"airBaltic" problēmas kā Latvijas pārvaldes sistēmas spogulis
Bens Latkovskis, Neatkarīgā23.01.2025.
Komentāri (0)
Iesaki rakstu: 
Situācija ar aviokompāniju “airBaltic” ir tiktāl sakāpinājusies, ka, pirms sākt par šo tēmu kaut ko rakstīt vai teikt, vispirms jāpasaka, kurā pusē tu esi, jo viss notiekošais ap šo kompāniju sāk atgādināt ierasto politisko sportu, kur aktīvisti sadalījušies nometnēs un sacenšas: kura tribīnes puse skaļāk un pārliecinošāk bļaus.
Es regulāri izmantoju “airBaltic” un, ja vien iespējams, izvēlos tieši šo kompāniju lidošanai, jo mani apmierina: 1) cenas/pakalpojuma kvalitātes attiecība; 2) apkalpošana latviešu valodā, kas starptautiskā līmenī ir liels retums. Tāpēc esmu “airBaltic” pusē. Ja runājam sociālo tīklu jēdzienos, tad esmu Jāņa Ošleja (tajā, kas paredz “airBaltic” sekmīgu nākotni), nevis Guntara Vītola komandā (tajā, kas “airBaltic” redz kā smagu akmeni pie Latvijas ekonomikas kājām). Tiesa, neesmu aktīvs attiecīgo komandu saukļu “kliedzējs”.
Pirmdien “Neatkarīgajā” parādījās ziņa, ka visa "airBaltic" manta klusi ieķīlāta nepazīstamā Lielbritānijas kompānijā. Šī ziņa izraisīja plašu rezonansi sociālajos tīklos, kuros dažādi aktīvisti uz to reaģēja atbilstoši savas komandas saukļiem. Vieni teica: es jau sen to teicu, ka “airBaltic” pamazām tiek pārvērsta par tukšu čaulu, bet otri, ka šāda mantas apķīlāšana, izlaižot obligācijas, esot ierasta prakse. Vispār par ko “cepiens”, paskatieties, kas ir īpašnieki izdevumam, kurā ievietota šī publikācija. Nu, paskatījāmies. Un tālāk. Kas no tā mainās? Kurš rakstā minētais fakts pēc šīs “paskatīšanās” pēkšņi izgaisa?
Pati “airBaltic” (komunikāciju daļas vārdā) publicēja preses relīzi, kurā, nenoliedzot pašu mantas apķīlāšanas faktu, norādīja uz dažām neprecizitātēm, kuras faktiski lietas būtību nemaina. Jāatzīst, neesmu finanšu eksperts un visas tās nianses par obligāciju (bondu) izlaišanas kārtību, mantas apķīlāšanu pirms uzņēmuma laišanas biržā un citas nepārzinu. Toties labi pārzinu lietas, kas saistītas ar informācijas apriti, komunikācijām un reakciju uz dažādiem informatīvajiem kairinātājiem.
Ziņa, ka kādas lielas, faktiski valstij (tātad mums visiem) piederošas kompānijas manta klusi ieķīlāta kādā nepazīstamā kompānijā ar salīdzinoši nelielu apgrozījumu, ir satraucoša jebkurā gadījumā. Kaut vai tāpēc, ka biznesā kompānijas, gluži tāpat kā sadzīvē cilvēki, parasti sadarbojas ar mērogos līdzīgām. Ar tādām, kas atrodas vienā līmenī. Vienā līgā.
“airBaltic” ir liela, starptautiski pazīstama kompānija, kurai, ja nu radusies nepieciešamība ieķīlāt savu mantu, tas būtu jādara līdzvērtīgā kompānijā, nevis kaut kādā mazpazīstamā kompānijā ar nelielu apgrozījumu un dažiem darbiniekiem. Sabiedrībai ir obligāti nepieciešams paskaidrojums: kāpēc manta apķīlāta tieši šajā, bet ne citā, respektablākā finanšu iestādē.
