"Latvijas dzelzceļu" pēkšņi nolēma likvidēt un tikpat pēkšņi pārdomāja
Arnis Kluinis, Neatkarīgā17.07.2023.
Komentāri (0)
Iesaki rakstu: 
Valsts uzņēmuma “Latvijas dzelzceļš” (LDz) faktisku likvidāciju nozīmēja Eiropas Savienības pret Krieviju un Baltkrieviju vērsto sankciju 11. pakotnes tulkojums, kāds tas Latvijā bija spēkā no 23. jūnija līdz 13. jūlijam.
2023.gada 23.jūnijā stājās spēkā 11. Eiropas Savienības sankciju pakotne, kurā personālo sankciju sadaļā tika iekļauts arī Baltkrievijas dzelzceļa vadītājs Vladimirs Morozovs. Latvija izrādījās vienīgā Baltkrievijas kaimiņvalsts, kura šo sankciju iztulkoja kā aizliegumu pārvietot dzelzceļa kravas pāri Latvijas un Baltkrievijas robežai. Līdz ar to tika nobloķēta arī dzelzceļa kravu plūsma gan uz, gan no Āzijas valstīm.
Jau pirms šāda aizlieguma aizvien krītošais dzelzceļa kravu pārvadājumu apjoms augustā draudēja nokrist zem kritiskās robežas, aiz kuras valstij ne resursu, ne vajadzības uzturēt LDz tā pašreizējā veidā. Jau tagad LDz uzturēšana prasa no valsts apmēram 40 miljonus eiro gadā, bet LDz sliežu (nespeciālistiem neredzamās un nesaprotamās dzelzceļa infrastruktūras) uzturēšana bez tām kravām, kuru apriti nodrošina savienojums ar Baltkrieviju, prasītu reizes desmit lielākus ieguldījumus.
Pēc Latvijas Stividorkompāniju asociācijas (LSA) vērtējuma, valsts budžeta kopējie zaudējumi tādā gadījumā sasniegtu 750 miljonus eiro. Tas ietvertu zaudējumus ne vien LDz, bet arī valsts un pašvaldību kopīgi pārvaldītajās ostās un privātajos uzņēmu, kas kļūtu no nodokļu maksātājiem par bezdarbnieku avotiem.
Pašā pēdējā brīdī Latvijai izdevās no šiem zaudējumiem atkratīties ar daudz mazākiem un grūtāk fiksējamiem, bet tik un tā lieliem zaudējumiem. Tāpēc gadījums pelna piekāršanu pie lielā zvana ar pamatojumu, ka tādā veidā samazināsies iespējas līdzīgu gadījumu atkārtošanai.
Latviju izglāba Eiropas bezzobainība
Bez dienesta izmeklēšanas vai vēl nopietnākas izmeklēšanas to nevar viennozīmīgi pateikt, kura instance un konkrēta amatpersona uzdeva LDz apturēt dzelzceļa kravu kustību pāri Latvijas un Baltkrievijas robežai līdz ar sankciju pakotnes stāšanos spēkā. No finanšu un sociālas katastrofas Latviju izglāba daudz un pamatoti kritizētā Eiropas Savienības instanču bezzobainība, jo sankciju spēkā stāšanās pat Latvijas interpretācijā tomēr nenozīmēja sliežu ceļu nobloķēšanu, sacīsim, pusnaktī uz 23. vai uz 24. jūniju.
Citējot LDz sniegto skaidrojumu “Neatkarīgajai”, “tā kā kravu pārvadājumi nākamajam mēnesim tiek pieteikti līdz iepriekšējā mēneša 15. datumam, arī kravu pārvadājumi š.g. jūlijam tika saskaņoti jau laika periodā līdz 15. jūnijam, un, atbilstoši normatīvajiem aktiem, šīs pirms sankciju paketes izziņošanas uzņemtās saistības kravu pārvadātājam bija jāīsteno”.
