatpersonām maksātnespējas procesa ietvaros.

Pēc J. Anaga vārdiem, H. Elmers ir viens no politiskās partijas Tēvzemei un Brīvībai/LNNK atbalstītājiem un sponsoriem. Laikos, kad politiskās partijas Tēvzemei un Brīvībai/LNNK pārstāvji vadīja Tieslietu ministriju (Gaidis Ērziņš, Jānis Ordāns, pirms Jaunās konservatīvās partijas), tad caur politisko lobiju H. Elmers saņēma naudīgas maksātnespējas lietas.

2021. gada 31. janvārī publiskajā telpā parādījusies informācija, ka iekšlietu ministrs Irģens iesniedz priekšlikumu Iekšējās drošības biroju pievienot Korupcijas novēršanas un apkarošanas birojam. Rosinājumu, iespējams, vērtēs Valsts kontrole.

Piezīmes. Protams S. Irģena iniciatīva pievienot Iekšējās drošības biroju ir jāvērtē ļoti pozitīvi, jo faktiski Iekšējās drošības birojs kļuvis par valstiskā organizētās noziedzības grupējuma viena no spilgtākajiem dalībniekiem ar iesauku “Dievs” aizstāvjiem un kalpiem, kas faktiski apkalpo valstisko organizētās noziedzības grupējumu, cīnoties pret personām (pamatā Iekšlietu ministrijas amatpersonām), kas rada apdraudējumu valstiskā organizētās noziedzības grupējuma darbībai, un Iekšējās drošības biroja vadība par to saņem “algas”.

Vienīgais ir slikti tas, ka, iespējams, S. Irģens priekšlikumu pievienot Iekšējās drošības biroju Korupcijas novēršanas un apkarošanas birojam iesniedzis nevis aprakstītā iemesla dēļ (valstiskā organizētās noziedzības grupējuma biedra interešu apkalpošana un korupcija), bet personīga konflikta dēļ ar Iekšējās drošības biroja priekšnieku Valteru Ūrnieku (tāda informācija saņemta 01.02.2021.).

Ja pēdējais atbilst patiesībai, ka ministrs tādā veidā izrēķinās ar tiem, kas viņam nepatīk, nevis rūpējas par likumību, taisnību un dienestu attīrīšanu no valstiskā organizētās noziedzības grupējuma biedriem, tam būtu jāpievērš uzmanība, jo tas vairāk atgādina par “varas sagrābšanas mēģinājumiem” un centieniem “savu viedokli un redzējumu” uzspiest pārraudzībā esošajiem dienestiem (jāsāk tad čmorit, ja iekāpa galvā).

2021. gada 1. februārī tika saņemtas ziņas, ka persona, kura ir saistīta ar tā saucamo Krievijas Federālā drošības dienesta filiāli Latvijā (Satversmes aizsardzības biroju), ir veikusi aktivitātes pret Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroja priekšnieka vietnieku Jāni Ozi, izplatot ziņas par to, ka viņš kukuļos ņem miljonus un faktiski ir “zem Krievijas izlūkdienesta tupeles”. Satversmes aizsardzības biroja resursi arī tika iesaistīti šis informācijas izplatīšanai (diemžēl detalizētākas informācijas par minēto nav).

Piezīmes. Augstāk aprakstītās ziņas, ko Satversmes aizsardzības birojs izplata caur savām “bungām”, ir kaitnieciskas un absolūti neatbilst patiesībai. Tādas aktivitātes no Satversmes aizsardzības biroja puses, iespējams, ir saistītas ar Satversmes aizsardzības biroja vēlmi paņemt J. Ozi zem savas kontroles, kā viņi ilgus gadus darīja ar dažādu iestāžu vadītājiem – šantažējot tos un piespiežot kalpot Satversmes aizsardzības birojam, vai arī Satversmes aizsardzības birojs ir uztraucies par J. Ozes profesionālo darbu un to, ka peld ārā daudzi noziegumi, ko pastrādāja ar Satversmes aizsardzības biroju saistīti cilvēki (brūk shēmas).

2021. gada 3. februārī atcerējos, ka tikšanās un sarunas laikā ar bijušo Satversmes aizsardzības biroja darbinieku Alekseju Vanovski viņš minēja to, ka neilgu laiku pastrādājis LR Ārlietu ministrijā. Darba laikā Ārlietu ministrijā A. Vanovskis uzzinājis un sapratis to, ka visus procesus Ārlietu ministrijā ietekmē divi klani. A. Vanovskis sarunas laikā pieminēja vienu klanu – Andreja Anteļējeva klanu. Pēc A. Vanovska vārdiem, lai veidotu karjeru Ārlietu ministrijā, iegūtu ietekmi, ietekmētu lēmumus un procesus, nepieciešams pievienoties kādam no klaniem. Ja Ārlietu ministrijas darbinieks ir neatkarīgs – tad nebūs nekādas karjeras, nebūs komandējumu, nebūs nozīmēšanas darbam vēstniecībās “labās valstīs”. Pēc A. Vanovska vārdiem, ļoti liela ietekme Ārlietu ministrijā ir Andreja Anteļējeva dēlam Kārlim Anteļējevam.

Piezīmes. Pirms kāda laika tika gatavota apjomīga informācija par Andreja Anteļējeva ciešo saistību ar uzņēmēju Grigoriju Učanski, kas, iespējams, ir saistīts ar Krievijas izlūkdienestiem un kam A. Anteļējvs vadāja kaudzēm informācijas, tajā skaitā slepenas informācijas, par procesiem Latvijā. Apkopojumos par A. Anteļējevu arī tika minēts Kārlis Anteļējevs, kurš, iespējams, “nomainot” tēvu, pārņēma komunikācijas uzturēšanu un informācijas nodošanu G. Učanskim.

Ir arī noskaidrots, ka K. Anteļējevs bieži lido uz Austriju, kur G. Učanskis vēsturiski “pieņēma savus kalpus” no Latvijas un maksāja viņiem naudu par “darbiem”, līdz ar ko būtu svarīgi papētīt detalizētāk K. Anteļējevu, ja Latvijas dienesti negrib, lai informācijas teces uz Maskavu turpinātos bezgalīgi.

2021. gada 3. februārī no kontakta tika saņemtas ziņas, ka LR iekšlietu ministrs Sandis Irģens, tiekoties ar Latvijas pašvaldības pārstāvjiem, teica, ka iniciējis vai plāno iniciēt projektu “vienotas videonovērošanas sistēmas uzstādīšana pašvaldībās”. Pēc S. Irģena plāniem, Iekšlietu ministrija izstrādā normatīvu (specifikācijas), balstoties uz kuru pašvaldībām ir jāievieš vai jāattīsta videonovērošanas sistēma (viens ražotājs, vienota programmatūra utt.). Piekļuve videonovērošanas sistēmām būtu gan Valsts policijai, gan pašvaldības policijai.

Protams, augstāk aprakstītais nav slikta ideja, bet, zinot to, ka lielākā daļa Latvijas politiķu, nokļūstot amatos, izmanto šo laiku nevis kopējam labumam, valsts labklājībai un attīstībai, bet uzdzīvei – kukuļņemšanai un ietekmes tirgošanai (kā prostitūtas), būtu rūpīgi jāseko līdz iekšlietu ministra iniciatīvai.

