Iesaki rakstu:

1991. gadā Frānsiss Fukujama pareģoja vēstures galu1, kas ietvertu arī ideoloģiju beigas — veidojās priekšstats, ka tirgus ekonomika, demokrātija un globalizācija ir uzvarējušas. Taču šāds skatījums uz pasaules attīstību bija raksturīgs tikai postmodernistiem, ne tradicionālistiem, fundamentālistiem, zaļajiem, antivakseriem, televanģelistiem, putinistiem un antiputinistiem, vokistiem, trampistiem, eiroskeptiķiem un kancelistiem. Šķiet, pašlaik runāt par ideoloģiju galu ir bezjēdzīgi, to dažādība ir pārsteidzoša, savukārt propagandas iespējas — neierobežoti plašas, piekritēju pārliecība — neizmērojama un fanātiska.

Saturīgas sarunas un diskusijas par sabiedrības norisēm un vērtībām iespējamas tikai tad, kad dalībnieki runā vienā valodā tādā ziņā, ka izprot vārdus vienā vai vismaz līdzīgā nozīmē, proti, sabiedrībā pastāv zināma vienošanās par vārdu nozīmi. Jau Ludvigs Vitgenšteins savulaik norādīja, ka citādi jēgpilna saziņa nav iespējama. Taču viņš norādīja arī uz to, ka līdztekus vienotai izpratnei par vārda nozīmi var pastāvēt atšķirīgs tā vērtējums. Iederīgi mūsdienu piemēri būtu "Breksits", "klimata pārmaiņas" vai "kovids". Politikas jomā katram ir savi uzskati un katrs pats sevi uzskata par lielu zinātāju. Tas neglābjami ietekmē arī apzīmējumu vērtējumu, izpratni un iztulkojumu. Dažreiz attieksme ir iekodēta termina sinonīmos ar dažādu attieksmi un emocionālo piesātinājumu: sociālists, sociķis, sarkanais; nacionālsociālists, nacists, naciķis, brūnais; liberālis un liberasts, bet nereti tiek lietots viens vārds, toties katrs to izprot atšķirīgi. Valdošo virzienu uzskati un propaganda gan totalitārā, gan arī netotalitārā sabiedrībā ar nemitīgu atkārtošanu var būtiski ietekmēt vārdu izpratni, piemēram, situācijās, kurās noteikti cilvēki pastāvīgi tiek dēvēti par teroristiem, bet citi — par brīvības cīnītājiem, lai gan konkrēto personāžu darbības veids var būt gluži identisks jeb tāpatīgs.

Kopš sabrucis marksisma ideoloģiskais absolūtisms ar tā vienkāršajiem pretnostatījumiem, piemēram, kapitālists — komunists, strādnieks — buržujs, sarkanais — baltais, iestājusies visai liela neskaidrība ideoloģisko terminu izpratnē. Noteiktību ne vienmēr var rast vārdu etimoloģijā, kas bieži sniedz atšķirīgu skaidrojumu. Fobijas (grieķu phobos — bailes) elements daudzos mūsdienu salikteņos apzīmē ne tik daudz bailes, cik agresīvu nepatiku vai naidu; to var teikt, piemēram, par vārdiem "homofobija", "ksenofobija", "islamofobija", "rusofobija". Nozīmju atspoguļojums vārdnīcās parasti iepaliek aktuālajam valodas lietojumam; leksikogrāfiskie avoti tiecas pieturēties pie tradicionālā, nereti etimoloģiskā skaidrojuma. Turklāt arī vēsturiski, salīdzinot terminu skaidrojumu dažādu laiku vārdnīcās un to lietojumu tā laika rakstos, redzam, ka atšķirības ir milzīgas.

Pēdējā laikā vislielāko jucekli un neskaidrību var novērot šo trīs terminu lietojumā un izpratnē: "fašists", "liberālis" un "nacionālists".

