Iesaki rakstu: 
Varu tikai pievienoties De Facto secinājumiem. Ja piekrītam "rožaino briļļu" laika beigām, tad jāpiekrīt arī tam, ka līdz šim par Rail Baltica projektu ir tikusi sniegta maldinoša/nepatiesa informācija. Turklāt nav jau svarīgi, vai sabiedrība ir tikusi maldināta apzināti vai nekompetences dēļ. Kas bija sākotnējo pieņēmumu pamatā par iespējām uzbūvēt Rail Baltica Latvijas teritorijā par 2 miljardiem eiro, šobrīd vairs nav saprotams.
Iespējams, šāds novērtējums likās ticams 2007. gadā, kad tika saņemts COWI AS veiktās projekta priekšizpētes noslēguma ziņojums par visu maršrutu Tallina — Rīga — Kauņa — Varšava, kas pamatojās uz gadsimta sākuma ātrvilcienu līniju izbūves izmaksām, kuras tika koriģētas ar Baltijas valstīs esošajām tā brīža darbaspēka un vietējo resursu izmaksām. Kopš 2007. gada situācija ir būtiski mainījusies, un atbildīgās amatpersonas nav spējušas/gribējušas izsekot izmaksu izmaiņām.
Pirmais trauksmes zvans bija konkursa par Rīgas dzelzceļa stacijas pārbūvi rezultātiem 2019. gada vasarā. Saņemot sadārdzinājumu par vairāk nekā simt procentiem, vajadzēja izdarīt secinājumus un pārbaudīt pamatpieņēmumus. Tai skaitā ekonomisko lietderību, kas arī ar 2 miljardu eiro izmaksām Latvijas teritorijā bija "pievilkta aiz ausīm".
Divkāršs vai četrkāršs sadārdzinājums padara diskusijas par Rail Baltica ekonomisko izdevīgumu bezjēdzīgas. Tātad 2019. gadā, pirms noslēgt līgumu ar būvsabiedrību BERERIX, tā laika satiksmes ministram Linkaita k-gam (attēlā) bija Ministru kabinetā jāvirza jautājums par projekta finansējuma nodrošināšanu, ekonomisko lietderību un iespējamajām izmaiņām, ja netiek garantēts atbilstošs ES līdzfinansējums. Tas netika izdarīts.
Acīmredzot Kariņa vadītajā MK valdīja ticība, ka naudas ir vairāk kā jebkad un gan jau Eiropa mūs sapratīs un samaksās. Nesaprata un maksāt papildus arī negrib. Vismaz no publiski pieejamās informācijas tā to var saprast.
Šobrīd jebkuras izmaiņas būs sarežģītākas un arī dārgākas. Ir tikai apsveicami, ja tagadējais satiksmes ministrs Briškens ir sācis domāt par to, ko darīt tālāk. Galu galā sapņot var par daudz ko, bet izdarīt var tikai to, ko atļauj finanšu līdzekļi. Ir pienācis brīdis, kad blefot vairs nevar un jāsāk maksāt.
Iespējams, var pierunāt ES amatpersonas palielināt paredzēto līdzfinansējumu atbilstoši sadārdzinājumam, tas ir - kādas četras reizes?!!! Ja jau tas ir ES politisks projekts, tad tas būtu arī jāfinansē par ES budžeta līdzekļiem. Maz ticams, taču šis ir vienīgais veids kā pabeigt projektu plānotajā apjomā, saglabājot kaut kādu ekonomisko lietderīgumu Baltijas valstīm.
Nākošā iespēja ir šobrīd nebūvēt ātrvilcienu cauri Rīgai uz lidostu. Izbūvēt tikai pamata trasi gar Salaspili. Lidostu savienot ar 1520 milimetru dzelzceļu, izmantojot esošo dzelzceļa tiltu. Ekonomija būtu ievērojama, taču arī šajā gadījumā būs nepieciešams papildu līdzfinansējums no ES puses.
Ja nevar vienoties par papildus līdzfinansējumu, tad atliek vai nu būvēt dzelzceļu ar 160 km maksimālo ātrumu, vai arī finansēt uz valsts parāda pieauguma rēķina. Var nebūvēt vispār, taču tādā gadījumā ES visdrīzāk atprasīs savu līdzfinansējuma daļu. Citu variantu nav.
Starp citu, standarta dzelzceļa līnijas (ar maksimālo ātrumu līdz 160 km) stundā ekonomiskais lietderīgums būtu stipri labāks, un mērķis savienoties ar Eiropas platuma dzelzceļu būtu sasniegts.
Pirmkārt, būtiski zemākas investīciju un uzturēšanas izmaksas.
