"Latvenergo" divdesmit piecos gados noiet ceļu no “trim miljoniem” līdz simt miljoniem
Bens Latkovskis, Neatkarīgā11.12.2022.
Komentāri (0)
Iesaki rakstu: 
Ir izaugusi paaudze, kura neko nav dzirdējusi par pagājušā gadsimta nogales cīņām ap “Latvenergo” privatizāciju. Atgādinu, ka šīs cīņas noslēdzās ar parakstu vākšanu visas tautas referendumam, līdz kuram gan nenonāca.
2000. gada jūnijā Saeima pieņēma grozījumus Enerģētikas likumā, kuri noteica - “Latvenergo” nav privatizējams nekādos apstākļos un ne ar kādiem nosacījumiem. Tas “uz mūžīgiem laikiem” paliek visas tautas īpašums.
Tolaik, kad tika vākti paraksti šim referendumam, galvenā ideja bija absolūti vienkārša un nepārprotama. “Latvenergo”, kļūstot par privātu uzņēmumu - monopolistu, varēšot diktēt iedzīvotājiem tādas cenas, kas nodrošinās tam maksimālu peļņu, kamēr valstij (tautai) piederošam uzņēmumam prioritāte būšot nevis peļņa, bet gan iedzīvotāju labklājība. Proti, šāds uzņēmums nevis centīsies elektroenerģijas cenas noteikt maksimāli augstas, bet gan tieši otrādi - maksimāli zemas.
Ak, svētā vientiesība, šajā brīdī gribas izsaukties. Cik gan mēs visi toreiz bijām naivi! Šeit, protams, var piebilst - nē, ne jau visi, bet tomēr. Kopš tā, kā toreiz likās, vēsturiskā Saeimas lēmuma, kurš nodrošina tautai neatņemamas īpašumtiesības uz trim HES, kas attiecībā pret gala cenu ražo ārkārtīgi lētu elektrību, ir daudz ūdeņu aiztecējuši.
Ir izveidots sabiedrisko pakalpojumu regulators (SPRK); Latvija ir iestājusies ES ar turienes likumiem un turienes īpašo kārtību; “Latvenergo” ir sadalīts vairākos atsevišķos meitasuzņēmumos, bet neatkarīgi no tā visa joprojām saglabājies kā valsts jeb visas tautas īpašums. Taču šis “visas tautas īpašuma” statuss nekādi nav traucējis šim konglomerātam celt elektroenerģijas gala cenu līdz patērētājiem grūti samaksājamiem augstumiem.
Tam, ka no valsts budžeta tiek atvēlēta nauda kompensācijām par enerģijas cenu kāpumu, nevajadzētu mūs mulsināt. Tā tomēr ir pavisam cita nauda. Ne jau par to, lai valsts no sava budžeta izmaksātu kompensācijas, cilvēki gāja parakstīties 2000. gada vasarā.
Var piekrist, ka tā ir sava veida demagoģija, jo pat bez visām ES direktīvām, kas liedz valstij atbalstīt sev piederošus uzņēmumus, ir skaidrs, ka jebkuram uzņēmumam ir jāattīstās un šai attīstībai nepieciešamas investīcijas. Tās savukārt var iegūt, tikai sekmīgi saimniekojot - galapatēriņa cenas nosakot tādas, lai šo attīstību varētu finansēt. Tāpat kā jebkuram citam tirgus dalībniekam.
Galu galā, skan pēdējais, it kā pārliecinošākais arguments - patērētāju interešu aizstāvībai taču ir SPRK, kuras tiešais uzdevums esot šīs galapatēriņa cenas regulēt, lai tās būtu samērīgas. Tā vajadzētu būt, bet skatāmies, kādas likumā par regulatoru ir noteiktas SPRK funkcijas. Kā pirmā funkcija minēta: “Regulators aizstāv lietotāju intereses un veicina sabiedrisko pakalpojumu sniedzēju attīstību.”
Vienā teikumā salikti kopā divi visai atšķirīgi, lai neteiktu pretēji, uzdevumi. Vienmēr, kad nosauktie mērķi ir vairāki, svarīga ir šo mērķu prioritāte. Teiksim, situācijās, kad nevar vienlaikus nodrošināt gan patērētāju intereses, gan pakalpojumu sniedzēju attīstību. Piemēram, situācijā, kad uzņēmumu “attīstību” (lasi: peļņu) ierobežo straujš ārējo resursu cenu kāpums. Diemžēl likums nekādas prioritātes nenosaka. Nekādi ekstraordināri gadījumi netiek atrunāti.