Pie tam ļoti daudzas pašvaldības vēsturiski attīstījušas savas videonovērošanas sistēmas un izstrādājušas videonovērošanas sistēmu attīstības koncepcijas (nolikumus, instrukcijas) un tehniskās specifikācijas, balstoties uz konkrētajām vajadzībām un rīkojot cenu aptaujas vai iepirkumus. Cenu aptaujās un iepirkumos bieži vien uzvarēja dažādi uzņēmumi, kas piedāvāja dažādus kameru ražotājus un programmatūru, kā rezultātā pašvaldībās ir uzstādītas dažādu ražotāju kameras un tiek izmantota dažāda programmatūra.

Ja Iekšlietu ministrija panāks “vienota standarta ieviešanu” – tas var būt izstrādāts konkrētajam ražotājam un konkrētajam programmatūras nodrošinātājam, līdz ar ko daudzās pašvaldībās būs jāmaina esošās kameras un programmatūra uz citu, kas būs saistīta ar izmaksām. Un “vienots standarts” var būt arī lobisms – konkrēta produkta ražotāja vai izplatītāja lobēšana valsts un pašvaldību iepirkumos (augsti korupcijas riski).

Tas, kas attiecas uz videosignālu pārraidi gan Valsts policijā, gan pašvaldības policijā – doma nav slikta, bet tāpat, kā starp valsts drošības iestādēm un dažādām tiesībsargājošām iestādēm ir konkurence, tāpat konkurence ir starp Valsts policiju un pašvaldību policijām. Ir ne tikai konkurence, ir arī neuzticība. Pašvaldību policijas bieži netic Valsts policijai, bet Valsts policija – pašvaldību policijām.

Vēl būtisks moments – ja video signāli tiek pārraidīti divām iestādēm, kas atbildīgs par video monitoringu? Reaģēšanu uz pārkāpumiem un noziegumiem? Daudzās pašvaldības policijās šis jautājums ir atrisināts – ir konkrēti cilvēki (dežuranti, operatori), kas veic video monitoringu. Kas Valsts policijā to veiks? Tur jau tā intelektuālais potenciāls ir ļoti zems un bieži vien Valsts policija netiek galā ar tiešajiem dienesta pienākumiem vai nu nevēlēšanas strādāt dēļ, vai zināšanu trūkuma dēļ (pieraduši futbolēt iedzīvotājus un izvairīties no darbiem).

Lai šis modelis darbotos, vajag motivētus, labus speciālistus – bet ne ministrs, ne Valsts policijas pašreizējais priekšnieks nevar tādus piesaistīt, kā rezultātā ņem visādus siliniekus, švaļus, stukačus (tādā atmosfērā zinoši speciālisti negrib strādāt). Un diez vai šī situācija mainīsies – tikai pasliktināsies (kā teica ministrs, veidos “universālo policistu”, kas pa druskai māk šo to no visurienes, bet nav speciālu, padziļinātu zināšanu).

2021. gada 24. februārī Latvijas Republikas iekšlietu ministrs uzstājoties paziņoja, ka laikā, kad viņš uzsāka pildīt iekšlietu ministra funkcijas, viņš konstatēja, ka “Valsts policijā un citās Iekšlietu ministrijas pārraudzībā esošās iestādēs ir bijis akmens laikmets” un, pateicoties viņa neatlaidīgai darbībai, Valsts policija un citas iestādes kļūst modernas, darbīgas, rezultatīvas iestādes.

Minētā sakarā ir piezīme. Nav skaidrs, kur ministrs ieraudzījis “strauju attīstību, piemēram, Valsts policijā. Valsts policija kāda bija, tāda arī palika. Jā, ministrs nomainīja Valsts policijas priekšnieku, ieceļot personu, kas pirmajos studija gados Policijas akadēmijā bija vislielākais dzērājs un dalbajobs (tā runā viņa kursa biedrs). Kas strādāja kaut kādā slepenā vienībā, par kuras darbu, darba rezultātiem nav nekādas informācijas.

Bet, zinot šo vienību (slepeno novērošanu) no iekšienes, – tur strādā daudz dzērāju, spēlmaņu un štelmaņu, kas vairāk tendēti uz “haltūrām” nevis tiešo darba pienākumu izpildi. Sanāk, lai kļūtu par iestādes vadītāju, dalbajobs, dzērājs un persona, par kuru nav informācijas vai ir minimums informācijas, ir kritērijs).

2021. gada 7. martā bijušajam Drošības policijas darbiniekam Arturam Maukstelim notika tikšanās ar uzņēmēju Sergeju Edvedevu. Sarunas laikā S. Edvedevs sniedza sekojošas ziņas.

2021. gada 6. martā uzņēmējam Sergejam Edvedevam bija plānota tikšanās ar Latvijas Republikas iekšlietu ministru Sandri Irģenu. Kā iepriekš stāstīja S. Edvedevs, viņš caur bijušiem augsti stāvošiem Valsts policijas un Valsts drošības iestādes darbiniekiem ir nodibinājis tiešu komunikāciju ar iekšlietu ministru Sandri Irģenu, ar kuru veic tiešas pārrunas par S. Edvedeva uzņēmumu uzvarēšanu Nodrošinājuma valsts aģentūras rīkotos iepirkumos.

Pēc S. Edvedeva vārdiem, bijušie augsti stāvošie Valsts policijas un Valsts drošības iestādes darbinieki ir tie, kas “lika Iekšlietu ministrijas valsts sekretāra amatā” Dmitriju Rofimovu, kam “bijušie” palīdz ar finansēm, un kas “bijušiem” palīdz lobēt uzņēmumus Iekšlietu ministrijas rīkotajos iepirkumos.

Tāpat “bijušie” caur iekšlietu ministru un D. Rofimovu liek Iekšlietu ministrijas pakļautībā esošajās iestādēs savus cilvēkus, lai caur tiem kārtotu lietas (iepirkumi, kriminālprocesu uzsākšana un izbeigšana, pārbaužu organizēšana utt.).

Bijušais Drošības policijas darbinieks Arturs Maukstelis neuzkrītoši pajautāja, vai “bijušie” ir Juris Abašovs un Andrejs Akarenko. Uz minēto S. Edvedevs sāka smieties un pateica, ka tie nav viņi. S. Edvedevs viņus ļoti labi pazīst personīgi, jo viņa tēvs (jau mirušais) strādāja kopā ar J. Abašovu un A. Akarenko, bet S. Edvedevs viņus uztver kā cilvēkus, kas “uzsēžas uz astes miljonāriem, saceļ miglu un miglā “iekasē naudu””.

Pēc S. Edvedeva vārdiem, viņš strādā ar citiem “bijušajiem”. Par J. Abašovu un A. Akarenko S. Edvedevs pateica, ka J. Abašovs ir bijušais PSRS Valsts drošības komitejas darbinieks, bet A. Akarenko ir bijušais Valsts drošības komitejas aģents, par ko daudzi zina.

S. Edvedevs pateica, ka viņš veic pārrunas ar iekšlietu ministru par sekojošiem Nodrošinājuma valsts aģentūras iepirkumiem.

1. Apsardzes signaliz. iekārtu, ugunsgrēku atklāšanas un trauksmes signaliz., videonovērošanas sistēmu, piekļuves kontroles, automātisko balss ugunsgrēka izziņošanas sistēmu tehn. apkopes pakalpojumi 2gadiem.

2. Formas tērpu izgatavošana Valsts policijas un Valsts robežsardzes darbiniekiem.

3. Valsts policijas, Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienesta moduļa tipa ēku būvniecība (pēc S. Edvedeva vārdiem, pēdējā iepirkuma summa būs ap 400 miljoniem eiro).

