Iesaki rakstu: 
Pagājušā gada vasarā kā “kaķi maisā” nopirku biļetes un oktobrī iekļuvu vienā no pirmajām Jaunā Rīgas teātra izrādēm “Žižeks. Pītersons. Gadsimta duelis”. Tas palīdzēja no citāda skatpunkta pievērsties savulaik interesējušai tēmai un atsākt analizēt veselības aprūpes jomā iesaistīto subjektu savstarpējo tiesisko attiecību problemātiku (sk., piem., ierakstu manā facebook joslā 19.03. vai 23.03. publicēto rakstu portālā “Pietiek.com”).
Meistaram Vilim Daudziņam iedzīvinot Žižeka tēlu, vairākkārt izjusti tika pausts riebums pret “politkorektumu”. Laba ierosme vēlākām pārdomām, ka minētā parādība ietekmē dzīvi, arī veselības aprūpes sistēmu graujošāk, nekā uzskatīts līdz šim.
Par patieso kultūrmarksisma ideju izplatības apjomu veselības nozarē vēl nopietnāk mudināja domāt viena no jaunākajām latviešu kinofilmām – Ināras Kolmanes režisētā “Mātes piens”. Sižets likās ko atgādinām, un atkārtoti noskatījos vācu režisora Kristiāna Pecolda 2012.gada filmu “Barbara”. Abus darbus vieno ne vien galveno lomu atveidotāju Maijas Doveikas un Nīnas Hosas aizraujoši, izjusti un vienlaikus it kā atsvešināti dokumentāli tēlojumi, bet arī filmu veidotāju vērojums, kā sociālisma valstī notikusi neatkarīgas, uz attīstību orientētas personības sadursme ar totalitārismu.
Gan N.Hosas, gan M.Doveikas atveidotās varones ir ārstes, kuras, būdamas netīkamas režīmam, tiek nosūtītas darbā uz attāliem lauku rajoniem. Vara dažādos veidos cenšas viņas pazemot, bet vienlaikus ir būtiska kvalitatīva atšķirība valsts realizētam totalitārismam no mūslaiku politkorektuma. Proti, valsts, kura apzinās savu varasgribu un spēju to realizēt, tomēr abos gadījumos toleranti attiecas pret ārstu profesionālajām zināšanām. Specifisku izglītību un prasmes apguvušajām speciālistēm ne tikai neatņem tiesības praktizēt, bet pat veicina, lai sabiedrības interesēs viņas to darītu.
Jā, protams, politiski neuzticamas personas netika gaidītas zinātnē vai vadošajās klīnikās. Tomēr filmas vēsta par it kā godīguma elementiem – “attīstītā sociālisma” laikā PSRS un VDR bija pietiekami strikti un sabiedrībai skaidri izprotami noteikumi, kā sistēmas darbojas. Disidents zināja savas rīcības iespējamās sekas. Interesanti, bet totalitārajos režīmos izglītība baudīja kopumā cieņpilnu attieksmi (kā zināms, pat latviešu gramatika tieši padomju laikā tika mācīta intensīvi, uzturot stingras prasības).
Diemžēl pašlaik ārsta izglītība, darba pieredze vai viņa personība, ja pati apzinās savas tālākizglītības vajadzības un spēj tās realizēt, tiek mūsu valstī atzīti par maznozīmīgiem faktoriem. Neviens klaji nenoliedz aksiomu, ka praktizēttiesīgs ārsts ir kā “atslēgas figūra”, bez kā ikvienai veselības aprūpes sistēmai neiztikt. Tomēr mūsu valsts, lai gan vārdos deklarē veselības aprūpi kā ģeopolitiskajā situācijā stratēģiski arvien svarīgāku jomu, ir atteikusies no sev piederīgās varas un pilnībā norobežojusies no ārstu sertifikācijas sistēmas pārraudzības. Šie procesi jau ilgstoši atstāti kultūrmarksisma ideju ietekmē.
