Kļūst arvien grūtāk atšķirt zinātni no "zinātnes"

Bens Latkovskis, Neatkarīgā
09.10.2023.
Komentāri (0)

Iesaki rakstu:

Nauda ir ne tikai nosviesta zemē, bet vēl dubļos iemīcīta, jo veido sabiedrībā negatīvu attieksmi pret zinātni kā tādu. Šis ir kārtējais apliecinājums noteiktai tendencei. Zinātni no “zinātnes” atšķirt kļūst arvien grūtāk.

Kādas ir to galvenās atšķirības? Īstas zinātnes mērķis ir jauni tehnoloģiskie risinājumi. Tie iespējami ne tikai eksaktajās vai tehniskajās, bet arī sociālajās zinātnēs, jo inovatīvi tehnoloģiski risinājumi var būt gan ekonomikā, gan pārvaldes sistēmā, gan citur.

Taču Wolt darbinieku pieredzes “kultūrsocioloģiskās analīzes” mērķis nav ieviest kaut ko inovatīvu viņu darbā vai dzīvē. Pateikt - apgūstiet citu profesiju, meklējiet darbu ar labāku sociālo nodrošinājumu - var arī bez 300 000 eiro vērta pētījuma. Tāpēc labākajā gadījumā varam runāt par veiktu aptauju, apsekojumu. Līdz ar to zinātnes vārds šajā gadījumā ir aiz matiem pievilkts.

Daudz tuvāks ir cits šo pētījumu mērķis, kurš momentā izgaismo viltus zinātni. Proti, to galvenais mērķis, uzdevums un beigu rezultāts ir bēdīgi slavenā “naudas apgūšana”. To uzskatāmi parāda šo dažādo projektu vienādā summa. Šoreiz tie bez dažiem eiro ir 300 000, bet “dārzeņu salātu” projektos tie bija nepilns pusmiljons eiro. Desmit pētījumi par Covid-19 seku novēršanas pētījumiem, kopā pieci miljoni. Kāds ir šo “pētījumu” inovatīvais efekts? Kur šo pētījumu rezultāti ir tikuši izmantoti?

Vienādās summas liecina, ka nevis finansējums aprēķināts pēc pētījuma vajadzībām, bet gan otrādi: pētījums “piedzīts” noteiktai summai. Citiem vārdiem, šajā shēmā nekļūdīgi skaidrs, kas ir primārais. Vispirms nauda, un tikai pēc tam tiek “piegudroti” labskanīgi pētījumu nosaukumi, kuri ļautu šo naudu sekmīgi “apgūt”. Šādu “pētījumu” pielietojamie rezultāti ir tālu otršķirīgi, bet šīs prakses plašā izplatība rada noteiktu blakni. Sabiedrības atbalsts “zinātnes” finansēšanai nepieaug.

Tas arī ir šādu “pētījumu” lielākais ļaunums. Visi lieliski saprot, ka nauda zinātnei un pētniecībai ir labākā investīcija nākotnes attīstībai. Tas nevienam nebūtu papildus jāpierāda, bet, ja nauda tiek piešķirta šādiem šaubīgiem projektiem, tad rodas apjukums. No vienas puses naudu gribētos dot, bet kam? Vai tiešām šādiem “zinātniekiem”? Ir vērts atsevišķi parunāt arī par viņiem.

Sabiedrībā vienmēr ir bijuši tie, kuri prot “paņemt” valsts naudu, un tie, kuri neprot. Vieni visos sīkumos zina, kā dabūt dažādus pabalstus, “izsist” atvieglojumus, atrast caurumus likumdošanā, lai varētu no valsts kaut ko izmānīt, izblēdīt, bet citi neko tādu neprot. Viņi no valsts struktūrām cenšas turēties pēc iespējas tālāk.