Pēc S. Edvedeva vārdiem, viņš veica pārrunas tā, lai gadījumā, ja viņa uzņēmumi uzvar kādā no iepirkumiem, varētu darbu veikt kvalitatīvi. Viņš negrib “čakarēties” ar “lētākām cenām”, lai uzvarēšanas gadījumā “krāptos”, “mazgātu naudu”, lai izpildītu darbus un samaksātu visiem intereses (intereses ir 5%–10% no iepirkuma summas). Pēc S. Edvedeva vārdiem, viņam ir bizness Vācijā, Somijā, nedaudz Krievijā un Latvijā, un viņam ir, ko darīt. Pēc S. Edvedeva vārdiem, viņš “startēšanai iepirkumos” piesaista partneru firmas vai dibina jaunas, lai viņa vārds un “bijušo” vārds nekur nefigurē. Pēc S. Edvedeva vārdiem, ar iekšlietu ministru vēl notiek pārrunu process, un 12.03.2021. būs tikšanās ar iekšlietu ministru, kur viņš uzzinās, vai “viņa uzņēmumi” uzvar iepirkumā/-os vai ne.

Sarunas laikā S. Edvedevs vēlreiz atkārtoja to, ka komunicējot ar “bijušajiem” un S. Ģirgenu, uzzinājis to, ka S. Irģens jūtas ļoti droši, jo aiz viņa un viņa plāniem un darījumiem stāv Valsts drošības dienesta, Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroja, Valsts policijas, Iekšējās drošības biroja vadība un jaunais LR ģenerālprokurors Juris Tukāns, līdz ar ko “laiks kārtot biznesu”. Cik ir dzirdējis S. Edvedevs, S. Irģens “savus cilvēkus sistēmā, kas nodrošina viņa neaizskaramību”, atbalsta ar “amatiem” un prēmijām, bet viņi pretim pieskata, lai “visi savtīgie darījumi” noritētu bez problēmām (piesedz korupciju).

Izziņa. Tika noskaidrots, ka uzņēmējs Sergejs Edvedevs ir ļoti cieši saistīts ar uzņēmēju Igoru Apoportu un Grigoriju Učanski. Komunicējot ar viņu, var redzēt, ka viņam tiešam ir unikāli, ekskluzīvi kontakti, caur kuriem ir iespēja iegūt tiešām unikālu un svarīgu informāciju.

Ņemot vērā minēto, būtu nepieciešams, lai S. Edvedevu neaiztiktu dienesti (ja pat viņš kaut ko pārkāpj), lai turpinātu uzturēt ar viņu komunikāciju, attīstītu šo komunikāciju un dziļāk un dziļāk iedziļinātos informācijā, ko S. Edvedevs sniedz komunikācijas laikā.

2021. gada 8. martā interneta vietnē www.pietiek.com tika nopublicēts raksts “Kā Irģens mēģina ieblēdīt amatā savu padomnieku”. Rakstā tiek pieminēts sekojošais. Galvenais iekšlietu ministra iegribas īstenotājs Nodrošinājuma valsts aģentūras iekšienē ir Administratīvi juridiskā departamenta direktors, bijušais Valsts drošības dienesta un Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroja darbinieks Raimonds Ūcis, kuram bija uzdots “izēst” atbilstošākos pretendentus, lai amatā iebīdītu daudz mazāk pieredzējušo J. Eidi. Tāds, lūk, bezkompromisa tiesiskums valda Iekšlietu ministrijas sistēmā Sanda Irģena vadībā.

Izejot cauri R. Ūča kontiem sociālajos tīklos, ir redzams, ka viņam draugos ir bijušais Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroja darbinieks, Saeimas deputāts Juris Urašs, ko viņš regulāri pozitīvi atzīmē savos sociālajos tīkos, kas var liecināt par to, ka starp viņiem ir labas attiecības. R. Ūcis dzīvo Stopiņu novadā. Kā zināms, Stopiņu novadā dzīvo arī Igors Obirs – Uraša tuvs kontakts. Brīvajā laikā R. Ūcis nodarbojas ar autosportu.

Pat pie augstāk norādītās vispārējās informācijas var redzēt, ka R. Ūcis var būt saistīts ar J. Urašu un J. Uraša “brigādi” (valstisko organizētās noziedzības grupējumu). Ja pietiek.com rakstā minētā informācija par to, ka R. Ūcis ir galvenais iekšlietu ministra iegribas īstenotājs NVA iekšienē, atbilst patiesībai, iespējams, tiešām “bijušie”, uz kuriem atsaucas uzņēmējs Sergejs Edvedevs, var būt Urašs un visa viņa brigāde.

Kā ir zināms, Iekšlietu ministra parlamentārā sekretāre ir “urašiste” Signe Ole, kura arī ir viena no ļoti uzticīgiem Uraša cilvēkiem. Iespējams, viss minētais liecina par to, ka “urašisti” mēģina vai nu:

1) nodibināt zināmu ietekmi uz iekšlietu ministru un caur koruptīviem mehānismiem padarīt par “savu cilvēku”;

2) vai izveidot situāciju, pie kuras iekšlietu ministru varēs nokompromitēt, lai panāktu viņa noņemšanu no amata;

3) vai iegūt kompru, piemēram, kukuļa pieņemšanas faktu un, ar to šantažējot, piespiest strādāt “valstiskā organizētās noziedzības grupējuma” interesēs (“a ļa Uzis numur 2”).

2021. gada 9. martā tapa Iekšlietu ministrijas paziņojums, ka Iekšlietu ministrija plāno veidot vienotu ugunsdzēsības un civilās aizsardzības platformu, kā arī vienotu platformu viedpilsētas sistēmas izstrādei.

Piezīmes. Ņemot vērā finanšu līdzekļus, ko Latvija plāno saņemt no Eiropas Savienības (ES) Atveseļošanās un noturības mehānismā (ANM) iezīmētajiem līdzekļiem, būtu ļoti rūpīgi jāseko līdz ikvienai ministriju iecerei, it īpaši Iekšlietu ministrijas iecerēm, lai saņemtie līdzekļi nebūtu kārtējā “naudas mešana bedrē”. Tas, ka, organizējot iepirkumus, pieprasīs un ņems milzīgus kukuļus, ir tik skaidrs, ka pat pie gaišreģa iet nevajag. Ļoti liela varbūtība, ka tie ir “visi primārie iniciatīvu iemesli”.

Skan viss “smuki”, bet kā tas strādās dzīvē? Liela varbūtība. ka “gribējam kā labāk, sanāca kā vienmēr”. Pie tam ne par velti Iekšlietu ministrs tik aktīvi “šiverējas” ar kadru maiņu Nodrošinājuma valsts aģentūrā un jau sāk pieskarties Informācijas centra kadriem (salikt visur “Ukus” – paklausīgus muļķus un “bungas”).

2021. gada 22. martā, runājot ar uzņēmēju Sergeju Edvedevu, tika noskaidrots (S. Edvedeva vārdi), ka iekšlietu ministrs ar “bijušajiem” izdomājis, kā sadalīs “darba apjomus (iepirkumus)”, lai visur nefigurētu viens uzņēmums. Bet ar katru “potenciālo uzvarētāju” jau pašlaik notiek pārrunas par “daļas iepirkumu summas nodošanu kukuļos”.

S. Edvedevs ir dzirdējis arī par vienotu ugunsdzēsības un civilās aizsardzības platformu, kā arī vienotu platformu viedpilsētas sistēmas izstrādei un arī interesējies par minētajiem projektiem. “Bijušie” atbildējuši, ka S. Edvedevam pietiks ar 10 miljoniem jaunas Valsts policijas/Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienesta ēkas būvniecībai Ikšķilē, bet pārējie projekti (iepirkumi) tiek “piestrādāti” un dalīti starp citiem “saviem uzņēmējiem”.

