Sākums Kas mēs esam Kontakti Jūsu ieteikumi un jautājumi Reklāma Mobilā

Iesaki rakstu: Twitter Facebook Draugiem.lv

Džons Ficdžeralds Kenedijs esot teicis: "Visas mātes vēlas, lai viņu bērni kļūtu par prezidentiem, bet neviena nevēlas, lai viņi kļūtu par politiķiem." Neesmu tik pārliecināts par visām mātēm, toties skaidrs, ka bez kārtīgas izmīcīšanās politikā par prezidentu nekļūt.

Šis apgalvojums attiecas arī uz šībrīža valsts prezidentu Egilu Levitu, kurš, manuprāt, nepietiekami novērtēja nepieciešamību regulāri un intensīvi kontaktēties ar politiskajām aprindām, lai cik viņu tās garlaikotu vai kaitinātu, turklāt nereti pamatoti.

Protams, ir viedoklis, ka balsu trūkums Saeimā ievēlēšanai uz otro pilnvaru termiņu saistīts ar Levita popularitātes reitingu noslīdēšanu, tomēr atļaušos apšaubīt, ka politiķiem kandidātu reitingi kaut kā pēkšņi kļuvuši tik izšķiroši svarīgi. Manā skatījumā patiesā problēma bija Levita tiekšanās kontaktēties ar tādu cilvēku loku, kurā viņš jutās komfortabli, piemēram, pievēršoties dažādiem Latvijas vēstures un tiesību teorijas jautājumiem, kuri savukārt maz interesē politisko vidi.

Iespējams, daļa atbildības jāuzņemas Levita padomdevēju lokam, kas nemācēja vai nevēlējās situāciju mainīt. Proti, kad prezidenta amatā bija trimdā uzaugusī Vaira Vīķe-Freiberga, viedokļu noskaidrošana, savu ieceru skaidrošana vai, ja vēlaties, attiecību uzturēšana notika visnotaļ intensīvi – varu to apgalvot. Šo funkciju veica Valsts prezidenta kanceleja, jo neba valsts pirmajai amatpersonai pašam/pašai tas vienmēr jādara.

Aktīva komunikācija un nevairīšanās no "politiskās virtuves", cik zinu, notika arī Andra Bērziņa prezidentūras laikā (par Raimonda Vējoņa termiņu nemāku teikt). Iespējams, ka problēma bijusi arī tā, ka Levits īsti labi nesaprata, kā Latvijas sabiedrība uztver politisko varu. Respektīvi, Latvijas sabiedrība nenošķir varas atzarus, un, ja sabiedrības vērā ņemamu daļu kaitina valdība un/vai parlaments, tad šī attieksme atstarojas arī uz valsts prezidentu.

Šādā kontekstā Levits, šķiet, kļūdījās, uzskatot, ka prezidentam ir jārunā par t.s. vērtību jautājumiem, savukārt reālajā politikā nav jāiejaucas, jo tā taču ir izpildvaras un parlamenta atbildības joma. Prezidenta teorētiski saprotamo izvairīgumu daļa publikas (arī politiķu) novērtēja kā skaidru atbalstu koalīcijas lēmumiem ar visām no tā izrietošajām sekām.

Lai kā arī būtu, iznākums ir Levita lēmums nekandidēt, un, paturot prātā veco teicienu, ka pēc kaujas visi gudri, teikšu, ka principā šāds lēmums bija nojaušams. Proti, ar politiku saistītajās aprindās jau pirms vairākiem mēnešiem parādījās viedoklis, ka Levitu (neaizmirsīsim viņa darbu Eiropas Savienības Tiesā) patiešām interesē aizmetņi starptautiskai struktūrai, kas izmeklē un/vai iztiesā Krievijas kara noziegumus Ukrainā. Ne gluži kā rezerves variants nepārvēlēšanas gadījumā, bet gan kā potenciāla darbības joma, jo pašam saprotama un interesanta.

Tāpat zīmīga bija Levita retorika pēdējo mēnešu laikā par "prokremliskām partijām". Šajā gadījumā runa nav par to, cik šādi apzīmējumi ir vai nav pamatoti (manā skatījumā ir, bet tā ir cita tēma). Runa ir par to, ka tik nepārprotama retorika netieši liecina – cilvēks neredz nepieciešamību izteikties gludi, jo labi saprot, kuras politiskās grupas Saeimā par viņu jebkurā gadījumā nebalsos. Principā saprotama pozīcija.

Savukārt pārrēķināšanās no Levita puses bija tā, ka viņš acīmredzot uzskatīja, ka var rēķināties ar t.s. valstiski domājošās opozīcijas balsīm. Un tas atkal apliecina zināmu izpratnes trūkumu par to, kas ir politiskie procesi. Piemēram, teorētiski jau pareizi, ka "zemniekiem" varētu būt zināmas antipātijas pret Uldi Pīlēnu, jo Pīlēns pirms pēdējām Saeimas vēlēšanām, konstruējot "Apvienoto sarakstu", tā teikt, aizvilināja viņu ilggadīgos politiskos partnerus, "zaļos". Vai tas ir pietiekams arguments "zemniekiem", lai viņi balsotu par Levitu? Nē, jo politikā – īpaši postpadomju valstīs – politiķi ir tik apbrīnojami plastiski savstarpējās attiecībās (rau, cik pieklājīgi izdevās formulēt), ka nevar vien nobrīnīties.

