Iesaki rakstu:

Saeima nule kā ratificējusi Eiropas Padomes Konvenciju par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu (zināmu kā Stambulas konvencija). Viens no dokumenta mērķiem ir uzlabot personu, jo īpaši sieviešu un bērnu aizsardzību pret dažāda veida vardarbību ģimenē.

Vai Konvencijai šai ziņā būs pozitīva ietekme? Pamats šaubīties, jo jēga tamlīdzīgiem starptautiskiem dokumentiem var būt vien tad, ja tiek veicināti uzlabojumi cilvēktiesību ievērošanā; galvenokārt tā ir valsts institūciju atbildības joma.

Var, protams, veidot visādus starptautiskus līgumus, tomēr ikvienam cilvēkam demokrātijā no valsts konstitūcijas izriet, piemēram, tiesības uz savu sāpju slieksni, kas nebūt nav ik dienu konstants lielums. Līdzīgi arī katrā mājsaimniecībā būs vērojamas individuālas, dinamikā mainīgas atšķirības tolerancē pret vardarbību un izpratnē par šo jēdzienu, īpaši psiholoģiskās vardarbības traktējumos.

Eiropas Savienībā visās valstīs to iekšējo likumu līmenī ikvienam cilvēkam jau garantēta efektīva aizsardzība pret vardarbību ģimenē, tostarp smagi sodi gan varmākām, gan bezdarbību pieļāvušām valsts amatpersonām. Problēmu drīzāk rada vadošo un ietekmīgāko valsts amatpersonu politiskās gribas trūkums, kā arī politiskās kultūras un ētikas neesamība – pēc Jēkabpils traģēdijas no amata neatkāpās ne tieslietu ministre vai Valsts policijas priekšnieks, ne Augstākās tiesas Senāta atbildīgā departamenta priekšsēdētājs vai ģenerālprokurors.

Nākotnē lielākas cerības saistībā ar Stambulas konvencijas ratificēšanu visdrīzāk liekamas uz publiskajā sektorā strādājošo sieviešu efektīvāku aizsardzību pret arvien vairāk izplatīto psiholoģisko vardarbību un apzināti cieņu aizskarošo attieksmi darbavietās. To piekopj gan darba devēji, dažāda ranga priekšnieki un konsultanti, gan kontroles institūciju amatpersonas, kā arī klienti, viņu piederīgie un citas privātpersonas.

Darbinieču pazemošanu veic abu dzimumu personas ar visai dažādu sociālo statusu. Pie tam, valsts un atsevišķas tai pietuvinātas sabiedriskās institūcijas konsekventi rada labvēlīgu vidi, lai nodarbināto sieviešu cieņas aizskaršana kļūtu par ierastu uzvedības modeli pat dažāda vecuma bērniem, jo īpaši izglītības iestādēs.

Protams, dažāda veida diskriminācijai pakļautas arī tirdzniecības sektora darbinieces, strādnieces un citas sievietes, tomēr Stambulas konvencijas atziņas neuzlabos stāvokli privātajā sektorā nodarbinātajām sievietēm.

Latvijas situācijā par publiskajā sektorā nodarbinātām tiek uzskatītas ne vien valsts un pašvaldību institūcijās strādājošas amatpersonas vai darbinieces, bet arī pedagoģes, ārstniecības personas un tehniskās darbinieces ārstniecības iestādēs, kas nodrošina valsts apmaksāto veselības aprūpi, u.c. Sieviešu īpatsvars publiskā sektora nozarēs ar retiem izņēmumiem ir procentuāli augstāks kā tur nodarbināto vīriešu.

Jau padomju laikā arvien biežāk sievietēm parādījās iespēja ieņemt dažāda ranga vadošus amatus. Un galvenokārt sievietes pašas tobrīd sāka veidot un attīstīt nu jau par tradicionālu kļuvušu pieeju, kas nav diemžēl izpelnījusies sociālantropologu, filosofu, psihologu u.c. speciālistu pienācīgu uzmanību. Proti, kāpēc pastāv ierasta prakse, ka, ārstam neizpildot kādu no saviem pienākumiem, vainīga būs medicīnas māsa, kura nekontrolēja situāciju kopumā? Savukārt, ja sētnieks neiztīra skolas pagalmu, kāpēc vainīga būs direktores vietniece saimniecības darbā, kura neuzraudzīja savā padotībā strādājošo vīrieti?