Ņemot vērā koruptīvos signālus par plānotajiem iepirkumiem Iekšlietu ministrijas pārraudzībā esošajās iestādēs un “augsnes sagatavošanu plašai korupcijai” (“vadāmo un lojālo vadītāju iecelšana”, lai bīdītu “iepirkumus” un uz tiem uzdzīvotu), – būtu nepieciešams rūpīgi sekot līdz procesiem un personālijām, par kuriem tiek saņemti koruptīvi signāli, lai “pārmaiņu galā” Iekšlietu ministrijas pārraudzībā esošās iestādes un visi “bīdāmie projekti” neizskatītos kā “projekti Zimbabvē” (nekas nestrādā, bet izzagts daudz, un amatos dauņi).

2021. gada 26. aprīlī iekšlietu ministrs Sandis Irģens sadarbības sanāksmē koalīcijas partneriem vērsa uzmanību uz faktu, ka Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienests ir krīzes stāvoklī. Akūti novecojis autoparks, pietrūkst 176 specializēto transporta vienību, kas cēloniski ietekmē un rada nepilnīgu Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienesta pakalpojumu pārklājumu. Pastāv risks laikus netikt līdz ugunsgrēka vietai. Viens ZILs jau nodega ceļā uz izsaukumu. Ja nav transporta, pastāv risks paralizēt 59 depo darbu (46 reģionālie posteņi un 13 reģionālās daļas).

S. Irģens vērsa uzmanību, ka Atveseļošanas un noturības mehānisma plānā, kuru izskatīs rīt Ministru kabinetā un virzīs apstiprināšanai EK, vairs nav paredzēti līdzekļi Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienesta specializētajam transportam. Tātad no šī finanšu instrumenta nebūs iespējams iegādāties specializēto transportu, no kura atkarīgas cilvēku dzīvības.

S. Irģens aicināja partnerus paredzēt līdzekļus Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienesta specializētajam transportam no 2022. gada budžeta kā absolūtāko prioritāti. Visiem ir skaidrs – lai nodzēstu ugunsgrēku, līdz ugunsgrēka vietai jānokļūst, pie tam laikā, nevis kad izdzisusi dzīvība un nodedzis īpašums.

Kā norādīja S. Irģens, valdībai jārod finansējums Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienesta autoparka atjaunošanai turpmākajos 5 gados. Es tiešām aicinu neriskēt ar cilvēku veselību un dzīvībām. Nav laika atlikt šādu jautājumu risināšanu.

Protams, viss ko saka ministrs, atbilst patiesībai. Tiešām Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienestam jāpērk jauns transports. Protams, jābūvē jaunas darba telpas gan policijai, gan Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienestam. Bet visa šī S. Irģena aktivizācija uz būvniecību, lielajiem un dārgajiem iepirkumiem Iekšlietu ministrijas pārraudzības iestādēs norāda uz iespējamo personīgo “ieinteresētību”, lai būtu piešķirts finansējums un lai būtu lielie iepirkumi.

Iekšlietu ministrijas pārraudzībā esošajās iestādēs, izņemot darba telpas un transportlīdzekļus, ir tūkstošiem citu problēmu, kas “bremzē” darbu vai padara to par neefektīvu, haotisku un saraustītu. Piemēram, Valsts policijā – akūts zinošu un strādīgu darbinieku trūkums. Par desmitiem gadu tur jau izveidojies darbinieku slānis, kas atnāk uz darbu “atsēdēt” (pamīzt un padirst), nevis strādāt. Darbinieki, kas atnākuši dienēt policijā laikā, kad privātajā sektorā samazinājies labi apmaksāto vakanču skaits dažādu iemeslu dēļ.

Un šīs problēmas absolūti netiek risinātas – kāda starpība, ja “idioti” un “sliņķi” sēdēs vecajos kabinetos? Vai jaunajos, smukajos kabinetos? Kāds pienesums no tā iedzīvotājiem? Kā tas uzlabos drošību? Es pat pateiktu tā, ka pašreizējā ministra vadīšanas stils – “ir tikai viens pareizais viedoklis – ministra viedoklis –, ko pateica, tas ir jādara,” – diezgan dezorganizē darbu. It īpaši saprotot to, kas viņš ir. Bijušais tiesas sekretārs un advokāts – starpnieks kukuļdošanā? Kādas zināšanas par sistēmu, sistēmas vajadzībām, darba organizāciju Iekšlietu ministrijas pārraudzībā esošajās iestādēs?

Piemēram, pagaidām apstiprinās uzņēmēja Sergeja Edvedeva teiktais – kā jau notika ministra starpnieku pārrunās ar uzņēmējiem par uzvarām būvniecības iepirkumos un par nepieciešamo kukuļu apmēriem. Apstiprinās arī stāstītais par to, ka “amatos, kur darbinieki atbildīgi par iepirkumiem, ielikti savējie, kas parakstīs jebkādu rezultātu un noformēs iepirkuma dokumentāciju tā, lai uzvarētu konkrēts pretendents”.

Vēl var pieskarties sekojošai ministrijas iecerei – Iekšlietu ministrija sadarbībā ar pašvaldībām iecerējusi izveidot vienotu videonovērošanas tīklu visā Latvijā, lai veicinātu noziegumu atklāšanu un celtu vispārējo drošības līmeni valstī. Pēc ministra vārdiem, panākta vienošanās, ka pašvaldības aktīvāk sadarbosies ar Iekšlietu ministrijas Informācijas centru, lai, pilsētās ieviešot novērošanas kameras, tās būtu ērti pieslēdzamas kopējai sistēmai.

Sakarā ar minēto projektu situācija ir sekojoša – Informācijas centrs iepērk speciālo analītisko programmatūru, pie kuras tiek pieslēgtas noteiktu modeļu videonovērošanas kameras, kas ir uzstādītas pašvaldībās. Par katru pieslēgtu videonovērošanas kameru pašvaldības maksās ikmēneša abonementu Informācijas centram (faktiski programmatūras ražotājam). Un ko šī programmatūra dod pašvaldībām? Neko.

Dod to, ka, piemēram, Valsts policijas darbiniekiem būs tieša piekļuve videonovērošanas kamerām. Valsts policijas darbinieki sēžot kabinetā, varēs skatīties, kas notiek Dagdā, Ādažos utt. Respektīvi, programmatūras piedāvātās opcijas absolūti nav aktuālas pašvaldībām. Šī programma vairāk pielāgota Valsts policijas vajadzībām – pēc mašīnu parametriem vai numuriem meklēt mašīnas pārvietošanos un pēc noteiktiem parametriem meklēt personas videoierakstos. Programma nesignalizēs par likumpārkāpumiem, uz kuriem varētu izbraukt pašvaldības policijas.

Respektīvi, pašvaldībām “tiek piedāvāts” pieslēgties pie kopējas sistēmas, ar kuru strādās Valsts policijas darbinieki, neizejot no kabineta, un par to vēl maksāt tūkstošiem, ja ne desmitiem tūkstošu eiro mēnesī. Absolūti neatbilst ministra teiktais, ka “ar daudzām pašvaldībām panākta vienošanās”. Vismaz, kad bija sanāksme par šo jautājumu, lielākā daļa pašvaldību tā arī teica ministram: mums kameras ir uzstādītas, ar tām strādā mūsu pašvaldību dienesti, un īstenībā tas kopējais tīkls nav īpaši aktuāls.