Tas pats attiecas uz "Progresīvajiem", kuri ir politiska grupa ar skaidru ideoloģisko profilu – patīk šis profils vai nepatīk – un no tā izrietošām ambīcijām. Domājot par savu elektorātu, viņi vienkārši nevarēja atļauties nevirzīt savu kandidātu prezidenta postenim un uzreiz balsot par "mazāko ļaunumu". Cita lieta, ka teksta iesākumā minētā nepieciešamība izmīcīties politikā attiecas arī uz šīs partijas kandidāti Elīnu Pinto. Paziņot (TV3 "900 sekundes"), ka, lai gan ir gatava tikties ar visām frakcijām Saeimā, "pašlaik vairāk plānojot tikties ar iedzīvotājiem un [nevalstiskajām] organizācijām", varbūt ir jēdzīgi no politiskā PR viedokļa, bet galīgi nav jēdzīgi no reālpolitikas viedokļa. Jo vispār prezidentu vēl deputāti Saeimā, nevis "iedzīvotāji".

Cita lieta, ja atļauts izteikties nedaudz ciniski, ka šāda retorika ir saprotama, ja partija un kandidāte saprot balsojuma iznākumu, tādēļ faktiski prezidenta vēlēšanu procesu vienkārši izmanto, lai vēlreiz atgādinātu par sevi. Proti, pastāv iespēja, ka "Progresīvie" ir nevis panaivi ideālisti, bet reālpolitikas likumus labi apguvuši ļaudis.

Turpinot ASV prezidentu izteikumu citēšanu, jauks ir Franklina Delano Rūzvelta brīdinājums: "Nekad nenovērtējiet par zemu cilvēku, kurš pats par sevi ir pārāk augstās domās." Šī ir diezgan nejauka piezīme par Pīlēna kandidatūru, bet stāsts patiesībā būs par citu tēmu.

Uldis Pīlēns – kā veiksmīgs uzņēmējs, "saimnieciski domājošs cilvēks" un tā tālāk – varētu šķist teju vai neizbēgami reālo politiku saprotošs indivīds. Tomēr man ir radies cits priekšstats. Ja uzņēmējdarbībā pretī runāšana līderim ir iespējama līdz noteiktai robežai, tad partijā strādājošie ir jāvaktē un jāgana visu laiku. Tas arī saprotami, jo politikā ir liels kārdinājums katram vispirms parūpēties par savām pozīcijām varas hierarhijā. Pavisam tieši izsakoties: ja politiķim uzņēmuma/partijas kopīgo interešu vārdā ir jāziedo sava pozīcija (valdībā, Saeimā, pašvaldībā), tad ir liela iespēja, ka cietīs kopīgās intereses.

Piemēri? Vienkārši pārcilājiet prātā politisko partiju maiņas gadījumus. Tāda ir reālā politika. Un man šķiet, ka Pīlēns – atbilstoši viņa pašnovērtējumam – nenolaižas līdz tādiem "sīkumiem". Jo tas nav "mans līmenis". No Pīlēna kā personības viedokļa raugoties, varbūt arī nav viņa "līmenis" (ja paveras uz personāžiem, kas savēlēti par deputātiem, var sākties depresija), tomēr tādā gadījumā jārēķinās ar neveiksmi politikā.

Pirms turpinu par trešo kandidātu, šķiet, skaidrības labad nepieciešama piezīme. No iepriekš sarakstītā var rasties iespaids, ka es atbalstu t.s. reālpolitikas spēles noteikumus kā labus. Nē, neatbalstu, tādēļ arī neesmu iesaistījies partijās vai kandidējis. Tā ir privāta izvēle, kas nav pretrunā ar apgalvojumu, ka politika ir specifisks žanrs. Ja indivīds izlemj tajā iesaistīties, viņš/viņa arī apzinās, kur iesaistās. Tik vienkārši.

Tātad nobeigumā Edgars Rinkēvičs. Ņemot vērā, ka ārlietu ministrs arī nesirgst ar pieticību pašnovērtējumā, tāpat to, ka t.s. Latvijas ierindas vēlētāja izpratnē ārlietas vispār nav "īsta politika" ("kas nekait, braukā tik apkārt"), varētu šķist, ka JV kandidāta prasmes reālpolitikā nav daudz labākas par Levita, Pinto vai Pīlēna iemaņām. Tomēr jāatgādina, ka vispār Rinkēvičs nav bijis ārlietu ministrs kopš skolas beigšanas. Cilvēks ir bijis gan Aizsardzības ministrijas valsts sekretārs un Valsts prezidenta kancelejas vadītājs, gan pamanījies pirms "Jaunās Vienotības" pabūt divās citās partijās. Un pamanījies gādāt, lai profesionālās izaugsmes ceļš šajā mīnu laukā vītos augšup vien, augšup vien. Neapšaubāmi ļoti pieredzējis cilvēks politikā. Visās iespējamās nozīmēs.

Pārpublicēts no satori.lv

Seko mums

Iesūti ziņu
Mēs domājam, ka...