Iesaki rakstu:

Kāds ādažnieks feisbukā dalās ar bildēm, kurās redzama dāma aiznesam puķes no dobes pie daudzstāvu mājas. Viņš raksta: “Varbūt kāds pazīst šo dāmu. Pasakiet, lūdzu, viņai, ka puķudobes nav paredzētas, lai tās postītu. Centies, stādi, kop, bet viena dāma atnāk un visu saposta.”

Ikviens saprātīgs cilvēks atzīst, ka ir lietas, kuras nav paredzētas postīšanai. Cilvēks rada un iekārto pasauli pēc sava prāta, lai būtu tā, kā viņš vēlas, un nevis tāpēc, lai dotu iespēju kādam citam to nopostīt. Postīšanu nosacīti pieļauj tikai tajos gadījumos, kad atzīst, ka iepriekšējais veikums pats par sevi posta un tā novākšana postījumus apturēs, vismaz daļēji atjaunojot iepriekšējo kārtību.

Kad LU vīru koris “Dziedonis” koru karos ieguva otro vietu ar maoru haku, ievērojama daļa sajūsmas pilno komentāru nebija par to, kāda šī uzstāšanās ir pati par sevi. Liberālprovinciāļiem raksturīgi sajūsma bija par to, kādu PR iespaidu tā atstās par latviešu varēšanu pasaulē. Pāķis jau nebūs pāķis, ja viņu neuztrauks, ko par viņu domā “pilsētā”.

Bet vēl daļa jūsmīgo komentāru bija par sašutumu, ko radīs šī performance. Daži komentētāji siekalojās par iespējamo reakciju, ko izdosies izspiest no tiem, kuriem histēriski kliedzošu, acīmredzami kaujas vecumu pārsniegušu tēvaiņu izpildīta svešas kultūras ceremoniāla deja koru (!) karos nešķiet atbilstoša latviešu dziesmu svētku tradīcijām.

Neņemos spriest par koristu nodomiem (varu iedomāties arī pozitīvu šīs uzstāšanās interpretāciju), bet šo dažu komentētāju nodoms bija vistīrākā postīšana. Sak’, nav svarīgi, vai priekšnesums man pašam tīkams — svarīgi, lai tas ieriebj tiem, kuriem ir citāds priekšstats par pareizu latviešu dziesmu svētku “dobi”.

Rodžers Skrūtons šo sauc par noraidīšanas kultūru. Šīs nodarbes būtība ir apšaubīt un noliegt pastāvošo, gānīt svēto. Jo graujošāk un pastāvošās kārtības sargam sāpīgāk, jo labāk.

Kad vārda brīvības aizstāvis iestājas par savai pozīcijai neizdevīga runātāja tiesībām runāt, viņš to nedara tāpēc, lai ieriebtu kādai trešajai personai. Viņu motivē augstāks princips, kurš, viņaprāt, kalpo visu kopīgajam labumam. Arī viņam netīkamo runātāju un trešo personu labumam. Un ne jau paternālistiski, kā tehnokrāti aiz rūpēm par jums zina, ko jums labāk darīt un ko mācīt jūsu bērniem, bet patiesi, kā vispārēju principu, kurš vienmēr palīdz uzpeldēt visrūpīgāk apspiestajai patiesībai.

Tikmēr noraidīšanas kultūras pārstāvim nav tādas kopīgā labuma apziņas. Viņš ir ķēpātājs un demolētājs, kurš piesaka savu klātbūtni un gūst baudu no esošā piesmiešanas, no kādas nozīmīgas sabiedrības daļas aizskaršanas. Noraidīšanas kultūra nevar pastāvēt tukšumā — tai tur nebūtu, ko iznīcināt. Tāpēc precīzāk ir to saukt par antikultūru.

Protams, viss skaistais ir atsauce uz kaut ko citu. Arī saķēpāta svētbilde vai nodedzināts templis atsevišķos gadījumos var izrādīties skaists, bet ir svarīgi nodalīt, no kā mākslas darba radītājs un vērotājs gūst baudu un gandarījumu. No jaunā paša par sevi vai no iepriekšējā iznīcināšanas.

Kad skatītājus un komentētājus baro kādas citas sabiedrības daļas sašutums vai aizskārums, tā ir antikultūras pazīme. Arī nosacītie tradicionālo vērtību aizstāvji reizēm tajā ieslīgst, kad mēģina nevis apliecināt savas vērtības paši sev un saviem bērniem, bet mērķtiecīgi rīkojas atsevišķas publikas aizkaitināšanai. Korāna dedzināšana un Muhameda kariķēšana musulmaņu trenēšanas pēc arī ir noraidīšanas antikultūras gadījumi. Latvietība, ja saprasta tīri kā krieviskā noliegums, arī ir antikultūra.