Ministra iniciatīva ar augstāk norādītājām kamerām vairāk atgādina konkrēta programmatūras ražotāja produkcijas lobēšanu. Vēl jāatzīmē tas, ka gan iedzīvotajiem, gan pašvaldībām ir aktuālāks, lai Valsts policijas darbinieki būtu biežāk redzami uz ielām, pildot savus pienākumus. Jau tagad Valsts policijas darbinieku ieraudzīt uz ielas ir retums (izņēmums ir ceļu policija un specvienība Alfa, iecirkņu inspektoru institūts vispār iznīcināts), bet, ja būs “vienotais kameru pieslēgums”, – “fig dirsu kāds no kabineta krēsla cels, visu skatīs pēc video”.

2021. gada 19. aprīlī publiskajā telpā (masu medijos) tika publicēts LR Iekšlietu ministra Sandra Irģena paziņojums par to, ka “Ezzubova slepkavība ir brīdinājums par noziedzīgo grupējumu traucēšanu Latvijā”.

Politiķis uzskata, ka noziegums nebūtu jāsaista ar Ezzubova profesionālo darbību, norādot, ka slepkavības motīvs varētu būt saistīts ar tiesībsargājošo iestāžu darbu, traucējot noziedzīgo grupējumu darbošanos Latvijā.

“Noziedzīgo nodarījumu vismaz pagaidām nesaistu ar Ezzubova profesionālo darbību. Jāskatās, kāds veidosies pierādījumu kopums, bet man ir cita versija – uzskatu, ka tas ir kā brīdinājums, ka Latviju sākam attīrīt no noziedzīgiem grupējumiem, kas ilgstoši strādājuši Latvijā,” sacīja ministrs, paužot pārliecību, ka policija noskaidros patieso slepkavības motīvu.

Irģens sacīja, ka pēdējos gados daudz darīts, lai samazinātu korupcijas un noziedzības līmeni, savukārt Rīgā pagājušajā nedēļā notikusī slepkavība varētu būt īstenota kā “atbildes gājiens vai brīdinājums”.

Piezīmes. Lasot tādus politiķa paziņojumus, pirmais, kas nāk prātā, – vai politiķim viss ir kārtībā ar galvu (pilns rublis?). Tādu samurgojumu laist publiskajā telpā – ka “organizētās noziedzības pārstāvji, lai “atriebtos” personīgi Irģenam, Valsts policijai, citām tiesībsargājošām iestādēm, vienkārši uz ielas noslepkavo cilvēku”. Šī versija neiztur nekādu kritiku. Tādu samurgojumu var paust, ja uzbrukums ir vērsts pret kādu amatpersonu saistībā ar amatpersonas profesionālo darbību, bet ne gadījumā, kad sagatavotā un atstrādātā uzbrukumā ir nogalināts sportists, uzņēmējs.

Daudzi izlasīja šo ministra samurgojumu, un visi kā viens pauž to, ka ministrs mēģina glābt savu amatu un ķeras pie glābējzara, lai “na umņike” šo samurgojumu paustu Saeimā un valdībā.

Acīmredzami jaunais Valsts policijas priekšnieks (lai ko par viņu labu neteiktu tie, kam viņš ir izdevīgs) ir tāda līmeņa profesionālis, kas “piemet” ministram padoto samurgojumus, kurus tie “izšauj no mutes dobuma kā no ložmetēja”, jo strādāt neviens negrib. Tikai “versijas dzemdēt”, siļot un prēmijas izrakstīt. Ne par velti jauno Valsts policijas priekšnieku no pirmā akadēmijas kursa izmeta par dzeršanām un idiotismu. Akadēmiju absolvēja kaut kā neklātienē.

Rīgā, Purvciemā, trešdien, 14. aprīlī, no rīta noticis sevišķi smags noziegums – sašauts futbola aģents Romāns Ezzubovs.

Valsts policijas rīcībā esošā informācija liecina, ka bijuši vismaz divi uzbrucēji un tie pārvietojušies ar melnas krāsas BMW X5 markas automašīnu ar tonētiem aizmugurējiem stikliem. Automašīnai ir bojāts labais sāns. Mašīnai, iespējams, var būt mainītas valsts reģistrācijas numurzīmes, tajā skaitā arī Krievijas Federācijas numurzīmes.

Valsts policijas priekšnieks Armands Uks preses konferencē trešdien klāstīja, ka vīrietis braucis no dzīvojamo māju masīva un brīdī, kad viņš mēģinājis izbraukt uz Gunāra Astras ielas, viņam ceļu aizšķērsojis cits spēkrats, no kā raidītas vairākas lodes viņa virzienā. Policijas saņemtās videoliecības rāda, ka šauts ar automātisko ieroci un uzbrucēju auto bijušas trīs personas. Vīrietis smagi ievainots un turpinājis ceļu, izraisot sadursmi ar uzbrucēju auto, taču nedaudz vēlāk no gūtajiem ievainojumiem miris.

Valsts policijas priekšnieks atzina, ka slepkavība izdarīta apkārtējai sabiedrībai bīstamā veidā – šaujot no automātiskā ieroča.

Vēlāk Mežaparkā tika atrasts sadedzinātais BMW, ar kuru pārvietojās R. Ezzubova slepkavas.

Sakarā ar R. Ezzubova slepkavību 2021. gada 30. aprīlī no informācijas avota tika saņemtas ziņas, ka, iespējams, R. Ezzubova slepkavība ir nejaušība (slepkavu kļūda). Pēc informācijas avota vārdiem, R. Ezzubovs dzīvoja diezgan pieticīgi. Jā. Viņam bija labas klases mašīna, labs dzīvoklis, bet naudas nebija. Pat bēru organizēšanai R. Ezzubova radiniekiem ar naudu palīdzēja R. Ezzubova draugi (sametās).

Pēc informācijas avota vārdiem, saskaņā ar viņa rīcībā esošo informāciju tajā pašā mājā, kur dzīvoja R. Ezzubovs, kādu laiku dzīvoja kāds pazīstams organizētās noziedzības grupējuma loceklis, kuram bija krimināla rakstura konflikts ar citu organizētās noziedzības grupējuma pārstāvi vai pārstāvjiem. Organizētās noziedzības grupējuma loceklis, kas dzīvoja mājā, kur dzīvoja arī R. Ezzubovs, ir bijis saistīts ar Genādiju Aļaginu vai viņam ir bijis konflikts ar G. Aļaginu. Minētais organizētās noziedzības grupējuma loceklis pārvietojies ar tādu pašu mašīnu kā R. Ezzubovs, un, kad notika R. Ezzubova slepkavība, no sākuma daži organizētās noziedzības grupējumu pārstāvji nodomāja, ka noslepkavots organizētās noziedzības grupējuma loceklis, kas dzīvoja tajā pašā mājā, kur R. Ezzubovs.

2021. gada 6. maijā tika saņemtas ziņas, ka Valsts drošības dienests kopā ar specvienību Omega Ādažu novadā, Alderos, veic procesuālus pasākumus – kādas personas, vai personu aizturēšanu Alderu ciemā. Iespējams, procesuālie pasākumi notiek Alderos, Anetes ielā 13, vai blakus šai adresei. Iespējams, viens no Valsts drošības dienesta darbiniekiem, kas piedalās procesuālajos pasākumos, ir Andrejs Taņiševskis, kas pārvietojas ar automašīnu VW.

