"Vienotības" Lībiņas-Egneres paspārnē esošais Rīgas Centrālcietums - labošanas iestāde vai korupcijas perēklis?
Pietiek lasītājs06.11.2024.
Komentāri (0)
Iesaki rakstu: 
Rīgas Centrālcietumam būtu jānodrošina, ka likumpārkāpēji izcieš sodu un saņem iespēju rehabilitēties. Tomēr korupcija vadības līmenī, ieslodzīto piespiešana sniegt melīgas liecības un solījumu nepildīšana grauj sabiedrības uzticību sistēmai. Piemēram, kāds ieslodzītais liecināja, ka viņam tika solīta priekšlaicīga atbrīvošana, ja viņš sniegs melīgu liecību pret citu ieslodzīto, taču pēc liecības sniegšanas solījums netika izpildīts, radot viņam vēl lielāku vilšanos un nedrošību.
Aiz Centrālcietuma durvīm bieži notiek noziegumi, kas izriet no korupcijas un spēka ļaunprātīgas izmantošanas. Šī vide, kur cietuma vadībai ir gandrīz neierobežota vara, veicina ieslodzīto iebiedēšanu un manipulāciju. Kurš uzrauga uzraugus? Vai cietuma vadība patiešām kalpo likuma un taisnīguma vārdā, vai arī pati kļūst par nelikumīgu darbību īstenotāju? Šie jautājumi ir būtiski, lai saglabātu uzticību tiesību aizsardzības sistēmai un nodrošinātu, ka ieslodzījuma iestādes darbojas sabiedrības interesēs.
Solījumi un meli: cietuma vadības taktika
Vairāki Centrālcietuma ieslodzītie liecina par vadības izplatītu praksi izteikt piedāvājumus sadarboties apmaiņā pret labvēlīgākiem apstākļiem, piemēram, iespēju tikt pārvietotiem uz mazāk pārpildītām kamerām, labāku ēdināšanu vai pieeju izglītības programmām. Šādi piedāvājumi bieži nozīmē iespēju strādāt vieglākos darbos vai saņemt vairāk apmeklējumu no tuviniekiem, taču tie nereti tiek izmantoti ļaunprātīgi un rada vēl lielāku atkarību no vadības. Materiālās atlīdzības var ietvert cigaretes, pārtikas produktus vai naudu. Šāda sadarbība bieži nozīmē melīgu liecību sniegšanu pret cietuma vadībai nevēlamiem darbiniekiem vai citiem ieslodzītajiem.
Piemēram, kāds ieslodzītais ziņoja, ka cietuma Drošības daļas priekšnieks viņam solījis vairākus simtus eiro par apmelojošu liecību pret konkrētu ieslodzīto, kurš centies uzlabot ieslodzīto dzīves apstākļus un samazināt korupciju. Pēc liecības sniegšanas ieslodzītajam tika izmaksāta tikai neliela daļa (50 eiro) no solītā, norādot, ka "vairāk viņš nav pelnījis". Tas redzams no pievienotā (pielikumā) maksājuma uzdevuma, kas apliecina faktisko izmaksu apmēru.
Šādi manipulācijas gadījumi parāda, kā cietuma vadība ieslodzītos izmanto kā varas instrumentus, piemēram, liedzot pieeju medicīniskajai aprūpei vai kontrolējot viņu ikdienas aktivitātes. Šīs manipulācijas rada pastāvīgu stresu un nenoteiktību, kā arī liedz iespēju piedalīties resocializācijas programmās, kas varētu palīdzēt viņu atgriešanai sabiedrībā.
Tā vietā, lai nodrošinātu taisnīgu vidi un veicinātu pozitīvas pārmaiņas, cietuma vadība uztur necaurspīdīgu sistēmu, kas balstās uz melu un korupcijas pamatiem. Manipulācija ar liecībām padara ieslodzītos par viegli kontrolējamu resursu, kuram netiek dota iespēja lemt par savu nākotni. Viņi kļūst par upuriem sistēmā, kas neparedz taisnīgu attieksmi un respektu pret cilvēka tiesībām.
Personīgie nolūki: ieslodzīto izmantošana privātos darbos
Cietuma vadības pienākums ir rūpēties par sabiedrības drošību un ieslodzīto rehabilitāciju, tomēr Centrālcietumā bieži notiek pretējs process – ieslodzītie tiek izmantoti personīgo darbu veikšanai cietuma vadības labā. Cietuma Drošības daļas priekšnieks norīkojis ieslodzīto uz Berģiem, kur viņš pavadījis vairākas dienas, veicot remontdarbus viņa sievasmātes mājā. Tas notika pēc tam, kad ieslodzītais bija atbrīvojies no ieslodzījuma, un viņš turpināja strādāt Drošības daļas priekšnieka ģimenes labā, iespējams, piespiedu kārtā vai atkarībā no priekšnieka atbalsta.
