Iesaki rakstu: 
Esmu valsts apmaksātās veselības aprūpes fans. Esmu pacietīgs un varu gaidīt pusgadu uz izmeklējumu vai vizīti pie ārsta un piecus gadus uz rehabilitāciju.
Magnētiskās rezonanses radiologs izmeklējuma aprakstā ierakstīja ieteikumu saņemt vertebrologa konsultāciju. Valsts šādu speciālistu vispār neapmaksā. Ģimenes ārsts uzrakstīja nosūtījumu pie neiroķirurga. Nolēmu - tomēr labāk vertebrologs, ja jau reiz radiologs tā rekomendē.
Privātā ārstniecības iestādē pie tāda varēja par 70 eiro tikt jau pēc nedēļas. Atlicināju no savas pensijas minēto summu, atsakoties no 2 maksas fizioterapijas nodarbībām, un devos pie vēlamā speciālista.
Ierodoties, reģistratūrā paziņoja, ka būs jāuzgaida, jo dakteris pieņemšanu nokavējis par stundu, sēžot sastrēgumos.
Redzot, ka pie durvīm gaida vēl trīs pacienti, pārēķināju, ka būs jāgaida aptuveni stundu. Liels bija mans pārsteigums, kad pacienti kabinetā tika iesaukti ik pēc piecām minūtēm. Padomāju, varbūt ļaudis uz kādu atkārtotu konsultāciju, kur viss skaidrs, tikai recepte jāizraksta.
Jau pēc 20 minūtēm pienāca mana rinda. Vēl nepaguvis apsēsties pacienta krēslā, dzirdēju ārstu, veroties uz datora ekrāna redzamajā mana mugurkaula magnētiskās rezonanses attēlā, paziņojam, ka jātaisa operācija.
Atbildot uz maniem jautājumiem, īsumā izstāstījis, kā notiek operācija un kādi ir ierobežojumi pēc operācijas, viņš pajautāja, kādus medikamentus lietoju. Sāku saukt savu astoņu tablešu sarakstu, kad viņš pārtrauca, sakot - tikai pretsāpju. Uzzinājis, ka esmu izmēģinājis sešus dažādus ģimenes ārsta izrakstītos, bet neviens man nav palīdzējis, dakteris steigšus izrakstīja vēl vienu pretsāpju līdzekli, iedeva nosūtījumu uz operāciju un uz redzēšanos.
Vizīte ilga septiņas minūtes.
Pēc tam pats ar mātes Googles palīdzību noskaidroju, kas tā īsti ir par operāciju, kādi riski utt.
Tā kā man kabatā bija arī ģinenes ārsta nosūtījums pie neiroķirurga, nolēmu tomēr pagaidīt tos trīs mēnešus un saņemt otru viedokli par operācijas nepieciešamību.
Šī vizīte par četriem eiro ilga 40 minūtes. Man gan jautāja par bērnībā pārslimotām masalām, gan lika novērtēt sāpju stiprumu desmit ballu sistēmā, gan raksturot, kad sāpes stiprākas, kad mazinās, lika gan pastaigāt, gan pieliekties utt., iztaustīja skriemeļus un tad ķērās ne tikai pie tiem medikamentiem, kurus lietoju pašlaik, bet par visu pēdējo gadu.
Šī ārsta verdikts bija - operācijai ir pārāk augsts risks tieši iepriekš lietoto medikamentu, kā arī citas blakusslimības dēļ. Un paziņoja verdiktu - speciālu fizioterapeita izstrādātu vingrojumu kompleksu katru dienu.
Jau pēc divām nedēļām sāpes, kuras mocīja pusgadu, pazuda, bet, 3 dienas nepavingrojot, atgriezās kā likts. Ne operācija, ne pretsāpju līdzekļi, bet 20 minūšu rīta rosme, nebojājot citus orgānus, neliekot organismam pieņemt implantu un neliekot pārbaudīt, vai divu stundu narkoze ir manam organismam pa spēkam.
Vai ir jēga iet pie maksas ārstiem? Desmit centi vai desmit eiro minūtē...
Seko mums 
Tikko pieņemtais budžets Kultūras ministrijas atbildībām prioritārajos pasākumos piešķir 17.51 miljonu eiro. Šie atbalsta pasākumi galvenokārt dzēš nozares ugunsgrēkus, kas bijuši redzami gadiem ilgi.