Otrkārt, kravu pārvadājumiem ātrvilcienu ātrumi nav nepieciešami. Var vest smagākus un garākus sastāvus pa ievērojami lētāku infrastruktūru. Esošā kravas automašīnu šoferu deficīta un autokravu pārvadājumu izmaksu pieauguma dēļ, kontreileru un konteineru pārvadājumi starp Baltijas valstīm un pārējo Eiropu varētu būt ekonomiski pamatoti. Arī tankiem, ja runa ir par NATO interesēm, 230 km/h nav nepieciešami.
Treškārt, pasažieriem papildu stunda no Tallinas uz Rīgu varētu arī nebūt būtisks apgrūtinājums, jo biļete būs vairākas reizes lētāka. Uz Berlīni var braukt ar nakts vilcienu guļamvagonā.
Tas būtu saprātīgs kompromiss starp vēlmēm un iespējām tās apmaksāt.
Seko mums 
Mans draugs, šodien es centīšos kaut cik korekti ieskatīties dažās personībās un idejās, kas ne tikai virmo ap mums, bet arī mūs formē. Šīs idejas nav abstrakti koncepti — tās noteiks, vai valsts ambīcija dubultot ekonomiku kļūs par rīcību vai paliks tikai retorikā. Kādi cilvēki — tāda valsts. Kādas personības — tādi rezultāti.
Manā sirdī ir nemiers. Tāds, kas rodas nevis no pasaules trokšņiem vai politiskiem strīdiem, bet gan no Dvēseles klusuma, kur Svētais Gars elpo un jautā: "Vai tu klusēsi, kad netaisnība kļūst par normu?"
Kopš Latvijas neatkarības atjaunošanas reģionālās attīstības jautājumi vienmēr ir bijuši politiķu un valsts pārvaldes darba kārtībā. Uz tiem lūkojas gan no pašvaldības, valsts vai Eiropas Savienības perspektīvas, to politikas īstenošanā piemēro dažādas pieejas un principus. Taču tam visam pamatā ir vienkārša patiesība, kas nereti tiek piemirsta - līdzsvarota reģionu attīstība ir nepieciešama, lai radītu iespējas cilvēkiem dzīvot labi tur, kur viņi paši vēlas, nevis tur, kur dzīve spiež pārcelties. Tā nozīmē sakārtotu vidi, pieejamus pakalpojumus, darba iespējas un drošu nākotni tepat, savā dzimtajā vietā.
Vai Latvijas sabiedrība neredz, kā „Latvijas sabiedriskais medijs” bieži izmanto to pašu, ko izmanto krievijas propaganda? Mēs Latvijā cieņpilni vienmēr esam izturējušies pret jebkuras armijas karavīru kapiem. Jūs redzēsiet Bauskā Napaleona karavīru kapus, Cēsīs - turku karavīru kapus, kā arī visā Latvijā - krievu karavīru kapus. Mēs viņus nepostām, viņi visi ir saglabājušies.
Vai pusbeigtam zirgam nav vienalga kam līdzināsies Zaļā kursa remonts 2030. gadā: neliels komentārs par Edvarda Kušnera pausto "Neatkarīgajai":
Latvijas politiskajā telpā bieži dzirdams arguments: “Attīstītajās valstīs ministri pelna vairāk – arī mums tas pienākas.” Šis salīdzinājums tiek piesaukts kā aksioma, kā bezierunu attaisnojums augstāka atalgojuma pieprasījumiem. Taču šī retorika ir selektīva, apzināti ignorējot tos elementus, kas patiesi padara šīs valstis attīstītas – atbildību, caurspīdību, sabiedrisko uzticību un rezultātus.
Dīvainā Latvija. Zeme, kur iegulda (pagaidām gan vairāk sapņo un šķērdējas ar naudu) miljardus, lai kaut kad tālā nākotnē, tā ap 2035. gadu, dotu iespēju 3 miljoniem pasažieru pārvietoties pa "RailBaltica", bet neatrod dažus miljonus gadā, lai savlaicīgi veiktu elektrotīklu remontus, kas radītu iespēju droši pārvadāt 19 miljonus pasažieru katru gadu. Pērk jaunus vilcienus par simtiem miljonu eiro, bet ekonomē uz dzelzceļa infrastruktūras uzturēšanu.
Nezinu, ko jūs domājat, bet man personīgi ir diezgan slikti ar airBaltic ziņām. Tāpēc es aicinu Eiropas Savienību iejaukties situācijā ar Latvijas aviokompāniju, jo Latvijas Republikas valdība acīmredzot ir pilnīgi nespējīga pati sakārtot situāciju.