Šāda rīcība pārkāpj ne tikai Latvijas Krimināllikuma normas, kas attiecas uz dienesta stāvokļa ļaunprātīgu izmantošanu un korupcijas novēršanu, bet arī ētikas normas, kas būtu jāievēro jebkurai tiesībsargājošai institūcijai. Ieslodzīto resursi, kas paredzēti viņu rehabilitācijai un sagatavošanai atgriezties sabiedrībā, tiek izmantoti kā lēts darbaspēks, lai apmierinātu vadības personīgās vajadzības.
Ir vairākkārt ziņots, ka ieslodzītie tiek izmantoti arī cietuma remontdarbos, taču tāmēs tiek norādīts, ka darbus veic uzņēmums. Portālā Pietiek tika publicēta informācija un videomateriāli, no kuriem izriet, ka ieslodzītie tika nodarbināti cietuma sētas stiprināšanā neilgi pēc bēgšanas. Savukārt dokumentos norādīts, ka šos darbus ir veicis kāds uzņēmums. Šādi gadījumi liecina par struktūras disfunkciju un parāda cietuma vadības patieso ieinteresētību savās personīgajās ērtībās, nevis sabiedrības drošībā un taisnīguma nodrošināšanā.
Korupcija audioierakstos un iebiedēšanas mehānisms
Pielikumos pievienotajos audiofailos, kuros dzirdamas ieslodzīto sarunas ar cietuma Drošības daļas darbiniekiem, ir dzirdami korupcijas piemēri. Šāda prakse ietekmē cietuma iekšējo kārtību, radot nevienlīdzību starp ieslodzītajiem un veicinot korupcijas kultūru, kas būtiski pazemina ieslodzīto dzīves kvalitāti. Sarunās atklājas, kā Drošības daļas darbinieki piedāvā ieslodzītajiem labvēlīgākus apstākļus apmaiņā pret naudu vai cita veida pakalpojumiem. Šie ieraksti arī ilustrē komunikācijas kultūru, kurā dominē necieņa un iebiedēšana, padarot acīmredzamu, ka vara tiek ļaunprātīgi izmantota.
Iebiedēšanas taktikas ir izsmalcinātas un daudzveidīgas. Tās ietver solījumus par labākiem apstākļiem, piemēram, pārvietošanu uz labākām kamerām vai piekļuvi papildus resursiem, kuri nekad netiek pildīti, atstājot ieslodzītos maldinātus un vēl vairāk pakļautus vadības kontrolei. Tiek izmantoti arī klaji draudi un fiziskās vardarbības epizodes, piemēram, uzbrukumi, kuros ieslodzītie tiek pazemoti citu priekšā. Šīs vardarbības epizodes rada ilgstošas psiholoģiskas traumas un veicina pakļaušanās kultūru. Tā rezultātā ieslodzītie bieži vien izvēlas klusēt un pieņemt netaisnīgu izturēšanos, jo pretējā gadījumā viņi riskē ar vēl sliktākiem dzīves apstākļiem un iespēju zaudēt saikni ar tuviniekiem.
No ierakstiem dzirdams, kā Drošības daļas priekšnieks ieslodzītajam, kurš ir cietuma Drošības daļas savervēts aģents, atklāj kādu specoperāciju. Priekšnieks izskaidro, kā citam ieslodzītajam tiek sagādāts kontrolēts telefons. Šāda rīcība skaidri parāda, kā Drošības daļa manipulē ar ieslodzītajiem, radot sistēmu, kurā ieslodzītie ir spiesti pakļauties un sadarboties, lai izvairītos no represijām. Kā jau vairākkārt norādīts cietuma Drošības daļa specializējās aģentu vervēšanā un nepatiesu liecību radīšanā.
Jāmin, ka Drošības daļas aģents tiek ievietots kamerā pie cilvēka, no kura nepieciešams iegūt informāciju, un 100% gadījumu Drošības daļas aģents vajadzīgo informāciju atnes. Arī tad, ja informāciju nav bijis iespējams iegūt, aģents kā uzticīgs suns, kurš negrib apbēdināt savu saimnieku, paziņo, ka viss ir noskaidrots, un sniedz vajadzīgo liecību. Starp šādiem aģentiem ir gan rūdīti-profesionāli liecinieki, piemēram, Vjačeslavs Gončarovs, Ģirts Blankenbergs, Dmitrijs Marejevs, Ģirts Balodis, gan arī iesācēji Arturs Daukste, Maksims Veremeiko.