Nekas detalizētāk par minēto pasākumu nav zināms, bet viss minētais var būt saistīts ar valstisko organizētās noziedzības grupējumu, jo 2. maijā, iespējams, bija uztraukums no Valsts policijas darbinieka ar iesauku “Dievs” par aizdomīgu automašīnu ar Taņiševska mašīnas numuru, kas braukājot pa Alderu ciemu.

2021. gada 6. maijā otrajā dienas pusē tika precizēts sekojošais.

Aizturēšana tika veikta Garkalnes novadā, Anetes ielā 16 (robeža ar Ādažu novadu). Pie minētās mājās tika aizturēts Andrejs Taņiševskis, kas pārvietojās ar automašīnu VW (nav Valsts drošības dienesta darbinieks).

Aizturēšanu veica pretterorisma vienība Omega Valsts drošības dienesta uzdevumā. Kopā ar Valsts drošības dienestu strādāja Militārās izlūkošanas un drošības dienesta darbinieki Andžejs Ļaviņš un Māris Einiks.

2021. gada 7. maijā notika tikšanās ar kontaktu. Tikšanās laikā kontakts sniedza ziņas par iekšlietu ministra Sanda Irģena civilsievu, Rīgas apgabaltiesas priekšsēdētājas vietnieci Leldi Raudu (bijusi Ziemeļu rajona tiesas ierindas tiesnese, ar Tieslietu padomes lēmumu tiesnese Lelde Rauda 2020 g. 11. maijā ir iecelta Rīgas apgabaltiesas priekšsēdētāja vietnieces amatā uz pieciem gadiem).

Iepriekš par L. Raudu un S. Irģenu bija vairākkārt saņemta informācija, ka S. Irģens, būdams zvērināts advokāts, starpniekojis kukuļdošanā starp “klientiem un tiesnešiem”. Bija saņemtas arī ziņas par to, ka aktīvu dalību kukuļņemšanā ieņem Lelde Rauda, kura diezgan atklāti runā ar citiem tiesnešiem par “nepieciešamo lēmumu pieņemšanu lietās par naudu”.

Pēc kontakta vārdiem, S. Irģena civilsieva L. Rauda ir cieši saistīta ar Rīgas apgabaltiesas tiesnesi Zaigu Rubļevsku. 2008. gadā Z. Rubļevska kandidēja uz Satversmes tiesas (ST) tiesneses amatu. Ar Z. Rubļevsku, kuru amatam izvirzīja Zaļo un Zemnieku savienība (ZZS), bija saistīts skaļākais skandāls, un kļūt par ST tiesnesi Rubļevskai tomēr nesanāca.

2006. gada nogalē atbalstu Rubļevskai solīja visu valdošās koalīcijas partiju pārstāvji, ar kuriem ZZS panāca pat rakstisku vienošanos. Kāds brīnums, bet arī Rubļevskas kandidatūra medijos tika neviennozīmīgi vērtēta. Viņa iepriekš vairākkārt bija pieņēmusi spriedumus ar Embergu saistītās lietās, bet vēlāk šos Rubļevskas spriedumus augstākās instances tiesas atcēla.

Toreizējais TP priekšsēdētājs Aigars Alvītis savas partijas frakcijas sēdē par Rubļevskas kandidatūru teica: “Ja viņa arī nebija labākā kandidatūra, tad viņa ir cilvēciska, pieejama, un ar viņu var izrunāt lietas.” Viņš acīmredzot novērtēja politisko sāncenšu iespēto “lietu izrunāšanā”. Tomēr Rubļevskas ST tiesneses karjeru apturēja tobrīdējās koalīcijas tik ļoti nīstais Korupcijas novēršanas un apkarošanas birojs, izvirzīšanas brīdī nosūtot tobrīdējās koalīcijas tik ļoti nīstajai Ģenerālprokuratūrai materiālus par Rīgas apgabaltiesas tiesnešu iespējamu apzinātu nelikumīgu lēmumu pieņemšanu, nelikumīgi atliekot civillietas izskatīšanu.

2007. gada februārī Ģenerālprokuratūra paziņoja, ka pārbaudes gaitā nav atklājusi tādus faktus, kas būtu par pamatu rosināt krimināllietu, tomēr konstatēti rupji Tiesnešu ētikas kodeksa kanonu un zvērinātu advokātu profesionālās ētikas normu pārkāpumi. Rubļevskai disciplinārlietā izteica rājienu, un viņa pati atsauca savu kandidatūru ST tiesneša amatam. Un, izrādās, rīkojās ļoti tālredzīgi, jo mazliet vēlāk Rubļevskas vārds parādījās arī cita tiesu sistēmas skandāla kontekstā.

Proti, 2007. gada augustā žurnālists Lato Apsa grāmatā Tiesāšanās kā ķēķis publiskoja 1998.–2000. gadā nesankcionēti noklausītu telefonsarunu atšifrējumus, kuros advokāts Rūtups un viņa advokātu biroja pārstāvji risina sarunas ar Latvijas tiesu sistēmas un iekšlietu resora darbiniekiem un citām valsts amatpersonām. Sarunās advokāti ar tiesnešiem saskaņoja spriedumus, sarunāja tikšanās. Sarunas liecināja par politiskās varas un biznesa elites ciešajām saitēm un neētisku tiesnešu rīcību. Gan Ģenerālprokuratūra, gan Augstākā tiesa veica pārbaudes, prokuratūra konstatēja pārkāpumus septiņu tiesnešu, tajā skaitā arī Rubļevskas darbībās. Pēc notikušajiem skandāliem Rubļevska pati lūdza sevi atbrīvot no tiesneses amata.

Pēc kontakta vārdiem, tieši Z. Rubļevska, būdama ietekmīga Rīgas apgabaltiesas tiesnese un “lietu kārtotāja tiesās”, panāca Leldes Raudas iecelšanu Rīgas apgabaltiesas priekšsēdētāja vietnieces amatā ar norunu, ka L. Rauda “kārtos lietas apgabaltiesā” (par naudu vai pēc “vajadzīgo personu lūguma” ietekmēs tiesas spriedumus).

2021. gada 13. maijā notika saruna ar “B”. Sarunas laikā “B” apstiprināja, ka Nacionālās drošības padomē ir pacelts jautājums par “diasporu”. Jautājums ir pacelts tāpēc, ka divi burti saņēma daudz ziņas par “diasporas” saistību ar “dažiem notikumiem”.

Piemēram “futbolista Ezzubova” lietā ir kādi materiāli, ka viņam ir bijušas finansiālas saistības pret “onkuli”. To tagad “rok”. Arī daudz ziņu par diasporu ir Valsts policijai.

2021. gada 17. maijā notika tikšanās ar kontaktu. Tikšanās laikā kontakts sniedza sekojošas ziņas.

1. Policija marta sākumā Jūrmalā pie kādas vecas kundzes viņas dzīvesvietā kratīšanā izņēmusi aptuveni astoņus miljonus eiro saistībā ar kādu kriminālprocesu par apdrošināšanas mahinācijām, un iespaidīgā naudas summa tikusi nogādāta Rīgā.

Pēc kontakta vārdiem, kratīšanas notika pie Krievijas pilsoņa, uzņēmēja Igora Ļimenko, kurš rakstā tiek dēvēts par Krievijas prezidenta Vladimira Putina kaimiņu. Pēc kontakta vārdiem, I. Ļimenko ir oligarhs. Miljardieris. Latvijā ar vēl dažām personām viņš ir izveidojis kaut kādu maksājumu platformu. Iespējams, caur maksājumu platformu tika izvesta nauda, tāpēc viņa dzīvesvietā uzkrājās skaidra nauda.