Medijos ir izskanējuši nopietni, pirmšķietami ticami, publiski apgalvojumi par LU Fizikas, matemātikas un optometrijas fakultātes (LU FMOF) pasniedzēja Dmitrija Bočarova nepieņemamām darbībām un seksuālu uzmākšanos attiecībās ar sievietēm, tai skaitā ar nepilngadīgu personu un LU studenti.
Rietumeiropa un arvien vairāk arī Centrāleiropa lielākoties joprojām ir Amerikas protektorāts, un šīs valstis atgādina senos vasaļus, tāpēc pats tuvākais amerikāņu uzdevums ir nodrošināt, lai neviena valsts vai valstu kombinācija neiegūtu spēju izraidīt ASV no Eirāzijas vai pat būtiski samazināt tās izšķirošo šķīrējtiesas lomu.
Jautājums par tuvāko drošo vietu militāra apdraudējuma gadījumā joprojām nav atbildēts kopš Krievijas iebrukuma Ukrainā 2022. gada 24. februārī. Kad varēs atbildēt uz šo vienkāršo iedzīvotāja jautājumu, kas ir paveikts līdz šim un kas vēl ir darāms? Šis būs ieskats Rīgas līdz šim paveiktajā.
“Atceros tos jocīgos laikus, kad amatpersonas atkāpās sīkumu dēļ. (..) Veselības ministrs Guntis Belēvičs atkāpās tāpēc, ka tika pieķerts ārpusrindas apkalpošanā Onkoloģijas centrā,” piektdien rakstīju savā “Dienas citātā”. Guntis Belēvičs sarunā ar “Neatkarīgo” papildināja redzējumu uz senajiem 2016. gada notikumiem, kuru morālais aspekts šodien kļūst arvien aktuālāks.
Tā sauktais finanšu sistēmas kapitālais remonts joprojām raisa diskusijas kā Latvijā, tā citās valstīs, kurās tas notika, un tiek meklētas atbildes uz jautājumiem, vai reizēm cēlu mērķu vārdā nav maksāta pārāk dārga cena, bremzēta ekonomikas attīstība, upurēti veiksmīgi strādājoši uzņēmumi, vai nav cietuši cilvēki, kas neko neatļautu nedarīja. Un vai nav bijis arī tā, ka ar "kapitālā remonta" lozungu tika mēģināts sasniegt pavisam citus mērķus, kā arī norakstīt klaju amatpersonu nekompetenci?
Grūti izvērtēt, vai ārlietu ministra Krišjāņa Kariņa (Jaunā vienotība – JV) “skaidrojumi” par viņa lidināšanos ar privātiem lidaparātiem ir nekaunības, augstprātības, melīguma vai prastas muļķības radīti. Varbūt tur ir viss kopā. Taču simptomātiski ir tas, ka iezīmējas plaisa starp JV līdera un valsts prezidenta pozīcijām.
Diskusijās par Stambulas konvenciju (jeb Eiropas Padomes Konvencija par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu) pazūd būtisks jautājums – kāpēc vispār ir domātas konvencijas, kāda ir to nozīme un kāpēc valstis tām pievienojas? Šajā rakstā pievērsīšos potenciālajiem ieguvumiem no konvencijas, kā arī pretestības iemesliem.
“Biju pārliecināts, ka mūsu ceļi nekad nekrustosies. Bet, re, valsts svētki ir tas, kas tomēr vieno, kaut arī mūsu politiskie uzskati ir pilnīgi pretēji,” saldi smaidot, vienā no 18. novembra pasākumiem mani uzrunāja kāds augsts ierēdnis. Vienojošais elements gan bija tikai reālā, “taustāmā” telpa, kurā atradāmies, bet politiskajā, sociālajā telpā mūs šķīra bezdibenis. Un joprojām šķir. Tas paliek arvien dziļāks un platāks. Ne jau tikai starp mani un konkrēto ierēdni, bet starp tautu un ierēdniecisko valsts aparātu.
Uzskatu, ka par mana tēva Andra Ļubkas (attēlā) slepkavību aizdomās turētās personas un to tuvinieki šobrīd apzināti apmelo manu tēvu nacionālā naida kurināšanā, lai tādējādi novērstu uzmanību no patiesajiem slepkavības iemesliem. Kā arī, apzināti publiski nomelnojot manu tēvu, notiek klajš mēģinājums ietekmēt tiesībsargājošās institūcijas un pat tiesu.