Fašisms un fašisti

Kopš Krievijas iebrukuma Ukrainā vārdi "fašisms" un "fašisti" ziņās un komentāros pazib ik dienu. Abas konflikta puses tos attiecina viena uz otru, arī "trešās puses" nevairās no to izmantošanas. Postpadomju telpā "fašisma" lietojumam ir sena vēsture — padomju un krievu vēstījumā tas vienmēr piesaukts, apzīmējot jebkuru varai nepatīkamu parādību. Taču arī Rietumu retorikā "fašisma" skandēšana ir bijusi gana nekonkrēta un izplūdusi.

Būtībā vārdiem "fašisms" un "fašists" ir trīs nozīmes. Pirmā apzīmē konkrēto vēsturisko Itālijas 1915.—1945. gada ideoloģisko strāvojumu. Šī termina nozīme ir visai skaidra, un tā nav atkarīga no parādības vērtējuma patīk—nepatīk skalā. Otrā nozīme ir vispārināti plaša, un tā bieži iekļauj visai atšķirīgas sabiedriskas iekārtas, kustības un to pārstāvjus, ja vien ir raksturīga kāda sākotnējā fašisma izpausme — spēcīga personība, centralizācija, tautas mobilizācija, viena ideoloģija u. c. Šajā nozīmē vārds lietots ļoti izplūdušā un nereti arī subjektīvā skatījumā. Un trešā nozīme ir pavisam tendencioza — par fašistu var nosaukt jebkuru cilvēku, kurš nav iepaticies. Tie var būt vecāki, kas vakarā nelaiž bērnus uz ielas; ārsti, kas iesaka nomest svaru; veģetārieši, kas sludina savu pārliecību.

Vēl Otrā pasaules kara laikā viedais angļu rakstnieks, antifašists Džordžs Orvels esejā "Kas ir fašisms" norādīja, ka vārds ir pilnīgi bezjēdzīgs, to lieto vietā un nevietā un tas degradēts par lamuvārdu; labākais, ko var darīt, ir vispār izvairīties no tā lietošanas.² Šeit var saskatīt zināmu līdzību ar t. s. Godvina likumu: kad jebkuras diskusijas dalībnieki nonāk pie salīdzinājuma ar Hitleru, diskusiju vēlams beigt, jo tā ir zaudējusi jēgu. Orvela vērtējumam var tikai piekrist — izņemot vēsturisko nozīmi, fašisma jēdzieniskā izpratne un lietojums ir runātāja varā. Plašā fašisma nozīme būtībā ir emocionāla un subjektīva, taču vēl jo maldīgāka, maldinošāka un tendenciozāka ir antifašisma jēga, ko plaši izmanto mūsu austrumu kaimiņš.

Liberālisms un liberāļi

Vārda "liberālis" sākotnējā nozīme ir brīvdomātājs (latviešu valodā to līdz pat 20. gadsimta pirmajām desmitgadēm skaidroja ar šodien citu nozīmi ieguvušo vārdu "brīvprātīgais"). Tātad liberālisms ir ideoloģija, kas sludina arvien lielāku cilvēka brīvību, īpaši brīvību no valsts kontroles gan politikā, gan ekonomikā, turklāt ar uzsvaru uz to, ka mērķis panākams mierīgā, neradikālā veidā, ko nereti apzīmē ar franču frāzi laissez-faire (ļauj rīkoties, lai viss iet savu gaitu). Šī nozīme bija visai stabila, un kopumā dažādās sabiedrībās un dažādu uzskatu piekritēju vidū tā bija pieņemta. Tiesa, presē jau kopš 1878. gada atrodam daudzus, kam plašā brīvības ideja liekas netīkama un kas norāda uz tās iespējami destruktīvo vai izlaidīgo rezultātu, kā arī uz to, ka stiprajiem un gudrajiem šādas brīvības apstākļos tiek dota pārlieku liela vara. Taču pamatnozīmi šie noraidošie vērtējumi neapšaubīja.