Kontakts ir dzirdējis, ka policijas darbinieki, kas veica kratīšanu, vēlējās 50% izņemtās naudas piesavināties, bet pārējo naudas summas daļu noformēt procesuāli. Kaut kādu iemeslu dēļ minētais policistiem neizdevās.

Pēc kontakta vārdiem, I. Ļimenko pēc kratīšanām aizbrauca uz Apvienotajiem Arābu Emirātiem, bet ļoti vēlas atgriezties. Pēc kontakta vārdiem, I. Ļimenko var dokumentāli pierādīt, ka viņam varēja būt lielas skaidras naudas summas, jo viņa paša kapitāli ir milzīgi. I. Ļimenko arī ir gatavs atbildēt uz jautājumiem, ja tādi ir policistiem, kas veica kratīšanas pie viņa.

2. Sarunas laikā kontakts pastāstīja, ka bijušais Latvijas Ministru prezidents Vilis Rištopans ir pārdevis pie Vangažiem vai Siguldas milzīgus zemes īpašumus armēņu uzņēmējiem, kuri plāno būvēt milzīgu golfa laukumu. Pagaidām armēņu uzņēmēju plāni ir apstājušies, jo, uzturoties Latvijā kā nerezidenti, viņi izjūt problēmas ar Latvijas kredītiestādēm – tās negrib apkalpot nerezidentus.

Kontakts pieminēja, ka minētajiem armēņiem arī bijušas kaut kādas problēmas maksātnespējīgajā bankā PNB. Armēņiem ir bijušas kaut kādas naudas transakcijas uz Kipru, par kurām Finanšu izlūkošanas dienests noformējis materiālu un nosūtījis uz Valsts policijas Ekonomisko noziegumu apkarošanas pārvaldi.

Sarunas beigās kontakts pateica, ka armēņi, pirms atbraukt uz Latviju, strādājuši Sanktpēterburgā ar uzņēmēju Zijavutdinu Agomedovu, kuru sāka vajāt Krievijas tiesībsargājošās iestādes.

2021. gada 18. maijā notika tikšanās ar kontaktu. Tikšanās laikā kontakts papildināja iepriekš sniegtās ziņas par to, ka policija marta sākumā Jūrmalā pie kādas vecas kundzes viņas dzīvesvietā kratīšanā izņēmusi aptuveni astoņus miljonus eiro saistībā ar kādu kriminālprocesu par apdrošināšanas mahinācijām, un iespaidīgā naudas summa tikusi nogādāta Rīgā.

Pēc kontakta iepriekš sniegtās informācijas, kratīšanas notika pie Krievijas pilsoņa, uzņēmēja Igora Ļimenko. 2021. gada 18. maijā tika saņemtas ziņas, ka I. Ļimenko Latvijā no 2000. gadu vidus ir bijuši dažādi biznesi. Ir zināms tas, ka I. Ļimenko strādājis kopā ar uzņēmēju Igoru Vanovu būvniecības jomā.

Saņemot šo informāciju par I. Ļimenko saistību ar I. Vanovu, bijušais Drošības policijas darbinieks Arturs Maukstelis atcerējās, ka par I. Ļimenko viņam sniedza ziņas viens ļoti uzticams informācijas avots, kas strādāja kopā ar I. Vanovu.

Informācijas avots stāstīja, ka I. Ļimenko ir Krievijas Federācijas izlūkdienesta darbinieks, iespējams, GRU darbinieks. I. Ļimenko Latvijā uztur ļoti greznu dzīvesveidu. Viņa privātmāja Jūrmalā ir kā cietoksnis ar ļoti modernām un efektīvām drošības sistēmām.

Kā vēsturiski stāstīja informācijas avots, I. Ļimenko savā privātmājā bieži uzņem augsti stāvošas Latvijas amatpersonas. Piemēram, laikā, kad LR Ministru prezidents bijis Ivars Odmanis, viņš bieži bijis ciemos pie I. Ļimenko.

Tāpat informācijas avots stāstīja, ka I. Ļimenko uz Latviju “atveda un pārliecināja nopirkt īpašumu Jūrmalā” dziedātāja Laima Aikule, kas bieži uzturas I. Ļimenko mājā Jūrmalā. Kā vēlāk teica cits kontakts – I. Ļimenko māju Jūrmalā nopirka caur uzņēmēju Māri Artinsonu.

Balstoties uz informācijas avota sniegto informāciju, bijušais Drošības policijas darbinieks (dienesta laikos) veica operatīvus pasākumus pret I. Ļimenko kopā ar Anci Īragu un Militārās izlūkošanas un drošības dienestu. Tālāk visu darbu pārņēma Militārās izlūkošanas un drošības dienests, jo I. Ļimenko jau sākotnējas izpētes (izziņas) stadijā izraisīja ļoti milzīgu interesi gan ar dzīvesveidu, gan ar kontaktiem, gan ar drošības sistēmām mājā.

2021. gada 20. maijā notika saruna ar kontaktu “Jaunākais”. Sarunas laikā kontakts pateica, ka tiešām Nacionālajā drošības padomē un dažos dienestos tiek celts jautājums par Latvijā dzīvojošo čečenu diasporu un diasporas pārstāvju iespējamo saistību ar pēdējā laikā pastrādātiem smagiem noziedzīgiem nodarījumiem. Kontakts ir dzirdējis, ka īpaši aktīvi versijas par čečenu diasporas pārstāvju saistību ar pastrādātiem smagiem noziedzīgiem nodarījumiem izvirza Valsts policija, tajā skaitā “šis versijas nosūtot vai paužot mutiski” Valsts drošības dienesta vadībai.

Sarunas laikā “Jaunākais” precizēja iepriekš sniegto informāciju par to, ka Valsts policijas darbinieki ir bijuši pie čečenu diasporas pārstāvja Magameda Smailova deklarētajā dzīvesvietā. Valsts policijas darbinieki meklē M. Smailovu Andreja Olkova kriminālprocesa ietvaros, jo uzskata, ka viņš ir otra persona, kas kopā ar A. Olkovu pastrādāja laupīšanu. Nesatiekot M. Smailovu deklarētajā dzīvesvietā, Valsts policijas darbinieki vairākkārt zvanīja M. Smailovam un aicināja pie sevis. M. Smailovs palūdza atsūtīt pavēsti, lai viņš redz savu procesuālo statusu, un tad viņš ieradīsies Valsts policijā. Pēc “Jaunākā” vārdiem, M. Smailovam nav absolūti nekāda sakara ar A. Olkova lietu un A. Okarevu. Viņš nav bijis kopā ar A. Olkovu notikuma dienā, un M. Smailovs uz tādam tikšanām vispār nebrauc. Viņš ir legāls uzņēmējs. Situēts uzņēmējs, kas nodarbojas ar biznesa lietam. Fakts, ka Valsts policija meklē viņu, parāda to, ka darbs pret čečenu diasporu notiek un uz diasporu grib uzgrūst noziegumus, kurus viņi nav pastrādājuši.

“Jaunākais” iedeva pavēsti, kuru saņēma M. Smailovs no Valsts policijas Rīgas reģiona pārvaldes Ziemeļu iecirkņa, un nosauca telefona numuru, no kura zvanīja M. Smailovam.

2021. gada 12. maijā notika tikšanās ar kontaktu “Dakteris”. Tikšanās laikā kontakts sniedza sekojošu informāciju.

1. E-veselības sistēmā tika izveidota jauna sadaļa, kas satur detalizētākas ziņas par ikviena Latvijas iedzīvotāja, kuram ir piešķirts personas kods, ārstēšanas datiem – kādus izmeklējumus veica, kādas diagnozes ir bijušas, kādas zāles klientam bija izrakstītas un kādās devās klients tās ir lietojis.

