Iesaki rakstu: 
Nesen populārais rakstnieks un polittehnologs Jurģis Liepnieks publicēja trāpīgu vērojumu - Latvijas sabiedrībā mēs cits citam nepatīkam.
Piekrītu viņa secinājumiem, bet ar zināmām iebildēm. "Nepatika" jau sen ir pārāk maigs apzīmējums mūsu savstarpējām attiecībām. Kā melns mākonis Latvijā sabiezē naids, tas sajūtams teju fiziski. Mēs nelaižam garām nevienu izdevību, lai to izgāztu pār līdzcilvēkiem. Un visiecienītākais objekts, protams, ir "krievi".
Otra lieta, kur mans viedoklis atšķiras no Liepnieka publikācijas, ir secinājums, ka, šādā gaisotnē dzīvojot, mēs bojājam sev dzīvi. Patiesībā ir daudz ļaunāk. Mēs atņemam puslīdz civilizētu nākotni saviem bērniem un mazbērniem.
Amplitūdā no 100 gadiem līdz Jurģa Liepnieka vecumam/jaunumam cilvēki vēl sevī glabā to izjūtu, ka ienīst kādu tikai viņa tautības dēļ ir vienkārši nepieņemami. Bez komentāriem. Ja kāda publiska persona to atļaujas, tā automātiski kļūst par margināli, no kura "pieklājīga sabiedrība" izvairās.
Taču nu tie laiki ir pagājuši. Mūsu bērni un mazbērni no mazotnes apgūst kancelēšanas kultūru, piedzīvo to, ka nesaticības kurināšana iegūst mediju tribīni, un no naida runas nevairās pat Saeimā. Tātad - tā drīkst, un tā ir pareizi. Jaunākā paaudze apkārt valdošo naida gaisotni uztver par normu.
Samocītais veidojums, ko pašlaik dēvējam par valdību, šajā gaisotnē peld kā zivs ūdenī. Ik pa laikam iemet tik kādu akmeni, lai dīķis vēl vairāk saviļņojas. Jo, kamēr sabiedrība plosās par tādiem jautājumiem kā pilsonības atņemšana naturalizētajiem pilsoņiem vai krievu valodas liegšana sabiedriskajos medijos, no aktuālās dienaskārtības otrajā plānā tiek nostumtas citas dramatiskas lietas. Valsts nespēja pienācīgi pildīt savas funkcijas, risināt ekonomikas un sociālas problēmas.
Pat, ja to no TV ekrāna vēsta premjerministre, es neticu, ka mana valsts Latvijas Republika varētu izvēlēties attīstības modeli ar divu kategoriju pilsonību. "Iedzimtā pilsonība" - patricieši, naturalizācijas ceļā iegūtā - plebeji. Kā tad mūsu Satversme? Kā tad MK "viena taisnība visiem"? Varbūt esmu naivs, bet neticu. Vai tomēr - tikai ceru?
Runājot par sabiedriskajiem medijiem krievu valodā, bieži dzirdu apgalvojumu - kāpēc par valsts budžeta naudu jāuztur informatīvā telpa krievu valodā? Neatkārtošu visus tos argumentus, kas ir saistībā ar valsts drošību, pārbaudītu, uzticamu informāciju utt. Atļaušos atgādināt, ka no nodokļu maksātājiem vismaz trešajai daļai tā ir dzimtā valoda, un viņi ar saviem nodokļiem paši apmaksā tos divus kanālus, kur šī valoda vēl sastopama.
Un, manuprāt, vēlmei slēgt šos kanālus īsti nav sakara arī ar slaveno "atkrieviskošanas" motīvu - nebūt nav tā, ka LR4 vai rus.lsm patērē tikai tie, kas neprot latviski. Vienkārši saņemt informāciju savā dzimtajā valodā ir normāla Eiropas prakse, un to mums visai tieši norāda dažādas starptautiskas institūcijas. Tas saistīts ar cieņu, ko valstij pienāktos izjust pret saviem pilsoņiem.
Taču varas turētājiem šādas cieņas nav. Viņiem ir dziļi vienalga, kamēr vien funkcionē varas noturēšanas mehānisms, pirmām kārtām, pilsoņu dziļa atsvešinātība, neiesaistīšanās un, pats galvenais, ļaušanās savstarpējai sarīdīšanai. Tāpēc vara var atļauties, ka mums ir novadi bez ugunsdzēsējiem, slimnīcas bezcerīgos parādos, bez ārstiem un medikamentiem, sabiedriskais transports kā loterija - atbrauks vai neatbrauks... utt., utjpr.
Ja mēs to varam izturēt, tad mēs to esam pelnījuši.
Seko mums 