Rezumējot nav iespējama psiholoģiskas vardarbības un cieņu aizskarošas izturēšanās pret sievietēm darbavietās mazināšana, iekams sabiedrība kompleksi neanalizē un neizprot, kāpēc ir ierasta prakse uzskatīt, ka tieši sievietēm piestāv upura loma, un liela daļa no viņām tīri organiski nereti iedzīvojas šai lomā.

No Stambulas konvencijas 4.panta otrās daļas un 5.panta pirmās daļas normām nepārprotami izriet valsts uzdevums atcelt vispārpieņemtas prakses, kas vērstas uz sieviešu diskriminēšanu, tātad arī publiskajā sektorā nodarbināto morālu, psiholoģisku ietekmēšanu un viņu cieņas aizskaršanu. Konvencija nosaka valsts amatpersonu, pārstāvju, institūciju un citu atbildīgo personu, kas darbojas valsts vārdā (ietverot tātad valsts vai pašvaldību kapitālsabiedrībās u.c.), pienākumu atturēties no jebkādas tiešas vai netiešas diskriminācijas pret sievietēm atbalstīšanas. Tomēr… Minētās amatpersonas vienlaikus labi “zina”, ka sievietes “labprāt” pastrādā pēc darbalaika ilgāk, šo to var “sabiedriskā kārtā” padarīt brīvdienās mājās u.tml.

Zināmu skepsi rada, protams, apstāklis, ka formāli jau šobrīd Latvijā ir spēkā visai daudz tiesību normu, kas ietver absolūtu aizliegumu izturēties pret cilvēku viņa cieņu pazemojoši – Satversmes 95.pants, Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas 3.pants, Konvencija pret spīdzināšanu un citiem nežēlīgas, necilvēcīgas vai pazemojošas izturēšanās vai sodīšanas veidiem. Satversmes tiesas mājaslapā priekšplānā lasāms: “Cilvēka cieņa un katra indivīda vērtība ir cilvēktiesību būtība. Tāpēc demokrātiskā tiesiskā valstī gan likumdevējam, pieņemot tiesību normas, gan tiesību normu piemērotājam, tās piemērojot, ir jārespektē cilvēka cieņa (Satversmes tiesas 2017. gada 19. decembra sprieduma lietā Nr.2017-02-03 19.1.p.).”

Strādādams 30 gadus garīgās veselības aprūpes jomā, šī viedokļa autors diemžēl secina, ka tiesības uz cieņpilnu attieksmi saskarsmē ar valsts institūcijām ir vien pie noteiktām sociālajām grupām vai nevalstisko veidojumu elites piederošām personām, kā arī šauram lokam personu, ko reālajā dzīvē Latvijas demokrātiskā valsts traktē kā vienlīdzīgākas par citiem sabiedrības locekļiem. Savukārt nosacītais vidusslānis (vērtējot izglītības līmeni un ieņemamo amatu) ir faktiski neaizsargāts pret valsts vai tai pietuvinātu institūciju realizētu cilvēka cieņu pazemojošu rīcību.

Vai Stambulas konvencija mainīs situāciju un pie ārstiem turpmāk ieradīsies mazāk raudošu, darbavietās ilgstoši pazemotu sieviešu ar trauksmi, depresijas simptomiem un dažkārt pat suicidālām domām?

Skolotāju un medicīnas māsu problēmstāsti ir vispārzināmi, bet nav manāms, ka valsts censtos situāciju jelkā mainīt. Pēdējā laikā iezīmējas jauna darbinieču grupa – dažādu valsts institūciju juristes, parasti šajos amatos ir sievietes. Viņas arvien biežāk tiek pakļautas izsmiešanai, kompetences apšaubīšanai un spiestas akceptēt prettiesiskus lēmumus, ja institūcijas vadība savās vai kā cita interesēs ”bīda pareizo politiku”.

Noslēgumā – konkrēts pēdējā laika atgadījums kādā ministrijā. Tiesiskā demokrātiskā valstī, ņemot vērā iesaistīto amatpersonu statusu izpildu varas hierarhijā, tas signalizē par kritisku situāciju visā valsts pārvaldē.