Pēc šādas loģikas LDz 23. jūnijā vajadzēja tikai pārtraukt pārvadājumu pasūtījumu pieņemšanu augustam. Oficiāli tā tas arī notika un turpinājās līdz 13. jūlijam, kad līdz LDz nonāca EK skaidrojums, ka EK nebūt nav aizliegusi nesankcionēto preču pārvadājumus pāri Latvijas un Baltkrievijas robežai.
Trīs dienās jāpaveic 30 dienu darbs
LDz rīcībā formāli palika divas darba dienas un vēl 15. jūlijs sestdienā, lai saformētu pārvadājumu pasūtījumus tādā apjomā, kāda sasniegšana parasti prasa mēnesi, pat neskaitot gadus, kas bija nepieciešami, lai pārliecinātu par sadarbību ar Latvijas transporta uzņēmumiem kravu īpašniekus un pārvadātājus, kurus no Latvijas šķir tūkstošiem kilometru un vairāku valstu robežas. Savukārt Latvijas valsts iestāžu lēmums kravu plūsmu apturēt ir pārliecinājis LDz sadarbības partnerus par pretējo. LDz taču vajadzēja pildīt valsts iestāžu lēmumu un atsaukt tos pārvadājumus augustā, par kuriem jau bija noslēgtas vienošanās līdz 23. jūnijam.
13. jūlijā LDz ieguva tiesības atsaukt savus atsaukumus, taču šīs tiesības nekādas kravas negarantē. To taču nevar iedomāties, ka kravu īpašnieki nebūs atraduši savām kravām citus pārvadātājus vai ka viņi tagad lauzīs vienošanās ar citiem pārvadātājiem par labu Latvijai, kas parādījusi sevi kā neuzticamu, nesaprotamu un vēl citiem vārdiem negatīvi vērtējamu partneri.
Savukārt no valsts uzņēmuma nevar gaidīt, ka tas atļausies publiski kritizēt valsts iestādes. LDz apliecināja savu lojalitāti valstij, sniedzot “Neatkarīgai” acīm redzami aplamu atbildi, ka, “tā kā katra nākamā mēneša kravu pārvadājumi tiek pieteikti un saskaņoti līdz iepriekšējā mēneša 15.datumam, arī augusta pamatkravu pārvadājumus minētā situācija neietekmēja, un LDz nav tiešu zaudējumu, kas būtu saistīti ar 11.sankciju paketes izsludināšanu”.
Zaudējumi diemžēl nekļūst mazāki no tā, ja tos pārsauc no tiešiem par netiešiem. Kā jau iepriekš sacīts, nav iespējams trijās dienās noslēgt pārvadājumu līgumus normālā apjomā, kāda sasniegšana parasti prasījusi 30 dienas, turklāt vēl ar nosacījumiem, ka darījumu partneri atrodas tūkstošiem kilometru attāluma un ka darījuma parteriem ir visas tiesības justies apkrāptiem, pazemotiem utt. tās rīcības dēļ, kādu LDz bija spiesta veikt Latvijas valsts uzdevumā.
Pašlaik atliek pievienoties LSA, ka “zaudējumi nozarei tika radīti, jo tika apturēta papildus plānu saskaņošana jūlija mēnesī, un partneri vienmēr izvērtēs risku, ka pēkšņi jebkāda sadarbība var tik pārtraukta un prasīs noteikti augstākās garantijas, jo tiks iecenots potenciālais risks”. Kravu apjoma un arī ieņēmumu samazinājums LDz un praktiski visiem tranzītbiznesa uzņēmumiem augustā noteikti būs un diemžēl turpināsies vēl daudzus mēnešus uz priekšu, bet to ne vienmēr varēs precīzi pateikt, kuras kravas zaudētas tieši 11. sankciju pakotnes nepareizās izprašanas dēļ.