Pilnvaras realizēt valsts varu un izdot administratīvos aktus sertifikācijas, resertifikācijas vai tālākizglītības pasākumu atzīšanas jomā ar MK 2012.gada 18.decembra noteikumiem Nr. 943 “Ārstniecības personu sertifikācijas kārtība” deleģētas atsevišķu biedrību struktūrvienībām. Taču saskaņā ar virkni augstāka juridiska spēka tiesību normām šīs struktūrvienības, nebūdamas juridiskas personas, nekādi, apejot biedrību valdes, nevar patstāvīgi izdot administratīvos aktus. Tātad Noteikumu Nr.943 būtiskākās normas izdotas ultra vires, proti, pārkāpjot valstī iedibināto tiesību sistēmu un likumdevēja noteiktā deleģējuma apjomu. Pie tam, Ārstniecības likumā nav ietverts jelkāds deleģējums Ministru kabinetam reglamentēt ārstu tālākizglītības procesus.
Gan sertifikācijas tiesiskais regulējums, gan vairākos ārējos normatīvajos aktos noteiktais pienākums dažādām institūcijām primāri problēmgadījumos konsultēties tieši ar Ārstu biedrību (nevis ar kompetentu institūciju - nozares profesionālo asociāciju), nepārprotami norāda, ka valsts pauž ideoloģisku atbalstu tieši šai biedrībai. Tomēr Latvijas Ārstu biedrība (LĀB) līdz šim bijusi iedomīga, pat histēriska, bet intelektuāli vāja sadarbības partnere ikvienai valdībai vai citām institūcijām, un tas varētu būt svarīgs iemesls, kāpēc kolēģu vidū šī organizācija konsekventi ir vāji leģitimēta. Liela daļa atbildības par sistēmiskām problēmām veselības aprūpes nozarē būtu faktiski jāuzņemas LĀB, kam ilgtermiņā nav izdevies efektīvi īstenot likumos noteiktās ekskluzīvās tiesības sniegt valstij rekomendācijas. Jau nokavēts laiks LĀB pašai kritiski atzīt, ka, iespējams, bijusi pārāk zema kapacitāte šai funkcijai.
Sen nav notikusi LĀB pilnsapulce ar kvorumu. Glābj Biedrību un nodibinājumu likumā ietverta, kultūrmarksisma idejas attīstoša, bet likuma mērķim neatbilstoša, pilsoniskā sabiedrībā absolūti neiederīga norma, ka pilnsapulce var notikt atkārtoti, ja ierodas vismaz divi (!) biedri. Pateicoties minētajai normai, šķiet, funkcionē daudz nenozīmīgu biedrību. Tomēr LĀB ir visai ambicioza, politiski ievirzīta un de facto ļoti ietekmīga organizācija (atpazīstamību sabiedrībā lielākoties nodrošina mediji; turklāt sev vien zināmu iemeslu dēļ arī privātie mediji lielākoties uzskata LĀB viedokli par “pareizu”). Taču Latvijā ir reģistrēti apmēram 8 tūkstoši ārstu, LĀB biedri ir mazāk par pusi no visiem, un minētajās pat atkārtotajās pilnsapulcēs gadiem ilgi balsošanās piedalās mazāk par 10 procentiem biedru, kas ir vien kādi 2 līdz 5 procenti no ārstiem valstī. Savukārt nozaru profesionālo asociāciju pilnsapulces ir daudz labāk apmeklētas, jo ārsti tieši šīs biedrības uzskata par leģitīmām savu interešu pārstāvēm.
Tiesiskā valstī tik izteikti zems kārtējo pilnsapulču apmeklējums radītu pamatu vērtēt, vai LĀB saglabājusi atbilstošu reputāciju, lai veiktu ārstu sertifikāciju un tālākizglītības pasākumu atzīšanu. Diemžēl Latvijā šai jomā tiesiskums pastāv “uz papīra”. Visi valsts varas atzari, kā arī valsts prezidenta institūcija ir labi informēti, ka ārstu sertifikācija jau kopš 2013.gada notiek, pamatojoties uz MK noteikumos ietvertām, bet ultra vires izdotām normām. Ja tādas identificē, ikviena tiesiska, savus pilsoņus cienoša valsts steidzami atceļ šīs normas kā spēkā neesošas kopš izdošanas brīža. To var veikt, piemēram, īstenojot parlamentāro kontroli.
