3.52 eiro dienā jeb kāpēc es vairs nevēlos strādāt par Latvijas korespondentu Vācijā
Toms Ancītis*26.05.2019.
Komentāri (0)
Iesaki rakstu: 
Ir tikai dabiski, ka žurnālistikā cilvēki strādā tāpēc, ka viņi no tā gūst gandarījumu. Tā ir privileģēta profesija. Žurnālistika aizrauj. Tā arī izraisa atkarību. Kad esi pabijis vienā vietā, runājis ar vieniem cilvēkiem, viņi tevi ir uzvedinājuši tālāk runāt ar nākamajiem, un galvā jau strukturējušās nākamās trīs tēmas. Un šķiet: tas taču ir interesanti, unikāli, vērtīgi! To nevar palaist garām. Cik par to maksās? Vai to varu atļauties? Par to domāšu vēlāk. Svarīgākais ir darīt.
Tā es esmu rīkojies ar daudzām tēmām. Un tieši tādos gadījumos, sekojot intuīcijai, impulsam, pavedienam, ir izdevušies veiksmīgie darbi. Man liekas, ka tieši tā, nevis rakstot plānus, strādā žurnālistika jebkur, arī Latvijā, tas ir dzīvs, ne vienmēr prognozējams un precīzi aprēķināms process.
Otrkārt, ir arī racionāli iemesli. Kad, ar kaut ko nodarbojoties ilgi un mērķtiecīgi, uzkrājas kontaktu un atsevišķu kompetenču kapitāls, kuru negribas zaudēt, jo tā vienkārši būtu izšķērdība. Mana sadarbība ar Latvijas medijiem sāka intensificēties 2015. bēgļu un migrācijas krīzes laikā. Tā pamazām no vienas tēmas attīstījās nākamās, no tām vēl nākamās, un kādu laiku šķita: varbūt ir iespējams atrast veidu, kā šo kapitālu lietderīgi izmantot.
Taču realitāte ir realitāte. Jautājums ir nevis par to, cik daudz ar žurnālistiku var nopelnīt, bet gan: cik liela ir mana ziedojumu daļa, kā arī no kādiem citiem avotiem, darbiem to finansēt. Protams, ne jau visas atlīdzības ir tik ļoti zemas. Turklāt brīvžurnālistu priekšrocība ir, ka no viena izpētes brauciena, vienas intervijas ir iespējams sagatavot vairākas publikācijas, tādējādi tās savstarpēji šķērssubsidējot. Tomēr Latvijas tirgus ir tik liels, kāds tas ir. Nav iespējams vienmēr “mākslīgi” no viena temata izveidot vairākus – ja to dara tikai ekonomisku apsvērumu dēļ, cieš kvalitāte.
Pat ar visoptimistākajiem aprēķiniem, veiksmīgākos un ienesīgākos gadījumus izlīdzinot ar neveiksmīgākajiem un izdalot uz laika un pūļu un izmaksu patēriņu, darbs, kuru esmu veltījis Latvijas medijiem, kopumā ir bijis novērtēts zemāk par Vācijā likumā atļauto minimālo darba samaksu. Mazāk, nekā pelna vismazkvalificētākais palīgstrādnieks.
Strukturālie iemesli
Pirmkārt, Latvijas mediju ārkārtīgi dziļā nabadzība.
Vācijā par sabiedrisko mediju uzturēšanu es maksāju 17,50 eiro mēnesī: obligāto abonentmaksu. Abonentmaksas rēķins par 3 mēnešiem uz priekšu:
Tā jāmaksā ne tikai mājsaimniecībām, bet arī uzņēmumiem, institūcijām. Tādā veidā gadā tiek savākti apmēram 8 miljardi eiro jeb 8,06 eiro mēnesī uz iedzīvotāju, bērnus un zīdaiņus ieskaitot. (aptuveni 8 miljardi eiro/82,7 miljoni iedz. /12).
Savukārt Latvijas iedzīvotāji par sabiedriskajiem medijiem maksā gandrīz 7 (!) reizes mazāk - 1,22 eiro mēnesī uz cilvēku (27,74 miljoni eiro/1,9 miljoni iedz./12).