Viss labi beidzies, bet…
Sankciju izpildes kontrole Latvijā uzdota Valsts ieņēmumu dienestam un tālāk šī dienesta Muitas pārvaldei. “Kontrolējot sankciju, kas noteiktas pret Krieviju un Baltkrieviju, ievērošanu, VID Muitas pārvalde savus pienākumus veic un rīkojas saskaņā Eiropas Savienības regulās noteiktajām prasībām (no šī gada 24.jūnija ir spēkā jau 11. ES sankciju pakotne), kā arī Eiropas Komisijas un Ārlietu ministrijas skaidrojumiem. Ņemot vērā Eiropas Komisijas un Ārlietu ministrijas viedokli, VID Muitas pārvalde nekādā veidā neierobežo uzņēmuma “Latvijas dzelzceļš” sadarbību ar Baltkrievijas dzelzceļu,” VID atbildēja “Neatkarīgajai” 14. jūlijā. Jā, norādītajā datumā tā tas tiešām bija, jo kopš 13. jūlija rīta arī VID bija sasniegusi EK atbilde Latvijas Ārlietu ministrijai par to, kā konkrētajā gadījumā jāsaprot ES sankciju 11. pakotne.
Nejaušība, nolaidība vai briesmīga intriga?
Būtu derīgi uzzināt, kuram Latvijā vispār ienāca prātā, ka personālās sankcijas pret vienu Baltkrievijas pārvaldes aparāta amatpersonu varētu atteikties uz kravu plūsmu starp daudzām valstīm. ES sankciju bezzobainība taču tiek kritizēta ne vien no procedūru, bet arī no to satura viedokļa, ka sankcijas sacerētas tā, lai aizvien jaunas sankciju pakotnes parādītos, bet lai saimniecisko dzīvi tās ietekmētu pēc iespējas mazāk.
Kāpēc Latvija Ārlietu ministrijas personā prasīja, lai EK tai vēlreiz un speciāli apliecina šo vispārzināmo faktu, ar ko Ārlietu ministrija saskaras jau daudzu gadu garumā? Ja nu tiešām bija radušās šaubas par 11. pakotnes saturu, tad vai nebija iespējams vispirms pārjautāt EK un uzdot LDz pārtraukt attiecības ar darījumu partneriem tikai pēc tam, kad EK apstiprinātu tādu rīcību?
Kāpēc neviena instance Latvijā nepamanīja, ka citas valstis EK sankcijas konkrētajā gadījumā iztulkojušas pretēji Latvijai un ka EK šo valstu rīcību pieņem kā pašsaprotamu vai pareizu lietu? Kāpēc Ārlietu ministrijai tagad jāatzīst “Neatkarīgajai”, ka “ministrija pieprasījumu EK oficiāli iesniedza pēc tam, kad 11. sankciju kārta stājās spēkā"? Vai tiešām nebija iespējams “oficiāli” uzdot EK jautājumus par Latvijai ārkārtīgi svarīgu tēmu pirms sankciju stāšanās spēkā?
LSA apgalvo, ka EK skaidrojumu par 11. sankciju pakotni asociācija ieguvusi jau jūnijā, t.i., vismaz pāris nedēļas pirms Latvijas Ārlietu ministrijas.
Publiski zināmie sankciju tulkotāji Latvijā ir Ārlietu ministrija, VID jeb varbūt uzreiz Finanšu ministrija un vēl konsultācijām nolīgts advokātu birojs “Cobalt", kas aizdomīgs ar saviem Lietuvas un Igaunijas līdzīpašniekiem kā ieinteresētiem realizēt tādu afēru kā LDz iznīdēšana. Sankciju nepareizā tulkošana sakrita ar brīdi, kad Latvijas ārlietu ministrs Edgars Rinkēvičs pārcēlās uz Valsts prezidenta pili, bet Krišjānis Kariņš izlēma apvienot Ministru prezidenta un ārlietu ministra pienākumus. Vēlākie notikumi ļaus pareizāk saprast, vai sankciju pārprašana bija nejaušību un nolaidības rezultāts vai arī tādā veidā tika realizēta kāda briesmīga intriga.