Raksta autors nezina, kāpēc Latvija apzināti nevēlas būt tiesiska valsts. Kādā no LTV1 raidījumiem “Šodienas jautājums” pat izskanēja LĀB prezidentes izteikums, ka Sertifikācijas padome esot pilnībā neatkarīga no biedrības valdes. Šķiet, ne valsts amatpersonām, ne tiesību jomas ekspertiem tas nerosināja jautājumu: kurš tad Padomi pārrauga? Jo tiesiskā valstī šāda struktūrvienība nevar būt neatkarīga. Zināms, ka Veselības ministrija jau vairākkārt atzinusi, ka nav tiesīga nepastarpināti pārraudzīt kādas biedrību struktūrvienības.
Rezumējums: kultūrmarksismam tipisks attīstības process ir nodrošinājis LĀB Sertifikācijas padomes evolūciju līdz Satversmē noteikto neatkarīgo iestāžu, piemēram, Latvijas Bankas līmenim…
Lasot šo rakstu, kādam var rasties iespaids, ka Veselības ministrija ilgstoši ir liberālo partiju ietekmes sfērā. Tā nav, un vienīgais ministrs, kurš mēģinājis (tiesa gan, pakusli) ko iebilst pret esošo situāciju un LĀB dominanci, bijis liberālis Daniels Pavļuts. Turklāt valstī funkcionē Tieslietu ministrija, lai tik absurdas normas, ka administratīvo aktu izdošanu ārpus pārvaldes institucionālās sistēmas nepastarpināti var deleģēt subjektam, kurš nav juridiska persona, tiesību aktos netiktu jelkad ietvertas. Laikā, kad tika izdoti MK noteikumi Nr.943, minētā iestāde bija konservatīva spēka, NA, atbildības jomā. Tas neizbrīna, jo ir pētījumi, ka kreisi vai ultra liberālas ideoloģijas sabiedrībā tiek ieviestas ar konservatīvo spēku slēptu, neapzinātu vai pat tiešu atbalstu.
Lieki piebilst, ka gadiem ilgi nav notikusi sertifikācijas procedūru lietderības un tiesiskuma pārvērtēšana (saskaņā ar Valsts pārvaldes iekārtas likumu tai jānotiek it kā regulāri). Klaji ignorējot likumu un Finanšu ministrijas izstrādātās vadlīnijas, valsts nav veikusi jelkādu finanšu auditu. Pie tam, neviena valsts pārvaldes iestāde padotību par sertifikāciju neīsteno… Tas ir saprotami, jo, procedūra, lai gan spēj it kā pastāvēt uz ultra vires izdotu normu pamata, tiesiskā valstī tiesiski neeksistē; jāpiezīmē, ka tiešās pārvaldes iestādes, arī Veselības ministrija neizdod ārējos normatīvos aktus un nerisina ideoloģiskas dilemmas.
Secināms, ka visi trīs valsts varas atzari gan Latvijas Republikas Satversmes 106.panta pirmajā teikumā ietverto normu (par tiesībām saglabāt nodarbošanos) un tās interpretācijas Satversmes tiesas praksē, gan nosacījumu, kas pieļauj pamattiesības ierobežot tikai uz likuma pamata, traktē kā formālu normu, ko ideoloģisku apsvērumu dēļ politkorekti vajag apiet. Tādējādi ārsts, kurš atļaujas iebilst pret resertifikācijas sistēmu, nevar pretendēt uz valsts jelkādu atbalstu savu pamattiesību aizsardzībai. Tā vietā regulāri saņemti pamudinājumi neinteresēties par likumiem, jo tādu attieksmi atbalstot “99 procenti” ārstu (neformālās sarunās tieši šāds “mērījuma rezultāts” no amatpersonām dzirdēts visbiežāk).