Nebūdams speciālists finanšu jautājumos, patiesi nesaprotu: kā ir iespējams, ka šie mediji pastāv? Un pat gatavo raidījumus, filmas, sižetus? Viens no galvenajiem izdevumu posteņiem medijos ir algas: tās Latvijā ir zemas, tas nav nekāds noslēpums. Bet vai patiesi 7 reizes zemākas? Vai varbūt 7 reizes lētāka ir tehnika?
Nevaru arī iztēloties, ka šis stāvoklis var būtiski mainīties. Bez abonentmaksas, turklāt augstas, tas izklausās neiespējami. Taču Eiropā jau vairākus gadus “vējš pūš” pretējā virzienā. Sabiedriskie mediji klasiskā izpratnē (no abonenmaksām finansēti) jau likvidēti Dānijā, Norvēģijā, politiķi to šobrīd vēlas panākt Austrijā, to labprāt gribētu daudzi pilsoņi Šveicē, Vācijā. Pārveide par valsts medijiem jeb pāreja uz nodokļu finansējumu gan tipiski līdzi nes ne tikai politiķu ietekmi, bet arī finansējuma samazinājumu. Politiķus interesē vai pienācīgi nodrošināts un politiku apkalpojošs vai arī lēts un bezspēcīgs medijs - valsts finansēti mediji kā "2 vienā" ir reti sastopami.
Latvijā brīvžurnālistika ir neparasta darba forma, jo vienkārši nav tādas tradīcijas. Žurnālistus, kuri neatrodas darba vai vismaz fiktīvās mikrouzņēmēja attiecībās ar redakciju, mēdz dēvēt par “ārštata” (внештатный) iepretim “štata” (штатный работник). Tādējādi pat valodiski tiek uzsvērts, ka formālā piederība kādai grupai, atrašanās sarakstos ir svarīgāka par faktisko kvalitāti. Tas neatbilst 21. gadsimta realitātei.
Ziņošana no Vācijas valsts decentralizētās iekārtas un izmaksu dēļ objektīvi ir naudietilpīga. Bez ceļošanas un liela laika ieguldījuma ir iespējams būt tikai Berlīnes, Minsteres, Bonnas, kāda lauku ciema vai, lielākais, atsevišķas pavalsts korespondentam, nevis "Vācijas". Tāda veida darbs, lai to veiktu profesionāli, maksātu, sākot no 5000 eiro mēnesī.
Nestrukturālie iemesli
Necieņa, pavirša attieksme pret cilvēka darbu, provincialitāte. Var saprast trūkumu. Taču situācija, ka, piemēram, medijam nomainās vadība, kas it kā nāk ar saukli par atalgojuma palielināšanu, bet pirmais, ko izjūtu no savas individuālās perspektīvas, ir - jau tā neiespējami zemās atlīdzības samazināšana jeb "sakārtošana", turklāt par to nebrīdinot, nav tikai trūkuma, bet arī morāles un vadībzinātnes kompetences jautājums.
Manuprāt, žurnālistu pienākums vispār nebūtu izrādīt empātiju pret mediju nabadzību. Argumentācija - “Mums ir ierobežots budžets", "Medijiem neiet viegli", "Bet citi nabagi saņem vēl mazāk." - ir psiholoģiska tehnika, ar kuru mēģina darba izpildītājus padarīt līdzatbildīgus pie savām problēmām. Ja ir neizturamas ekonomiskas problēmas un žurnālistu pakalpojumus iegādāties nav iespējams, medijs ir jāslēdz un tā vietā jāatver maizes ceptuve vai kokrūpniecības bizness. Žurnālisti nav un nedrīkst būt mediju glābēji. Un viņiem nav jācīnās par "budžetu" vai jāpiedalās diskusijās par mediju nākotni - tas jādara politikai, mediju vadītājiem.
Un nav runa tikai par naudu tajā izteiksmē, cik hamburgeru par to var nopirkt. Kapitālistiskā sabiedrībā tieši nauda ir visu vērtību mērs. Tas ir ne tikai snieguma, produkta kvalitātes, bet arī darbinieka kā cilvēka novērtējums. Un pienāk brīdis, kad secini: ar katra nākamā darba aizraujošā uzņemšanos drupini pats savu pašvērtības sajūtu. Jo cipari, līdzīgi kā bērniem atzīmes skolā, signalizē – tik vērts ir tavs sniegums. Un tik vērts tu esi arī kā cilvēks. Vismaz - pēc Latvijas mediju un to patērētāju ieskatiem, iespējām vai vēlmēm.