Uz jebkurām satraucošām ziņām nepieciešama tāda atbilde, kura šo satraukumu noņem vai vismaz mazina. Centieni norādīt uz kādām sīkām neprecizitātēm vai ziņneša līko degunu liecina tikai par vienu: nav dūmu bez uguns, jo, ja ziņa ir pa īstam nepatiesa, tad nav nekā vieglāka kā uz šo nepatiesību tieši norādīt, nemeklējot neprecizitātes detaļās vai nenorādot uz ziņu paudēja personiskajām īpašībām.
Diemžēl reakcija uz šo informāciju vai drīzāk šīs reakcijas iztrūkums liek domāt par sliktāko. Vakar tika atstādināta vai atkāpās pati (katrs to var interpretēt, kā grib) “airBaltic” padome ar Klāvu Vasku priekšgalā. Tātad neatkarīgi no publikācijas “Neatkarīgajā” ir skaidrs, ka uzņēmumā kaut kas neiet tā, kā gribētos.
Vēlreiz esmu spiests atkārtot, ka gribu novēlēt “airBaltic” sekmes nākotnē un vēl vairāk lidojumu no/uz Rīgas lidostu ar modernāko gaisa floti Eiropā. Esmu tikai par un par “airBaltic” iestājos jau tad, kad daudzi citi šīs kompānijas šodienas advokāti pierakstīja žurnālu un avīžu kalnus, cenšoties šo kompāniju iznīcināt laikos, kad to vēl vadīja Bertolts Fliks.
Taču tikai tāpēc, ka esmu par, nedomāju, ka bāzt galvu smiltīs ir labākā metode, kā palīdzēt uzņēmumam. Vai prasīt patiesu caurspīdīgumu par reālo stāvokli “airBaltic” ir kaut kas nepieņemams? Kaut kas slikts? Vai noteikti jāmeklē, kas stāv aiz prasītāja muguras? Vai tiešām kāds nopietni domā, ka reālais investors (ja tāds ir) nebūs izpētījis visu iespējamo informāciju par kompāniju un tāpēc lieka publicitāte varētu traucēt potenciālajam darījumam? Vai tāpēc izliksimies, ka “viss kārtībā, ak, cienījamā kundze”?
Diemžēl šādu pozīciju šobrīd demonstrē valsts atbildīgās struktūras. Sākot no Satiksmes ministrijas un beidzot ar tām institūcijām, kuras uzrauga vērtspapīru tirgu un biznesa vidi. Tā vietā, lai tās sniegtu savu autoritatīvo vērtējumu, kas īsti notiek ar “mantas apķīlāšanu nepazīstamai kompānijai”, tās izliekas, ka uz tām šie jautājumi neattiecas.
Tā vietā sociālajos tīklos daži pašpasludināti visziņi cenšas no šīs informācijas atgaiņāties ar vispārīgām frāzēm, ka “tas jau bija zināms sen”, “tas nav nekāds noslēpums”, “tā ir ierasta prakse”, “tā dara visi”. Visi šie sociālo tīklu “eksperti”, lai cik viņi būtu patiesi kompetenti, pārstāv tikai paši sevi. Viņiem var ticēt, var neticēt, bet viņu teiktajam nav reāla svara. Svars būtu atbildīgas iestādes teiktajam, kura tāpēc arī saucas atbildīga, ka atbild par katru izteikto vai uzrakstīto vārdu. Tajā skaitā atbild tiesā. Ko tur tviterī kāds uzrakstījis (pat ja uzrakstījis ar savu īsto vārdu), nevienu īsti neinteresē. Tiesā šim ierakstam būs nulles vērtība.