Norādot iestādei kārtējo reizi uz būtisku, sen zināmu, bet nerisinātu neatbilstību kādos MK noteikumos, autors nesen pāris mēnešu laikā saņēma trīs īsus skaidrojumus; tos parakstījusī persona administratīvi vada ministriju. Tā kā visās šajās vēstulēs demonstrēta klaja nezināšana par to, kā uzbūvēta un funkcionē valsts vai kas ir juridiska persona un ko reglamentē ar iekšējiem normatīviem aktiem, tad nozares ministram 28.septembrī tika nosūtīta atbilstoši Iesniegumu likumam noformēta sūdzība, informējot par faktu elektroniskā vēstulē Ministra biroju.

Tomēr 16.oktobrī sniegto atbildi, rupji pārkāpjot Iesniegumu likuma normas, atkal parakstījusi iepriekšminētā, ministriju administratīvi vadošā amatpersona. Pie tam, sūdzība patvaļīgi tikusi pārdēvēta par “skaidrojuma pieprasījumu”. Arī šai atbildē demonstrēta neorientēšanās pilsonisko zinību jomā Pamatizglītības standarta līmenī, ignorētas tiesību doktrīnā ietvertas atziņas. Klāstīts, ka Ministru kabinets tiesīgs valsts varas realizēšanu un administratīvo aktu izdošanu ar noteikumiem deleģēt juridiski neatzītam subjektam; tas ir absurdi, un neviens likums šādu iespēju, protams, neparedz. Bet… Kāpēc samērā augstu statusu ieguvušai, pieredzējušai valsts civildienesta ierēdnei būtu šādi jārīkojas?

Visticamākais skaidrojums ir ministrijas politiskās vadības, Ministra biroja veikta šīs augsta ranga ierēdnes psiholoģiska iespaidošana un cieņu pazemojoša attieksme, pie tam, gan iepriekšējās, gan esošās valdības laikā. “Robs” Ministru kabineta noteikumos savulaik “ieviesies”, šķiet, apzināti, un līdz šim katra ministra politiskais uzdevums bijis to joprojām tur atstāt. Dažkārt pastāv sensitīvi gadījumi un juridiski neadekvāti risinājumi, ko, nokļūstot valdībā, tieši vai netieši atbalsta jebkurš politiskais spēks. Proti, valstī ir “neaizskaramo” grupas. Tomēr ikvienam ministram pastāv iespēja pašam uzņemties politisko atbildību, ja rodas vajadzība acīmredzami prettiesisku normu traktēt kā atbilstošu likumdevēja faktiskajai gribai. Tiesa gan, attiecīgo dokumentu tad jāparaksta ministram vai kādam no Ministra biroja darbiniekiem.

Nav glīti, ja ministrs (–e) vai viņa (-as) biroja darbinieki uzliek par pienākumu tamlīdzīgus dokumentus sagatavot un parakstīt padotībā esošām ierēdnēm. Kāpēc paši neparaksta? Jāņem vērā, ka ministrs ir vien politiski atbildīga amatpersona, bet ierēdnis ātri var nonākt situācijā, ka jāatbild par prettiesisku bezdarbību, apdraudēta karjera…

Cilvēciski var tātad saprast minēto oficiālo vēstuļu, kā kvalitāte ir apšaubāma, gatavojušo sieviešu - juristu izvēlnes (vīriešu nav nevienā gadījumā). Ir tikai viens jautājums – vai attiecīgā pieeja turpināsies tik ilgi, kamēr Latvijas valsts sabruks? Pašlaik dialektikas likumi liedz cerēt, ka izpildu vara paspēs atrast citu attīstības virzienu…

Pagaidām Latvija politiski it visā cenšas tiekties uz Rietumeiropas standartiem. Atsevišķās nozarēs mūsu valstī vienlaikus vērojams labs, ar Vakareiropu konkurējošs augstākās izglītības programmu piedāvājums; to izmanto, piemēram, arābu valstu pilsoņi. Lai arī pastāv diskurss par sieviešu tiesību ievērošanu minētajā sabiedrībā, tomēr viens ir skaidrs –vīrietis, piemēram, ministrs tipiskā arābu valstī nevarētu atteikties no atbildības, lai padotībā esošai sievietei, psiholoģiski darbavietā viņu ietekmējot, liktu parakstīt tiesiski anahroniskus dokumentus. Ja tas taptu  zināms, kauna traips gultos uz visiem tāda ministra dzimtas vīriešiem.

Vai Stambulas konvencijas ratificēšana veicinās atgriezt Latvijā tamlīdzīgus, savulaik arī Eiropas vīriešu vidē ievērotus standartus?

Seko mums

Перевод страницы в Google Translate this page with Google