No citām sarunām dzirdams, kā Drošības daļas darbinieks ieslodzītajam atklāj sensitīvu informāciju, kas norāda uz nevērīgu attieksmi pret informācijas konfidencialitāti. Šīs sarunas atklāj arī ikdienas komunikācijas kultūru, kurā dominē nevērība un darbinieku absolūta nesodāmības sajūta.
1. https://www.youtube.com/watch?v=tyB8zyI2GUo
2. https://www.youtube.com/watch?v=lrFy0wm5zD8
3. https://www.youtube.com/watch?v=8jPk-2Gae1I
4. https://www.youtube.com/watch?v=QZxFFKvvpEA
Seko mums 
Korupcijas novēršanas un apkarošanas birojs (KNAB) noliedz publiskajā telpā izskanējušos apgalvojumus par iestādes it kā iejaukšanos atsevišķu plašsaziņas līdzekļu redakcionālajā neatkarībā un cenzūras īstenošanu. KNAB savas funkcijas, tostarp priekšvēlēšanu aģitācijas uzraudzību, veic saskaņā ar normatīvajos aktos noteiktajām pilnvarām un tiesībām.
Es te paklausījos Ivo Butkeviča podkāstu ar bijušo AirBaltic padomes priekšsēdētāju Klāvu Vasku. Doma bija saprast, kur mans un amatpersonas viedokļi varētu atšķiras. Vai arī viņš lies bleķi kā Jānis Ošlejs un dezinformēs sabiedrību?
Zaļo un Zemnieku savienība atbalsta iespēju Latvijā izveidot musulmaņu mošejas. Partija paziņoja, ka tā aicinās partijas, kas ir koalīcijā ar to, atbalstīt šo ideju. Īsāk sakot, jo tuvāk vēlēšanas, jo vairāk bezjēdzīgu, populistisku ideju dzird vēlētāji.
Par ko balsot pašvaldību vēlēšanās 7.jūnijā Salaspilī? Šāds jautājums nodarbina daudzu salaspiliešu prātus, un daudzi arī jautā man, lai es skaidri pasaku, par ko balsot. Baznīca ir šķirta no valsts, bet nav šķirta no sabiedrības, tādēļ neaģitēšu ne par vienu konkrētu partiju, bet kā Salaspils Romas katoļu draudzes prāvests došu savu vērtējumu par visām partijām, kas kandidē šajās vēlēšanās.
Apvienotais saraksts Ropažos lepni sevi sauc par “komandu”. Spēcīgu, profesionālu, godprātīgu un ar augstāko cieņas līmeni. Taču kādu cieņu pret novada iedzīvotājiem var gaidīt, ja pat šīs “komandas” iekšienē valda savstarpēja konkurence, ambīcijas un čuksti par varas dalīšanu?
Fiziskas aktivitātes nav tikai sports – tās ir arī veselības pamats. Aktīvs, sportisks dzīvesveids stiprina ķermeni un līdzsvaro prātu. Taču Latvijā šo vienkāršo patiesību par tautas sportu atbildīgā iestāde Izglītības un zinātnes ministrija (IZM) pauž tikai vārdos un preses relīzēs, bet praksē jau otro gadu tiek būtiski un nepamatoti aizkavēta līdzekļu piešķiršana. Atbalsts tautas sportam un fiziskajām aktivitātēm joprojām ir neregulārs, sadrumstalots un nepietiekams. Rezultāts – biedējošs.
Mans draugs, šodien es centīšos kaut cik korekti ieskatīties dažās personībās un idejās, kas ne tikai virmo ap mums, bet arī mūs formē. Šīs idejas nav abstrakti koncepti — tās noteiks, vai valsts ambīcija dubultot ekonomiku kļūs par rīcību vai paliks tikai retorikā. Kādi cilvēki — tāda valsts. Kādas personības — tādi rezultāti.
Manā sirdī ir nemiers. Tāds, kas rodas nevis no pasaules trokšņiem vai politiskiem strīdiem, bet gan no Dvēseles klusuma, kur Svētais Gars elpo un jautā: "Vai tu klusēsi, kad netaisnība kļūst par normu?"
Kopš Latvijas neatkarības atjaunošanas reģionālās attīstības jautājumi vienmēr ir bijuši politiķu un valsts pārvaldes darba kārtībā. Uz tiem lūkojas gan no pašvaldības, valsts vai Eiropas Savienības perspektīvas, to politikas īstenošanā piemēro dažādas pieejas un principus. Taču tam visam pamatā ir vienkārša patiesība, kas nereti tiek piemirsta - līdzsvarota reģionu attīstība ir nepieciešama, lai radītu iespējas cilvēkiem dzīvot labi tur, kur viņi paši vēlas, nevis tur, kur dzīve spiež pārcelties. Tā nozīmē sakārtotu vidi, pieejamus pakalpojumus, darba iespējas un drošu nākotni tepat, savā dzimtajā vietā.
