Sākums Kas mēs esam Kontakti Jūsu ieteikumi un jautājumi Reklāma Mobilā

"Lattelecom" & LMT: (at)dāvināšanas laiks ir klāt?

Dainis Lemešonoks, īpaši Pietiek
15.12.2015.
Komentāri (20)

Iesaki rakstu: Twitter Facebook Draugiem.lv

Politiskā krīze Latvijā izķēza nācijai adventes laiku vēl trakāk nekā iepirkšanās drudzis roku rokā ar ātro kredītu reklāmām. Tomēr kādam haoss izpildvarā var izvērsties necerētā Ziemassvētku dāvanā – valdība, kas arī agrāk neizcēlās ar apsviedību, tagad sava "restarta" brīdī kļūst pavisam kusla. Tādēļ jebkādos tuvākā laikā slēdzamos līgumos un darījumos Ministru kabinets faktiski garantēti ieņems pasīvā partnera lomu – par lielu prieku saviem kontrahentiem.

Starp šādi apdāvinātiem noteikti būtu piesaucama arī ziemeļvalstu sakaru kompānija "TeliaSonera" (TS), kas ir mazākumpartneris – 49 procentu akciju īpašnieks – "Lattelecom"* (LTC) un "Latvijas mobilajā telefonā" (LMT). Tā nesen izvirzīja Latvijas valstij kaut ko līdzīgu ultimātam: vai nu vienreiz pārdodiet mums savas vairākuma akcijas vai ļaujiet mums tur gūt vairākumu, vai arī atpērciet mūsu daļu – cienītā valdība, atbildi no tevis gaidām līdz 22.janvārim!

Mūsu izpildvara TS paziņojumu uztvēra gluži kā komandu un steidz rosīties (tiesa, ekonomikas ministrei paziņojot, ka par iespējamo darījumu jālemj nākamajai valdībai), savukārt masu mediji gluži vai demonstratīvi nevēlas apgrūtināt savu auditoriju ar tik "garlaicīgu" ziņu.

Ministru kabinetam pat krietni mierīgākos laikos, vēl pirms budžeta veidošanas drudža, nekādi neizdevās izstrādāt savu pozīciju par abu telekomunikāciju uzņēmumu tālāko likteni – kaut gan tie ir ne tikai biznesam, bet arī valsts drošībai svarīgas struktūras!

Ekspremjere atzina, ka ministru veidotai darba grupai savu piedāvājumu vajadzējis prezentēt jau septembrī, bet tas ticis aprakts viņu viedokļu atšķirībās. Tādēļ nākamā gada sākumā, TS un tās atbalstītājiem pastiprinot psiholoģisko spiedienu uz Latvijas izpildvaru, vienlaicīgi ar abu uzņēmumu iespējamo nokļūšanu viena īpašnieka rokās varētu strauji realizēties arī to apvienošanas un konsolidācijas plāni. Šādu ieceri jau trīs gadus aizrautīgi sludināja LTC vadība, acīmredzami saskatot aizjūras saimniekos savas karjeras izdevības.

Rodas liels risks, ka valdības locekļi (vienalga, "jaunie" vai tomēr līdzšinējie, ja koalīcijas restarts ievilksies) rātni apstiprinās mazākumpartnerim visvēlamāko rīcības scenāriju, fiksi pārdodot valsts "pirmdzimtību" sakaru nozarē – lai pēc tam sevi slavētu, ka viss pagūts nodarīt tik operatīvi, nosargājot Latvijai pievilcīgu tēlu ārzemju investoru acīs utt. (Turklāt diez vai valsts vispār spētu atpirkt no TS akcijas, pat ja to vēlētos – pirmkārt, tās naudas lādi jau patukšos "airBaltic" glābšana; otrkārt, te runa būtu par krietni dižākām summām, simtiem miljonu eiro – turklāt abu uzņēmumu vērtība turpina augt.)  

Ja politiķiem tiešām gribas sevi nodarbināt, kaut kā reorganizējot, konsolidējot vai optimizējot divas valstij līdzpiederošās "zelta olu dējējas", vai tiešām tas noteikti būtu jādara uz karstām pēdām? Nav arī pieteikts nekāds objektīvs pamatojums (Briseles prasības, krīze sakaru nozarē vai pašos uzņēmumos u.tml.) steigai un tam, kāpēc vispār ir jāmaina līdzšinējā lietu kārtība.

Ir tikai acīmredzama ziemeļvalstu kompānijas vēlme pilnībā pārņemt LTC un LTM, turklāt lēti – un tagad ir uzradusies tās centieniem izdevīga situācija. (Protams, tāpēc gan mums nevajadzētu domāt, ka tieši TS būtu vainojama Laimdotas Straujumas demisijā.)

To, cik prasmīgi un veiksmīgi ir (nav) Ministru kabineta īstenotie vai patronētie saimnieciskie projekti, sabiedrība ir pārliecinājusies līdz nelabumam: jau pieminētā "airBaltic" stutēšana un bankas "Citadele" demonstratīvi lētā pārdošana, mēģinājumi glābt "Liepājas metalurgu" no acīmredzami tīši izraisītas maksātnespējas un atbalstīt zemniekus, galvojot par "Latvijas piena" ņemtu kredītu.

Vai tiešām valdībai šo sāpīgo sarakstu vajadzētu papildināt vēl ar LTC un LMT? Turklāt pie viena vēl izrādīt nācijai un visai pasaulei, ka mūsu valsts politiskajai vadībai ultimātus drīkst uzstādīt pat Eiropas mērogiem neliela kompānija (un nebūt ne ar spodru biznesa reputāciju)...

Dažādie sabiedrības drošības, ekonomiskie un politiskie riski, ko var radīt Latvijas sakaru nozares nozīmīgu uzņēmumu pilnīga privatizēšana, ir izklāstīti jau iepriekš. Tāpēc tos nepārstāstīšu, bet ieteikšu šī teksta lasītājiem savas bijušās kolēģes un TV dokumentālistes Ilonas Bērziņas faktoloģiski piesātināto un jau tāpēc vien kolorīto rakstu žurnāla "Ir" vietnes blogu sadaļā, kurā analizētas arī iespējamās "krievu briesmas".

Tomēr šādas zudības var atklāties tikai ilgākā laika sprīdī. Savukārt sasteigti īstenotu darījumu, kas ir valstij neizdevīgs, sabiedrība pamanīs uzreiz un nekavēsies izteikt sašutumu – iespējams, pilsoniski "pamodinot" arī patlaban inertos medijus.

Man tomēr gribētos cerēt, ka valdības locekļi vismaz spēs aizdomāties līdz problēmām, kādas paliekošas sekas elektorāta kārtējā vilšanas radītu viņu reputācijai un karjerai. Diez ko Zaļo un Zemnieku savienība un, vēl jo vairāk, Nacionālā apvienība atbildēs saviem patriotiski aizkaitinātajiem vēlētājiem gadījumā, kad tie vaicās: kāpēc Latvijas valstij tik pēkšņi savajadzējās atdot savu suverēno varu pār mūsu sakaru nozares līderiem kādai citai valstij? (Patlaban 37,3 procenti TS pieder Zviedrijas karalistei.)

Šis noteikti ir brīdis, kad pārtopošajiem vai jaunajiem ministriem vajadzētu revidēt priekšstatus par savu talantu biznesa darījumos un aizdomāties par politisko gudrību, kas reizēm atrodama sliņķu iecienītajā atziņā "Kas nerīkojas, tas arī nekļūdās!".

* Šajā uzņēmumā akcijas pieder Dānijā reģistrētam TS meitasuzņēmumam "Tilts Communications".

An error has occured