Iepriekšminēto abu filmu varones – gan N. Hosas, gan M.Doveikas atveidotā - paspēja dzīvot laikos, kad kritiski domājošam ārstam, esot konfliktā ar varu, pavērās iespēja tomēr gan saglabāt darbu specialitātē, gan atrast kompromisu ar savu pašcieņu. Vienai no viņām tas izdevās, otrai diemžēl ne. Pašlaik ir citādāk – vara kļuvusi difūza, izplatās dažādos virzienos, un izveidota sistēma, ka kritiski domājošam ārstam, nezaudējot pašcieņu, nav iespējams saglabāt specialitāti. Filmā “Barbara” dažās ainās parādās gandrīz klusējoša, ar trulu, sevis kā cilvēciņa svarīguma apzinošos sejas izteiksmi apveltīta VDR drošības policijas virsniece, kura rūpīgi velk gumijas cimdus, lai pārbaudītu, vai Barbara nav savā ķermenī noslēpusi doičmarkas un slepenus papīrus. Virsnieces tēls precīzi asociējas ar ārstu sertifikācijas sistēmas uzturētāju Latvijā.
Kultūrmarksisms var pastāvēt, ja tiek identificēts “ļaunais spēks”. Kāpēc visu valsts varas atzaru amatpersonas, liela daļa mediju un būtiska sabiedrības daļa baidās no ārstiem, uzskatot mūs par potenciāli bīstamu grupu, ko jāiebaida un jāpakļauj pazemojošām kontrolēm, arī faktiski panoptikālai novērošanai - ar Sertifikācijas padomes akceptēto tālākizglītības pasākumu apmeklēšanas karšu starpniecību? Kāpēc tieši Ārstu biedrība, ap ko regulāri vijas skandāli un aizdomas par tirgošanos ar ietekmi, ir “labais spēks”? Autoram pagaidām nav izvērstas, noformulētas atbildes uz šo filosofisko jautājumu.
Vai Ārstu biedrība un tās sabiedrotie savās pozīcijās jūtas droši?
24.septembrī apstiprinātajā 9. Latvijas Ārstu kongresa rezolūcijā ietverts citstarp šāds vēstījums:
“Esošā sertifikācijas un resertifikācijas sistēma ir demokrātisks process, kuru nodrošina profesionālās asociācijas ar Latvijas Ārstu biedrības atbalstu. Ārstu profesionālo organizāciju pašnoteikšanos tālākizglītības, sertifikācijas un resertifikācijas jautājumos nedrīkst nomainīt ar ierēdniecisku procedūru!”
Nekādi netop skaidrs konteksts?! Jēdziens “pašnoteikšanās” nozīmē kādas cilvēku grupas gribas realizāciju attieksmē pret savu darbību, struktūru. Proti, vai tiešām secināt, ka Rezolūcijas autori traktē ārstu sertifikāciju kā feodālas ieražu tiesības, ko Ārstu biedrība pēc saviem ieskatiem var nodot par “vasaļiem” uzskatītām nozaru profesionālajām asociācijām? Kā ierasts pie Marksa sekotājiem, likumdevēja dots deleģējums nav nepieciešams, bet par demokrātisku procesu var pasludināt jebko. Tomēr jautājums – cik jau ilgi ārstu sertifikācija pārstājusi de facto būt valsts pārvaldes funkcija? Ko par šādu situāciju stratēģiski svarīgā nozarē, ņemot vērā ģeopolitisko situāciju, domā valsts drošības dienesti?
Georgs Lukacs, viens no kultūrmarksisma ideoloģijas pamatlicējiem, savulaik paudis, ka liels šķērslis marksistu paradīzes izveidei ir kultūra - Rietumu civilizācija pati par sevi. Var secināt, ka Latvijas Ārstu biedrībai ir “panākumi”, jo Rietumu demokrātiskajās valstīs un pat ne tik demokrātiskās ir pašsaprotami, ka ārsta speciālista statuss un prakses tiesības tiek noteiktas stingri reglamentētā, vispārējām administratīvajām tiesībām atbilstošā procedūrā, kas respektē valsts konstitucionālo kārtību. Savukārt Rezolūcija atklāti dižojas ar līdz šim neafišētu faktu – proti, ja pašai LĀB nav kapacitātes, lai veiktu sertifikāciju, tad iegūtā neaizskaramība ļauj šai organizācijai patvarīgi izveidot uzdevuma veikšanai faktisku biedrību apvienību (kas, iespējams, pārstāv atsevišķas mantiski vai citādi ieinteresētas personu grupas intereses; valsti un vairumu medijus tas gan neinteresē). Atgādinu, Ārtniecības likumā nav deleģējuma nozaru profesionālajām asociācijām veikt sertifikāciju vai pat iesaistīties tajā.