Zināmu skaidrību ievieš likuma nākamie panti, kuros noteikta regulatora atbildība. Tie arī izskaidro līdzšinējo praksi, kura gandrīz vienmēr apmierina uzņēmumu prasības un kuru enerģētikas eksperts Juris Ozoliņš LTV raidījumā “Šodienas jautājums” nosauca par “pušu nesamērīgu intelektuālo kapacitāti”. “Zaudējumus, kas radušies regulatora prettiesiska lēmuma vai prettiesiska administratīvā akta dēļ, atlīdzina normatīvajos aktos noteiktajā kārtībā.” Respektīvi, izstiepies vai saraujies, regulatoram jāseko, lai tā pārraudzītie uzņēmumi neciestu zaudējumus, jo tādā gadījumā iespējama tiesvedība.
Līdz ar to, lai izvairītos no sarežģītas tiesvedības, kaut vai kā iespējamības, regulatoram vienkāršāk ir vienmēr apmierināt tarifu pārskatīšanas (kā likums, uz augšu) prasības no “regulējamo” uzņēmumu puses. Rezultātā šogad, par spīti augošajām ārējo resursu cenām, “Latvenergo” strādā ar milzu peļņu. 2022. gada pirmajā pusgadā “Latvenergo” peļņa bija 142 miljoni eiro.
Šī milzu peļņa netraucē prasīt regulatoram celt tarifus un gaidīt šo prasību apmierināšanu [jo citādi draud tiesvedības]. Taču tā ir tikai viena medaļas puse. Varam sagaidīt, ka šogad “Latvenergo” gūs rekordlielu peļņu, taču ko ar šo peļņu darīt? Var gadīties, ka to vienkārši ieskaita valsts budžetā un tālāk pārdala caur jau pieminētajām kompensācijām. Respektīvi, visa lielā centība iegūt lielāku peļņu, aiziet “mistiskajā” (no “Latvenergo” vadības skatu punkta) valsts budžetā.
Lai nauda neaizietu “kaut kur”, to nepieciešams investēt konkrētā lietā, kurā ir savi īpašnieki, beneficiāri jeb, kā mēdz teikt, patiesā labuma guvēji. Konkrēti cilvēki, nevis kaut kāda “tauta”, “valsts budžets” un tamlīdzīgas abstrakcijas. Šajā situācijā rodas projekts “Kaigu purva vēja parks”. “Latvenergo” no privātuzņēmuma SIA “Laflora energy” pirkšot Kaigu kūdras purvu, kurā būvēs vēja parku. Kopējā projekta summa ir apaļa ne tikai metaforiskā nozīmē, bet arī burtiskā - 100 miljoni eiro.
“Uh...” ieraudzījis projekta tāmi, noelsās elpu zaudējušais “Latvenergo” prezidents, ar mutautiņu slaukot no pieres pēkšņi izspiedušās sviedru lāses, varētu rakstīt šodien tik populāro politisko detektīvu autori. Patiešām, projekts savā neizmērojamajā bezkaunībā ir vienkārši fantastisks. Kāpēc pirkt tieši šo Kaigu purvu? Kāpēc no “Laflora energy”? Kāpēc bez konkursa? Uz šiem jautājumiem atbilžu joprojām nav, kaut “Neatkarīgā” ar jautājumiem bombardē attiecīgās iestādes jau kopš oktobra. Atbilžu vietā tikai plika atrakstīšanās, aizsedzoties ar zaļā kursa un klimatneitralitātes lozungiem.
Kādu apbrīnojamu ceļu esam nogājuši šajos nepilnajos 25 gados. No kaut kādiem nožēlojamiem “trim miljoniem”, kas sacēla milzu vētru tālajā 1997. gadā, līdz 100 miljoniem, kuri maz kādu interesē. Šī vienaldzība bija prognozējama, tāpēc projekta bīdītāju nekaunība ir saprotama.
Kāpēc gan shēmot par santīmiem, ja var paņemt visu banku. Jaunie laiki taču to pieļauj. Galvenais, lai shēmā neparādās kāda “oligarha” toksiskais uzvārds. Tad šis uzvārds ieskanēsies kā signālzvaniņš Pavlova sunim, un pamodīsies visi pašpasludinātie “sargsuņi”. Savukārt, ja lietā visi “savējie”, tad ne gailis pakaļ nedziedās. Visi “sargsuņi” gulēs.