Savukārt pēdējo desmitgažu laikā liberālisms ieguvis visai atšķirīgu jaunu nozīmi, kas lielākoties ienākusi no Amerikas, proti, modernais liberālisms paredz aktīvu valsts iejaukšanos sabiedrības dzīvē, veicot radikālas reformas, akcentējot visdažādāko minoritāšu un marginālo grupu intereses. Var teikt, modernais liberālisms ir visai tuvs radikālam sociālismam (ne komunismam). Šāda būtībā atšķirīgu nozīmju iemiesošana vienā terminā padara tā lietojumu par neskaidru un divdomīgu. Turklāt jaunajam liberālismam raksturīgais radikālisms ļauj terminu lietojumā kombinēt ar tradicionālajam liberālismam pretējiem jēdzieniem, piemēram, liberālfašists, liberālkomunists. Būtībā šeit runa ir par ideoloģisko daudznozīmību, kas jāatceras un, iespējams, jāpiemin katru reizi, kad vārds tiek lietots. Nav nekas neparasts, ka vārdam piemīt pretējas nozīmes, piemēram, "sankcija" ir gan liegums, gan atļauja, bet "apropriācija" — gan piesavināšanās, gan piešķiršana.

Nacionālisms un patriotisms, nacionālists un patriots

Nacionālistam pie mums un arī citviet ir nedaudz negatīva pieskaņa, kas drīzāk piederētos šovinistam, lai gan vārdā "nacionāls" nav nekā slikta. Bieži nacionālisms tiek pretstatīts patriotismam. Pēdējais esot pozitīvs, pirmais ne. Atšķirības gan parasti netiek norādītas. Liekas, ka labākais skaidrojums šiem terminiem būtu tāds, ka patriotisms ir jūtas un emocijas, bet nacionālisms ir jūtas, kas tiek paustas un noformulētas darbības programmā. Tātad patriots mīl savu dzimteni, bet nacionālists mīl un turklāt vēlas kaut ko lietas labā darīt. Protams, Latvijā 50 okupācijas gadi ar nacionālisma (īpaši buržuāziskā nacionālisma) un internacionālisma (tas realitātē bija lielkrievu šovinisma un imperiālisma apzīmējums) pretstatījumu ir atstājuši būtisku nospiedumu vārda izpratnē. Piemēram, pretnostatījuma diskursu joprojām aktīvi uztur krievu propaganda, kurā krievu internacionālismam pretējā pusē ir ukraiņu (un arī jebkuras citas tautas) nacionālisms. Mums savukārt no šīs negatīvisma pieskaņas būtu laiks atradināties. Turklāt jāuzsver, ka nacionālistam nav nekāda sakara ar t. s. naciķi.

Iespējams, politisko terminu nozīmes devalvāciju radījis to pārmērīgs lietojums vietā un nevietā, kas biežu režīma maiņu un agresīvu jaunstrāvojumu apstākļos rada haosu, kur visumā skaidri jēdzieni un tos atainojošie termini ir nodeldēti un novazāti. Kā lai neatceras Nīcši: "Patiesības ir ilūzijas, par kurām ir aizmirsts, kas tās ir: metaforas, kuras ir nodilušas un bez jutekliska spēka: monētas, kas ir pazaudējušas zīmējumu un tagad noder tikai kā metāls, ne vairs kā monētas."³

Pirmpublicējums žurnāla "Domuzīme" 2024. gada 6. nr.

1. F. Fukujama. The End of History and the Last Man. New York: The Free Press, 1992.

² G. Orwell. Orwell and Politics. Penguin Books, 2001.

³ F. Nietzsche. Sämtliche Werke, Kritische Studienausgabe in 15 Bänden. 1. München und New York: de Gruyter, 1980. S. 880.

Seko mums

Перевод страницы в Google Translate this page with Google