Dīvainības veselības jomā nav saistītas vien ar LĀB dominējošā stāvokļa mākslīgu uzturēšanu. Jau iepriekšējā rakstā apšaubīju AT Senāta Civillietu departamenta praksi, ka ārstniecības personai ar pacientu, kurš apzināti izvēlējies saņemt valsts nodrošināto veselības aprūpi un nodibināt šī sociālā pakalpojuma saņemšanai ar ārstniecības iestādes starpniecību konkrētas publiski tiesiskas attiecības, automātiski veidojoties vēl privāttiesiskas attiecības ar katru no uzdevuma izpildē iesaistītajām ārstniecības personām. Prasītos plašāka analīze, kāpēc senatori konsekventi cenšas “palīst” zemāk par sociālo zinību apguvei valstī noteikto pamatizglītības standartu ?
Aktivizējas atsevišķu pacientu tiesību ekspertu darbība. Arvien vairāk tiek proponēts, ka pacienti piederot apspiesto, bet ārstniecības personas, jo īpaši ārsti – apspiedēju grupai. Kā kultūrmarksismam piederas, tiek atrasts arī “zinātnisks” pamatojums, ko, lai gan skepsi nereti izrāda pat pacientu organizācijas, labprāt uzklausa un tālāk izplata sabiedriskie mediji. Šīs neauglīgās diskusijas, respektējot Frankfurtes skolas savulaik izstrādāto Kritisko teoriju, arī Latvijā arvien biežāk tiek mērķtiecīgi pārnestas uz akadēmisko vidi, proti, sociālo zinātņu katedru auditorijām. Vienlaikus tiek ignorēti gadiem ilgi nerisināti likumu robi. Tie ir tik būtiski, ka bieži vien persona tīri objektīvi nevar saprast, vai konkrētā situācijā viņa ir privāttiesiskās attiecībās kā pacients ar ārstu, vai, saņemot valsts nodrošinātu pakalpojumu, nodibinājusi kā privātpersona konkrētas publiski tiesiskas attiecības ar valsti - publisku personu, ko pārstāv ārstniecības iestāde.
Savukārt ārsta, lielākās daļas funkcionālo speciālistu vai ārsta palīga profesiju specifika pašas par sevi pieprasa mediķu darba organizāciju un tiesiskās attiecības ar darba devēju, profesionālajām organizācijām, bet, jo īpaši ar pacientu (vai klientu) veidot saskaņā ar konservatīvām, tradicionālām paražām. Veselības aprūpe, ietverot ārstniecību, pati par sevi ir ekonomikas nozare, tātad ārstniecības iestādei vai ārstniecības personai ar pacientu jābūt privāttiesiskās attiecībās; var pastāvēt vien atsevišķi, likumā formulēti izņēmumi. Šī aksioma nekādi netraucē pacientam dibināt konkrētas publiski tiesiskas attiecības ar valsti (Nacionālo veselības dienestu), kas nopērk privātpersonai pakalpojumu. Vien šādi veidota sistēma, ievērojot politekonomijas zinātnes atziņas, būtu ilgtspējīga. Apstāklis, ka veselības aprūpe ir ekonomikas nozare un balstās noteiktos likumos, netraucē privātajā dzīvē ārstam atbalstīt liberālas idejas vai pacientam, kuram pakalpojumu nopērk valsts, simpatizēt konservatīvām idejām.
Autors piedāvā esošo situāciju nozarē raksturot kā “medicīnas profesionāli ideoloģisku sviru”. Saprotams, kultūrmarksisti visur saskata diskrimināciju un pauž pārliecību, ka iekļaujoša sabiedrība, līdztiesība u.tml. ir neapšaubāmi labumi. Patiesi, problēma nav pašā šai uzstādījumā, bet samērīgumā. Ja kultūrmarksistu cīņu par varu turpinās atbalstīt ne vien dažādi tiesību eksperti, bet pat Augstākās tiesas senatoru it kā racionālā daļa (Civillietu departaments) un vadošās ārstu nevalstiskās organizācijas, tad drīz svira tik ļoti nosvērsies uz vienu pusi, ka profesionāļi no otra tās gala nokritīs.
Seko mums 