Tas, ka neviena atbildīga iestāde vai amatpersona uz jautājumiem par ““airBaltic” mantas apķīlāšanu nepazīstamai kompānijai” nav uzreiz gatava atbildēt pēc būtības un nav gatava nomierināt sabiedrību, ir nepārprotams apliecinājums tam, ka, visticamāk, ne tikai “Neatkarīgās” publikācijā minētie fakti atbilst patiesībai, bet arī secinājumi ir bijuši pareizi. Arī “airBaltic” preses relīze nesatur neko nomierinošu, jo neapgāž pašus faktus, tikai norāda uz dažām neprecizitātēm un it kā nepamatotām interpretācijām.
Diemžēl šī prakse, ka informācija tiek slēpta vai tā tiek publicēta apzināti samudžinātā, birokrātu valodā, ir liela mūsu valsts pārvaldes sistēmas problēma. Lai arī katrā lielākā iestādē ir milzīgas, labi atalgotas komunikāciju nodaļas, realitātē tās “ražo” lērumu nevienu neinteresējošu, nekad nekur nepublicētu preses relīžu, kuras uzrakstītas tajā pašā birokrātu valodā (tieši šī valoda ļoti patīk vadītājiem, jo, viņuprāt, tā izklausās “gudrāk”).
Tiklīdz sākas kādas nopietnas problēmas, visa šo komunikāciju departamentu intelektuālā jauda tiek veltīta tam, lai pateiktu: “viss kārtībā, ak, cienījamā kundze”. Tas varbūt arī ir šo departamentu uzdevums, tikai to jāprot pateikt tā, lai sabiedrība (nevis iestādes vadītājs) tam patiešām notic un nomierinās.
Pasakot: ziniet, jums tur vienā vietā komats nebija pareizi ielikts, tāpēc beidziet runāt aplamības, nav pamata gaidīt kādu citu reakciju kā vien: slēpjat informāciju? Tātad vainīgi un tur apakšā noteikti kaut kas nav tīrs. Ja komunikācija ir tādā līmenī, tad nav ko brīnīties, ka tāda ir arī sabiedrības attieksme, kuras kupēšanai “airBaltic” padomei jāatkāpjas.
“airBaltic” bijušajam padomes priekšsēdētājam Vaskam varētu būt tūkstoškārt taisnība, bet ar tādu augstprātību un aroganci, kādu viņš demonstrē ne tikai pret sabiedrību, bet arī pret valdību, nevar strādāt uzņēmumā, kuram ir problēmas un neviennozīmīga sabiedrības attieksme pret tām.
Lai arī nereti tiek ironizēts par to, ka reālas problēmas dažkārt tiek attaisnotas kā “komunikāciju krīzes”, tā tas tiešām bieži vien arī ir. Milzīgi uzblīdušais sabiedrisko attiecību aparāts jau sen sapratis, ka tā uzdevums ir nevis meklēt labākos risinājumus, bet gan izpatikt vadītājam un katru pateikto/uzrakstīto vārdu saskaņot ar pārējo birokrātisko aparātu. Citiem vārdiem, strādāt nevis sabiedrībai, bet sev. Tas ir, primāri nodrošināt sev komfortablu dzīvi aparāta iekšienē. Kas notiek tur ārpusē, ir otršķirīgi un treššķirīgi. Komunikāciju departamenti pamazām ir pārvērtušies no nodaļām darbam ar ārpasauli par nodaļām darbam aparāta iekšienē.
Tā tas ir noticis arī ar “airBaltic” problēmām. Notiek izmisīgi centieni šīs problēmas risināt ar “aparātā” ierastajām birokrātiskajām metodēm. Kā šī iekšējā aparāta cīņa izskatās no ārpuses, nevienu neinteresē. Kaut ko pārliecinoši skaidrot sabiedrībai? Kāpēc?
Diemžēl tā ir mūsu valsts pārvaldes vispārēja kaite. Aparāts par sevi, sabiedrība par sevi. Un vēl katram sava kliedzēju komanda sociālajos tīklos. Sports, ne dzīve.