Uz pārdomām vedina antikultūras nākotnes izredzes. Vai tie, kas aizstāv Sema Smita performances finansēšanu no pašvaldības līdzekļiem, paši no sirds grib dzīvot kultūrtelpā, kur goda vieta un lieki simti tūkstoši eiro atrodas “stāstam par vīrieti, kurš, atstājot mājās sievu un bērnus, dodas uz geju klubu”? Vai striptīzam un bodīpozitīvismam? Tie ir apzīmējumi no “Dienas” kultūrapskatnieka Jegora Jerohomoviča slavinājuma Sema Smita dalībai festivālā „Positivus”.

Maldās vai izliekas arī tie, kas apšauba Sema Smita vokālo varēšanu. Rietumu kultūras spējīgākie un interesantākie mākslinieki izsenis ir meklētāji, kuriem sirds patiesi par kaut ko sāp. Šaura loka izcilība vienmēr ir bijusi iekšējo zibeņu prasmīga novadīšana pa sabiedrībā atzītiem kanāliem.

Viena no mūslaiku mūzikas lielajām eksistenciālajām problēmām ir, ka tikai retais vairs dzied par kaut ko viņam dārgu. Un to var dzirdēt. Sema Smita agrīnajos darbos un daudzu citu par savu identitāti nepārliecināto mākslinieku veikumā var saklausīt īstu sāpi un patiesus meklējumus kā motivāciju. Taču jaunākie Sema Smita darbi un performances tādu iespaidu vairs neatstāj. Problēma ar identitātes meklējumiem (atšķirībā no tādiem meklējumiem, kur vismaz meklētāja eksistenci pieņem par fiksētu) ir pašā uzstādījumā un agri vai vēlu ved pie sajukšanas prātā. Kad radošā izlāde caur šiem meklējumiem kļūst nekontrolēta, mākslinieka darba augļi var izrādīties vienlīdz piemēroti gan 21. gadsimta antikultūras skatuvei kā peļņas avotam, gan ārsta kabinetam, ja patiesi interesē izkārpīties no tās spirāles.

Kā intervijā portālam “Delfi” atzina „Positivus” organizators Ģirts Majors, no Rīgas domes piešķirtajiem divsimt tūkstošiem eiro lielākā daļa patiešām tiks izmantota Sema Smita striptīza finansēšanai. “Tas nav viena mākslinieka honorārs. Tā ir cena, ka šajā komandā ir pāri par 50 cilvēkiem, trīs smagie furgoni ar viņu tehniku, šovs, ko viņi atved par to naudu.” Cerams, ka tas zaļā kursa misionārs no bezcilvēku pasaules dabas fonda, kurš pirms dažām dienām gudri izteicās par Dziesmu svētku ietekmes uz vidi pētīšanu, neatstās bez novērtējuma arī rīdzinieku dzīvesziņai īpaši dārgo „Positivus” festivālu.

Ar jebkuras kopienas kultūru ir tāpat kā ar Ādažu puķu dobēm. Tās nav paredzētas, lai postītu. Latviešu valodā ir sieviešu un vīriešu dzimte. Ja kāds tēvainis pārģērbjas par Mildiņu, tad mēs par viņu joka ietvaros runājam sieviešu dzimtē. Ja viņš pārģērbjas par bezdzimumnieku, tad mēs joprojām runājam par viņu vīriešu dzimtē. Jegors Jerohomovičs savā apcerējumā par Smita uzstāšanos raksta šādi: “Sems Smits sevi identificē kā nebināru personu un kvīru [..] un attiecībā uz sevi lūdz izmantot vietniekvārdu “viņi”, to šajā rakstā arī ievērosim.” Nav skaidrs, kas īsti ir “viņi” Jerohomoviča šizofrēniskajā pasaulē. Tālāk rakstā vietām tiek lietots it kā daudzskaitlinieks (“viņu balsis”, “viņi” kaut ko dara), vietām it kā ne (“atbrīvojas pats”). Varbūt tas ir karaliskais “mēs”? Bet par karalieni un karali jau nesaka “viņi”, vai ne?

Kad es 2018. gadā kādas Velsā notikušas konferences pieteikumā ierakstīju, ka mani vietniekvārdi ir “Viņa karaliskā augstība”, tas tomēr netika nodrukāts uz manas dalībnieka kartes. Es, protams, neesmu Sems Smits, un 2018. gadā pasaule noteikti vēl nebija sapratusi visas jaunās kārtības konsekvences, bet tomēr. Vai es šodien, ja pieprasīšu tādu apzīmējumu, tikšu uzskatīts par jukušu? Tas nav svarīgi, protams. Par manu psihisko stāvokli visiem ir nospļauties. Svarīgi ir, lai tas, ko es pieprasu vai daru, raisa sašutumu cilvēkos.

Noraidīšanas kultūras mērķauditorija ir nevis tās kultivators, bet viņa oponenti. Jerohomovičs raksta pašā rakstā un pēc tam pāris reizes atgādina soctīklos: “Tiem, kas sirgst ar homofobiju, labāk būs novērst skatienu no festivāla „Positivus” galvenās skatuves.” Koncerts dažuprāt ir domāts nevis tāpēc, lai Rīgā uzstātos dziedātājs Sems Smits, bet tāpēc, lai kādam Rīgā būtu jānovērš skatiens.

Seko mums

Перевод страницы в Google Translate this page with Google