Tiem pirmajiem visas šīs projektu naudas ir īsta zelta ādere. Ne tikai zinātnē. Gandrīz pilnīgi visās sfērās. Ir izveidojusies plaša un visai ietekmīga izglītotu ļaužu suga, kura šo projektu rakstīšanas mākslu, “naudas apgūšanas” zinātni ir apguvusi pilnīgi profesionāli un neslikti uz tā rēķina dzīvo. Pat parastu pasēdēšanu nosacītajā “Bolderājā”, “Aleponijā” vai “Ozirisā” viņi pamanījušies iekļaut “projekta tāmē” kā starpnozaru konferences reprezentācijas izdevumus.

Manuprāt, jau sen laiks augstskolās ieviest atsevišķu projektu rakstīšanas mācību programmu vai pat īpašu fakultāti, kurā gatavotu augsti kvalificētus projektu rakstīšanas speciālistus. Nav šaubu, ka uz šo programmu pieteiktos liels studēt gribētāju skaits, jo tā kļūst par vienu no pieprasītākajām mūsdienu profesijām. Tiesa, mākslīgā intelekta triumfa gājiens visu šo “profesiju bez profesijas” hierarhiju var stipri vien sašķobīt, bet tas jau ir cits stāsts.

Problēmu vēl padziļina šīs projektekonomikas advokāti, kuri, nespējot pēc būtības pamatot naudas piešķiršanas lietderību šiem projektiem, vai nu piesauc dažādas nepārliecinošas analoģijas (piemēram, “Interesanti, kas notiktu ar Albertu E., ja viņš prezentētu mūsu tviterekspertiem savu pētījumu par telpas un laika sakarībām?”), vai “gudrākos” gadījumos cenšas pielietot tik iecienīto fokusa pārbīdes metodi.

Tu par to, ka projekts ir nekam nevajadzīga naudas izšķērdēšana, bet tev tā vietā, lai šo pārmetumu atspēkotu un pamatotu, kāpēc tas tomēr ir labs un vajadzīgs, sāk “argumentēt”, skaidrojot, cik grūts konkurss jāiziet, lai pie šīs naudas tiktu, kādi lieli izdevumi konferenču sarīkošanai un lidmašīnas biļešu apmaksai, un vispār, kā jūs plebeji vispār uzdrošināties par kaut ko tik augstu kā zinātne spriedelēt. Sēdiet aizmugurējās rindās un klusējiet.

Uzskatāmu šīs arogantās augstprātības piemēru sniedz par nesekmību no iekšlietu ministres amata atbrīvotā Marija Golubeva: “Nekas tā neliecina par tumsonību, kā naidpilni uzbrukumi zinātniekiem.” Šajā īsajā teikumā kā ūdens pilienā sakoncentrējusies visa liekulīgās “labo un pareizo” sektas ideoloģija.

Visi, kas ārpus sektas, ir tumsonības pārpilni. Tikai mēs vienīgie augstu virs galvām turam gaismu nesošo gudrības lāpu. Visi, kas ārpus sektas, ir naidpilni. Tikai mēs vienīgie ar augstu empātiju apveltīti un mīlestības piepildīti. Visi, kas ārpus sektas, citiem uzbrūk, kamēr mēs vienīgie atvērti un iekļaujoši. Ideoloģiskā konstrukcija izcila. Visi apkārt netīri, no galvas līdz kājām nošmulējušies, tikai mēs vienīgie sniegbaltās kleitās un uzvalkos šajā nebeidzamo dubļu okeānā. Ar svēto nimbiem ap galvām.

Un tad brīnās, no kurienes izlien visādi Trampi un kāpēc cilvēki ir gatavi par tādiem balsot. Bet par ko tad citu? Par Golubevām un viņai līdzīgiem svētulīgiem sektantiem?

Līdz ar to šī nekaunīgā naudas apgūšana, nelietīgi izmantojot augsto zinātnes vārdu, rada arī tīri politiskas perturbācijas ar bīstamām sekām. To nevajadzētu aizmirst. Kā reiz teica viens īsts zinātnieks bez pēdiņām: katra darbība rada pretdarbību ar tieši tādu pašu spēku, kāds pielikts darbībai.

Seko mums