To nedrīkst akceptēt. Arī žurnālistikas nākotnes dēļ. Žurnālisti, kuri turpina strādāt un dāvināt savus produktus tiem, kuri nespēj atļauties, būtībā grauj paši savas profesijas prestižu. Ar dempinga cenām, pieradinot patērētāju un medijus pie tā, ka žurnālistika ir "par velti", viņi kaitē arī saviem kolēģiem. Un, ja vien ir iespēja, nevajag ar to nodarboties.
* Fragments pārpublicēts no http://tomsancitis.mozello.de/page/, kur lasāma visa publikācija, kurā autors apraksta, kā Latvijas sabiedriskajā medijā par darbu saņēmis pat 0,44 eiro stundā.
Seko mums 
Ģirts Valdis Kristovskis iesniedzis Saeimā priekšlikumu publicēt jebkuras valsts amatpersonas ienākumus ik mēnesi, jo no tā būšot "ieguvums sabiedrībai".
Publiskajā telpā tiek apspriesta Re:Baltica projektu vērtēšana, kuri īstenoti ar piešķirto publisko finansējumu caur Mediju atbalsta fondu. Sabiedrības integrācijas fonds (SIF) skaidro kārtību kā notiek projektu apstiprināšana un izlietotā publiskā finansējuma uzraudzība.
Igaunija plānojot būvēt divus līdz četrus, savukārt Polija pat 25 mazos kodolreaktorus. Presē bija pārmetumi, ka Latvija atpaliekot no kaimiņiem. Milzīga ažiotāža ap SMR tehnoloģijām un daudz cerību, taču realitāte ir tāda, kāda tā ir.
Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisija 2024. gada 10. aprīļa sēdē (protokola Nr. 4 4. §) izvērtēja Aigas Veckalnes apkopotos ieteikumus “Iekļaujošas valodas ceļvedis” un secināja, ka:
Domāju, visi, kas mazliet seko notikumiem pasaulē, zina, ka, aizturot aizdomās turamos par terora aktu “Crocus City Hall”, vienam no notvertajiem nogrieza ausi, iegrūžot to šim mutē. Šobrīd, kad pašmājās emocijas ir noplakušas, pievēršoties citiem asinsdarbiem uz grēcīgās zemītes, šo notikumu var mierīgāk izanalizēt. Uzreiz gribu pateikt, ka nekādu līdzjūtību pret jebkuriem teroristiem, lai kādi motīvi viņus nevadītu vai kādas sakrālas idejas šie nepaustu, es neizjūtu.
Es zinu, mani bērni, mani jaunie draugi, mani ilggadējie žurnālista ceha biedri, arī jūs, vecās bekas no Latvijas Radio redakcionālās padomes, cik smagu profesiju, cik grūtu darbu esam izvēlējušies. Otru senāko amatu pasaulē.
Draugi un domubiedri! Mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā! Un es zinu, ka daudzi šobrīd man nepiekritīs. Tik tiešām – brīžiem šķiet, ka ir sasniegts zemākais punkts valsts politikā. Tas, kā darbojas valdošie politiskie spēki, ne mazākajā mērā nepietuvojas nacionālisma pamatprincipiem. Liberālajā valsts politikā nevalda latvisks gars – šķiet, ka tajā gara nav vispār. Vien dreifējošs kuģis, ko saēd sarkanie sociālistu ķirmji un ko draud nogremdēt Austrumu skarbie vēji. Un tomēr – mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā!
Pēdējo gandrīz trīsdesmit gadu laikā Latvijas iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju salīdzināmajās cenās palielinājies vairāk nekā trīs reizes (runa ir par iekšzemes kopprodukta uz vienu iedzīvotāju pieaugumu, salīdzinot ar 1995. gadu. Pasaules Bankas dati). Tas ir iespaidīgs labklājības pieaugums. Taču šo sasniegumu aizēno mūsu ilgstoša atpalicība no kaimiņiem, neskatoties uz diezgan līdzīgām starta pozīcijām. Problēma nav tikai zemajos ienākumos. Kā to trāpīgi ievērojis ASV vēstnieks Latvijā, šodienas ģeopolitiskajā situācijā būtiska atpalicība no kaimiņiem arī ir nopietns drošības risks.