Attēlā – AS „Latvenergo” valdes priekšsēdētājs Mārtiņš Čakste
Seko mums 
Korupcijas novēršanas un apkarošanas birojs (KNAB) noliedz publiskajā telpā izskanējušos apgalvojumus par iestādes it kā iejaukšanos atsevišķu plašsaziņas līdzekļu redakcionālajā neatkarībā un cenzūras īstenošanu. KNAB savas funkcijas, tostarp priekšvēlēšanu aģitācijas uzraudzību, veic saskaņā ar normatīvajos aktos noteiktajām pilnvarām un tiesībām.
Es te paklausījos Ivo Butkeviča podkāstu ar bijušo AirBaltic padomes priekšsēdētāju Klāvu Vasku. Doma bija saprast, kur mans un amatpersonas viedokļi varētu atšķiras. Vai arī viņš lies bleķi kā Jānis Ošlejs un dezinformēs sabiedrību?
Zaļo un Zemnieku savienība atbalsta iespēju Latvijā izveidot musulmaņu mošejas. Partija paziņoja, ka tā aicinās partijas, kas ir koalīcijā ar to, atbalstīt šo ideju. Īsāk sakot, jo tuvāk vēlēšanas, jo vairāk bezjēdzīgu, populistisku ideju dzird vēlētāji.
Par ko balsot pašvaldību vēlēšanās 7.jūnijā Salaspilī? Šāds jautājums nodarbina daudzu salaspiliešu prātus, un daudzi arī jautā man, lai es skaidri pasaku, par ko balsot. Baznīca ir šķirta no valsts, bet nav šķirta no sabiedrības, tādēļ neaģitēšu ne par vienu konkrētu partiju, bet kā Salaspils Romas katoļu draudzes prāvests došu savu vērtējumu par visām partijām, kas kandidē šajās vēlēšanās.
Apvienotais saraksts Ropažos lepni sevi sauc par “komandu”. Spēcīgu, profesionālu, godprātīgu un ar augstāko cieņas līmeni. Taču kādu cieņu pret novada iedzīvotājiem var gaidīt, ja pat šīs “komandas” iekšienē valda savstarpēja konkurence, ambīcijas un čuksti par varas dalīšanu?
Fiziskas aktivitātes nav tikai sports – tās ir arī veselības pamats. Aktīvs, sportisks dzīvesveids stiprina ķermeni un līdzsvaro prātu. Taču Latvijā šo vienkāršo patiesību par tautas sportu atbildīgā iestāde Izglītības un zinātnes ministrija (IZM) pauž tikai vārdos un preses relīzēs, bet praksē jau otro gadu tiek būtiski un nepamatoti aizkavēta līdzekļu piešķiršana. Atbalsts tautas sportam un fiziskajām aktivitātēm joprojām ir neregulārs, sadrumstalots un nepietiekams. Rezultāts – biedējošs.
Mans draugs, šodien es centīšos kaut cik korekti ieskatīties dažās personībās un idejās, kas ne tikai virmo ap mums, bet arī mūs formē. Šīs idejas nav abstrakti koncepti — tās noteiks, vai valsts ambīcija dubultot ekonomiku kļūs par rīcību vai paliks tikai retorikā. Kādi cilvēki — tāda valsts. Kādas personības — tādi rezultāti.
Manā sirdī ir nemiers. Tāds, kas rodas nevis no pasaules trokšņiem vai politiskiem strīdiem, bet gan no Dvēseles klusuma, kur Svētais Gars elpo un jautā: "Vai tu klusēsi, kad netaisnība kļūst par normu?"
Kopš Latvijas neatkarības atjaunošanas reģionālās attīstības jautājumi vienmēr ir bijuši politiķu un valsts pārvaldes darba kārtībā. Uz tiem lūkojas gan no pašvaldības, valsts vai Eiropas Savienības perspektīvas, to politikas īstenošanā piemēro dažādas pieejas un principus. Taču tam visam pamatā ir vienkārša patiesība, kas nereti tiek piemirsta - līdzsvarota reģionu attīstība ir nepieciešama, lai radītu iespējas cilvēkiem dzīvot labi tur, kur viņi paši vēlas, nevis tur, kur dzīve spiež pārcelties. Tā nozīmē sakārtotu vidi, pieejamus pakalpojumus, darba iespējas un drošu nākotni tepat, savā dzimtajā vietā.