Seko mums 
Tā sauktais finanšu sistēmas kapitālais remonts joprojām raisa diskusijas kā Latvijā, tā citās valstīs, kurās tas notika, un tiek meklētas atbildes uz jautājumiem, vai reizēm cēlu mērķu vārdā nav maksāta pārāk dārga cena, bremzēta ekonomikas attīstība, upurēti veiksmīgi strādājoši uzņēmumi, vai nav cietuši cilvēki, kas neko neatļautu nedarīja. Un vai nav bijis arī tā, ka ar "kapitālā remonta" lozungu tika mēģināts sasniegt pavisam citus mērķus, kā arī norakstīt klaju amatpersonu nekompetenci?
Grūti izvērtēt, vai ārlietu ministra Krišjāņa Kariņa (Jaunā vienotība – JV) “skaidrojumi” par viņa lidināšanos ar privātiem lidaparātiem ir nekaunības, augstprātības, melīguma vai prastas muļķības radīti. Varbūt tur ir viss kopā. Taču simptomātiski ir tas, ka iezīmējas plaisa starp JV līdera un valsts prezidenta pozīcijām.
Diskusijās par Stambulas konvenciju (jeb Eiropas Padomes Konvencija par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu) pazūd būtisks jautājums – kāpēc vispār ir domātas konvencijas, kāda ir to nozīme un kāpēc valstis tām pievienojas? Šajā rakstā pievērsīšos potenciālajiem ieguvumiem no konvencijas, kā arī pretestības iemesliem.
“Biju pārliecināts, ka mūsu ceļi nekad nekrustosies. Bet, re, valsts svētki ir tas, kas tomēr vieno, kaut arī mūsu politiskie uzskati ir pilnīgi pretēji,” saldi smaidot, vienā no 18. novembra pasākumiem mani uzrunāja kāds augsts ierēdnis. Vienojošais elements gan bija tikai reālā, “taustāmā” telpa, kurā atradāmies, bet politiskajā, sociālajā telpā mūs šķīra bezdibenis. Un joprojām šķir. Tas paliek arvien dziļāks un platāks. Ne jau tikai starp mani un konkrēto ierēdni, bet starp tautu un ierēdniecisko valsts aparātu.
Uzskatu, ka par mana tēva Andra Ļubkas (attēlā) slepkavību aizdomās turētās personas un to tuvinieki šobrīd apzināti apmelo manu tēvu nacionālā naida kurināšanā, lai tādējādi novērstu uzmanību no patiesajiem slepkavības iemesliem. Kā arī, apzināti publiski nomelnojot manu tēvu, notiek klajš mēģinājums ietekmēt tiesībsargājošās institūcijas un pat tiesu.
Ar nelabu sajūtu sekoju medijos publicētajām ziņām par Zolitūdes traģēdijas tiesvedību. Esmu būvinženieris, absolvējis Venecuēlas Centrālo universitāti, un man ir Kārnegija un Melona Universitātes (ASV) maģistra grāds būvinženierijā (ar iespējami augstāko atzīmi).
ANO 1919. gadā dibinātā Starptautiskā Darba organizācija publicējusi statistiku – 2020. gadā Latvijā aptuveni 29% visu strādājošo bija nodarbināti publiskajā sektorā, bet labākā proporcija esot Austrijā – 4%. Ieliku šo ziņu Twitter, un tas sāka vārīties. Esot sajaukti āboli ar bumbieriem, un vispār, kas tā tāda par organizāciju?
Šis raksts ir pēdējais brīdinājums koloniālajiem pārvaldniekiem Latvijā! Pēdējais brīdinājums viņu pakalpiņiem valdībā un valsts struktūrās. Tautas pacietības mērs ir izsmelts! Mēs runājām, aicinājām apstāties un pārtraukt LATVJU TAUTAS iznīcināšanas politiku. Taču viss veltīgi. Jūs nevēlējāties mūs sadzirdēt, ieklausīties un saprast - PIETIEK! Tad runāsim citā "valodā" ! Jums saprotamajā!