Pēc kontakta vārdiem, minētajai e-veselības sadaļai var piekļūt gandrīz ikviens medicīnas darbinieks, kas strādā slimnīcās un poliklīnikās, – gan ārsti, gan ārstu palīgi, gan medmāsas, gan medbrāļi un reģistratūras darbinieki. Ikviens lietotājs, kas var piekļūt sistēmai, var aplūkot pēc personas datiem jebkuru klientu un pat veikt korekcijas klienta datnē, piemēram, mainīt diagnozes, izmeklējumus, zāļu devas.

Kontakts uzskata, ka sistēma nav pārdomāta, nav droša un nav atbalstāms tik plašs lietotāju loks, kas var piekļūt sistēmai un veikt korekcijas. Pēc kontakta vārdiem, ja kāds uzlauzīs šo sistēmu, visu Latvijas klientu dati var tikt nozagti. Pie tam visi šie dati satur kontakta uztverē sensitīvus datus.

2. Pēc kontakta vārdiem, Centrālajā medicīniskās ekspertīzes komisijā strādā par ārstu psihiatru viņa tuvs kontakts ārsts psihiatrs Vadims Atarincevs. Pēc kontakta vārdiem, V. Atarincevam nesen bija pamatīgs konflikts ar Centrālās medicīniskās ekspertīzes komisijas vadību dēļ viena Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienesta darbinieka, kas pilda ugunsdzēsēju kravas automašīnas šofera pienākumus. V. Atarincevs izstāstīja, ka Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienesta darbiniekam izmeklējumu laikā tika konstatēts smags daltonisms (neatšķir krāsas), faktiski redz divas krāsas – melno un balto.

V. Atarincevs un vēl viens ārsts atzīmēja, ka minētais Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienesta darbinieks nav derīgs šim dienestam, jo ar tādu smagu daltonismu, vadot kravas automašīnu, var nesaredzēt luksoforu krāsas un izraisīt avāriju ar letālām sekām. Saskaņā ar visiem normatīviem pacienti ar tādu daltonisma formu vispār nevar vadīt kravas automašīnas.

Minētā Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienesta darbinieka sakarā V. Atarincevu un vēl vienu Centrālās medicīniskās ekspertīzes komisijas ārstu izsauca kāds no komisijas vadītājiem un lūdza norādīt, ka minētais darbinieks der dienestam Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienestā. V. Atarincevs un vēl viens ārsts atteicās pildīt tādu norādījumu. Vēlāk V. Atarincevs uzzināja, ka laikā, kad viņš un vēl viens ārsts nav bijis darbā (ārpus minēto ārstu darba stundu laika), Centrālās medicīniskās ekspertīzes komisijas darbā uz vienu stundu tika pieņemts ārsts kas atzīmēja, ka Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienesta darbinieks ir derīgs dienestam, pēc kā “aizgāja no darba pēc paša vēlēšanās”. Minētais ārsts, kas tika pieņemts darbā uz vienu stundu, ir kāda Iekšējās drošības biroja struktūrvienības vadītāja sieva.

V. Atarincevs uzskata, ka pastāv kāds interešu konflikts vai koruptīvs moments, kura dēļ Centrālās medicīniskās ekspertīzes komisijas vadība organizēja tādu shēmošanu, lai Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienesta darbinieks paliktu dienestā, kaut arī cilvēks ar tādu slimību nevar dienēt Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienestā. V. Atarincevs aizgāja pie galvenā Centrālās medicīniskās ekspertīzes komisijas vadītāja. Visu minēto izstāstīja, bet reakcijas nav nekādas (vienīgā reakcija ierobežoja komisijas ārstu piekļuvi klientu medicīniskajām kartēm). V. Atarinceva rīcībā ir pierādījumi visam augstāk norādītajam, un viņš domā, kādai iestādei šo informāciju nodot.

Tāpat V. Atarinceva rīcībā ir ziņas par gadījumiem, kad ārsti “neizlaiž” klientus, kas iet uz medicīnisko komisiju (raksta, ka nav derīgs dienestam), bet Centrālās medicīniskās ekspertīzes komisijas vadība, neskatoties uz to, uzliek zīmogu – der dienestam. Iespējams, atsevišķos gadījumos ir apakšā interešu konflikti un korupcija – kāpēc Centrālās medicīniskās ekspertīzes komisijas vadītājs izlaiž kādu klientu, kad ir atzinums, ka viņš nav derīgs dienestam.

2021. gada 24. maijā notika tikšanās ar informācijas avotu “Policists”. Tikšanās laikā informācijas avots pastāstīja, ka tika plānota Valsts policijas Rīgas reģiona pārvaldes Brasas iecirkņa likvidācija un Brasas iecirkņa apkalpojamās teritorijas un darbinieku pārdalīšana starp Valsts policijas Rīgas reģiona pārvaldes Ziemeļu iecirkni un Teikas iecirkni. 2021. gada sākumā Valsts policijas Rīgas reģiona pārvaldes Brasas iecirkņa vadība ieteica darbiniekiem līdz 2021. gada jūnijam sameklēt sev citas dienesta vietas vai arī pensionēties tiem, kas sasnieguši pensijas vecumu. Tie darbinieki, kas nesameklēs sev citas dienesta vietas, tiks rotēti uz Teikas iecirkni vai Ziemeļu iecirkni.

Pēc pēdējās informācijas, Brasas iecirkņa likvidācijas projekts ir apstājies. Iecirkni plāno saglabāt, un Valsts policijas Rīgas reģiona policijas pārvaldes vadība Brasas iecirkņa vadībai teikusi nevienu darbinieku “nekur nelaist (paturēt)”. Respektīvi, tiem darbiniekiem, kuri plānoja pāriet uz citām Valsts policijas struktūrvienībām, vadība liek šķēršļus (nelaiž), bet, ja darbinieki “pretojas tam”, – masveidā rosina disciplinārlietas par “visādiem pārkāpumiem”, lai tie nevarētu nekur pāriet.

Pēc informācijas avota vārdiem, saskaņā ar cirkulējošo informāciju Valsts policijas vadība “piemeklējusi kaut kādu ēku” Mazajā Matīsa ielā, netālu no Rīgas Centrālcietuma un blakus atkritumu apsaimniekošanas uzņēmumam Clean R, kur plānoja pārvest Brasas iecirkņa personālu, Teikas iecirkņa personālu un Latgales iecirkņa personālu. Minētajā ēkā ir sākušies remonta darbi, bet finanšu līdzekļi beidzās, līdz ar ko projekts apstājies.

Piezīmes. Iespējams, nauda beidzās tāpēc, ka Iekšlietu ministrija vienlaikus realizē vairākus dārgus projektus (iepirkumus) – depo ēku būvniecību vairākās Latvijas vietās, transportlīdzekļu (mikroautobusu) iepirkumu, dārgas analītiskās programmatūras izstrādi un ieviešanu.

Jau iepriekš vairākkārt tika saņemta informācija, ka kaut kādi “bijušie” skraidelē un uzrunā uzņēmējus par % par uzvarām iepirkumos, līdz ar ko nepieciešams sekot līdzi visiem dārgajiem iepirkumiem Iekšlietu ministrijā, lai nesanāktu tā, ka “uz papīra viss uzbūvēts, iepirkts, darbojas, bet dzīvē nekā nav”).

Seko mums

Перевод страницы в Google Translate this page with Google