Saite: https://nra.lv/neatkariga/komentari/bens-latkovskis/480588-airbaltic-problemas-ka-latvijas-parvaldes-sistemas-spogulis.htm
Seko mums 
Nu laikam arī man pietiek! Sakarā ar jaunievēlētā Latvijas Jātnieku federācijas (LJF) prezidenta A.Draudiņa paziņojumu par nepamatoti zemu cenu par boksu Kleistos ļoti gribas arī man izteikties!
Latviešu dzīve vairs nav tik harmoniska kā vecos labos laikos, kad sabiedrības galvenie uzkarsumi bija problēma, ka ministrs ar valsts transportlīdzekli cauri visai pilsētai pārved pašam piederošo drēbju skapi no iepriekšējās dzīvesvietas pie ceturtās laulenes, jaunās mīļotās sieviņas, un nenorēķinās par eksprešu pakalpojumu no savas kabatas.
Mūzikas un mākslas attīstības fonds “Balsis” ir guvis tiesas atzinumu par Valsts kultūrkapitāla fonda (VKKF) lēmuma prettiesiskumu. Valsts finansējumu kultūras projektiem VKKF savos izsludinātajos konkursos sadala atbilstoši katras nozares ekspertu komisijas slēdzienam – VKKF padome pieņem lēmumu, balstoties uz šiem ekspertu ieteikumiem. Un tiesa lēmusi, ka konkrētais padomes lēmums par finansējuma nepiešķiršanu mūzikas un mākslas attīstības fondam “Balsis” ir prettiesisks.
Saeima Baibu Braži ārlietu ministres amatā apstiprināja 2024. gada 19. aprīlī. Visu ministres darba vizīšu un tikšanos fokusā ir bijis atbalsts Ukrainai, Latvijas drošība un ekonomiskā izaugsme, un Latvijas cilvēki, viņu drošība un labklājība.
Daži mēļo, ka krievija esot piedāvājusi Trampam šādu gājienu: atbloķēt iesaldēto krievu naudu un par to iepirkt krievijai ASV lidmašīnas. Pagaidām civilās.
Publiskajā telpā ik pa laikam uzvirmo kārtējie apgalvojumi par to, cik daudz kas Latvijas veselības aprūpes sistēmā nenotiek, cik daudz tiek kavēts, cik dārgi viss izmaksā. Taču daudz mazāk tiek runāts par to, kas patiesi tiek darīts, kas ir paveikts, kāpēc izmaksas ir tādas, kādas tās ir, kādi faktori to ietekmē un cik būtiska ir lēmumu pieņemšana slimnīcas un sabiedrības labā.
Kad Ogres deputāte, kura ir pazīstama vairāk ar vājību uz stiprajiem dzērieniem nekā ar konkrētiem darbiem, pēkšņi sāk uztraukties par droniem, pagrabiem un plūdiem, cilvēkiem ir pilnīgas tiesības uzdot vienu vienkāršu jautājumu: kur Tu biji visu šo laiku?
Birokrātijas mazināšana ir viena no valdības prioritātēm, kas tika definētas šī gada sākumā, izveidota arī birokrātijas mazināšanas rīcības grupa. Kamēr gari un plaši diskutējam par nepieciešamību samazināt birokrātiju, ik dienas tā izmaksā noteiktu summu no mūsu, nodokļu maksātāju, līdzekļiem. Turklāt birokrātija patērē ne tikai mūsu naudu, bet arī laiku, taču laiks, kā zināms, arī ir nauda. Diemžēl no birokrātijas šobrīd nav pasargāta neviena nozare, tostarp, arī izglītība.
Ir kāds parasts žurnālistu – politiķu dialogs, kurš visbiežāk atkārtojas medijos pirms parlamenta vai pašvaldību vēlēšanām. Uz žurnālistu jautājumu par kāda apsūdzībā iesaistītā kandidāta iespējamo likuma pārkāpumu saņemts gandrīz automātisks partijas biedra vai sabiedrotā enerģisks atbildes atteikums, šoreiz kā vairogu priekšā liekot nevis parasto "nav komentāru", bet daudz iespaidīgāku nevainīguma prezumpcijas argumentu.
